Jānis Vitenbergs: Ierēdņi nevar būt galvenie, jo visbiežāk nekad nav bijuši uzņēmēji

Saruna ar ekonomikas ministru Jāni Vitenbergu par spiedienu, kas jāiztur ministram; par melnajām kampaņām, uz kurām jābūt gatavam Konkurences padomes vadītāja amata pretendentam; par to, vai nauda ir galvenais motivējošais faktors, ejot strādāt par valsts amatpersonu; par bažām, ka varētu nodot privatizācijai tādus uzņēmumus kā “Latvijas valsts meži”; kā arī par jaunām programmām mājokļu būvniecībā un mājokļu pieejamības veicināšanā.

Uzstājoties KPV LV Rīgas domes vēlēšanu saraksta prezentācijā, jūs slavējāt šī saraksta līderi, savu priekšgājēju ekonomikas ministra amatā Ralfu Nemiro par to, ka viņš esot stingri stāvējis pretī visdažādākajiem spiedieniem un spējis noturēt nelokāmu stāju. Vai jau esat saskāries ar kādu politisko vai ekonomisko grupu spiedienu, kuru ir nācies izturēt?

Ir pagājuši trīs mēneši, kopš esmu šajā amatā, bet šis laiks ir bijis nedaudz citādāks nekā citiem ministriem, jo tikpat kā nebija iespēju komunicēt ar cilvēkiem, ar šīm grupām klātienē. Šos trīs mēnešus vairāk dzīvojām pa ministriju ierobežotas komunikācijas apstākļos, un tikai tagad sākas ikdienas darbs, tikšanās ar nozarēm. Spiedienu jau izjūt katru dienu, un katrs lēmums ir vieniem patīkamāks, bet citiem ne tik patīkams. Tāpēc nozares dažkārt ir greizsirdīgas viena pret otru.

Varbūt varat minēt kādu piemēru?

Katra nozare jau gribētu dabūt maksimāli lielāku atbalstu. Ja, teiksim, runājam par atbalstu tūrisma nozarei, tad būvniecības nozare bilst, ka tā netiek pienācīgi atbalstīta. Tajā pašā laikā sabiedrībai šķiet, ka tieši pārāk daudzi atbalsta rīki ir orientēti uz būvniecības nozari. Protams, ir dažādu nozaru lobisti, kuri cenšas šos lēmumus ietekmēt, bet pie tā ir jāpierod un jāsaprot, ka nekad nebūsi visiem mīļš.

Jūsu bijušais partijas biedrs Didzis Šmits stāsta, ka, pirms viņu virzīja par ekonomikas ministru, viņam bija saruna ar premjeru Krišjāni Kariņu, kurš izvirzīja nosacījumu ‒ OIK jautājumu pēc būtības nekustināt. Pēc šīs sarunas Šmits atteicās no kandidēšanas uz ministra amatu. Vai jums bija līdzīga saruna ar premjeru, pirms kļuvāt par ministru, un vai tika izvirzīti kādi konkrēti nosacījumi?

Didzi Šmitu es tajā laikā atbalstīju arī kā deputāts, virzot viņu kā mūsu partijas ekonomikas ministra kandidātu vēl pirms Ralfa [Nemiro]. Pirms manas apstiprināšanas man bija saruna ar premjeru, gan klātienē, gan attālināti, jo atgādinu, ka manis kā ministra apstiprināšanas process bija gana garš un arī ne visai patīkams. Par šo tēmu [OIK] no premjera nebija nekādu uzstādījumu. Strādājot kopā ar Ralfu, komisijā mēs veltījām vairāk nekā desmit sēdes un tika panākti vairāki nopietni uzlabojumi, kuri pirms tam nebija izdarīti. Tagad ir ziņas no Valsts būvniecības kontroles biroja, ka atsevišķas OIK stacijas, jūtot, ka būs kontroles, pašas mēģina atteikties no licencēm, apzinoties, ka varam skatīties uz padarīto arī ar atpakaļejošu datumu.

Es nedomāju tikai par OIK. Varbūt Kariņa kungam bija kādi citi nosacījumi? Nesen man bija saruna ar satiksmes ministru Tāli Linkaitu, kurš sūdzējās, ka premjers viņam stundu paceltā tonī esot pieprasījis mainīt autobusu pārvadājumu iepirkuma konkursa rezultātus. Vai jums bija jāuzklausa kādi premjera uzstādījumi?

Nē, mums nav bijušas tādas sarunas. Bija vispārīgas sarunas par to, kā es redzu ministrijas darbu.

Šobrīd saistībā ar Covid-19 krīzes seku novēršanu valdības rīcībā ir parādījušies lieli finanšu resursi. Kādu jūs redzat optimālu šo resursu sadalījumu, jo pasaulē ir atšķirīga pieeja jautājumam, kam tieši šis atbalsts būtu jādod?

