Kas un kāpēc gatavo aizliegumu lopkopībai un gaļas ēšanai Latvijā

Līdz ar 2020. gada sākumu parādījās ilustratīvs skaidrojums, kas tieši un kas pirmām kārtām būs jāmaina Latvijas iedzīvotāju uzvedībā.

Visā Rīgā tika izvietoti un joprojām redzami daudzi plakāti pret gaļas un piena lietošanu cilvēku uzturā. Mazliet mazāk jaudīga kampaņa vērsta pret kažokādu izmantošanu cilvēku apģērbā. Kopumā šādas aktivitātes izmaksā dārgāk, nekā caurmērā varēs atļauties partijas Rīgas domes pārvēlēšanas kampaņā. Tātad – lopkopības aizliegšanas kampaņai tiek tērēta iespaidīgi liela nauda un tiešā veidā par naudu pat nenopērkami resursi, kādi ir Valsts prezidenta vārdi dažas minūtes pirms gadu mijas.

Gaļas un piena ražotāji un tieši tāpat arī lietotāji būs spiesti pieņemt Valsts prezidenta Egila Levita noteikto «jaunu uzvedību patēriņā», kas ar jaudīgas reklāmas kampaņas palīdzību jau tiek skaidrota kā atteikšanās no lopkopības ražošanā un no gaļas un piena patēriņā.

Zemkopības ministrija (ZM) un Veselības ministrija cenšas šīs prasības mīkstināt ar skaidrojumiem, ka kaut kas uz to pusi notiek, bet ne tieši tā un ne tūlīt: «Sabiedrības pieprasījums mums (lauksaimniecības nozarei) jāuztver kā izaicinājums un iespēja. Ja gribam piedāvāt pircējiem ilgtspējīgi ražotu produkciju, mums ir jāiet līdzi laikam. Tāpēc ZM sadarbībā ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti strādā pie tādu lopkopības pasākumu atlases, kas radītu mazāku spiedienu uz vidi un klimatu. Ja iesim līdzi laikam un sabiedrības pieprasījumam (piemēram, bioloģiski lopkopības produkti, pākšaugi, putnu gaļa), mūsu ekonomika tikai no tā iegūs.» Varbūt, ja labi uzvedīsimies, ekonomiku atļaus balstīt ar tārpu audzēšanu cilvēka uztura nodrošināšanai ar proteīnu. Lai nu ko tagad var atļauties Latvijas Republikas ierēdņi un amatos esoši politiķi, bet tikai ne mutiski un kur ne vēl rakstiski paziņot, ka nav Latvijas sabiedrībā kaut cik vērā ņemama pieprasījuma atteikties no lopkopības un tās produktiem cilvēku uzturā.

No Veselības ministrijas (VM) kampaņa pret gaļas ēšanu prasa iegrozīties tā, lai saskaņotu Eiropā tradicionālos uzskatus par gaļu kā nepieciešamu sastāvdaļu cilvēku uzturā ar to, cik zibenīgi šī ministrija piedāvāja un valdība (MK) atļāva bērniem izglītības, ārstniecības un sociālās aprūpes iestādēs no 2018. gada 1. septembra noteikt veģetāru ēdienkarti, kas pirms tam oficiāli atļauts nebija. Kā tad nu tā, ja VM tomēr nav izdzēsusi no saviem dokumentiem vecās atziņas, ka «bioloģiski augstvērtīgākās olbaltumvielas, kas satur visas neaizstājamās aminoskābes, ir dzīvnieku izcelsmes produktos – olās, gaļā un zivīs, pienā un piena produktos, kas ir īpaši svarīgi bērnu augšanai un attīstībai»? «Veģetārā ēdienkarte saskaņā ar MK noteikumiem par uztura normām paredz gaļu un zivis ēdienkartē aizstāt ar citiem dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu produktiem. Vēršam uzmanību, ka citi augstvērtīgi olbaltumvielu avoti – olas, piens un piena produkti – veģetārajā ēdienkartē ir jānodrošina. Kombinējot olas, pienu un piena produktus ar pākšaugiem un graudaugiem, dārzeņiem, augļiem u.c. produktiem, iespējams nodrošināt pilnvērtīgu un sabalansētu ēdienkarti (t.sk. olbaltumvielas),» atbildēja ministrijas preses pārstāvis Oskars Šneiders.

