Inese Kušķe: Trauksmes cēlējus tagad aizsargā likums

1. maijā ir stājies spēkā jaunais Trauksmes celšanas likums. Ko tas nozīmē, kāpēc tāds likums bija vajadzīgs, kas tagad mainās, kad šis likums ir sācis darboties, par to Neatkarīgās intervija ar vienu no likumprojekta autorēm, Valsts kancelejas Valsts pārvaldes politikas departamenta konsultanti Inesi Kušķi.

– Kāpēc bija vajadzīgs jauns likums par trauksmes cēlējiem? Jo valstī jau ir gana daudz likumu un ir izveidojusies sistēma, kādā aizsargā lieciniekus.

– Trauksmes celšanas likumi pastāv arī citās valstīs, un pirms vairākiem gadiem nevalstiskā organizācija Delna aktualizēja šo jautājumu arī Latvijā, un tika veikts pētījums, kas parādīja, ka jau pastāv iespēja sniegt informāciju par pārkāpumiem noteiktās nozarēs, taču nav paredzēts, ko darīt tālāk ar šo ziņojumu, un nav arī aizsardzības, ja cilvēkam par ziņojumu rodas kādas problēmas – piemēram, ja viņu atbrīvo no darba vai cita veida problēmas. Tika secināts, ka iedzīvotāji ir kūtri ziņot un labāk apspriež problēmas mājās pie tējas tases, tāpēc nepieciešams izveidot likumu, kurā apvienot iespēju ziņot, ziņošanas kanālu izveidi un trauksmes cēlēju aizsardzību. Trauksmes cēlēju aizsardzība ir tādu personu aizsardzība, kas informējušas par pārkāpumu savā darbavietā. Var būt, ka vēl nav uzsākts kriminālprocess, un var būt, ka tas nekad netiek uzsākts, bet jābūt aizsardzībai, kas šai personai ir pieejama.

– Kas ir mainījies kopš 1. maija? Tagad likums ir spēkā. Ko tas ir devis?

– Likums ir devis iespēju Latvijā ikvienam, kas savā darbā ir novērojis darbību vai bezdarbību, kas var kļūt par pārkāpumu, par to informēt savu darba devēju vai augstāku amatpersonu, ja tas ir valsts pārvaldē, vai vērsties uz āru pie atbildīgas institūcijas, kas varētu reaģēt. Un informēt sabiedrību arī publiski, ja nekas nenotiek.

– Bet vai tad tas nebija jau iespējams arī iepriekš, bez šāda likuma?

– To varēja darīt arī iepriekš, bet, kā es jau sacīju, iepriekš nebija likumā noteikta īpaša kārtība, ko darīt ar šādiem ziņojumiem. Un ir jāveido iekšējās trauksmes celšanas sistēmas, un gadījumā, ja personai rodas problēmas trauksmes celšanas dēļ – kādas represijas -, tad likumā ir paredzēta aizsardzība.

– Ko nozīmē izveidot trauksmes celšanas sistēmu? Kam tāda jāveido?

– Uzņēmumiem, kuros darbinieku skaits pārsniedz 50, jābūt izveidotai trauksmes celšanas sistēmai, nosakot veidu, kā var nodot ziņojumu, un nosakot atbildīgās personas, kas šo sistēmu nodrošina.

– Vai tas būs papildu apgrūtinājums uzņēmējiem? Vai trauksmes celšanai uzņēmumā jāiekārto kāds «sarkanais stūrītis», pastkastīte ziņojumiem, e-pasta adrese?

– Galvenais nav kastīte vai darbinieks, kas to dara, bet jānodrošina vienkārša procedūra, kā to darīt. To var aprakstīt uz dažām lappusēm. Ja gadījumā kādam darbiniekam ir doma, ka uzņēmumā vai valsts iestādē notiek kaut kas pretlikumīgs vai nesaimniecisks, kas varētu radīt kaitējumu viņa uzņēmumam, un viņš jūtas kā daļa no uzņēmuma, tad viņš, lai nenoplūdinātu kādu komercnoslēpumu, informē par to uzņēmuma vadību. Tāpēc ir vajadzīga šī iekšējā sistēma, jo viņš informē par to savu darba devēju. Savukārt uzņēmējs, saprotot, ka var notikt kļūdas un var notikt pārkāpums, saņēmis ziņojumu, pārkāpumu novērš. Tad to zina tikai uzņēmuma iekšpusē. Savukārt, ja nekas nenotiek, tad darbinieks informē attiecīgu valsts iestādi.

