“Jumprava” kā vecs, labs konjaks
Nākamajā ceturtdienā, 28. novembrī, Arēnā Rīga notiks 80. gadu beigu supergrupas Jumprava lielkoncerts. Lai gan tam piekabināta grupas 35 gadu pastāvēšanas atzīmēšanas birka, tās līderis Aigars Grāvers no tās vairās – tas esot vienkārši fanu kopā pulcināšanas pasākums.
Grupas Jumprava labāko dziesmu koncertam piešķirts XO nosaukums, jo «priekšnesums būs baudāms kā labs extra old konjaks». Uz vecā un savu laiku jau izturētā konjaka formulas vien jumpravieši negrasās bāzēties, jo nupat grupa laidusi klajā jaunu studijas albumu Insomnia. Atzīmējot 30 gadus uz skatuves, Jumprava fanus pulcēja koncertos visā Latvijā, tūri noslēdzot ar diviem pilnībā izpārdotiem koncertiem Palladium zālē, bet šoreiz svinībām ir maķenīt cita pieeja. Par šiem un tiem laikiem – sarunā ar Aigaru Grāveru.
– Atzīmējot grupas 30 gadu jubileju, bija neliela tūrīte pa Latviju. Šoreiz nolēmāt – labāk vienu, bet pamatīgu koncertu?
– Jā, nolēmām sniegt tādu kā Jumpravas esenci. Gribējās skatīt vaigā visus grupas fanus vienuviet. Esam spēlējuši 3000 – 3500 cilvēkiem, bet aptuveni astoņiem tūkstošiem, cik rēķināmies būs arēnā, – tai vajadzētu būt pavisam citādākai sajūtai. Kas attiecas uz koncerta programmu, tajā nekādi nevaram iekļaut visus tos gabalus, kurus gribētos mums pašiem un arī klausītājiem – tad vajadzētu spēlēt piecas vai sešas stundas no vietas, bet vienalga nāktos kaut ko atstāt aiz svītras. Ņēmām vērā arī iepriekšējos koncertos klausītāju izteiktās vēlmes – bija gabali, kuri pašiem koncertu versijā nešķita diez ko veiksmīgi, taču cilvēki tos vēlas dzirdēt, tāpēc tos spēlēsim. Taču realizēsim arī savas kaprīzes – izskanēs dziesmas, kuras nav spēlētas pat kopš 1984. gada. Uzstāsimies aptuveni divas stundas, izskanēs vairāk nekā 20 dziesmas.
– Vai koncertā būs arī Ingus Ulmanis ar Aigaru Voitišķi un skanēs arī tādas dziesmas kā Par rozēm un Mākonis?
– Nē, viņu nebūs, un arī šīs dziesmas neskanēs. Mēs atskaņosim dziesmas, sākot no mūsu elektroniskā laikmeta. Tiesa, spēlēsim arī dziesmu Prom no pilsētas – to vienmēr koncertos esam spēlējuši. Nav uzstādījuma, ka nespēlēsim to vai kādu citu dziesmu – skatāmies uz to brīvi. Mēs labprāt nospēlētu vēl kādu gabalu no tās ēras, taču nav, kas tās nodzied, jo to var izdarīt tikai Voitišķis. Jāuzsver, ka mums nebija domas rīkot jubilejas koncertu, kurā retrospektīvi apskatītu visus Jumpravas darbības periodus – šos 35 gadus piepina klāt mediji un dažādas mārketinga daļas. Mums tas būs XO, nevis jubilejas koncerts.
– Skatos, jums būs arī papildinājums, tas ir, uz skatuves tiek pieteikti ierastie četri vīri un bundzinieks Rihards Fedotovs, kurš mūzikas aprindās vairāk pazīstams kā Rick Feds.
