Guntis Kalme: Esam varoņu, ne “bāreņu tauta”
“Mūsu valsti neuzbūvēja nodevēji, gļēvuļi un kolaboracionisti. Mūsu valsti uzbūvēja varoņi,” teic Guntis Kalme.
Par varoņiem varam dēvēt arī tos, kurus agresīvā komunistu vara izrāva no mājām un aizmeta saltā svešumā. Varoņi ir tie, kuru gars un mīlestība nesalūst.
Miesa var salūzt, un tas daudzreiz notika. Bet viņi – 25. martā represētie – sirdī palika Latvijā un turpināja to būvēt. Ar atmiņām, asarām un cerību reiz atgriezties… Arī mana vecmāmiņa Eleonora atgriezās. Tas notika 1956. gadā. Acīs bija spītība, rokās – smaga darba rētojums. Arī viņa savā sirdī būvēja Latviju. Tāpat kā pārējie 42 322 cilvēki, kurus represēja 1949. gada 25. martā. Ir pagājuši 70 gadi kopš tās briesmīgās dienas.
Par 25. marta svarīgumu – saruna ar teoloģijas doktoru, Lutera akadēmijas docentu, mācītāju Gunti Kalmi.
– Represētie aiziet mūžībā… Tie, uz kuriem šī tēma neattiecas, nereti aicina par viņiem aizmirst, jo patlaban esot daudz citu, svarīgāku, problēmu, ko risināt. Turklāt – tas neesot politkorekti – visu laiku atgādināt par «kaut kādām» represijām. Vai politkorektums var būt sabiedriskā miera un līdzsvara avots?
– Vārds «politkorekti» sākotnēji bija domāts, lai veicinātu savstarpējo iecietību. Taču nu tas faktiski nozīmē izdabāšanu valdošajam politiskajam viedoklim. Ne velti Kārlis Markss savulaik sacīja, ka sabiedrībā valdošās domas ir sabiedrībā valdošo domas. Ja sāk dominēt apgalvojumi «mums to nevajag atcerēties, jo ir svarīgākas problēmas», tad faktiski tas ir aicinājums atteikties no savas vēsturiskās atmiņas, aicinājums tapt par manipulējamiem viendienīšiem, mankurtiem. Jā, ir daudz aktuālu problēmu – pensijas, skolotāju, mediķu algas utt. -, bet tā ir apelācija pie Maslova piramīdas, pie pamatvajadzībām. Tas ir slēpts aicinājums atteikties no savas identitātes. Atmiņa taču ir cilvēka patības avots, tieši tāpat tautas identitāte ir tās vēsture, un no tās izrietošā spēja veikt secinājumus. Ja nav atmiņas, nav arī no kā secināt. Tad kļūstam par Homo Oeconomicus – cilvēkiem, kuru uzvedību veido tikai ekonomiskās noteiksmes, kuriem vajag tikai to, kas vēderā un kabatā, t.i., – kļūstam par mietpilsoņiem. Šādi iedzīvotāji nav tauta, jo viena no būtiskām tautas pazīmēm ir vienota vēsturiskā atmiņa. Ja atmiņa tiek kropļota, tā vairs neveic savu uzdevumu, nesignalizē par draudiem, neuzrunā sirdsapziņu. Tad tauta fragmentējas. Un tad tā vairs nav tauta, tad šo kopumu var dēvēt tikai par demogrāfisko materiālu.
– Diez vai tas būs īstais mērķis, kuru mēs vēlētos.
– Tas ir aicinājums pārslēgt uzmanību no morāles (kurš ir upuris un kurš – bende?) uz ikdienas problēmām. Tad arī vēsturiskā taisnīguma meklējumi tiek uzskatīti par nebūtiskiem. Ja lētticīgi sekosim šai viltībai, tad atteiksimies no atbilžu meklējumiem uz mūsu vēstures jautājumiem. Tad drīz mūsu bērni atteiksies no mums. Viņi teiks: jūs atteicāties no saviem senčiem, kāpēc lai mēs neatteiktos no jums? Tātad katrai paaudzei jāveic savs uzdevums, kopjot un sargājot Dieva mums uzticēto Dzimteni; tas ietver arī prasību ar cieņu izturēties pret vecāko paaudzi. Ar cieņas izrādīšanu represētajiem mēs iekļaujamies Dieva iedibinātajā kārtībā, kas pēc vienas paaudzes sargās mūs, bet vēl pēc vienas – mūsu bērnus. Turklāt mums jāveicina ne cietēju kults, bet jārāda, kā mēs kā tauta pārvarējām pagātnes drāmas un joprojām esam nesalauzti un spējam attīstīties. Esam dārgi maksājuši par savu valstiskumu, par uzdrīkstēšanos piedzimt, mācīties un runāt latviski, par tiesībām aizstāvēt savu valsti, kurā mēs, latvieši, esam valstsnācija.