– Kādos gadījumos var būt runa par trauksmes celšanu? Acīmredzot par iespējamu nolaidību būvē, ceļot kaut ko tā, ka tas var sagāzties; par kādu indīgu vielu lietošanu pārtikas produktos, kas var apdraudēt sabiedrību; par korupciju, nodokļu nemaksāšanu un tādām lietām?

– Jā, šie ir trauksmes celšanas gadījumi, un Latvijā ir bijuši tādi gadījumi gan būvniecībā, gan pārtikas rūpniecībā, gan arī ar bērnu veselību, drošību un dzīvību. Ir vēl citi gadījumi, kas nav medijos izskanējuši, kuros ir bijusi kāda persona, kas ir informējusi – cēlusi trauksmi.

Piemēram, var būt šāda situācija. Ir valsts vai pašvaldības uzņēmums, kurš veic iepirkumu. Institūcijas vadītājs ir pieņēmis kukuli, lai nodrošinātu pasūtījumu kādai konkrētai firmai. Un šā uzņēmuma juristi, ekonomisti, kas var būt iesaistīti šajā procesā, var celt par to trauksmi.

Piemēram, kāds pārtikas uzņēmums, kurā darbinieks redz, ka tiek ražota pārtika, kas var būt kaitīga patērētājam, var celt par to trauksmi.

Piemēram, uzņēmums, kas kaut ko ražo, rada vides piesārņojumu. Tie ir gadījumi, kad apzinīgam cilvēkam būtu jāceļ trauksme.

Pagaidām tā ir teorija, likums ir tikai nupat uzsācis darbību. Trauksmes cēlējiem ir jāparādās pašiem. Mēs varam tikai mudināt celt trauksmi, ja tam ir pamats, jo tagad ir likumā noteikta aizsardzība.

– Vai pirmajās nedēļās ir trauksmes celšanas gadījumi?

– Skaļi un publiski pagaidām nav dzirdēti. Uz trauksmes celšanu neviens netiek spiests, un trauksmes celšana nedrīkst būt bez pamata. Mums Valsts kancelejā arī ir izveidota sava trauksmes celšana sistēma un ir ierīkota pasta kastīte, kur var ielikt ziņojumus.

– Liela daļa sabiedrības tādu trauksmes celšanu dēvē par «stučīšanu» un nemaz nav noskaņota kaut ko ziņot. Ir arī liela skepse, vai trauksmes celšanai būs rezultāts.

– Jāteic, ka arī citās valstīs ir veiktas aptaujas, un biežākā atbilde uz jautājumu, kāpēc respondents neziņotu par pārkāpumu, ir, ka nekas jau nemainīsies, ziņojums netiks ņemts vērā, atbildīgās personas netiks sauktas pie atbildības. Vienlaikus mūsu aptaujās Latvijā uz jautājumu, vai jūs vēlaties celt Latvijas labklājību un ziņotu, ja tas nāks par labu Latvijas labklājībai, atbild apstiprinoši. Pie mums ir modē sūkstīšanās, ka viss ir slikti, visi ierēdņi korumpēti un neko nedara – tikai dzer kafiju. Bet, ja jūs redzat korupciju, tad ziņojiet! Nosauciet, kurš ir korumpēts, kurā dienā, cik, par ko viņš ņem kukuli! Bet tā informācija jau diezin vai būs cilvēkiem no malas, tā ir pieejama tiem, kas ir iekšā uzņēmumā vai iestādē. Tāpēc ir vajadzīga sistēma un likums, kas trauksmes cēlēju aizsargā.

– Mudinot uz trauksmes celšanu, var pamudināt arī zemas dziņas… Kāds varbūt tiek atlaists par sliktu darbu, bet, lai atriebtos savam darba devējam, viņš ceļ nepatiesu trauksmi, uzkūda tam visas iespējamās instances – VID, policiju, sanitāros dienestus, ugunsdzēsējus… Kāpēc tāds cilvēks, kas ir draņķis, būtu jāaizsargā ar likumu?

– Persona, kas sniedz nepatiesas ziņas, netiek atzīta par trauksmes cēlēju – tas ir skaidri likumā pateikts. Un par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu būs administratīvā atbildība. Trauksmes cēlējs ir definēts kā persona, kura sniedz informāciju, kuru tā uzskata par patiesu – kas ziņo labā ticībā, godprātīgi.

– Ir viens skaļš politiķis Juris Jurašs (Jaunā konservatīvā partija), kurš sevi nosaucis par «trauksmes cēlēju». Vai šis likums nav tapis speciāli Jurašam – lai pestītu viņu ārā no kriminālatbildības par valsts noslēpuma izpaušanu?

