Jelgavas mērs Andris Rāviņš: Gatavojam alternatīvos scenārijus
Par to, ko praktiski, finansiāli un emocionāli mainīs lielās pilsētas statusa atņemšana Jelgavai un novadu pievienošana administratīvi teritoriālās reformas (ATR) ietvaros, kā arī par pašvaldības gatavību dažādām Covid-19 krīzes izpausmēm Neatkarīgās intervija ar Jelgavas mēru Andri Rāviņu (ZZS).
– Pagaidām vēl ne galīgajā lasījumā, bet otrajā gan, pēc kura reti kad tiek veiktas būtiskas izmaiņas, Jelgavai tiks pievienoti Jelgavas un Ozolnieku novadi. Ko praktiski mainīs novadu pievienošana, kādus ieguvumus un zaudējumus redzat?
– Jelgavas novads kļūs par ļoti lielu pašvaldību ar vairāk nekā 86 tūkstošiem iedzīvotāju, ņemot vērā, ka Jelgavā ir 61, Jelgavas novadā 23,6, Ozolnieku novadā 10,7 tūkstoši iedzīvotāju.
Vēl ir grūti pateikt, kā nākotnē darbosies teritoriju finanšu līdzsvarošanas mehānisms, ja tāds tiks noteikts. Katrā ziņā šobrīd pilsētas un novadu sniegtie pakalpojumi ir ļoti dažādi gan cenas, gan kvalitātes, gan pieejamības ziņā. Ļoti daudzi pakalpojumi Jelgavā ir lētāki nekā novados, tos izlīdzinot, pilsētas iedzīvotājiem nāksies maksāt vairāk. Varētu kristies arī sociālo pakalpojumu, pabalstu apmērs, iespējams, arī atsevišķi palīdzības veidi būtu jāpārskata, jo pašlaik pabalstu, atbalsta grozs un veids katrā novadā ir atšķirīgs, bet tiem būs jābūt vienlīdz pieejamiem un vienādā apmērā ikvienam lielā novada iedzīvotājam. Ja gribēs tos saglabāt esošajā līmenī, budžetā tas prasīs vairāk līdzekļu, bet tas jau būs jauno deputātu lēmums. Bet skaidrs, ka centrā esošie deputāti vairāk domās par centra vajadzībām.
– Reformas atbalstītāji saka, ka ievēlētājiem deputātiem nav jādomā teritoriāli, jo partijās apvienojas pēc ideoloģiskās pārliecības, nevis teritoriālās piederības. Jūsuprāt, šī teorija praksē nestrādās?
– Pašvaldībās partiju ideoloģija ir mazāk nozīmīga, tur svarīgāks redzējums par darāmiem darbiem un saikne ar iedzīvotājiem. Mana darbība politikā sākās ar Jelgavas rajona vadīšanu, ko darīju septiņus gadus, īsu brīdi biju arī deputāts pilsētā un reizē rajona priekšsēdētājs. Man tas skatījums ir varbūt vairāk cilvēcīgs nekā teritoriāls, bet citiem deputātiem, kuri nav izbaudījuši dažādas dzīves skolas, tas varētu būt citāds.
-Tīri matemātiski, rēķinot iedzīvotāju skaitu atsevišķās apdzīvotās vietās, var gadīties, ka vairākas teritorijas paliek bez pārstāvniecības, un, ja šis skatījums būs vairāk vai mazāk teritoriāls, to vajadzības varētu netikt saklausītas?
– Tā noteikti būs! Vēlēšanu saraksti veidosies pēc partiju principiem, līdz ar to pārstāvniecība teritoriāli var būt ļoti dažāda un mazākas teritorijas varētu netikt pārstāvētas vispār.
Pēc 1990. gada revolūcijas rajona padomē tika ievēlēts noteikts skaits deputātu no katra pagasta proporcionāli iedzīvotāju skaitam – bija apmēram viens deputāts uz tūkstoš iedzīvotājiem. Es biju ievēlēts no Sesavas pagasta. Rajonā 41 deputāts, un bija nodrošināta teritoriālā pārstāvniecība, par ko tagad netiek domāts.
Bet mūs šobrīd vairāk satrauc tas, lai Jelgava joprojām paliktu kā lielā pilsēta, kāda tā neapšaubāmi ir.
– Ko reāli maina šā statusa atņemšana? Ir konkrēti zaudējumi, nespēja piekļūt kādiem līdzekļiem?