– Viņš pie mums ir jau pāris gadus – profesionāls bundzinieks, neslikti pārvalda arī taustiņus, pieprot dažādas muzikāli eksperimentālās lietas utt. Ar iepriekšējo bundzinieku [Arti Orubu] viņa aizņemtības dēļ kaut kā administratīvi nesaštimmēja ar laikiem, un tieši tajā brīdī pie apvāršņa parādījās Rihards – viņš gan ir solomākslinieks, kas grupās nespēlē, taču tā kā esam viņa mīļākā jaunības dienu grupa, tad Rihards piekrita. Starp citu, Jumpravas jaunajā albumā ir pat viena viņa dziesma – tā saucas Tramvajs.
– Albuma Insomnia iznākšana bija kā neliels pārsteigums, turklāt saturiski tas ir kā Jumprava 2019, nav mēģināts dusēt uz veciem lauriem.
– Pagājušā gada vasarā mums notika radošā nometne, uz kuru aizbraucām katrs ar saviem datoriem, turpat uz vietas radījām dziesmas, un pēc tam viens ar otru dalījāmies padarītajā. Izvirzījām sev tikai vienu noteikumu, ka – mums noteikumu nav! Radām vienalga ko, tas var būt roks, fanks, klasika – izpaudies, kā vēlies! Līdz ar to nebija noteikumu turēties kaut kādā konkrētā stilā – kā attiecīgajā brīdī liekas pareizi, tā arī darām. Bet no sevis jau neaiziesi, bez tam – grupas kopējo stilu nosaka balss tembrs un dziedāšanas maniere.
– Kā vēl viens pārsteigums bija tekstu sadaļa, jo četrām dziesmām vārdus radījis Ainars Mielavs, tāpat uzieti jauni Ritvara Dižkača dzejoļi u.tml.
– Jā, divi gabali ir ar Ritvara Dižkača vārdiem, bet es pat nevaru pateikt – ar jauniem vai veciem. Patiesībā šādu tekstu Ritvaram nav, esmu tos šīm divām dziesmām samiksējis. Man no viņa ir rindas, kuras pat nevar saukt par dzejoļiem, tie drīzāk ir uzmetumi. Viņam ļoti maz ir pabeigtu dzejoļu, tādu praktiski nav. Ritvars man atsūtīja tādas kā divrindes, tad nu ņēmu kaut ko no vecajiem dzejoļiem un kaut ko no šīm jaunajām rindām un liku kopā, kaut ko pieliekot arī no sevis. Respektīvi – tēma ir viena, bet frāzes savāktas no dažādām divrindēm. Jāpiemin, ka vēl albumā ir arī tautasdziesmas stilā uztaisītais gabals Reizotāji – ar Nataradžas vārdiem, 19. gadsimta sākumā tā sauca aizbraucējus no Latvijas, tas cēlies no vācu vārda reisen. Četrām dziesmām vārdus uzrakstīja Mielavs, viena ir Ivetai Priedei, kas savulaik strādāja ar deju mūziku, – viņa iedeva savu dzeju, un viens no dzejoļiem man ļoti iederējās. Strēlnieks savam gabalam tekstu uzrakstīja pats, tāpat arī Rihards. Kopumā desmit jaunas dziesmas, kā arī Lietus – savulaik bija tāds populārs gabals, to iespēlējām no jauna, jo gribējās to mazliet švuncīgāku.
– Jumpravas dziesmās vienmēr liela nozīme bijusi tekstiem – varētu pat teikt, ka tie tolaik iesaistījās pat valstisku procesu veidošanā.
– Iesākoties Atmodai un ar to saistītajiem procesiem, domāju, ka arī mums tiešām tajā bija sava noteikta loma – uzturēt cilvēkos šo sajūtu, to nevar noliegt. Taču paralēli tam Jumpravas dziesmām bija arī muzikālā vērtība, jo, ja būtu radīts produkts, kas der tikai tam laikam, tad taču tas šobrīd vairs neskanētu. Eklektika šajā mūzikā bija tik liela, ka tā izturēja gadu desmitus. Ja pie dziesmām strādātu tikai viens komponists, tad droši vien tās būtu stipri vienveidīgākas, taču mēs katrs ienesām mūzikā kādu savu niansi, līdz ar to vienam sirdī iekrita tāda dziesma, otram – pavisam cita. Arī pašlaik cilvēki klausās mūsu tā laika dziesmas, kas nozīmē, ka kaut kāda vērtība tām tomēr ir.
