Katoļi izvirzīja jautājumu par savu klātbūtni Pēterbaznīcā jau 1940. gada sākumā

Saeimas deputāti turpina vētīt jautājumu par to, kam turpmāk uzticēt Rīgas Svētā Pētera baznīcas īpašumtiesības. Lai arī Saeimā šobrīd pastiprināti tiek virzīta iecere par to, ka baznīcas īpašumtiesības ir nododamas Rīgas Svētā Pētera baznīcas nodibinājumam, ko veido Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) un Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Vācu Svētā Pētera draudze, arī katoļi gada izskaņā oficiāli apstiprinājuši interesi Pēterbaznīcas nākotnē. Tiem, kuriem katoļu paziņojums šķitis negaidīts, gan jānorāda, ka katoļi par līdzdalību baznīcā runāja jau 1940. gada sākumā.

Kā zināms, 2021. gada decembrī Romas katoļu Baznīcas Latvijas Bīskapu konference publiskoja viedokli, kurā uzsvēra, ka “jebkuram risinājumam Rīgas Svētā Pētera baznīcas īpašumtiesību jautājumā jānodrošina un jāveicina baznīcas primārā mērķa īstenošanu – būt par reliģiskā kulta vietu ar šo dievnamu saistītajām kristīgajām konfesijām.” Tādējādi katoļi pavēstīja, ka vēlas, ka lai gan Romas katoļu Baznīca, gan Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca, savstarpēji vienojoties, varētu veikt reliģiskās darbības šajā dievnamā.

Tāpat, cienot patiesību, Bīskapu konference lūdza pienācīgi atzīt un novērtēt baznīcas vēsturiskos faktus. Konkrēti to, ka Rīgas Svētā Pētera baznīca sākotnēji tika izveidota un uzcelta kā Romas katoļu baznīca 1209. gadā un tāda tā palika līdz brīdim, kad 1524. gadā kļuva par Evaņģēliski luteriskās Baznīcas dievnamu.

Ja līdz šim par katoļu interesi liecināja vien atsevišķi izteikumi par Pēterbaznīcu kā kopīgu lūgšanu vietu un izteiksmīgu kristiešu vienotības un ekumenisma zīmi, tad ar Bīskapu konferences paziņojumi bija skaidrs, ka katoļiem ir nepārprotama interese iesaistīties baznīcās nākotnē. Uz to gan jau 2017. gadā Saeimā skaidri norādīja arī Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, aicinot likumprojekta iekļaut punktu, kas nosaka, ka “reliģiskās darbības” šajā baznīcā var veikt gan evaņģēliski luteriskā Baznīca, gan Romas katoļu Baznīca. Turklāt likumam jāparedz līdzvērtīgas iespējas abām baznīcām īstenot savas “reliģiskās darbības” Sv. Pētera baznīcas telpās.

Laikraksts “Rīts”, 05.01.1940.

Vienlaikus gan jāuzsver, ka katoļu interese par līdzdalību baznīcā nav radusies pēkšņi – kā liecina ziņas medijos – vēl pirmās brīvvalsts laikā katoļi iestājās par vēlmi darboties Pēterbaznīcā. Tā, piemēram, izdevums “Rīts” 1940. gada janvārī vēstīja: “ “Laikraksts “Latgolas Vords”, rakstīdams par Sv. Pētera baznīcu Rīgā, rakstu nobeidzot šādiem vārdiem: “No tā (reformācijas) laika Sv. Pētera baznīca ir zaudējusi savu skaisto greznojumu. No skaistās, katoliskās iekārtas baznīcas palikušas tikai kailas sienas. Sevišķi nolaistā stāvoklī šī baznīca ir bijusi visos pēdējos gadu desmitos un kā baznīca sava lieluma un plašuma dēļ arvien vairāk zaudēja savu nozīmi, jo bija tādās rokās, kur trūka cilvēku – dievlūdzēju, kam viņu piepildīt. Savu nozīmi un dzīvību šī Sv. Pētera baznīcas mūri atgūtu tikai tad, ja tā atkal būtu atvērta tam kultam, kuram tā bija celta un iekārtota. Garajās ailēs tad vairs neklaudzētu tikai vientuļu ekskursantu soļi, bet tūkstošiem dievlūdzēju pulcētu ap sevi tās atjaunotie altāri un tās slaidais tornis dienu dienā celtu uz debesīm latviešu siržu pateicības lūgšanas.”

Saprotams, ka katoļiem ir visas tiesības piedalīties baznīcas dzīvē, jo viņi ne tikai ir tās vēsturiskie īpašnieki, bet bijuši tajā ieinteresēti jau kopš paša sākuma, nevis tikai tagad, kad pie apvāršņa parādījušies it kā apsolītie, bet tomēr, visticamāk, nemaz neesošie Vācijas piesolītie miljoni.