– Ieklausieties oponentos: nacionālas valstis ir pagātne.
– Nepiekrītu: liberālisms pats ir novecojis. Tautas sāk mosties no šā tvana, tās nevēlas par globalizācijas lēcu virumu atteikties no sev svarīgā.
– Kas par to liecina?
– Piemēram, masu protesti Vācijā. Līdz mums nonāk tikai bālas atskaņas, to pasniedz kā populismu, radikālismu utt. Ar vieglu roku tur pieskaita arī tos, kuri nevēlas atteikties no savas nacionālās identitātes, kultūras un vēstures. Es arī negribu! Kāpēc lai atteiktos no sava vectēva – leģionāra, 19. divīzijas Ernesta Laumaņa bataljona rotas komandiera? Un kāpēc man atteikties no sava otra vectēva? Viņš bija Abrenes robežsardzes priekšnieks – viņš bija savā postenī arī tajā naktī, kad Latvijā ienāca krievi. Tēvs stāstīja: tajā naktī viņa tēvs ienāca istabā, šautene pār plecu, apkāries granātām, uzmodināja, piespieda sev klāt, noskūpstīja un teica – dēls, mēs vairs neredzēsimies. Kāpēc lai es viņus nodotu? Tāpēc, ka vienam otram piemeties maskavisms, briselisms vai cita baiļu slimība? Viņu fobijas nav manas problēmas.
– Šodien baiļu, necieņas un vēstures aizmiršanas paēnā nereti tiek vainoti paši represētie, sak, paši bijāt vainīgi, ka jūs izsūtīja: simpatizējāt nacistiem, bijāt pārlieku turīgi utt.
– Šī ir noziedznieku psiholoģija – noziegumos vainot upurus. Ja tam noticam, esam ļāvušies sevi apmuļķot. Bet inteliģences uzdevums ir atmaskot šo blēdību. Vēsturiskā loģika ir vienkārša: ne mēs šo karu izraisījām, bet starptautiskie bandīti – Staļins un Hitlers. Laiks noslaucīja abus režīmus vēstures mēslainē, bet mēs savu valsti atjaunojām. Savukārt tagad notiek hibrīdkarš, efektīvāks par parasto. Agrāk teritoriju vispirms ieņēma militāri, savukārt tagad hibrīdkarā mērķa valsti vispirms piepilda ar svešām vērtībām, bet politisko piederības maiņu veic pēc tam. Tas ir vienkāršāk, jo tauta vairs neredz savas vērtības, ko sargāt. Bet, ja runājam par «simpatizēšanu nacistiem»… Deportācijām ar to nebija nekādas saistības. Viens no 1949. gada 25. marta deportāciju mērķiem bija iznīcināt nacionālo partizānu atbalstu tautā. Partizāni traucēja padomju aktīvistiem zemniekus iedzīt kolhozos. Izsūtīšanai vajadzēja salauzt pretestības garu. Partizāni nebija bandīti, kā to stāsta Latvijas nīdēji. Latviešu nacionālo partizānu organizācijas statūti vēsta: «Apvienība atrod savas tiesības, izteiktas Apvienoto Nāciju ietvaros un spēkā esošā Latvijas Satversmē, kādēļ tā ir legāla Latvijas valsts organizācija.» Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienība: «Mērķis ir cīnīties pret komunismu – boļševismu līdz viņa pilnīgai sakāvei un padzīšanai no mūsu Tēvzemes Latvijas, demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atgūšana.» Stompaku nometnē bija kara tiesa, kas tiesāja nodevējus un kolaborantus saskaņā ar Latvijas Republikas Kara sodu likumu.
Kā pozitīvs piemērs jāmin lietuvieši. Lietuva augstākajā līmenī apstiprinājusi, ka Lietuvas Brīvības cīnītāju apvienība okupācijas laikā bija vienīgā likumīgā augstākās varas institūcija, bet partizānu ģenerālis Jonas Žemaitis – Lietuvas Republikas ceturtais prezidents.
Un vēl «arguments» – mēs esot bijuši pārlieku turīgi? Protams, komunistu vara visus gribēja padarīt par atkarīgiem nabagiem. Vēlreiz – totalitārā režīma aizstāvju apgalvojums, ka mēs kā tauta esam paši vainīgi, ir raksturīgs noziedznieku domāšanai – upuris ir vainīgs, jo pretojās. Bet vai mūsdienās ir notiesāti reālie vainīgie?
