Kirovs Lipmans: Protu uzņēmumus glābt, nevis atdot žuļikiem
Saruna ar bijušo uzņēmuma Liepājas metalurgs akcionāru un tagadējo Grindeks lielāko akcionāru Kirovu Lipmanu par to, kā tika likvidēts Liepājas metalurgs, par dažādām afērām, žuļikiem un likumdošanas robiem, kas pieļauj sarīkot akcionāru sapulces autobusos un tur mainīt uzņēmumu vadību.
– Kā šobrīd klājas uzņēmumam Grindeks? Vai netraucē dažādas tiesvedības, akcionāru strīdi kā citā Latvijas farmācijas gigantā – Olainfarm?
– Grindeks klājas ļoti labi. Esmu gandarīts gan par rezultātiem, gan kolektīvu, kurš mums ir izveidojies ļoti labs. Kad pirms divpadsmit gadiem atnācu uz Grindeks, tad uzņēmuma apgrozījums bija 10 miljoni gadā. Pagājušajā gadā jau bija 147 miljoni eiro.
Ārzemnieki brīnās, kā ir iespējams panākt tādu izaugsmi. Ir daudz ieguldīts – apmēram 70 miljoni. Uzbūvējām pavisam jaunu ražotni – kapsulu un tablešu cehu, divas jaunas laboratorijas – vienas no modernākajām Eiropā.
– Kādi ir Grindeks populārākie produkti, kuri veido lauvas tiesu no šā apgrozījuma?
– Mums ir ļoti plašs sortiments. Tagad daudz reģistrējam ampulu preparātus eksportēšanai uz Āfriku, Vjetnamu.
– Kā mildronāta pārdošanas apjomus ietekmēja tā iekļaušana dopinga sarakstā un visā pasaulē izskanējušais slavenās tenisistes Marijas Šarapovas skandāls?
– Šis skandāls tika ļoti klasiski izspēlēts no amerikāņu puses. Viņi iedeva Šarapovai ASV pilsonību ar nosacījumu, ka viņa piedalīsies olimpiskajās spēlēs zem amerikāņu karoga. Tomēr Šarapova vienā brīdī pārdomāja un atteicās startēt ASV komandā. Laikam krievi pierunāja, un viņa parakstīja līgumu ar Krieviju. Pirms tam viņa nebija slēpusi, ka lieto mildronātu un tas viņai palīdz justies ļoti labi. Amerikāņi gluži kā atriebjoties ielika šo preparātu aizliegto vielu sarakstā, un ar to arī sākās visa tā lieta. Šarapovu diskvalificēja.
– Bet kā šis skandāls ietekmēja mildronāta pārdošanas apjomus, jo ārpus profesionālā sporta tas jau nav aizliegts?
– Sāka pirkt vēl vairāk. Pārsvarā jau šo preparātu lieto, sākot no 35-40 gadiem un uz augšu. Tādā vecumā, kad ar profesionālo sportu jau vairs nenodarbojas. 50-60 gadu vecumā tas ir ļoti efektīvs līdzeklis spēku atjaunošanai. Tā ka pārdošanas apjomi tikai palielinājās. Viņi mums iztaisīja bezmaksas reklāmu.
– Savulaik jūs bijāt arī liels Liepājas metalurga (LM) akcionārs. Tagad uzņēmums vairs nepastāv. Vai bija iespējams uzņēmumu saglabāt un atjaunot ražošanu? Vai valsts izdarīja visu, ko varēja izdarīt?