– Atminos dziesmu Metro nav draugs – tolaik tā bija pret metro celtniecību vērstās akcijas nozīmīga sastāvdaļa.
– Toreiz mums bija koncerti, kuru laikā tika vākti paraksti pret metro celtniecību. Lielākais pods bija tāds, ka teksts bija jau gatavs vēl pirms visas šīs metro sāgas. Reiz gājām ar [dzejnieku] Jāni Kākuli pa ielu – vēl laikam bija klāt arī [grupas K. Remonts līderis] Juris Riekstiņš -, un viņš tā novilka: eh, kā derētu uztaisīt kādu gabalu pret metro celtniecību… Pēc kāda laiciņa mājās šķirstīju Ritvara dzejoļu kladi un skatos – «Metro nav draugs»! No kurienes viņam bija radusies šāda ideja, es nezinu. Tolaik tas bija pavisam svaigs notikums, bet viņam tas bija jau iepriekš aprakstīts, man tam nav izskaidrojuma! Teksts jau bija gatavs, atlika vien uzrakstīt melodiju. Šobrīd tas daudziem jau piemirsies, bet šī akcija nebija pret tādu satiksmes risinājumu kā metro, bet gan pret migrantiem, jo, lai šo metro uzbūvētu, te tiktu ievesti viesstrādnieku tūkstoši. Un ej nu zini, kā politiskā situācija attīstītos tālāk, jo visi šie tūkstošu tūkstoši un viņu ģimenes locekļi taču arī piedalītos šejienes norisēs, Latvijas etniskajam sastāvam būtu pavisam citas proporcijas – vai būtu barikādes, vai vispār būtu balsojums par neatkarību utt. – kas zina. Varbūt mēs tagad ar visu metro šeit sēdētu kā Krievijas sastāvdaļa.
– Mūsu laiku dziesmas gan vairāk izstaro pofigismu, šķiet, neviens vairs nepauž revolucionāru pārliecību iestāties pret valstī notiekošajām stulbībām.
– Man tam jāpiekrīt. Šobrīd cilvēki mūzikā lielākoties stāsta par savām iekšējām problēmām, par lietām, kas notiek viņu ciešā tuvumā. Taču ar mūsu jaunajām dziesmām ir tas pats, jo par ko gan te daudz dziedāsi?! Kaut kā neprasījās dziesmu tekstos censties risināt sociālās problēmas. Man tas liekas noiets etaps, bet varbūt tas nav pareizi. Taču – ja mēs savu iekšējo pasauli izveidotu atklātu un godīgu, tad arī ārējā pasaule attiecībā pret mums tāda kļūtu. Protam kliegt, ka visi ir sliktie, viss ir sūdīgi, bet jāsāk ar sevi, jāsakārto sava iekšējā pasaule! Katrai problēmai ir cēloņi, un, tos dziļāk papētot, parasti atklājas, ka šī problēma tepat vien slēpjas, tā nav nekur citur jāmeklē, tikai sevī pašā. Līdz ar to es secināju – kādēļ klaigāt, vari to darīt kaut zils palikdams, ja tevi tāpat neviens nedzird?! Nevis jāklaigā par to, ka kaut kas jādara, bet vienkārši jādara. Noteicošie ir nevis vārdi, bet rīcība. Jā, zināmā mērā tā ir pacifistiska platforma, kas vērsta uz sevis iekšējo izpēti, iekšējās pasaules pilnveidošanu un izaugsmi. Pasaule ir jāveido pašam, un caur savu mūziku vari stimulēt to darīt arī vēl kādam citam.
– Kā vispār sākās tavas muzikālās gaitas?
