Kādā Latvijā dzīvos mūsu bērni?
Ja es būtu ticīgais, droši vien aizietu aprunāties pie mācītāja uz baznīcu. Tā kā neesmu – izkratīšu sirdi jums. Man un manai ģimenei viss ir O.K.! Izrādās, ar to ir stipri par maz: ļoti uztrauc un nomāc viss globāli notiekošais pasaulē, īpaši Latvijā. Kādā Latvijā dzīvos un vai vispār dzīvos mūsu bērni un mazbērni? Labi, par visu pēc kārtas.
Pats nesaprotamākais – nav izvirzīts mērķis, kurā virzienā un kā jāstūrē mūsu valsts: ES un NATO iestājāmies, ko tālāk?! Pašreiz man ir iespaids, ka mūsu kuģis “Latvija” dreifē trakojošā okeānā un kuģa kapteinis (prezidents) ar komandu (Ministru kabinets) ir ieslēgušies kajītē, un ruporā ziņo, cik viss ir labi, esam pilnīgā drošībā utt. Un kuģi stūrē, paši neredzot, un pat nezinot, uz kurieni airētāji(valsts uzblīdušais ierēdņu aparāts) ! It kā pašsaprotami – jāstūrē attīstītas valsts virzienā. Līdz šim tas nav darīts. Nav reālas formulas, nav definēta mērķa, toties var sarakstīt grāmatas vairākos sējumos par nejēdzībām, kuras arvien vēl turpinās. OIK, maksātnespējas administratori, ātrie kredīti… Šie ir tie kliedzošākie koruptīvās shēmošanas un zagšanas piemēri pēdējos desmit gados. Es ļoti labi atceros deviņdesmitos gadus, un man radies iespaids, ka to gadu nopietnās kriminālās aprindas pakāpeniski pāraugušas legālās biznesa struktūrās – un otrādi. Tajos gados daļa no pie varas esošām baltām apkaklītem, izmantojot dienesta stāvokli, lēni un pārliecinoši kļuva par kriminālajām struktūram. Arvien rafinētākā un ciniskākā formā. 90-to gadu “Latvenergo 3000000” lieta šodien izskatās pēc bērnu spēlītēm. Mūsdienu veiklo zēnu ciniskās afēras ar OIK un ātrajiem kredītiem vistiešākajā veidā aizskar arī visvairāk neaizsargātos slāņus: pensionārus un mazturīgos. Un tas mani tracina visvairāk! To neatļāvās pat kriminālās struktūras 90-jos gados!
OIK manā uztverē ir Latvijas simtgades lielāka afēra gan apmēru ziņā, gan cinismā. Vērojot, kā mūsu valsts vīri locās kā tārpi uz karstās pannas, kad ir jāatbild uz neērtajiem jautājumiem par OIK, vedina uz domam par ne viena vien visaugstākā līmeņa ierēdņa piederību šai afērai. Ivars Zariņš nepārtraukti par to runā, pat no Saeimas tribīnes, bet tiesibsargājošas instances klusē. Pat nezinu ko domāt…
Ir skaidri saskatāma dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, valsts līdzekļu izšķērdēšana lielos apmēros, kukuļošana un t.t.
Eiropas parlamentārā komisija 2016.gadā publicēja bezprecedenta atzinumu – katru gadu mūsu valstī tiek nozagti 3.5 – 5 miljardi eiro. Kur tad vēl tālāk?! Neprofesionālisms valsts pārvaldē vērojams ik uz soļa. Par ministriem tiek izvirzītas arvien vājākas personālijas. Galvenais kritērijs – partijas piederība… Likumdevēju un izpildvara savijušās kopā nesaraujamām saitēm. Ierēdņu armija turpina uzblīst, top vēl viena ministrija… utt.
Etniskie jautājumi. Rusofobija pārsniedz visas veselā saprāta robežas. Turpinām šķelt sabiedrību. Nepilsoņu jautājums joprojām nav atrisināts. Nemākulīga, iespējams, pat apzināta manipulācija ar valsts valodas jautājumiem skolās. Uzspiežam ar varu, ar likumiem. 9.maijs, 16.marts… Politiķi ciniski izmanto šos datumus savu egoistisko mērķu sasniegšanai.