Par ministru es kļuvu jau kaujas apstākļos. Krīze bija sākusies, un daudzas nozares tikpat kā apstājušās. Nebija laika daudz mācīties, uzreiz bija jāmetas cīņā. No manis prasīja rezultātu. Ja esi atnācis [par ministru], tad ko tagad darīsi? Bija skaidrs, ka krīzes seku novēršanas plāns mums ministrijā būs jāizstrādā, un mana iepriekšējā pieredze politikā deva izpratni, ka vienmēr nepieciešams pamata dokuments, ko likt galdā. To varbūt arī visi norej, bet tas ir tas produkts, uz kura var kaut ko tālāk būvēt. Šādu produktu bija sagatavojis uzņēmējs Ošlejs ar savu grupu. Šis plāns bija izgājis presē un man likās saistošs, lai uz tā bāzes sāktu diskusiju. Es viņu aicināju būt par starpnieku (moderatoru) dažādu nozaru un virzienu pārstāvjiem, jo, manuprāt, šajā darba grupā jābūt ierēdņiem, bet viņiem nav jābūt galvenajiem. Piedodiet, bet viņi nav praktiķi. Bieži vien neviens no viņiem nav bijis reāls uzņēmējs. Mēs piesaistījām uzņēmēju organizācijas, arī uzņēmējus, kuri nav nevienā šajā organizācijā, Latvijas Bankas pārstāvjus un krīzes laikā strādājām, sanākot trīs četras reizes dienā. Liels paldies viņiem visiem, kuri atsaucās man, toreiz vēl pavisam zaļam ministram.

Kas no tā visa, ko šajā pasākumu plānā ierakstījāt, tika realizēts? Par ko ir lielākais gandarījums?

Man prieks, ka uzņēmēji spēja vienoties un atzīt, ka mehānisms, kurš viņiem palīdzētu labāk strādāt, ir finanšu instruments, nevis grants. Viņi uzskata, ka nauda jādod tiem, kas māk saimniekot un zinās, kā ar to naudu apieties. Ar grantiem mums ir bijuši vairāki korupcijas skandāli, kad ES fondi nelietderīgi izmantoti. Otra lieta ir tā, ka eksports un ražošana līdz šim bijis atstāts nedaudz novārtā. Tur būtu jāliek lielāks uzsvars, jo tieši šī sfēra mums to naudu atnesīs atpakaļ. Iekšējais patēriņš jau tagad ir atpakaļ iepriekšējā līmenī, bet eksports vēl aizvien ir mīnus 15%, kas arī rada robu budžetā. Sagaidīt sekmīgu mūsu valsts attīstību bez eksporta nevaram. Mēs nevaram ēst maizi vai dzert pienu divreiz vairāk. Nākotnes rīki, pie kuriem šobrīd strādājam, ir divi “Altum” fondi. Viens ir šis pašu kapitāla fonds, caur kuru valsts varētu palīdzēt grūtībās nonākušiem lielajiem eksportējošiem uzņēmumiem, īslaicīgi ieejot viņu kapitālā. Otrs ir “garās” naudas aizdevumi, kuru trūkums liedz daudziem uzņēmumiem konkurēt pasaulē. Bankas ar šādiem aizdevumiem negrib riskēt un aizdod stipri mazāk nekā Rietumeiropā. Mēs gribam garantēt aizdevumus ilgākam laika periodam gan jaunu iekārtu iegādei, gan jaunu industriālu parku būvniecībai.

Par cik “garāku” naudu ir runa?

Es gribētu līdz 25 gadiem infrastruktūrai un 10 gadus ražošanas iekārtu iegādei. Ir mums uzņēmumi, kuri ir gatavi paplašināties, pat pirkt rūpnīcas ārzemēs, lai iegūtu lielāku tirgus daļu, nepieciešami tikai šie finanšu instrumenti.

To garantētu “Altum”?