– Pilnīgi noteikti uzņēmumu varēja glābt. Tā bija viena no lielākajām valsts afērām. Tur piedalījās Prudentia cilvēki, kas tagad grib paņemt arī Olainfarm, un maksātnespējas administrators Haralds Velmers, kas uz LM nopelnīja divus miljonus. Es pieteicos otrreiz glābt LM. Pirmo reizi es to izglābu 1996. gadā, kad arī viss jau bija sagatavots uzņēmuma laišanai uz bankrotu. Tagad, kad es otro reizi pieteicos, LM bija daudz labāka situācija nekā tad, kad pirmo reizi to paņēmu. Toreiz bija pilnīgs bankrots, un premjers Andris Šķēle, kad biju pie viņa aizgājis, teica: «Nu ko tu, Kirov, tur ņemsies? Tur jau bija vācieši, islandieši. Pilnīgi bezcerīgs gadījums. Mēs jau nolēmām pārdot šo teritoriju (20 hektāru) zemes gabalos.» Es teicu – davai, es pamēģināšu. Nu labi. Tad es to uzņēmumu pacēlu. Sāka nākt peļņa. Attīstību stipri traucēja tas, ka metāla eksportam bija aizvērts ASV tirgus. Man ir ļoti nopietni radinieki ASV. Māsīca 24 gadus bija viena no Čikāgas rajona pašvaldības vadītājām, un viņa man noorganizēja tikšanos Vašingtonā, Baltajā namā. Es paņēmu līdzi sievu, jo viņa tolaik zināja angļu valodu labāk nekā es. Tā mēs uz turieni aizbraucām. Sarunā piedalījās ministrs, viņa padomnieks, juristi. Kādi 8-10 cilvēki. Mēs norunājām trīs stundas. Beigās viņš man pateica – jūs man ļoti patīkat, esat ļoti profesionāls cilvēks, un es jūs klātbūtnē dodu rīkojumu uz pieciem gadiem atvērt tirgu. Vai varat iedomāties, kā man izdevās to visu nokārtot? Pēc tam 70% visas produkcijas gāja uz ASV. Kad gāju otrreiz, tad man nevajadzēja to biznesu, bet man bija ļoti sāpīgi to cilvēku dēļ, kuri palika bez darba. Tā kā mani senči un es pats esmu dzimis Liepājā, es gribēju Liepājai kaut ko labu izdarīt, bet izrādījās, ka viss jau bija nolemts, viss bija sarunāts ar tiem žuļikiem no Ukrainas. Man informācija par viņiem bija jau iepriekš, tāpēc ka man ir Grindeks pārstāvniecība Kijevā. Kad šeit stāstīju, ka viņi ir žuļiki, tad man bruka virsū – nē, ko tu te stāsti muļķības, viņi ir godīgi uzņēmēji. Līdz ar to man pateica, ka Lipmanam otro reizi nedos. Es jau vienu reizi biju pierādījis, ka varu to izdarīt. Man par to piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni, bet tagad Lipmanam – nē. Es jau nezināju, ka aiz tā stāvēja bandītu grupējums.
– Tie ukraiņi?
– Nē, nē. Vietējie – Zaharjins un Segals. Toreiz ukraiņi vēl nebija. Viņi man sāka draudēt, lai es nevienam nerādu uzņēmuma peļņu un nemaksāju nodokļus. Viņi visu gribēja skaidrā naudā un nemaksājot nodokļus. Es nepiekritu. Kāpēc es paņēmu Grindeks? Tāpēc, ka sapratu – ar viņiem es nesastrādāšos. Vēlāk viņi saistījās ar tiem ukraiņiem, bet tad jau ar LM bija cauri. Tur varētu stāstīt ilgi, kā visi tie afēristi to uzņēmumu iztīrīja. Tagad viņi staigā apkārt pa pilsētu, it kā nekas nebūtu noticis. Neviens viņiem nepārmet, ka LM nolaiduši. Segals gan tagad dzīvo Spānijā. Nopirka tur māju un tagad nodarbojas ar nekustamo īpašumu pārdošanu. Kad es otrreiz gribēju LM pacelt, tad man smiekli caur asarām nāca, kad Straujumas kundze kopā ar Seska kungu pārgrieza sarkano lentīti uzņēmuma atkalatjaunošanas pasākumā, lai gan tobrīd tie ukraiņi nevienu kilogramu produkcijas vēl nebija izlaiduši. Bija jāsmejas, kad Straujuma teica – kā mums ir paveicies, ka ir atnākuši tik labi investori. Kas tur beigās iznāca ar viņiem? Nu žuļiki. Viņi nekad nebija saistīti ar ražošanu. Lai ražotu, ir jābūt zināšanām, kā to darīt. Mani tur nepielaida klāt. Ja mani pielaistu klāt, tad es trīs mēnešu laikā uzņēmumu paceltu. Par to man nav ne mazāko šaubu. Brīnos, kā var mierīgi pastāvēt tāda Prudentia. Viņiem bija iespēja pateikt – Lipmanam jā, bet viņi tā nedarīja.
– Jūs ar Prudentia runājāt?
– Kā tad.
– Ar ko runājāt?
– Ar Kārli Krastiņu, un vēl tur bija cilvēki. Ar viņiem runāju ļoti bieži un daudz. Es viņiem saku, ka vienreiz jau pierādīju, ko spēju, un LM pacēlu, bet viņi tik, nē, nē, tur viss ir ļoti solīdi un viņiem (ukraiņiem) ir vairāk naudas. Es domāju, ka jau iepriekš viņiem bija noslēgts darījums un viss sarunāts. Ne velti viņi (Prudentia) man atteica.
– Privatizācijas aģentūra (PA) ir izvirzījusi pret jums prasību, un joprojām notiek tiesvedība.