Drošības jautājumi. Kā primāro draudu esam izvirzījuši Krievijas iebrukumu. Stulbums! Pat negribu komentēt. Konvencionālais karš mūsdienu realitātēs nav iespējams. Ja arī būs militārais konflikts starp lielvarām – ASV un Krieviju, tad nelīdzēs ne 2%, ne 4%, ne arī pat 50% no valsts budžeta aizsardzībai. Jēdziens “valsts drošība” ir daudz komplicētāks un plašāks. Ekonomiskā stabilitāte, uzticēšanās valstij, saliedēta sabiedrība, izglītība, medicīna, demogrāfija. Vai mums šie jautājumi nav primāri un aktuāli?! Bet mēs iztapīgi pildām ASV mājienus par 2%, būs arī 4%. Bet hroniski trūkst naudas visās citās, ļoti vajadzīgās jomās. Un trūks vēl vairāk…
Ārpolitika. Pazemīgi, iztapīgi klanāmies ASV un Briselei, bieži vien skrienot vilcienam pa priekšu savā iztapībā. Vienlaikus dedzinām visus tiltus ar Krieviju un rejam uz mūsu kaimiņu kā satrakojušies suņi. Tā sadzīvē uzvedas mazi, kompleksaini un naidīgi cilvēciņi. Man ir kauns… Mēs nevaram pārcelt Latviju kaut kur tālāk no kaimiņa. Un kas notiks tad, ja attiecību vektors starp lielvarām pamainīsies? Attiecības sabojāt nav māksla, bet atjaunot… Kā mūsu mazā kaimiņvalsts Somija veidoja attiecības ar PSRS uzreiz pēc Otrā pasaules kara? Pragmatiski! Atbilstoši Somijas tautas labklājības interesēm, nevis balstoties uz primitīvām emocijām, skatoties pagātnē.
Attiecības ar valsti. Plaisa starp varu un tautu turpina katastrofāli pieaugt, emigrācija nav apturēta. Varas neprofesionālisms, bezgalīgas shēmošanas, korupcija, politiķu egoisms… Arvien biežāk aizdomājos – kam vēl jānotiek, lai Latvijas tautas pacietības slieksnis sasniegtu kritisko masu? Prasās pēc reāli jauna, spēcīga un kvalitatīva politiskā spēka parādīšanās uz skatuves. Bet tas nav iespējams pēc definīcijas, jo diemžēl ir vērojama vēl viena tendence – politikā arvien mazāk parādās gudri cilvēki, par harizmu pat nerunājot… Absolūts deficīts, nav spēcīgu līderu!!! Izskaidrojums ir vienkāršs. Esošais valsts pārvaldes politiskais modelis ir bankrotējis. Tauta neuzticas, un gudri, spējīgi cilvēki iesaistās šajā procesā kritiski maz.
Ko darīt? Dagmāra Beinerte Le Galla kādā no TV pārraidēm teica šādus vārdus: ”Mums ir jāiemācās cienīt savu valsti, jāsāk ar sevi.” Pareizi un skaisti vārdi, teorētiski… Šī cieņa ir vispirms jāiemanto, jānopelna. Diemžēl process ir aizgājis par tālu. Plaisa starp valsts varu un tautu ir katastrofāla un turpina pieaugt. Par kādu cieņu var būt runa. Pēdējais laiks spert konkrētus soļus, mēģinot to atjaunot:
1. Mainīt valsts pārvaldes modeli:
– visas tautas vēlēts prezidents ar paplašinātām pilnvarām;
– pārēja uz mažoritāru vēlēšanu sistēmu.
Jo, kā jau teicu, gudri cilvēki n neiesaistīsies esošajā valsts pārvaldes modelī…
2. Beidzot reāli veikt konkrētus pasākumus tautas saliedēšanai, nevis imitēt to un turpināt šķelt sabiedrību. Bez tā neizdosies! Vai tiešām kādam tas nav skaidrs!!!
Kā to īstenot? Nezinu, jo pie varas esošie politiskie spēki no šāda scenārija baidās kā velns no krusta, un nekad to nepieļaus! Sile ir ļoti kārdinoša, un sašķelta sabiedrība viņiem ir pat izdevīga. Gods, sirdsapziņa, patriotisms – tas viss viņiem ir tukši vārdi, tikai lozungi. Patriotisms aprobežojas ar frāzi: krievi nāk, ārā no Latvijas!
Kādi ir citi ceļi? Jābrauc uz Franciju pieredzes apmaiņā. Mācīties! Un kas vēl mani satrauc? Sankcijas pret Krieviju, mēģinājums dzīt šo valsti stūrī. Krieviju var mīlēt, nemīlēt, var pat ienīst, bet nolikt uz ceļiem nav iespējams. Krievijas vēsture to rāda un tāda ir Krievijas tautas mentalitāte. Bet, ja ceļgali sāks liekties, tad iedarbosies divas krievu tautas parunas:
Погибать – так с музыкой
Не нашим – не вашим
Šādas parunas jāuztver nopietni, tās nerodas tāpat vien. Par sekām man bail pat iedomāties…