Jā, “Altum”. Politiskā vienošanās paredz tam atvēlēt līdzekļus. Mani visvairāk uztrauc pēcdīkstāves atbalsts tiem eksportējošiem uzņēmumiem, kuriem ir kritis apgrozījums. Viņiem šobrīd ir grūtāk konkurēt, jo citu valstu tirgi ir kļuvuši noslēgtāki. Tāpēc sadarbībā ar LIAA meklējam, kā optimizēt pārstāvniecības ārzemēs. Kur taisīt ciet, kur vērt vaļā papildus. Tāpat sniedzam palīdzību, lai uzņēmēji varētu piedalīties dažādās starptautiskās izstādēs. Ir mērķētās tūrisma kampaņas, kurās kopā ar LIAA un Ārlietu ministriju skatījāmies, kā atjaunot tūrisma plūsmas. Labi, ka ātri izveidojām Baltijas “burbuli”, kad tūrismam atvērām Baltijas valstu robežas. Kurzemē šobrīd lietuviešu ir vairāk nekā jebkad agrāk, un viņi brauc arī uz tādām vietām, kur līdz šim nebija braukuši. Vēlāk pievilkām tam klāt Somiju, kas izrādījās ļoti sekmīgs gājiens, jo somi, mājās nosēdējušies, gribētu varbūt braukt kā parasti uz Zviedriju, bet tur ir vīruss. Mums izdevās somu tūristus pārcelt uz Rīgu, un, tā kā tūrisma jomā situācija ir vissmagākā, tad tas ir kā svaigs gaisa malks Rīgas tūrisma industrijai. Tagad jāskatās uz Vāciju un citām valstīm, kur varam ātri reaģēt.

Jau ilgāku laiku nevar atrast vadītāju Konkurences padomei (KP). Iepriekšējais konkurss noslēdzās bez rezultāta. Kāpēc?

Iemesli ir vairāki. Atalgojums nav tāds, lai uz šo amatu spējīgi cilvēki rautos. Cilvēkiem varētu būt arī bailes, jo tas ir reputācijas jautājums. KP regulē tirgu, kurā apgrozās milzīgi naudas līdzekļi. Par to liecina gan “Tīrrīgas” stāsts, gan būvniecības karteļa stāsts, gan daudzi citi, kuros iesaistīti ļoti nopietni spēlētāji. No dažādām melnajām kampaņām pret KP vadītāju neizbēgt. Cilvēkam jābūt gatavam šādas kampaņas izturēt. Tas prasa drosmi. Iepriekšējā konkursā, lai atrastu pēc iespējas spēcīgāku kandidātu, bija iestrādāts nosacījums par piecu gadu nepārtrauktu pieredzi vadošā amatā, bet šī prasība varbūt bija nepamatota. Tagad šī prasība ir samazināta līdz trīs gadiem. Šobrīd ir izsludināta konkursa otrā kārta, un pieteikšanās noslēgsies 6. jūlijā. Man kā ministram situācija nav patīkama un gribētos, lai KP ātrāk iegūst spēcīgu vadītāju.

Kad runā par to, ka valsts amatpersonām atalgojuma ziņā jākonkurē ar privātajiem, tad redzam, ka daudzas amatpersonas rotē tikai valsts struktūrās un uz privāto sektoru vai nu negrib, vai nemaz nevar pāriet. Cik, jūsuprāt, pamatotas ir prasības būtiski celt atalgojumu valsts sektorā strādājošām amatpersonām?

Pats nāku no privātā sektora un esmu strādājis kompānijā, kas pieder lietuviešiem. Mana darba samaksa ir bijusi atkarīga no padarītā darba. Valsts pārvaldē šāds mehānisms nefunkcionē, un tas ir radījis to, ka privātā biznesā strādājoša cilvēka darba ātrums un atbildība ir krietni augstāka nekā ierēdniecībā. Es nerunāju par visiem, bet caurmērā. Ja runājam par naudu kā galveno kritēriju, lai cilvēks labāk strādātu, tad es tam nepiekrītu. Ja cilvēks nolemtu piedalīties konkursā uz KP vadītāja amatu dēļ atalgojuma, tad tas nebūtu labs signāls. Šī noteikti nebūs tā vieta, kur varēs nopelnīt milzīgas naudas summas turpmākai dzīvei. Ja jau sākumā galvenā motivācija būtu nauda, tad šajā amatā iespējami arī kaut kādi piedāvājumi un vilinājumi no iesaistītajām pusēm, jo KP ir institūcija, kura lemj par miljonus vērtām lietām. Tajā pašā laikā varu piekrist, ka, salīdzinot ar regulatoru vai FKTK, KP atalgojums ir mazāks, un uz budžeta veidošanas sarunām iešu ar pieprasījumu palielināt KP finansējuma apjomu. KP noteikti ir jāstiprina, jo, kā liecina uzņēmēju aptaujas, 60% no viņiem netic publisko iepirkumu godīgumam. Tātad tur ir fundamentāla problēma.

Šobrīd ministrijām ir nodots izskatīšanai priekšlikums par kapitālsabiedrību pārvaldes modeļa maiņu, rezultātā šī funkcija varētu tikt nodota Pārresoru koordinācijas centra (PKC) pārraudzībā. Kāda ir ekonomikas ministrijas nostāja šajā jautājumā?

Vispirms gribētos redzēt šī priekšlikuma detalizāciju, jo šajā projektā iesaistās arī “Possessor” jeb bijusī Privatizācijas aģentūra un nav skaidrs tās tālākais statuss. Vai tā pāriet zem PKC un turpina tās lietas, kas tai palikušas? Vai šis ir tas labākais modelis, ka ierēdņi ies un pārvaldīs kapitālsabiedrības? Par to pārliecības nav.

