Ināra Mūrniece: Mums jānoskaņojas maratonam
Intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (Nacionālā apvienība): par izbēgšanu no «pelēkā saraksta», izglītību latviešu valodā un augstskolu reformu, par Rīgas domes vēlēšanām un Kristīnes Misānes glābšanu, par Krievijas centieniem pārrakstīt vēsturi un par latviešu leģionāru piemiņas dienu.
– Šodien paziņos, vai Latvija nonāks vai nenonāks t.s. pelēkajā sarakstā (intervija notika 21. februāra rītā, kad FATF lēmums vēl nebija publiskots). Kā vispār nonācām līdz tam?
– Latvijā tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs savulaik valdīja visai lojāla attieksme pret nerezidentu naudu. Mēs ilgi neraizējāmies par tās augsto īpatsvaru, neraizējāmies par čaulas kompāniju riskantajām naudas plūsmām, bet priecājāmies, ka var dzirdēt naudas čaboņu. Šī nauda nočabēja ienākot, nočabēja aizejot, lai gan iedzīvotāju maki no tā biezāki nekad nekļuva.
Pēc tam kad Krievija anektēja Krimu, globālā cīņa ar noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšanu pastiprinājās. Un atklājās, ka netīrās naudas atmazgāšanai visbiežāk izmantots nerezidentu statuss.
Kad šī valdība ķērās pie valsts finanšu sistēmas sakārtošanas, tās «kapitālajam remontam» vispirms bija nepieciešams likumiskais ietvars – lai varētu ieviest Moneyval rekomendācijas, kas bija noteiktas Latvijai.
Saeima rekordīsā laikā sakārtoja veselu likumu paketi – tika liegti darījumi ar čaulas uzņēmumiem, grozīts likums, nodrošinot starptautisko sankciju tiešu un tūlītēju piemērošanu, kriminalizēta lielu skaidras naudas summu nedeklarēšana uz robežas, paplašināta FKTK atbildība, stiprināts FID.
Tika padarīts milzīgs darbs, un mēs apliecinājām gan savu augsto motivāciju, gan spēju īsā laikā mobilizēties konstruktīvam darbam visos līmeņos.
– Bet parunāsim par valodu izglītības sistēmā. Tas arī valstij svarīgs jautājums. Nacionālā apvienība iesniedza grozījumus likumam par vispārējo izglītību, runa bija par latviešu valodu bērnudārzos. Kā veicas ar grozījumu ieviešanu?
– NA deputāti Saeimā iesniedza grozījumus Vispārējās izglītības likumā. 13. februārī likumprojekts tika atbalstīts 2. lasījumā, bet jau koriģētā versijā, paredzot, ka pašvaldībai visos dārziņos jānodrošina apmācības valsts valodā, atmetot formulējumu par bērna vecāku pieprasījuma nozīmi.
Izglītības komisijā debates notiek ļoti karstas, tur ierodas krievu skolu aktīvisti un mēģina noteikt savu debašu temperatūru. Nesen Saeimā šajā sakarā ieradās arī Venēcijas komisijas eksperti. Taču esmu pārliecināta, ka grozījumus pieņems arī 3. lasījumā.
– Kas tā par Venēcijas komisiju?
– Tā ir Eiropas Padomes padomdevēja institūcija konstitucionālo tiesību jautājumos. Komisija tikās ar Satversmes tiesas tiesnešiem, kur šai komisijai argumentēti tika skaidrots tiesas spriedums attiecībā uz izglītības reformu. Ar mani šai komisijai saruna izvērtās ilgāka nekā paredzēts un beidzās uz pozitīvas nots. Taču mums joprojām nākas skaidrot, ka mūsu valstī ir tikai viena valsts valoda – latviešu – un ka tas ir ierakstīts mūsu valsts pamatlikumā. Joprojām skaidrojam, ka šī izglītības reforma nav vērsta pret mazākumtautībām, bet mērķis ir veidot sabiedrību, kas spēj sazināties valsts valodā. Latvija ir demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts. Arī tas ierakstīts mūsu konstitūcijā.
– Tika pieņemts arī likums par valsts valodu skolās, taču arī tur jūtama pretestība.
– Tas vairāk ir Izglītības ministrijas jautājums. Iepriekšējā parlamenta sasaukumā šis valsts valodas princips tika nostiprināts. Šobrīd izglītības ministres Šuplinskas (JKP) rokās ir iespējas šos Saeimas nolēmumus īstenot, garantējot to, ka izglītība valsts valodā tiek nodrošināta kvalitatīvi.
– Diez vai izglītības ministrei ir laiks nodarboties ar kvalitatīvu izglītību valsts valodā: daudz svarīgāk ir tiesāties ar Latvijas Universitātes rektoru un ieviest augstskolās apšaubāmas reformas… To visu diemžēl atbalsta arī NA ministri.