– Esmu dzimis un audzis Jēkabpilī, tur kā pianists spēlēju skolas ansamblītī. Tolaik klausījos Creedence Clearwater Revival, Deep Purple un tamlīdzīgas grupas, taču nospēlēt to nepratu – klausījos tajā kā maģijā, kā tas vispār ir iespējams, tas taču nav ar prātu aptverams, kā to var dabūt gatavu?! Klausījos un lēnām mācījos. Vecāki mainīja darbu un pārcēlās uz Valmieru, kur es kādu gadu nospēlēju restorānā. Mācījos 11. klasē un spēlēju tur puslegāli, taču, par laimi, skolotāji uz restorānu negāja, līdz ar to tikai mamma zināja, ka es tur spēlēju. Nedzēru un netrakoju, mani uz turieni varēja mierīgi laist, man vienkārši patika spēlēt. Tāpat spēlēju kāzās, dažādos ballīšu ansambļos – tā visa bija dzīves skola, kura praksē pamazām apmācīja, kā tapt muzikantam. Klausies, kopē lielos meistarus un pamazām uzsūc sevī dažādas nianses. Nevar pabeigt mūzikas skolu un uzreiz spēlēt rokmūziku – visi tie rifi un standarta piegājieni ir jāiemācās praksē. Pēc tam sāku mācīties Cēsu mūzikas vidusskolā. Bērnu mūzikas skolā biju pabeidzis pianistus, bet vidusskolā skolojos diriģentos, taču – ne man tad patika koru mūzika, ne tagad, tajā klasē es nokļuvu vecāku ietekmē. Brīvajā laikā spēlēju džezu, un pārējais man likās kā nevajadzīgs slogs.
– Ar Aigaru Krēslu savulaik esi spēlējis Valmieras slimnīcas vokāli instrumentālajā ansamblī Vitamīns – vai ar viņa svētību nokļuvi arī Jumpravā?
– Savulaik ar Māri Jurjānu [viens no Jumpravas pirmā sastāva dalībniekiem] mācījāmies Cēsu mūzikas vidusskolā un bijām mazliet pazīstami. Viņš mani bija nolūkojis kādā ansambļu skatē, uz kuru atbrauca meklēt taustiņnieku. Savukārt ar Krēslu kopā spēlējām Valmieras grupā Vitamīns – kad no turienes aizgāja Olgas [Rajeckas] sastāvs, to pārņēma Stīvais un sāka visu pilnīgi no nulles, tostarp paaicinot arī mani. Taču tajā laikā bija liela mētāšanās pa sastāviem, pa starpu vēl nonācu pie Riekstiņa Iecavas Kompresorā, vēl šur un tur, līdz nonācu Jumpravā.
– Un, nonākot Jumpravā, ātri izvirzījies par šīs grupas frontmenu.
– Pat nezinu, kā tas sanāca. Man bija vīzija un redzējums par to, kā visam vajadzētu notikt, bet sava nepacietīgā rakstura dēļ nespēju gaidīt, kamēr kāds cits to ideju dabūs cauri, es to virzīju pats. Neciešu lēnas lietas, man patīk visu darīt ātri. Laikam jau biju pietiekami nekaunīgs, lai viss notiktu pēc mana prāta un izdotos. Patiesībā nekad mūžā nebiju domājis kāpt uz skatuves kā vokālists. Pirmā dziesma, ko iedziedāju, bija Es aizeju – tā labi aizgāja. Ja tā nebūtu izdevusies, domāju, ka vairs nebūtu tuvojies mikrofonam. Tai sekoja nākamais gabals, vēl nākamais utt., līdz soli pa solim viss nostājās savās vietās. Taču vienalga – neesmu dziedātājs, esmu izpildītājs. Es nemāku dziedāt, ar sev pieejamajiem izteiksmes līdzekļiem vienkārši cenšos pasniegt klausītājam dziesmas domu, tas ir, kompensēju savu vokālo nevarēšanu ar citām lietām, piemēram, ķermeņa valodu, intonāciju, frāzēm utt.
– Kā sirreāli nāk prātā tie laiki, kad pēc biļetēm uz Jumpravas koncertiem stāvēja rindās un pat nakšņoja pie kultūras namiem raskladuškās.