– Likums nav tapis kādai konkrētai personai vai konkrētam gadījumam. Tā tapšanas pirmsākumi meklējami daudzus gadus iepriekš. Bija pētījums jau 2012. gadā, ka nepieciešams šāds likums, jo cilvēki nejūtas aizsargāti. Premjeres Laimdotas Straujumas laikā bija izveidota darba grupa, kas strādāja pie šā likuma.

– Vai trauksmes cēlējs drīkst izpaust valsts noslēpumu?

– Likumdevējs vēlējās valsts noslēpumu kā jomu izslēgt ārā no Trauksmes celšanas likuma. Jo valsts noslēpums ir ļoti specifiska joma. Trauksmes celšanas likums paredz arī publisku trauksmes celšanu. Bet atsevišķos gadījumos, nenovērtējot visus riskus, persona var paļauties uz šo likumu un izpaust informāciju, kas apdraud valsts intereses. Tādā veidā persona apdraudētu gan sevi, gan valsts intereses. Un valsts noslēpuma izpaušana var izrādīties nepietiekams pamats, lai celtu trauksmi. Likuma izstrādes gaitā mums neradās risinājums, kā to novērst, tāpēc tika lemts valsts noslēpuma jomu no likuma izņemt. Bet ir jāuzsver, ka tās personas, kas ir iesaistītas darbā ar valsts noslēpumu, ir iekļautas sistēmā, kur ir augstākstāvošas personas, kurām arī ir pielaide valsts noslēpumam, un tādā veidā to jautājumu var risināt. Ja ir kāda saistība ar valsts noslēpumu, tad tas ir šīs sistēmas iekšējais jautājums. Bet Trauksmes cēlēju likumā, kur paredzēts, ka trauksmes cēlējs var celt trauksmi publiski, nav paredzēts, ka viņš varētu izpaust valsts noslēpumu šā likuma ietvaros.

– Kādi ir spilgti trauksmes celšanas gadījumi, lai labāk saprotam, kas ir trauksmes celšana?

– Ir slaveni trauksmes cēlēji pasaulē no dažādām profesijām. Piemēram, 2014. gadā sākās skandāls Lux Leaks, kur auditors no privātas kompānijas apkopoja informāciju, kas viņam bija pieejama kā darbiniekam. Viņš konstatēja, ka Luksemburgas valdība noslēdz vienošanās ar lielām pasaules kompānijām, kas tām ir ļoti izdevīgas un palīdz samazināt nodokļu izmaksas. Viņš uzskatīja, ka tas ir negodīgi, nokopēja šo informāciju un iedeva to žurnālistiem. Lielā skandāla rezultātā daudzās valstīs ir tikuši uzlaboti nodokļu likumi. Antuāns Deltūrs, kurš izraisīja Luksemburgas skandāla pirmo vilni, bija spiests aizstāvēties tiesā, kur viņu apsūdzēja par komercnoslēpumu izpaušanu un IT noziegumiem, līdz beidzot viņš tika attaisnots kā trauksmes cēlējs. Tiesa izsvēra, ka sabiedrības tiesības zināt ir bijušas svarīgākas nekā komercnoslēpumu sargāšana.

Vēl ir spilgts stāsts no Moldovas, kur bija arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas lieta. Prokurors nodeva presei informāciju par to, kā politiķi un amatpersonas kopā ar prokuroriem ietekmē izmeklēšanu. Par to viņu atlaida no darba, bet vēlāk viņš tika atzīts par trauksmes cēlēju un attaisnots.

Ir divi gadījumi par plaušu ārstiem. Par vienu ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas lieta. Viņš informēja par klīniku, kurā strādāja, ka tur tiek noteiktas nepareizas diagnozes un klīnikas direktoram trūkst atbilstošas kvalifikācijas.

Vēl ir Francijā slavens gadījums ar ārsti Irēnu Franšonu, kurai radās aizdomas, ka viņas klīnikā tiek lietoti medikamenti, kas izraisa pacientu nāvi. Viņa cēla trauksmi, un izrādījās, ka pamatoti – tik tiešām tika lietotas nepareizas zāles, un tādēļ ir miruši aptuveni 2000 pacientu.

Ir Heinika lieta pret Vāciju par to, ka kādā no sociālās aprūpes centriem ir slikta attieksme pret veciem cilvēkiem. Un ir mums pašiem Latvijā Andrija Likova, kura cēla trauksmi par vardarbību pret bērniem Jelgavas bērnunamā. Tādi ir piemēri par trauksmes cēlējiem, un cerams, ka viņu piemēram sekos godprātīgi iedzīvotāji.

Foto: F64