– Tas, kam mēs piekrītam: augstskolām ir jākļūst stiprākām, un mums jāraugās arī uz augstskolu skaitu. Jādomā, kā valsts naudu tērēt efektīvāk, īpašu uzmanību veltot izglītības kvalitātei un daudz ciešākai augstskolu saiknei ar zinātni. Izglītības sistēma ir tā, kas izšķirs Latvijas nākotni.
– Protams, valdība – kā vienmēr – vienojas par atbalstu. Laikam jau zinātnieki un augstskolu rektori ir savādnieki, jo viņi bija sašutuši par šo IZM «informatīvo ziņojumu»… Vai viss kopumā neliecina par to, ka izglītības ministre nesarunājas, nediskutē ar tiem, kuri ir tieši ieinteresēti, lai reforma notiktu kvalitatīvi?
– Politiķu uzdevums ir veidot politiku, kas nāk par labu visai sabiedrībai. Tas pirmkārt. Otrkārt, politika ir jāskaidro. Dialogs ir nepieciešams, un uzskatu, ka ministriem jāveido labāka savstarpējā saskarsme gan ar padotības iestādēm, gan sabiedrību, gan, šajā gadījumā, ar akadēmisko personālu. Ministriem jāskaidro, kāpēc vajadzīgas reformas, un jāprot runāt arī tad, ja skan svilpieni. Jā, šajā valdībā spējas sarunāties varētu būt lielākas… Tomēr esmu gandarīta, ka tad, kad likumprojekti nonāk Saeimas komisijās, darbs ir ļoti atvērts, arī risinot visai strīdīgus jautājumus. Dažkārt diskusijas ir ļoti asas, un tas arī ir saprotams: notiek reformas. Piemēram, administratīvi teritoriālā reforma (ATR). Ja kaut kas nav līdz galam izdarīts valdībā, tas nozīmē, ka, dažādas likumdošanas iniciatīvas virzot uz Saeimu, mēs strādāsim ne tikai divtik, bet pat četrkārt vairāk.
– Jūs pieminējāt ATR. Protestu ir daudz. Varbūt vajadzētu tomēr ņemt vērā iedzīvotāju viedokli, nevis tika paklausīties un darīt savu?
– Manuprāt, ATR realizētāji tomēr ņem vērā iedzīvotāju viedokli. Arī ministrs Pūce dodas uz pilsētām un novadiem, lai tiktos ar ļaudīm. Ne jau vienmēr viņu tur sagaida ar siltiem pīrāgiem… Deputāti, apspriežot jauno Latvijas karti, debatē karsti, taču ieklausoties pašvaldību cilvēku teiktajā. Tiek izvērtēts, cik liela attīstības jauda būs katrai jaunajai teritoriālajai vienībai. Manuprāt, simpātiska ir ideja veidot bibliotēkas kā vienas pieturas aģentūras. Tur cilvēki varēs nodot informāciju savai pašvaldībai, saņemt no tās informāciju un dažādas izziņas, kārtot pabalstus utt. Bibliotēkas ir datorizētas, tā būtu saziņa gan ar VID, gan ar citām valsts iestādēm.
– Tā ir laba ideja, bet to var realizēt arī bez ATR. Katrā ziņā pašvaldību vēlēšanas būs aizraujošs pasākums… Bet pavisam drīz notiks Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas. Dažas partijas jau pieteikušās… Tas, ka NA izvēlējusies Eināru Cilinski par Rīgas mēra amata kandidātu, ir laba izvēle: latvisks, patiesi zaļš, erudīts.
– Einārs Cilinskis ir tāds kā Nacionālā apvienība: viņš strādā daudz un smagi, viņš ir nacionāls un godīgs, viņš domā zaļi, viņš ir patiess visās savās izpausmēs, bez uzspēles un pārspīlējumiem. Eināra vērtības ir palikušas nemainīgas, viņš par tām iestājās pirms 30 gadiem, 4. maijā balsojot par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu, viņš tām ir palicis uzticīgs arī šodien. Viņš nekad nav turējies pie amatiem, ja viņam liek pārkāpt viņa principus, viņš ir atkāpies pat no ministra amata. Einārs ir krietns cilvēks, un to novērtē gan kolēģi no koalīcijas, gan no opozīcijas.
– Varbūt tieši viņa godīgums ir viņa vājums? Sēdēt Rīgas domes priekšsēdētāja krēslā – tas, šķiet, ir politisko intrigu kalngals.