– Jā, bija tādi laiki. Kādi pāris koncerti mums bija arī Valsts filharmonijā. Atceros, kā pēc viena no tiem mani ģērbtuvēs baigi izlamāja toreizējais filharmonijas direktors – publika uzvedās tā, kā tas tajos laikos nebija pieņemts, un viņš bija ļoti sabijies, ka cilvēki celsies kājās, lauzīs krēslus un notiks nez kas vēl. Draudēja ar miliciju, pārtraukt koncertu utt. Jāatzīst, ka pirmajā koncertā tiešām bija pazīmes, ka kaut kas tāds varētu notikt, bet viss beidzās daudzmaz mierīgi, taču bija daži koncerti, kuros tiešām krēsli cieta, šķiet, tas bija Madonā.
– 80. gadu beigās arī Jumpravai nācās uzstāties tarifikācijas skatēs, un droši vien piedzīvojāt tiem laikiem mazliet maigāku, tomēr cenzūras rokas pieskārienu?
– Protams. Uz tarifikācijas skatēm gājām smuki un sapucēti, dabūjām spēlēšanai atļauju, un pēc tam jau varējām darīt, kā vēlamies – vilkām mugurā savas ādas jakas. Taču bija gabali, kurus no programmas nācās izņemt – nez kāpēc nežēlastībā krita Miega kalns un vēl dažas dziesmas. Džekiem no komisijas šie gabali likās nepareizi un šizofrēniski, un tādi programmā nedrīkstot būt, jo jebkura nesaprotama lieta varēja radīt neprognozējamas emocijas, bet tas tolaik viņiem nekādi nebija vajadzīgs. Atminos, ka mums bija tāda Juku dziesma: sēdēju Latvijas Radio lielajā zālē, kurā mani kaunināja par tās vārdiem, jo tur Jāņa Kākuļa tekstā bija frāze «paunu žīds». Beigās nācās to mainīt uz «paunu vīrs», jo, kā man tika skaidrots «mēs par žīdiem nedziedam». Es gan spirinājos pretī, jo man nešķita pareizi mainīt dzejnieka sarakstīto tekstu, bet tad mani pat [Aldis] Ermanbriks norāja – par ko tu te cīnies, ir taču daudz nozīmīgākas lietas! Mēs visu laiku balansējām uz naža asmens, arī mūs varēja pēc kāda koncerta piemeklēt Pērkona liktenis.
– Par Jumpravas nākotni – katru gadu pa vienam koncertam vai vienu lielkoncertu, piemēram, uz grupas 40 gadu jubileju? Ja iznācis jauns albums, tad jau droši vien būs arī turpinājums?
– Šoreiz mēs nolēmām nevis spēlēt daudz mazu koncertu, bet sarīkot vienu lielu. Taču tāpat visi to nebūs redzējuši, droši vien cilvēkiem no Durbes vai Krāslavas uz to atbraukt nebūs bijis iespēju – ne naudas, ne laika ziņā. Ja koncertam būs labi panākumi, un es ceru, ka tie būs, tad gan radīsies piedāvājums uzspēlēt arī kaut kur citur. Un mēs to labprāt pieņemsim, ceram ar šo programmu nākamajā gadā pabraukāt arī pa Latviju. Bet pēc tam – tad jau redzēs! Kad jutīsim, ka esam šo sadaļu izsmēluši, domāsim tālāk. Skatīsimies, kāds noskaņojums mūsos pašos valdīs. Kaut ko iepriekš paredzēt tāpat nekad nav iespējams.