– Ļoti nedaudzi. Piemēram, sarkanais partizāns Vasilijs Kononovs, kuru LR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta 2004. gada 30. aprīlī atzina par vainīgu kara nozieguma izdarīšanā – viņa partizāni 1944. gadā Mazo Batu ciemā zvēriski nogalināja vairākus civiliedzīvotājus, tostarp grūtnieci, un nodedzināja viņu mājas.
– Mums pietiktu faktu vēl daudziem tiesas procesiem un daudzu represiju īstenotāju tiesāšanai un sodīšanai – ja būtu reāla politiskā griba to darīt. Nedrīkstam aizmirst tautai nodarīto – īpaši tādēļ, ka izpildītāji, režīms un tā mūsdienīgās mutācijas nav ne tiesāti, ne sodīti, nedz arī pārvarētas okupācijas sekas. Nirnberga 2 nav notikusi, dekomunizācija arī ne. Pirms neilga laika Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludināja spriedumu, ka komunistiskā režīma represijas pret Lietuvas partizāniem ir genocīds un pie tā vainīgie ir tiesājami un sodāmi. Spriedumā teikts, ka represiju «nepārprotams mērķis bija ietekmēt lietuviešu tautas demogrāfisko stāvokli» un ka «partizāniem bija būtiska loma nacionālās identitātes, kultūras un nacionālās pašapziņas saglabāšanā». Represijas tika vērstas pret visām Baltijas tautām. Genocīdam, noziegumiem pret cilvēcību nav noilguma, un noziegumu aizmiršana tikai veicina ļaunuma atkārtošanos.
– Kolaborācija padomju apstākļos. Piemērošanās, lai izdzīvotu. Konformisms. Vai represēto būtu mazāk, ja viņi mēģinātu sadzīvot ar padomju varu?
– Kolaborācija okupācijā ir neizbēgama. Ir divi atšķirīgi domāšanas veidi: civilā domāšana un militārā domāšana. Civilā ir vērsta uz izdzīvošanu un kompromisu, militārā – uz pretošanos un cīņu. Saskarē ar ļaunumu civilā domāšana neder, jo piekāpšanās ļaunumam nozīmē ļaušanu tam izvērsties. PSRS bija ļaunuma impērija. Ar sātanu nav iespējams sadzīvot. Slepkavošana un visa labā un patiesā – visa, kas no Dieva, kas Dieva radīts – iznīcināšana ir viņa pašmērķis. Bija kļūdains mēģinājums sadzīvot, lai novērstu represijas, – tika pieņemts lēmums nepretoties un atļaut Latvijā izvietot krievu kara bāzes. Šā lēmuma rezultāts bija asiņains – masveida deportācijas, spīdzināšanas, izvarošanas, slepkavības. Vai upuru būtu vairāk, ja mēs pretotos? To mēs nezinām. Bet visiem mūsu virsniekiem un kareivjiem, kurus noslepkavoja, nospīdzināja čekā vai kuri gāja bojā gulaga vergu lēģeros, pavēle nepretoties bija daudz ļaunāka nekā karavīra godpilnā iespēja cīnīties un krist kaujā pret okupantiem. 1940./1941. gadā okupācijas režīms iznīcināja vairāk nekā pusi no apmēram 2100 Latvijas virsnieku korpusa. Ilgstoši dzīvojot okupācijas režīmā, liela daļa kļuva par konformistiem un bija spiesti piemēroties – iet uz «brīvprātīgajām» vēlēšanām, «brīvprātīgi» maksāt nodevas DOSAAF, «brīvprātīgi» ziedot krieveklenim – Pārdaugavas «uzvaras» piemineklim. Bet cilvēki, kuri to darīja, jāatšķir no aktīvajiem kolaborantiem, kuri ar režīmu sadarbojās brīvprātīgi, lai gūtu sev labumus – karjeras iespējas, privilēģijas utt. Bet zināt, kas mani tagad nodarbina… Patlaban mūsu kinocilvēki rada labas, artistiskas filmas…
– Filmu Melānijas hronika, piemēram?
– Jā, taču ir arī citas. Nesaukšu konkrēti. Kādam režisoram jautāju: par ko būs tava filma? Viņš atbild: par attiecībām, par nodevību. Jā, diemžēl ne visi iztur, daži kļūst par nodevējiem. Bet mūsu valsti taču neuzbūvēja nodevēji, gļēvuļi un kolaboranti. Mūsu valsti dibināja, izcīnīja, izveidoja un aizstāvēja varoņi. Kāpēc par viņiem netaisām filmas, dziesmas, lielus mākslas darbus? Kāpēc nav filmas par Oskaru Kalpaku, Kārli Ulmani, Žani Butku?