– Šodien politikā diemžēl nereti dominē skaļš un agresīvs populisms, kas zināmu sabiedrības daļu uz kādu brīdi spēj aizraut. Bet pēc laika vilnis noplok, un cilvēki sāk skatīties: kur tad ir padarītais? Cilvēki sāk meklēt solījumu izpildi… Domāju, ka Einārs saprot gan to, kas notiek mūsdienu sabiedrībā, gan apzinās politisko konkurenci, kas valdīs cīņā par Rīgas domes vadīšanu. Es ļoti augstu vērtēju Eināra lēmumu piedalīties vēlēšanās ar pirmo numuru. Eināra kompetence ir balstīta dziļās un daudzpusīgās zināšanās, zinātnē, inovācijās, vides jautājumu pārzināšanā. Viņa darbības metodes izriet no racionālas un caurspīdīgas naudas tērēšana. Turklāt viņš ir fantastisks ideju ģenerators.
– NA Rīgas domes vēlēšanās ies kopā ar Latvijas Reģionu apvienību (LRA).
– Sākumā bija domāts, ka apvienosies plašāki spēki…
– Nu, ar ko tad? Nevienai no partijām, kas pretendē uz Rīgas domi, pamatvērtības nav pat līdzīgas NA vērtībām.
– Sadarbība ar LRA balstās uz atziņu, ka NA un LRA ir vistuvākā izpratne par galvenajām vērtībām. Mēs spējām vienoties lielāku un svarīgāku interešu vārdā.
– Dzīve nesastāv tikai no lieliem mērķiem un svarīgām interesēm. Kāpēc NA neizrādīja lielāku interesi vai aktivitāti par mūsu pilsones Kristīnes Misānes glābšanu? Kad Dānijas puse lēma atdot Kristīni Latvijai, kāds NA biedrs sociālajos tīklos gavilēja, sak, re, ko mēs paveicām! Visu cieņu, bet no deputātiem lielāko smagumu uzņēmās Jūlija Stepaņenko.
– Informatīvajā telpā valda liels skaļums, un ne vienmēr labos darbus var pamanīt. 16. janvārī Saeima ar 92 balsīm pieņēma lēmumu par Kristīnes Misānes tiesību aizsardzību un lūdza Dānijas parlamentu un Dānijas tiesībaizsardzības iestādes sniegt atbalstu un rast risinājumu, lai Latvijas pilsone Kristīne Misāne netiktu izdota Dienvidāfrikas Republikai kriminālvajāšanai.
Tūlīt pēc tam es uzaicināju uz tikšanos Dānijas vēstnieku Latvijā, kas principā ir bezprecedenta gadījums. Kopā ar mani bija arī Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols (NA) un Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Juta Strīķe (JKP), nodevām šo parlamenta lēmumu Par Kristīnes Misānes tiesību aizsardzību Dānijas vēstniekam, un tas tika uztverts ļoti nopietni. Augstu novērtēju to, ko šajā jautājumā darīja Valsts prezidents un Ārlietu ministrija. Tieši ĀM iznesa vissmagāko darba daļu. Mani ārkārtīgi aizkustināja Kristīnes tuvinieku pateikšanās visiem, kuri bija iesaistīti šajā lietā. Protams, var gadīties, ka daudzi politiķi uz šā veiksmīgā risinājuma fona centīsies attiecīgi pozicionēties un viņu nestais baļķis augs arvien garāks…
– Tuvojas dažādi nozīmīgi datumi. Gatavojaties tiem?
– Šogad 4. maijā svinēsim 30 gadus Latvijas Republikas neatkarības balsojumam. Mēs ļoti nopietni gatavojamies šiem svētkiem. Būs dažādi svarīgi pasākumi. Mūsu paaudzē vēl saglabājušās pašu piedzīvotas emocijas un atmiņas par tā laika notikumiem. Bet kā to parādīt un izskaidrot jauniešiem? Mums tas jāmēģina.
– Kā jūs skaidrosiet, piemēram, iespējamo Saeimas lēmumu (pēc Jaunās konservatīvās partijas rosinājuma), ka parlamentā nedrīkst ielaist ASV sankcijām pakļautas personas, konkrēti – Aivaru Lembergu, kurš 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarību?