Vai jums ir skaidrs, kāpēc vispār šāds priekšlikums ir parādījies?

Man grūti spriest. Ir izskanējuši dažādi viedokļi par akciju kotēšanu biržās un šo kapitālsabiedrību iespējamo privatizāciju. Man kā jaunam politiķim no vārda “privatizācija” vien uzmetas maza zosāda. Ņemot vērā, kā tas ir noticis iepriekš, nedomāju, ka tas ir bijis labākais scenārijs, kā rīkoties ar mūsu valsts mantu. Ja parādīsies variants, ka “Latvijas valsts mežus” varēs privatizēt, tad es par to noteikti domāšu, jo ir liels prieks par to, ka esam spējuši saglabāt savus mežus. Kremt, protams, tas, ka esam zaudējuši daļu savu mežu, bet tā ir liela vērtība, ka katram valsts iedzīvotājam ir iespēja šos mežus izmantot – iet sēnēs, medībās, pārgājienos. Pavadīt laiku mežā. Ja tagad to atdos kādam citam… nesaku, ka tā tagad darīs, tie ir tikai minējumi, bet es kā politiķis tādā gadījumā gribētu dzirdēt visus tos argumentus par to, kādi būs ieguvumi.

Liela problēma valstī ir mājokļu deficīts. Tā ir gan ekonomiska (darbaspēka pieejamības) problēma, gan demogrāfiska, jo jaunajām ģimenēm trūkst pieejamu mājokļu.

30 gados esam no jauna uzbūvējuši tikai 5% no visa esošā dzīvojamā fonda. Tas nozīmē, ka 95% mājokļu ir vecāki par 30 gadiem. Tas liecina par fundamentālām problēmām, kuras jārisina. Tās jau tiek risinātas, bet mājokļu iegādes un būvniecības programmas ir jāturpina attīstīt. Tas ir viens no maniem kā ministra mērķiem, jo šis jautājums man pašam ir labi zināms. Kad iepazināmies ar sievu, tad mētājāmies pa dažādiem īrētiem dzīvokļiem. Kad mums bija viens bērns, tad izmantojām šo “Altum” programmu, un tagad mums jau ir trīs bērni. Šo programmu, kas nodrošina valsts garantētu pirmo iemaksu bankā, jau izmantojuši 14 000 ģimeņu, kas ir ļoti liels skaitlis. Tagad ir arī programma “Balsts”, kas dod iespēju lielajām ģimenēm ar trīs un vairāk bērniem saņemt pirmo iemaksu grantu veidā līdz 12 000 eiro, ko nevajadzēs atmaksāt. Ir arī iespēja programmu izmantot atkārtoti. Piemēram, man tagad ir trīs bērni, un es teorētiski varētu skatīties uz lielāku dzīvokli. Atgriežoties pie krīzes seku novēršanas plāna, nodarbinātības veicināšanas pasākumu ietvaros ir papildus iedalīti 35 miljoni eiro mājokļu siltināšanas un renovēšanas programmai. Ir jau renovētas ap 1000 ēku un mērķis ir 1600 ēku. Tāpat ceram, ka valdībā tiks apstiprināta programma tipveida māju projektiem. Daudzās Latvijas pilsētās, ne tikai lielajās, bet arī tādās kā Kandava vai Cēsis, pašvaldības sūdzas, ka viņiem trūkst mājokļu. Tas savā ziņā ir paradokss, jo daudz cilvēku ir no valsts aizbraukuši, un mēs paliekam mazāk, bet nav, kur dzīvot. Acīmredzot mūsu prasības ir augušas. Ir Valmieras stāsts, ko visi piesauc, un mūsu mērķis ir izveidot divus tipveida ēku projektus. Viens varētu būt mazstāvu koka ēkas projekts, jo mums jau ir daudzi uzņēmumi, kuri koka ēkas ražo Skandināvijai, un koka ēku būvniecība pasaulē kļūst arvien izplatītāka. Otrs projekts varētu būt no betona konstrukcijām. Šādi tipveida projekti varētu samazināt realizācijas izmaksas līdz 10%. Ja būs gatavs projekts, tad to var ņemt attīstītājs, pašvaldība.

Cik tālu ir šis projekts?

Ir izveidots pieprasījums, un 14. jūlija valdības sēdē tas tiks likts priekšā. Es gribu, lai šie projekti man ir uz galda. Kopā ar nozari domāsim par tiem motivējošiem burkāniem, lai programmu realizētu. Vai tā būs jauna “Altum” programma vai kas cits, par to jau varēs diskutēt tālāk.