2018. gada lēmuma pieņemšanas materiālos ir atrodami brīdinājumi, ka gaļas aizvietošana ar visiem O. Šneidera uzskaitītajiem labumiem, ja tie tiešām tiks celti bērniem galdā, izmaksās dārgāk nekā gaļa. Tā ir droša zīme, ka arī reālo dabas resursu patēriņš ir lielāks. «Pākšaugiem un graudaugiem, dārzeņiem, augļiem u.c. produktiem» kopā nākas atvēlēt vairāk zemes un enerģijas to aprušināšanai, transportēšanai un pārvēršanai ēdienā, nekā prasa gaļas gabals starp kaut ko citu bez milzīgas rēķināšanas ne tikai kaloriju, bet olbaltumvielu nomenklatūras līmenī, lai nepilnvērtīgas pārtikas dēļ cilvēkiem nerastos veselības traucējumi. Cilvēki taču ir visēdāji, nevis gaļēdāji.

Par mums gādā Šveices rūķīši

Tagad līdz Latvijai nonākušo – ne pirmo, bet kārtējo – kampaņu pret gaļas un piena ražošanu un lietošanu šķiet iekustinājusi Šveicē bāzētā, Apvienoto Nāciju Organizācijas zīmolu lietot drīkstošā Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC – The Intergovernmental Panel on Climate Change, dibināta 1988. gadā) ar savu kārtējo vēstījumu par planētai draudošajām briesmām. Oficiāli tas saucas ziņojums «par klimata pārmaiņām un zemes izmantošanu».

Internetā ir atrodama prezentācija, ar kuras palīdzību 2019. gada 27. septembrī Jelgavā ļoti apjomīgo, uz vairāk nekā 700 lappusēm izvērsto starpvaldību padomes vēstījumu Lauksaimniecības universitātes pasākumā atreferējusi ZM Lauksaimniecības departamenta Lauksaimniecības ilgtspējīgas attīstības nodaļas vadītāja Kristīne Sirmā. Klimata pārmaiņas, protams, ir cilvēku darbības radīta zemeslodes sasilšana. Pērnajā rudenī nekādu drošu ziņu par tagadējo ziemu, t.i., par ziemas nebūšanu, vēl nebija, tāpēc K. Sirmā kā ilustrāciju globālajai sasilšanai izmantoja datus, ka jau «2018. gads Latvijā bija sausākais gads novērojumu vēsturē. Pērnā gada nokrišņu daudzums Latvijā bija 473 mm, pārspējot 1964. gada rekordu (484 mm)». Jā, ticam, ka tā tas bija, bet ko tad nu mums darīt?! Prezentācijā fiksētā atbilde ir parasti ierēdnieciskā, t.i., pilnīgi nekāda. Prezentācija beidzas ar saukļiem, ka «visefektīvākie būs tie pasākumi, kas ir atbilstoši vietējam kontekstam, sniedzot ieguldījumu arī citu mērķu sasniegšanā – labklājība, bioloģiskā daudzveidība, pārtikas nodrošinājums, pielāgošanās»; ka vajag «rīkoties tagad, nevis gaidīt, kad būs par vēlu. Savlaicīga rīcība klimata jomā var sniegt gan tūlītējus, gan ilglaicīgus ieguvumus ilgtspējīgai attīstībai, un tā ir lielākoties mazāk dārga nekā novēlota rīcība.»

Nākamajā piegājienā ar K. Sirmās gādību tapa rakstiskā atbilde Neatkarīgajai, un pēc tam notika saruna, kas pamatā palika prezentācijas rāmjos. Jā, kaut kādas pārmaiņas lauksaimniecībā ir nepieciešamas un neizbēgamas, bet nē, to nevar pateikt, tieši kas un kad mainīsies. Arī Klimata pārmaiņu starpvaldību padome to neesot skaidri pateikusi, jo spiesta iztikt ar tādiem formulējumiem, zem kādiem parakstās valstis un citas spēcīgas grupas ar ļoti atšķirīgām interesēm.

Reklāmai izmanto digitālu stabu

Mazliet pirms K. Sirmās uzstāšanās dažas līdzīgas tēzes «par klimata pārmaiņām un zemes izmantošanu» parādījās publicistiskā iepakojumā TVNET 2019. gada 14. augusta publikācijā Pēdējais brīdis rīkoties, jo cilvēks drīz «aprīs» planētu. Autors tai nav uzrādīts. Pēc šīs un citām pazīmēm spriežams, ka TVNET izpildījis reklāmas pasūtījumu – kalpojis par tādu pašu stabu, pie kādiem piekārti tagad redzamie plakāti Neapēd zemeslodi. Uz jautājumu par šādas publikācijas parādīšanos un apmaksātu vai tiešām paša TVNET radītu saturu portāls neatbildēja.

TVNET publicētais raksts pats sniedz atsauces uz Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes jaunāko publikāciju. Plakātu un rakstu vieno atslēgvārdi, ka cilvēki apēd zemeslodi vai aprij planētu. K. Sirmā apgalvo, ka Klimata pārmaiņu starpvaldību padome nav savos dokumentos iekļāvusi publicistiskos izteicienus ne par ēšanu, ne rīšanu. Tas neizslēdz, ka abi šie vārdi cēlušies, tulkojot un adaptējot Latvijas publikai vienu un to pašu tekstu, kas savukārt vienkāršojis starpvaldību padomes jaunāko domrakstu angļu valodā.