– Pašlaik attīstība notiek pamatā par Eiropas naudu, savu naudu ieguldīt attīstībā pēdējo divu gadu laikā faktiski nav iespējams, jo nevaram aizņemties un realizēt pilsētai nepieciešamus projektus. Varam aizņemties tikai Eiropas projektu realizācijai, bet Eiropas projektos vienmēr ir stingri noteiktas vadlīnijas un virzieni, kuros var kaut ko darīt, bet dzīve jau ir daudz bagātāka, krāsaināka un vajadzības dažādākas. Tieši Eiropas lielās pilsētas pirmo reizi Eiropas Komisijā (EK) izkaroja programmu Pilsētu ilgtspējīgas attīstības virzieni. Plānošanas sākumā EK bija ļoti garas diskusijas, braucām uz semināriem, paudām viedokļus, mēģinājām rast kompromisus. Beigās katrai dalībvalstij 6% no valstij kopējiem piešķirtajiem ERAF līdzekļiem bija jānovirza pilsētas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju īstenošanā. Katra valsts skatījās, kā šos līdzekļus izmantot, piemēram, pilsētvides uzlabošanā, degradēto teritoriju sakopšanā, oglekļa emisiju mazināšanā, ūdens un kanalizācijas sistēmas sakārtošanā utt. Varējām investēt arī izglītībā, veidot kopīgus projektus ar uzņēmējiem, kuri lika klāt daļu savas naudas.
Šā groza izmantošanas tiesības Latvijā izcīnīja un ieguva tikai deviņas lielās pilsētas. Patīk vai ne, bet pilsētas ir valsts ekonomiskās izaugsmes virzītājspēks, dzinējspēks.
– Jums ir bažas, ka bez lielās pilsētas nosaukuma Jelgava vairs pie šīs naudas netiks? Ministrs Juris Pūce minējis, ka tā ir tikai termina, nevis statusa maiņa, un nav saistāma ar kādām priekšrocībām, nākamajā Eiropas fondu plānošanas periodā esot plānots līdzekļus sadalīt vienmērīgi pa attīstības centriem visā valstī.
– Šo jautājumu var sadalīt divās daļās – emocionālajā jeb identitātes un praktiskajā.
Pilsētas iedzīvotāji bija pieraduši, ka esam ceturtā lielākā republikas nozīmes pilsēta, kāda tā bija no 1940. gada. Un visu laiku Jelgava tāda ir bijusi, jau no 1573. gada, kad hercogs Gothards Ketlers piešķīra Jelgavai pilsētas tiesības un tā kļuva par Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētu. Jelgavā 1775. gadā dibināta pirmā augstskola Latvijā – Pētera akadēmija, Jelgava lepojas ar pirmo Valsts prezidentu, pāris dienas, no 1919. gada 2. līdz 6. janvārim, Jelgava bija Latvijas galvaspilsēta, uz kuru pārcēlās Latvijas Pagaidu valdība. Jelgavnieki lepojas ar šo vēsturi, tā ir viņu identitāte, kura tiek laupīta, mēģinot mūs pielīdzināt vienai no daudzām novadu pilsētām.
Ir arī ekonomiskie iemesli. Vēl nav zināms, ko un cik, kādiem virzieniem, programmām EK dos naudu, katrā ziņā Eiropas lielās pilsētas aktīvi cīnās par savu līdzekļu grozu. Ne visās lielajās pilsētās un galvaspilsētās politiskā vara ir tāda pati kā nacionālajā līmenī, pilsētas vāc parakstus, lai turpinātu šo lielo pilsētu attīstības stratēģiju. Piekrītu viedoklim, ka, izsmērējot specifiski lielo pilsētu attīstībai paredzētos līdzekļus pa visām pilsētām, tiks pārtraukta urbānā attīstība valstī.
– Jums ir bažas, ka Latvijas mērogā līdzekļu sadali varētu ietekmēt centrālās varas politiskās simpātijas pret tām vai citām pašvaldībām?
– Protams, ka tā būs! Ļoti labi bija, ka mēs, deviņas pilsētas, izkarojām šo 6% grozu, esot ļoti dažādu politisko spēku pārstāvjiem. Te primāra bija nevis politika, bet pilsētu attīstība, bet, ja par šo līdzekļu sadali turpmāk lems tikai nacionālā līmeņa koalīcija, politika te būs svarīgāka.
