Kāpēc ministrs sola samazināt sabiedrisko autobusu kustību
Autotransporta direkcija pēc Satiksmes ministrijas un ministra Tāļa Linkaita rīkojuma sacerējusi plānu, pēc kura valsts samazinās dotācijas pasažieru pārvadājumiem autobusos tādā veidā, ka tikšot «uzlabota pārvadājumu kvalitāte un pasažieru ērtības».
Uz plāniem attiecas tas pats, kas uz papīriem, – tie pacieš visu. Daudzos gadījumos par plāniem tiek godāti paši fantastiskākie solījumi, bet citos gadījumos solījumi tiek izpildīti ar smalki izkalkulētu nosacījumu par solījumu izpildi uzdot pavisam ko citu, nekā domāja tie, kuriem kaut kas tika solīts. Piemēram, autobusu pasažieru pārvadājumu plāna prezentācijā ierakstītais solījums uzlabot pārvadājumu kvalitāti un pasažieru ērtības varbūt tik tiešām tiks izpildīts ar precizējumu, ka solījums dots nevis tagadējiem autobusu pasažieriem, bet atlikušajiem pasažieriem pēc tam, kad valsts būs samazinājusi dotēto pārvadājumu apjomu noteikti par 17%, bet varbūt pat uz pusi. Cilvēki, kuri tādā gadījumā vispār zaudēs iespēju braukt ar autobusiem, vairs vispār nebūs pasažieri, bet tieši tāpēc atlikušajiem pasažieriem pienāksies «līdzvērtīgi pakalpojumi visā valstī», «nodrošināta mobilitāte visām sabiedrības grupām» un apziņa, ka viņu vajadzībām kalpo nevis parasta, bet «multimodāla sabiedriskā transporta sistēma».
Piedāvātā sabiedriskā transporta reforma ir tāds pats pussolis kā pašvaldību reforma. Proti, cilvēkiem tiek dots ļoti skaidrs signāls, ka Latvijas sarūkošais iedzīvotāju skaits transporta un daudzus citus pakalpojumus spēs apmaksāt tikai tad, ja notiks ļoti ātra cilvēku pārcelšanās dzīvot pilsētās, kas ne mazākas par bijušajiem rajonu centriem. Valsts būtu gatava prēmēt cilvēkus par šādu pārcelšanos arī ar piemaksām par viņu ceļošanu sabiedriskajā transportā uz citiem līdzīgiem centriem un noteikti arī uz Rīgu. Vēl labāk būtu, ja cilvēki pārceltos uz pašu Rīgu un tās apkārtni ar nosacījumu, ka viņi apmetīsies iespējami tuvu dzelzceļa sliedēm, pa kurām varbūt kādreiz sāks ripot jauni elektrovilcieni.
Tagadējās reformas ir pussoļi tādā nozīmē, ka prasības cilvēkiem vai nu mainīt dzīvesvietas, vai nerēķināties ar sabiedriskajiem pakalpojumiem ne transporta, ne citās nozarēs tiek ietītas atrunās un apgalvojumos, ka reformu dēļ cilvēku dzīvē nekas daudz nemainīsies. Sabiedriskā transporta reformas prezentācijā ir iekļauts paredzamais maršrutu tīkls, kas pēc pārvadājumu samazināšanas vizuāli neatšķiras no tagadējā tīkla un rada iespaidu, ka autobuss kaut kad parādīsies jebkuras viensētas tuvumā. Jautājums tikai, cik bieži tas parādīsies un cik maksās autobusa biļete. Plāns atbild, ka vispār neko nemaksās. Tālāk gan seko paskaidrojums, ka tā tas būs tikai atsevišķos maršrutos pa teritorijām ar iedzīvotāju blīvumu zem četriem cilvēkiem uz kvadrātkilometru.
Par galveno līdzekli valsts kopējo dotāciju kopsummas samazināšanai izvēlēta dotāciju atcelšana maršrutos, kas kartē iet paralēli dzelzceļa sliedēm. Ja tomēr atradīsies cilvēki, kuri starp Rīgu no vienas puses un Ķemeriem, Jelgavu, Siguldu un ne tikai Ogri, bet arī daudz tālāko un elektrovilcieniem nepieejamo Daugavpili un Siguldu no otras gribēs pārvietoties tikai un vienīgi autobusos, tad lai viņi par savu iegribu maksā tik, cik prasīs privātuzņēmēji. Tas pats var attiekties arī uz Liepāju un Ventspili, ja Latvijai izdosies nopirkt ne tikai jaunus elektrovilcienus, bet arī dīzeļvilcienus. Jo īpaši uztraucošas šādas perspektīvas ir cilvēkiem, kuri visos šajos virzienos dzīvo tik tuvu sliedēm, lai sabiedriskais transports šā vārda stingrajā nozīmē tiem vairs nepienāktos, bet ne tik tuvu stacijām, lai uz tām varētu vienkārši aiziet, neizmantojot transporta līdzekļus.