Vēstījumu satura ziņā atbilstību veido atklājums, ka, kā rakstīts TVNET, «jāaizliedz subsīdijas, kas atbalsta biodegvielas izmantošanu. Piemēram, liela daļa ASV kukurūzas tiek pārvērsta par etanolu, kas vajadzīgs, lai darbinātu ceļu transportu. Pārtikas sadedzināšana mašīnās ir neiedomājama ēdiena izšķērdēšana, kas turklāt noved pie globālas pārtikas cenu pieaugšanas.» Jā, pie tāda pārsteidzoša atklājuma, kam jāmaina arī Latvijā izveidotā subsidēšanas sistēma, starpvaldību padome tiešām ir nonākusi.

Aplami secinājumi no reāliem datiem

TVNET publikācija sākas ar neapstrīdamiem datiem, kā cilvēka vajadzību apmierināšanas dēļ sarūk un degradējas ne tikai savvaļas augiem un dzīvniekiem, bet līdz arī pašiem cilvēkiem dzīvošanai piemērota teritorija. Arī tas ir fakts, ka lielākā daļa no lauksaimniecībā izmantotās zemes visas planētas mērogā tiek apstrādāta, lai uzturētu mājlopus, no kuriem iegūst produktus cilvēku pārtikai. Tālāk jau seko apšaubāma tēze, ka «pārmērīga gaļas lietošana uzturā ir neveselīga», jo kurš gan ēd gaļu tik daudz, lai viņam kļūtu slikti? Ja kāds tā dara, tad tā ir individuāli medicīniska, nevis planetāra problēma. Normālam cilvēkam slikti var kļūt no sliktas gaļas vai no gaļas sliktas apstrādes, bet ne no tās daudzuma.

Ja tomēr iespējams teikt, ka cilvēki patērē «pārmērīgi» daudz gaļas vai piena, tad nevis tāpēc, ka caurmērā katrs no viņiem patērē pārmērīgi, jo šo mēru uzrauga katra cilvēka organisms, bet tāpēc, ka cilvēku ir pārāk daudz. Attiecīgi arī vajadzīgais gaļas un piena daudzums ir pārāk liels, salīdzinot ar to, kāds būtu pieļaujams, lai cilvēks ar saviem mājdzīvniekiem dzīvotu līdzās citiem dzīvniekiem, neietekmējot augu un dzīvnieku sugu nomaiņu vairāk, nekā tā notikusi pirms cilvēka. Ja pārāk daudz pārtikas vajag liela cilvēku skaita dēļ, tad tā ir un būs, kā TVNET šausminās, ka «lietus meži Brazīlijā tiek izcirsti, lai radītu arvien jaunas ganības gaļas liellopiem vai platības sojas kultūraugu audzēšanai, kas vēlāk tiek eksportēti uz vietām, kur tos izmanto kā lopbarību. Tādi dzīvnieki kā aitas un liellopi ne tikai tiešā veidā degradē zemi, noēdot visu zaļumu, bet arī piesārņo to ar mēsliem, izdalot milzīgu daudzumu metāna – siltumnīcefekta gāzi, kas ir 30 reizes spēcīgāka par oglekļa dioksīdu» utt.

Aizvien lielākam cilvēku skaitam vajadzēs aizvien lielāku platību ne tikai pārtikas iegūšanai, bet arī citu vajadzību apmierināšanai. Dabas iznīcināšana nebūt neapstāsies tad, ja no viena un tā paša zemes pleķa iegūtu lielāku pārtikas daudzumu un uzturētu vairāk cilvēku, kuri, toties, atņemtu dabai vairāk teritorijas saviem mājokļiem, ceļiem utt. un – galvenais – no lielāka cilvēku skaita dotu lielāku sava skaita tālāko pieaugumu, tik un tā iznīcinot nākamos neskartās zemes pleķus arī pārtikas dēļ. Tādējādi pārtikas ierobežotība, novirzot lielus, principā arī cilvēku pārtikā derīgu produktu daudzumus dzīvniekiem nevis kaitē, bet palīdz dabai saglabāties, ierobežojot cilvēku skaita pieaugumu. Tieši uz to pašu mērķi ir vērsta arī pārtikas produktu pārstrāde degvielā un tad jau arī visas citas nejēdzības – it kā nejēdzības, par kuru simbolu iecelta Grēta Tunberga. Ne visas cilvēku populācijas (tautas), bet cilvēku suga turpina vairoties par spīti ja ne visam, tad ļoti daudz kam, tāpēc pret šādu vairošanos tiek iedarbināts princips jo sliktāk, jo labāk.