– JKP deputāts Andris Kazinovskis, jautāts par to, kāpēc lielās pilsētas statuss saglabāts daudz mazākajai Rēzeknei un tai, tāpat kā Daugavpilij, atšķirībā no ministrijas sākotnējās versijas, nav pievienots novads, sacīja, ka to viņam lūdza pašvaldību pārstāvji un arī koalīcija attiecīgus viņa priekšlikumus atbalstīja. Tik vienkārši! Jūs nepalūdzāt vai ne tam lūdzāt?
– Zinām arī dažas citas leģendas, kādā veidā dažas pilsētas ir ieguvušas savu statusu. Katrā ziņā šis bija politisks lēmums, jo no sākuma bija kritēriji, pēc tam tie tika izsvītroti. Tikai tā bija iespējams izveidot Saulkrastu novadu, kurš neatbilda nekādiem sākotnēji izvirzītajiem kritērijiem. Kritēriju vairs nav nekādu, ir tikai politiskais lēmums. Turklāt šie lēmumi nav izdiskutēti, dzirdam vienu tekstu: «Būs labāk!», bez analīzes, kas būs labāk, kas to nodrošinās. Esam pievienojušies Eiropas pašvaldību hartai, kurā ir ceļa karte, kādā veidā var mainīt pašvaldību teritorijas, robežas, uzdevumus, pienākumus. Tos mainot, neatņemama sastāvdaļa ir diskusija ar iedzīvotājiem, vietējo varu, ir jābūt pārliecībai, ka izmaiņas nesīs uzlabojumus iedzīvotāju dzīvē, ka vietējā vara piekrīt pārmaiņām. To var panākt ļoti dziļas procesu, teritoriju analīzes rezultātā, bet tāda nav veikta. Mēs jau arī esam par to, ka ir jāiet līdzi laikam, jāmaina gan likumi, gan finansēšanas mehānismi. Daudz kas var būt savādāks, bet nevar tā voluntāri, bez kritērijiem, formulas vienkārši pārzīmēt karti!
– Ir vismaz politiskās vienošanās kritērijs, kuru acīmredzot neizturējāt!
– Jā, jāatzīst, ka šo kritēriju neizturējām! Kad savulaik bijušajam Valsts prezidentam, tolaik vēl bankas vadītājam Andrim Bērziņam teicu, ka, esot politikā, būs iespēja sakārtot bankas lietas daudz savādāk, viņš teica viedus vārdus: «Nekad nemēģini ekonomiskos izaugsmes lēmumus balstīt uz politiskiem lēmumiem! Nekad! Jo tie nav ilgtspējīgi!»
– Vērsīsieties Satversmes tiesā, ja arī galīgajā lasījumā lēmums netiks mainīts?
– Protams! Mums ļoti svarīgi gan valsts, gan pilsētas attīstībai ir, lai Jelgava saglabātu lielās pilsētas statusu, jo tomēr valsts iekšienē starp lielajām pilsētām pastāv konkurence. Esam gan draudzīgi Lielo pilsētu asociācijā, kurā esam vienojušies par praktiski visiem jautājumiem.
Zaudējot lielās pilsētas statusu, ja tam vēl sekos arī finansiāli zaudējumi, Jelgava zaudēs starptautisko konkurenci. Mēs konkurējam ne tikai ar vietējām, bet arī ar citu valstu – Lietuvas, Igaunijas, Polijas – pilsētām. Ja atbrauc investors, viņš jautā, ko viņam var piedāvāt, kas šajā teritorijā var notikt, kā tā attīstīsies. Viņš tikpat labi var arī aiziet uz Igauniju, Lietuvu… Diemžēl investīciju piesaistē Latvija starp Baltijas valstīm ir pēdējā vietā!
Manuprāt, šīs politikas virzītāji mazliet nesaprot, kā procesi notiek. Netiek prasīta zinātnieku, analītiķu palīdzība, kuri daudz dziļāk vērtē procesus, tā vietā lemj cilvēki, kuri pirmo reizi ienākuši politikā un saka, ka tā būs labāk, jo viņi tā domā!