Sabiedriskā transporta reformas pieteikšana ir pakārtota 2020. gada beigām kā termiņam, līdz kuram darbosies tagad noslēgtie līgumi starp valsti un autobusu pasažieru pārvadājumu uzņēmumiem par kārtību, kādā valsts pasūta autobusu kustību un sedz pārvadātājiem iztrūkumu starp kustības izmaksām un biļešu ieņēmumiem. Tādi līgumi iepriekš slēgti un arī tagad tiks piedāvāti uz desmit gadiem, lai pārvadātāji varētu aizņemties bankā naudu, nopirkt autobusus un visu tiem nepieciešamo aprīkojumu un tad ilgā laikā atpelnīt savus ieguldījumus un nopelnīt. Savulaik valsts vārdā šādus līgumus slēgušas rajonu padomes un plānošanas reģionu administrācijas, tāpēc līgumu noteikumi esot ļoti atšķirīgi. Tagad Autotransporta direkcija vēl bez naudas ietaupījuma panākšot arī līgumu unifikāciju. Darba grafiks paredz iespējami drīz izsludināt konkursu uz tiesībām veikt valsts dotētus pārvadājumus. Pārvadājumi sadalīti 16 lotēs. Konkursa būtība ir mazāksolīšana. Kurš autotransporta uzņēmums prasīs mazāku caurmēra piemaksu par katru autobusa nobraukto kilometru, tas iegūs tiesības apkalpot maršrutu tīklu ar autobusa nobraukumu no 2,5 līdz 6 miljoniem kilometru gadā. Būtu labi pabeigt konkursa procedūras šogad, lai nākamajā gadā pārvadātāji un pasažieri sagatavotos reformai un 2021. gada 1. janvārī startētu pēc jaunajiem nosacījumiem.
Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācijas prezidents Ivo Ošenieks Neatkarīgajai pauda, ka autotransporta uzņēmumi konkursā droši vien startēs, bet prasīs par saviem pakalpojumiem cenu, kas atbilst valsts radītajai nenoteiktībai, bet droši vien neatbildīs T. Linkaita solījumiem Finanšu ministrijai un valdībai, ka reforma būtiski samazinās valsts dotāciju apjomu. Reformas būtība no pārvadātāju viedokļa ir risku pārlikšana no valsts uz privātuzņēmējiem. Pirmkārt, valsts piedāvās līgumus, kuros uzņēmējiem jāpiekrīt, ka valsts var jebkurā brīdī samazināt pasūtījumu apjomu par 30%. Tātad – jebkurā brīdī var izrādīties lieks viens no trijiem uzņēmēju nopirktajiem autobusiem, tā remonta bāze utt. Otrkārt, līgumiem jāatbrīvo valsts no atbildības par pārvadājumu izmaksu pieaugumu kaut vai valsts rīcības dēļ, ceļot degvielas akcīzes nodokli. Uzņēmēji tādā gadījumā turpinās saņemt tikai tādas piemaksas, ar kādām uzvarējuši konkursā, neielaižoties runās par to, ka apstākļu maiņa liek piemaksas pārrēķināt. Tik riskantos darījumos uzņēmēji var ielaisties tikai tad, ja noticēs iespējai daudz nopelnīt drīzumā, bet par zaudējumiem domāt vēlāk. Citiem vārdiem sakot, tā ir iespēja nopelnīt pietiekami iztikas līdzekļu uzņēmuma izputēšanas gadījumam. Autobusu pasažieriem tas nozīmē risku pēkšņi palikt bez pārvadājumiem. Kā jau teikts, reformas pieteikums noformēts tā, lai reforma skaitītos izdevusies arī tad, ja pa visu Latviju braukātu tikai daži valsts dotēti autobusi kā apliecinājums, ka valdība joprojām novirza nodokļu maksātāju naudu sabiedriskā transporta uzturēšanai.