Dabai atņemto atdot vairs nevar

Grūti atšifrēt domu gaitu, kas, kāpēc un kam tieši kļūs labāk, ja daudzi cilvēki noticēs TVNET izplatītajām aplamībām, it kā «būtu iespējams dramatiski samazināt lauksaimniecības procesus un lielu daļu sauszemes atdot atpakaļ dabai», «ja mūsu planētas sabiedrības lielākā daļa kļūtu par veģetāriešiem vai vegāniem». Tieši uz Latvijas auditoriju mērķējot, «Rietumu sabiedrībā atteikšanās no liellopa un jēra gaļas ir svarīgākais katra indivīda solis, lai sniegtu savu artavu cīņā pret klimata un bioloģiskās daudzveidības krīzi». Atpakaļ dabai atdot nebūs iespējams neko, jo tajā pašā publikācijā taču norādīts, ka cilvēku skaits apskatāmajā nākotnes posmā līdz 2050. gadam pieaugšot no 7 līdz 9 miljardiem (īstenībā no jau 7,7 miljardiem tagad līdz vismaz 9,7 miljardiem, ja strauji nekļūs labāk tāpēc, ka vēl straujāk kļūs sliktāk). Nebūs šiem 2-3 miljardiem ļaužu nekādas citas vietas, kā tikai tā, no kuras daba vai nu jau izspiesta, vai vēl tiks izspiesta. Turklāt nekas nav teikts par 2050. gadu kā robežlīniju, uz kuras pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums apstāsies pats no sevis, ja to neizraisīs dzīvei nepieciešamo pamatresursu zudums. Ja Rietumeiropas iedzīvotāju atteikšanā no gaļas vispār kaut ko ietekmēs, tad vienīgi veicinās pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu un tādējādi arī globālu ekoloģisku krīzi jeb šīs krīzes plašumu, dziļumu un laiku, līdz kamēr daba spēs sevi atjaunot bez cilvēka palīdzības.

Visu nosaka cilvēku skaits

Pliķis eiropiešiem ar latviešiem to skaitā ir tāds, ka pasaules mērogā vairs vispār nekas nav atkarīgs no tā, ko mēs te ēdam vai neēdam. Pasaules pārtikas plūsmas diktē reģioni ar lielāku iedzīvotāju skaitu un kopējo maksātspēju. Tagad Latvija desmit vai pat vairāk gadu sapņo par iekļūšanu Ķīnas pārtikas tirgū, bet ja turienes valdība izlemtu palutināt savus iedzīvotājus ar Eiropā pirktu pienu un gaļu, viņu valsts iedzīvotāju skaits un valūtas rezerves ļautu izpirkt Latviju tukšu. Mēs tad atgrieztos pagājušā gadsimta 80./90. gadu mijā ar pārtika preču taloniem un muitu, kas mēģina neļaut izvest pārtiku. Mazāk manāmā, uz vairākiem gadiem izstieptā laika periodā mēs pie tāda paša rezultāta varbūt nonāksim ar makroekonomiskām pārgrozībām bez Ķīnas valdības tiešas iejaukšanās. Par ēšanas paradumiem būtu jāuzrunā ķīnieši un indieši, taču līdz viņiem aizrunāties nav iespējams ne no Šveices, ne no ANO galvenās mītnes Ņujorkā (ASV).

Īstenībā visu izšķirtu daudz smagāka saruna nevis par ēšanu, bet par vairošanos, kur eiropieši kā mazākums nevar pateikt neeiropiešiem neko. Ja eiropiešu atteikšanās no gaļas neeiropiešiem kaut ko nozīmē, tad noteikti ne piemēru, kam līdzināties. Normāliem cilvēkiem tas uztverams vienīgi kā pazīme dažu cilvēku populāciju kolektīvai pašnāvībai, kas atbrīvos vietu pasaulē un jo īpaši Eiropā citām populācijām. Tādu uztveri apliecinājis, piemēram, Turcijas diktators Redžeps Tajips Erdogans. Pēc datējuma ar 2017. gada 17. martu ir atrodama viņa pamācība saviem tautiešiem «radiet piecus bērnus, nevis trīs, jo jūs esat Eiropas nākotne». Ap to pašu laiku Ķīna atcēla viena bērna politiku un caur divu bērnu epizodi tagad jau nonākusi līdz tādai pašai dzimstības veicināšanas retorikai, kādu lietojam Latvijā un dzirdam visapkārt Krievijā un Eiropā. Daudz mazāk runā, bet vairāk dara cilvēki Āfrikā, Tuvajos Austrumos un Indostānas pussalā.