– Pašvaldību pārstāvji nav iesaistīti Krīzes vadības padomē, lai arī vietējās varas ir tās, kurām jāpilda centralizētie rīkojumi, jāvieš aizsardzības pasākumi, jāsaprot, kā uz papīra rakstīto ieviest dzīvē. Vajadzētu iesaistīt vai nav ko veidot tirgu un, kā kara laikā, jāpilda ģenerāļa pavēles, tās neapspriežot?
-Šobrīd ir līdzīga situācija 90. gadu sākumam. Kad notika pučs, mums, teritoriju vadītājiem, bija jārisina jautājumi par savu iedzīvotāju drošību. Kad zvanīja no Ministru kabineta un stāstīja, kas jādara, teicām: mēs to visu jau labu laiku darām bez kādiem rīkojumiem, vienkārši esot atbildīgi par saviem iedzīvotājiem.
Arī šodien bez valdības noteikumiem ir virkne lietu, kas jādara. Daudz ko darām arī šajā krīzes situācijā, negaidot lēmumus no augšas. Piemēram, apzinājām visus skolēnus par iespējām mācīties attālināti, jau iznomājām 25 rūterus tiem, kuriem mājās nav interneta. Apzinājām arī tos skolēnus, kuriem nav datoru, un vienojāmies, ka skolas slēgs līgumus ar vecākiem par datoru nodrošinājumu viņiem. To visu jau bijām saorganizējuši, pirms valdība tikai 19. martā lēma, ka ar 200 000 eiro atbalstīs viedierīču iegādi skolēniem, kuriem to nav.
Dažādā veidā gatavojāmies jau dienā, kad valdība izsludināja ārkārtas situāciju. Ne visi vecāki bija noklausījušies valdības paziņojumu, un uz skolām bija atvesti apmēram 40 bērnu. Jau paredzējām, ka tā būs, un bijām vienojušies ar skolu vadību, ka viņi netiks dzīti ārā klīst pa ielām. Arī bērnudārzos domājam, kā pārorganizēt nodarbības, arī kā materiāli pastimulēt šos darbiniekus, kuri atšķirībā no skolotājiem nevar darboties attālināti. Skolotājiem skolu vadība palīdz sagatavoties un nodrošināt attālināto mācīšanos.
Domājam arī par to, kā palīdzēt veciem, vientuļiem cilvēkiem, kuri līdz šim paši tika ar visu galā, taču šobrīd varbūt negrib iet ārpus mājas, bet viņam kaut vai to pārtiku vajag. Zvanījām lielveikaliem, ēdināšanas uzņēmumiem, vai viņi būtu gatavi piegādāt pārtiku mājās.
– Ir jau cilvēki vērsušies pašvaldībā ar šādiem lūgumiem?
– Pagaidām nav, bet pieļaujam, ka varētu būt, un tam gatavojamies. Ja būs – lūdzu!
– Te būtu arī kaut kāds pašvaldības finansiāls atbalsts, vai pašvaldība iesaistītos tikai organizatoriski?
– Pašreiz iesaistāmies tikai kā organizatori, iesaistām pašvaldības operatīvās informācijas centru.
– Jums kā pilsētas vadītājam svarīgi būtu zināt, vai pilsētā ir saslimušie ar Covid-19?
– Protams, šāda informācija ir būtiska! Man jau nevajag zināt vārdu, bet svarīgi saprast, kā labāk stiprināt cilvēku drošību, ko varam labāk darīt.
– Valdība piedāvājusi nacionālā līmeņa risinājumus uzņēmēju atbalstam, darba vietu saglabāšanai. Ja uzņēmējiem apturēs visus izejošos maksājumus, kas būtu arī tie nodokļi, maksājumi, īres maksas, ko saņem pašvaldības, samazināsies pašvaldību ieņēmumi. Jums ir no valdības kāda informācija, kas viestu paļāvību, ka šīs netiks uzskatītas tikai par pašvaldību problēmām, ar kurām tām pašām jātiek galā?
– Pašvaldības nevienā valdības lēmumā vispār netiek pieminētas! Neraugoties uz to, centīsimies palīdzēt, cik vien iespējams. Uzņēmēji jau mums sūta vēstules par nomas maksas samazināšanu, ēdinātāji, skolu, bērnudārzu ēdinātāji, pārtikas nodrošinātāji…
Esam arī nolēmuši, ka visi pasākumi, kas bija paredzēti arī maijā, tiek atcelti!
– Līdz pat maija beigām?
– Jā! Maija beigās parasti notika pilsētas svētki, kuri izmaksāja ne mazu naudu.