– 4. maija balsojums ir reāls, patiess notikums, kas šodien ir vēstures fakts – ar visiem balsotājiem. To neviens no vēstures annālēm neizdzēsīs. Protams, sankcijas par korupciju ir ļoti nopietna lieta, bet lai šī priekšlikuma iniciatori savu ieceri komentē paši…
Ja runājam par vēsturi, tad jārunā arī par 9. maiju. 8. maijā aprit 75 gadi kopš Otrā pasaules kara beigām. No Kremļa puses redzam centienus šo un citus vēsturiskos datumus izmantot kā instrumentu savu politisko mērķu sasniegšanai. Tagad jau arī ārpolitikā, un tā ir jauna tendence. Agrāk, izmantojot savu īpatno vēstures interpretāciju, Kremlis centās mobilizēt savas valsts iedzīvotājus iekšpolitiski. Tagad mēs redzam, ka notiek ļoti nopietni mēģinājumi ietekmēt to cilvēku domas, kuri dzīvo ārpus Krievijas. Šajā virzienā tiek strādāts, izmantojot dažādas starptautiskās platformas. Pirmoreiz nopietni tam pievērsu uzmanību pērnruden, kad klausījos Krievijas Valsts domes priekšsēdētāja Vjačeslava Volodina runu Eiropas Padomes valstu spīkeru sanāksmē. Šī «cita vēsture» tika pieteikta visā, kas saistīts ar Otrā pasaules vēsturi un tā piemiņas iedzīvināšanu Eiropā. Šogad no visaugstākās politiskās tribīnes to paģēroši pieteica Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš paziņoja, ka «vēsturisko atmiņu» par Otro pasaules karu vēlas apspriest Drošības padomē. Tajā bez Krievijas ir arī Ķīna, Indija, Francija un ASV. Francijas prezidents Makrons šai idejai izrādīja atbalstu… Var prognozēt, ka cīņa par šo vēsturisko patiesību starptautiskā līmenī turpināsies un kļūs daudz nopietnāka. Krievija šai cīņai veltīs ievērojamus resursus. Mums jādomā, ko varam likt tam pretim.
– Jums ir versija, kāpēc tas tā notiek?
– Savulaik Putins paziņoja, ka Padomju Savienības izjukšana ir 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Izskanēja skaļi paziņojumi, attaisnojot neatkarīgu valstu okupāciju un deportācijas, mazo tautu nežēlīgu apspiešanu. Krievija turpināja radīt un nostiprināt savus mītus par Otro pasaules karu, kas nebalstījās uz vēsturisko patiesību.
Ar to centās attaisnot arī Krievijas agresiju Gruzijā 2008. gadā, pēc tam 2014. gadā Ukrainā, okupējot Krimu un sākot karu Austrumukrainā.
Pašlaik šā vēstures revizionisma mērķis ir panākt starptautisko sankciju atcelšanu Krievijai. Mums Latvijā un Baltijā ir jādomā, kā, mobilizējot savus resursus, skaidrot starptautiskajiem partneriem patieso vēsturi, kā atgādināt starptautisko tiesību pārkāpumus, kas pret mums tika pieļauti, un vienlaikus neļaut no Eiropas politiskās darba kārtības pazust Ukrainas jautājumam.
– Kā to izdarīt? Kas ir mūsu resursi?
– Valsts simtgade ļoti nozīmīgi nostiprināja mūsu nacionālo pašapziņu, mēs no jauna un papildus apguvām savu vēsturi Latvijas valstiskuma izpratnē. Mums jāturpina runāt par vēsturi, un viens no tuvākajiem brīžiem, kad to darīsim, būs 1. maijs – Satversmes sapulces jeb Latvijas priekšparlamenta sasaukšanas diena. Drīz pēc tam visi kopā izdzīvosim 4. maiju ar Latvijas brīvības ideju. Maijā notiks arī ļoti spilgtā un nozīmīgā pirmskara politiķa Miķeļa Valtera godināšanas ceremonija un pārapbedīšana Dzimtenē.
Vienlaikus mēs kopā ar Ziemeļvalstu un Polijas politiķiem domājam, kā kopīgi runāt ar starptautiskajiem partneriem Rietumos. Ļoti nozīmīga ir NATO partnerība.
Marta sākumā došos uz ASV, lai tiktos ar Kongresa Pārstāvju palātas spīkeri Nensiju Pelosi, ar kongresmeņiem un ievērojamiem Vašingtonas politiķiem. Labs signāls, ka mēs braucam kopā ar Lietuvas parlamenta priekšsēdētāju un Polijas parlamenta spīkeri. Runāsim par drošības jautājumiem Eiropas Savienības un NATO austrumu flangā. Tagad darba kārtībā arī tēma par Kremļa centieniem pārrakstīt vēsturi.
Tas nav viena mēneša vai viena gada darbs. Mums jānoskaņojas maratonam.
– Krievija cenšas pārrakstīt vēsturi arī 16. marta – latviešu leģionāru piemiņas dienas – sakarā.
– Mēs neļausim pārrakstīt mūsu vēsturi.
– Jūs piedalīsieties 16. marta pasākumos, kas veltīti mūsu leģionāriem?
– Kā katru gadu – tradicionāli! – 16. marta rītā došos uz dievkalpojumu. Pēc tam braukšu uz Lesteni, uz Brāļu kapiem, kur guldīti karavīri, kas Otrajā pasaules karā krita Latviešu leģiona rindās.
Foto: F64