Aigars Grāvers
Dzimis 1961. gada 12. augustā. No 1984. gada grupas Jumprava dziesmu autors, ģitārists un dziedātājs
No 1992. līdz 1993. gadam grupas Otra puse dalībnieks, 1993. gadā iesaistījies projektā Bāze 7. Par saviem darbiem vairākkārt saņēmis Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvu
Skaņu ierakstu studijas Jump Studio vadītājs. «Man joprojām Dailes teātra telpās ir studija – jau sešpadsmito gadu. Man te viss patīk, ir labi un ērti. Ierakstu pa kādam albumam māksliniekiem, kuri man pašam patīk, turklāt amplitūdā no folkmūzikas līdz pat galējam pankrokam un smagajam metālam – nupat rakstīju tādu grupu Ability. Taču naudu pelnu ar filmu apskaņošanu, rakstu arī reklāmas. Šķiet, nav neviena žanra, kurā nebūtu darbojies – esmu pat dublējis Bolivudas filmas! Ir dažādi pasūtījumi, pārsvarā gan nelieli projekti, taču studija visu laiku darbojas uz pilnu jaudu. Man patīk!»
Hobijs: hokejs. «Pagājušā gada beigās spēlējot salauzu kāju – lielo kaulu. Pēc tam nācās ieturēt palielu pauzi, bet šobrīd man atsākt spēlēt mazliet traucē morālā trauma… Uz vienu spēli biju aizgājis, taču kaut kā nejūtos komfortabli – izvairos no kontaktu cīņām, nelienu burzmā utt. Bet šādā gadījumā – kāds kaifs vispār spēlēt?! NHL spēles naktīs gan neskatos, taču dažādas regulārās spēles man paskatīties ir interesanti, piemēram, mūsu klubu un izlases spēles, arī jauniešus.»
Grupa Jumprava
Pašreizējais sastāvs – Aigars Grāvers (Grāvis), Aigars Grauba (Strēlnieks), Aigars Krēsla (Stīvais) un Ainārs Ašmanis (Ašais), kā arī bundzinieks Rihards Fedotovs
Grupu 1984. gada aprīlī izveidoja Ainārs Ašmanis, Māris Jurjāns, Ainars Vilde un Antonija Breidaka, bet vasarā tai pievienojās Ingus Ulmanis, Aigars Voitišķis, Aigars Grāvers un Hermanis Kaminskis. Tajā pašā gadā Vilde un Breidaka to atstāja, 1996. gadā aizgāja arī Jurjāns un Kaminskis, bet pievienojās Aigars Krēsla un Aigars Grauba. Pirmie panākumi bija ar dziesmām Par rozēm un Mākonis (1985), kā arī Prom no pilsētas un N-tā pietura (1986). 1987. gadā grupu atstāja Ulmanis ar Voitišķi, abi izveidoja grupu Lādezers
1987. gadā Jumprava pievērsās elektronizētākam skanējumam, kura dēļ bieži vien tika dēvēta par pašmāju Depeche Mode. To laiku populārākās dziesmas – Tālu aizgāja, Ziemeļmeita, Vēlreiz, Baltā, Pa vējam, Šeit lejā, Zem diviem karogiem, Lidmašīnas, Vīrs ar suni, Peldētājs u.c. 1989. gadā no grupas aizgāja Grauba. Grupa turpināja darboties trijatā, bet 1992. gadā darbību pārtrauca
Jumpravas zelta sastāva četrinieks darbību atjaunoja 1997. gadā, pēc gada izdodot arī jaunu studijas albumu, no kura pazīstamākās dziesmas bija Lēna upe, Ēna un Auto ’98. 1999. gadā grupa ieguva Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvu par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā. Jaunāko laiku Jumpravas pazīstamākās dziesmas ir Nedaudz par viņu, Ringā, Kailass, Divi putni, Glāb mani un Strīds
Diskogrāfija: Jumprava (1988), Pilsēta (1999), Laika atšķirību romance (1998), Trajektorija (2001), Inkarmo (2005), Laiks runā (2014), Insomnia (2019)
2016. gadā izdota muzikoloģes Daigas Mazvērsītes grāmata Jumprava. Leģendārās latviešu rokgrupas dzīvesstāsts. 2019. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī Valtera Sīļa režijā iestudēta muzikālā izrāde Zem diviem karogiem, kas balstīta uz dramaturga Jāņa Baloža lugu par grupas darbību.
Foto: F64