– Ietaupīsiet!
– Jā, bet cilvēkiem jau arī vajag kaut ko vairāk nekā tikai pārtiku, un šī arī māksliniekiem un dažādiem uzņēmējiem ir iespēja nopelnīt.
Šobrīd vairāk domājam par to, kā nodrošināties ar individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, kurus vairs nevaram nopirkt, bet tie ir ļoti nepieciešami, piemēram, pašvaldības policistiem, kuriem ir tikai vieglās sejas maskas un cimdi, sociālajiem darbiniekiem.
– Esat valstij tos prasījuši?
– Jā. Atbilde ir: «Jūs neesat tos laikus iepirkuši? Meklējiet!»
Ja iepriekš viens celtniecības respirators maksāja 1,8, tad šobrīd jau sešus eiro. Bet esam runājuši ar Jelgavā esošajām šuvēju darbnīcām, kuras varētu šūt šos respiratorus. Esam paņēmuši modeli no slimnīcas un runājam ar uzņēmējiem, kuri ir gatavi izpildīt šo pasūtījumu.
– Varam būt droši, ka Jelgavā būs pieejami medicīnas pakalpojumi, vismaz akūti un steidzami nepieciešamie, ne tikai Covid-19 slimniekiem?
– Slimnīca, poliklīnika strādā, protams, citā režīmā, pēc iepriekšējas pieteikšanās. Jā, šobrīd varbūt ir daļa kaišu, kuras arī var pagaidīt, bet akūtā palīdzība un virkne citu slimību tiek ārstētas. Diemžēl valsts līmenī neviens nerunā par mediķiem, reģionālajām slimnīcām, kurām uzlikti papildu pienākumi, par ar tiem saistīto izdevumu segšanu.
Esam vienojušies ar Dobeles novada vadību, ka apsekosim iespējas nepieciešamības gadījumā ievietot pacientus Dobelē, kur bija infektoloģijas nodaļa, kura ir izbūvēta, visiem noteikumiem atbilstoša un šobrīd ir tukša. Jāsaprot, vai pēkšņi nepieciešamības gadījumā varētu iedarbināt arī šo iespēju.
– Nodaļa ir, bet vai mediķi un nepieciešamā aparatūra, medikamenti arī ir?
– Nav gan. Bet, ja būs vajadzība, tad arī kaut kādā veidā var pārgrupēt resursus. Mūsu reģionālās slimnīcas galvenā ārsta vietniece ir infektoloģe, viņa arī brauks uz Dobeli, lai kopīgi gatavotu alternatīvos scenārijus, par ko šobrīd neviens nerunā.
– Rēķināties ar sociālo sprādzienu, tostarp kādu pabalstu pieprasījuma strauju pieaugumu pašvaldībā?
– Turpinām visu līdzšinējo pabalstu izmaksu. Pagaidām vēl papildu pieprasījumi pēc mazturīgo vai trūcīgo pabalsta nav ienākuši, bet budžetā līdzekļi vēl ir, ir mazliet arī rezerve neparedzētiem gadījumiem, no kuras gan nāksies tērēt individuālajiem aizsardzības līdzekļiem. Esam arī vienojušies ar baznīcām, ka tās, ievērojot veselības drošības pasākumus, turpinās trūcīgo ēdināšanu, kas tiek darīts jau kopš 2009. gada krīzes.
Krīzē būtisks informācijas avots ir pašvaldības avīze, kura ik ceturtdienu nonāk katra iedzīvotāja pastkastītē, pret ko savulaik bija vērstas dažādu grupu iebildes. Ne visi šo informāciju meklēs un atradīs internetā, mājaslapā.
– Nedēļu pēc ārkārtas stāvokļa iestāšanās Saeima lēma par azartspēļu zāļu slēgšanu uz ārkārtas situācijas laiku. Varbūt iespēja pieliek šai sērgai punktu pavisam, jo īpaši ņemot vērā likumu grozījumus, kas pašvaldībām atņem teju visus ieņēmumus no šī rūpala?
– Iespējams. Par to vēl neesam lēmuši, bet, jā, varētu izvērtēt iespēju slēgt šīs zāles pavisam. Rīga savā priekšvēlēšanu azartā sola pilsētu atbrīvot no azartspēlēm, arī Daugavpils par to runā – arī varētu par to lemt.
Foto: F64