– Par Konstantīnu Čaksti, nacionālajiem partizāniem, Ludvigu Bolšteinu, Roberta Rubeņa bataljonu…
– Savus varoņus mēs varētu saukt simtiem. Bet par viņiem filmas netiek veidotas. Cik zinu, LTV nav rādīta lietuviešu filma Pūču kalns – tā ir par nacionālajiem partizāniem. Bet joprojām tiek rādītas komunistiskā režīma propagandas filmas, kas glorificē okupantus un apmelo mūsu cīnītājus un mūsu vērtības. Aiz kokiem neredzam mežu. Sīkumainības un maziskuma nolēmēti, mēs gribam kost lieluma ābolā… Tas nesanāks. Tāpēc beidzot vajadzētu saprast, ka mūsu pagātne ir dižas tautas pagātne. Vēsturnieks Uldis Ģērmanis sacīja: «Latviešu tautas vēsture ir stāsts par latviešu tautas nemitīgo brīvības cīņu, par lieliem upuriem un slaveniem varoņdarbiem.» Mēs taču vienmēr esam gribējuši būt mēs paši, mēs neesam bijuši gļēvuļi, latvieši vienmēr ir cīnījušies par savu brīvību. Labvēlīgos, nelabvēlīgos un neiespējamos apstākļos – VIENMĒR! Tad kāpēc mums uzspiež «bāreņu tautas» lomu?
– Es nejūtos kā «bāreņu tauta».
– Es arī ne. Ja esam varoņtauta, tad mūs nevar uzvarēt. Gaudotājus un gļēvuļus – gan. Tātad kādam vajag, lai mēs būtu činkstētāji. Izejot no vēstures megafakta – Latvijas valsts nodibināšanas un atjaunošanas -, nenogurstoši jārāda mūsu vēstures pamatakcenti: nevis ciešanas, bet uzvaras.
– Okupācijas gados, kad neapšaubāmi bija savi varoņi, bija tomēr arī centieni sadzīvot ar padomju anticivilizāciju, jo citādi nāktos pašiem iznīkt…
– Un viena no tās daļām bija tās artefaktu izvietošana plašai apskatei. Viens no tādiem ir Pārdaugavas agresīvais staļiniskais monstrs, kas ik dienu atgādina par mūsu tautas ciešanām. Tādiem vieta tikai muzejā. Jautājums par šā neglīteņa demontāžu joprojām ir aktuāls. Viena lieta bija – deportēt iedzīvotājus, nākamā – padarīt teritoriju par naidīgu tajā dzīvojošajai pamattautai. Atcerieties: katra trešā māja iezīmēta ar «slava kpss» un «ģelo ļeņina pobeģit», katrā pilsētā – ļeņineklis un citi briesmekleņi.
– Mums jābūt citiem pieminekļiem.
– Man ir priekšlikums. Jāizveido piemineklis nevis vienam, diviem vai desmit mūsējiem, bet gan visai latviešu nācijai! Tam jāsākas Brīvības ielā, kur nojaucām ļeņinekli. Aleja līdz Brīvības piemineklim nav izmantota. Bareljefu varam sākt, piemēram, ar uzvaru Saules kaujā. Un tā uz priekšu: valsts dibināšana, Neatkarības karš, Latvijas uzplaukums, cīņa pret okupantiem, leģionāri, mežabrāļi, deportētie, reliģiskie un politiskie pretestībnieki, Atmoda. Katrā posmā – izcelt pa kādiem. Un noteikti parādīt vecmāmiņu, vectētiņu, tēvu, māti, klusos varoņus, – zināmos un nezināmos. Papildinot Ģērmani, jāteic, ka mūsu vēsture ir nevis apspiesto un izmantoto vēsture, bet brīvības alku, pretošanās cīņu un uzvaru vēsture!
– Ko darīt, lai mēs katru rītu pamostos brīvā Latvijā?
– Vienkārši – divreiz dienā lūgt Dievu par Latvijas valsti. Un katru dienu ieplānot: ko konkrēti varu izdarīt, lai es, mani bērni un visi mūsējie rītdien pamostos brīvā valstī? Un ieplānoto līdz vakaram arī paveikt. Ikviens katru dienu varam dot savu ieguldījumu. Un katram tas arī jādod.
Foto: F64