– Tā lieta sākās no tā, ka mans dēls Filips beidza doktorantūru un gribēja nopirkt Grindeks akcijas. Tā kā arī es pats esmu profesionāls ekonomists un mana sieva ir ārste, mums ģimenē visu laiku tiek runāts par zālēm un veselības nozari. Mums kopā ar sievu jau piederēja 49% akciju. Es viņam teicu – Filip, tev jāaiziet uz Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK) un jānoskaidro, vai tev vispār ir tiesības šīs akcijas iegādāties un tevi nepievienos kā ģimenes locekli. Lai gan viņam pašam ir ģimene – sieva un bērns. Viņš aizgāja uz FKTK. Toreiz to vadīja Krūmane, un viņš ar viņu runāja. Krūmane teica, ja jums pašam ģimene un jau tuvojas 40 gadi, kāda vēl ģimene (kopā ar vecākiem)? Viņa parakstīja oficiālu vēstuli, ka viņam ir tiesības pirkt Grindeks akcijas bez ierobežojumiem. Tur bija pierakstīts, ka šīs tiesības ir bez termiņa ierobežojuma. Vēlāk atnāca jauna FKTK vadība un pārskatīja šo jau iepriekš pieņemto lēmumu. Kā tā var? Es teicu – nu labi. Ja jūs pieņēmāt jaunu lēmumu, tad no tās dienas tas arī ir spēkā, bet tas, kas noticis iepriekš, skatāms atbilstoši tā brīža lēmumiem. Dēls bija nopircis pavisam mazu akciju skaitu, un kopā ar mūsu akcijām tur bija kādi 50,4% akciju. Tad arī sākās FKTK prasības, ka vajag izpirkt visas pārējās mazākuma akcionāru akcijas. Uzskatu, ka šī prasība bija ļoti negodīga un viņiem nebija uz to nekādu tiesību. Es varēju šo FKTK prasību pārsūdzēt tiesā, bet, lai nebūtu lieks troksnis, mēs šos 0,4% akciju pārdevām. Viņi tomēr nenomierinājās un pieprasīja obligātu akciju atpirkšanu. Mums jau vairs nav vairāk par 50% akciju, bet viņi uzskata, ka vienā brīdī ir bijis. Bet tas jau nav godīgi, jo tajā brīdī Filipam bija juridiski saistošs dokuments, kurš atļāva viņam šīs akcijas pirkt. Viņš jau tās akcijas nenopirka tāpat, bez juridiskā nodrošinājuma. Viņš speciāli aizgāja uz FKTK, lai viss būtu godīgi un tiesiski korekti.
– Kāda situācija ir šobrīd?
– Man pašam ir interese izpirkt visas akcijas, bet te parādās moments, kuru es uzskatu par tīro blēdību. Biržā akcijas maksā trīs reizes lētāk, nekā mani piespiež pirkt no mazākuma akcionāriem.
– Tāds nu ir likums.
– Bet vai tas ir pareizi? Tā ir tīrā spekulācija. Valsts līmenī. Negribu runāt, kādas tur pelnīšanas iespējas parādās. Lai paliek. Es jau biju gatavs tās akcijas izpirkt, bet man tādas naudas nav. Ja man jāizpērk akcijas par 11 eiro gabalā, tad tur kopā sanāk ap 28 miljoni eiro. Es eju pie bankām, bet bankas man tagad baidās dot kredītu. Agrāk tās mani meklēja, lai es ņemu kredītu, tagad viņi visi nobijušies. Galu galā tomēr sarunāju ar vienu banku, ka viņi man kredītu dos, un tagad formēju dokumentus. Tā ka tuvākajā laikā mēs to jautājumu atrisināsim.
– Es biju domājis citu tiesvedību, kur PA prasa no jums vairāk nekā divus miljonus eiro.
– To mēs pirms dažām dienām vinnējām.
– Bet PA iesniedza kasāciju.
– Tur bija tā. Lielākā afēra, ko valsts izdarīja ar Ašeradenu priekšgalā. Viņi piespieda PA pārdot Labklājības ministrijai piederošās Grindeks akcijas. Uzņēmumu privatizējot, 3% akciju aizgāja uz ministriju. Tādi bija privatizācijas nosacījumi. 15 gadus neviena akcija netika pārdota. Vienā brīdī viņi pēkšņi tās pārdeva par zemāku cenu nekā biržā. Biržā cena bija virs 5 eiro, bet viņi pārdeva par 3,85 eiro. Nepagāja ilgs laiks, kad saņēmu vēstuli, ka valsts zaudējusi gandrīz divus miljonus, jo, ja es būtu spiests izpirkt akcijas, tad man būtu jāmaksā 11 eiro par akciju. Pārrēķinot šo starpību, viņi uzskata, ka manis dēļ valsts ir zaudējusi divus miljonus eiro. Nesaprotu šo loģiku. Vienkārši žuļiki. Viņiem jau vairs nav šo akciju. Viņi jau tās pārdevuši. Kur tās ir? Par ko man kaut kas vēl jāmaksā? Viņi pat neiedomājās vispirms nākt pie manis ar pirkšanas piedāvājumu, bet pārdod kaut kam. Es varbūt piedāvātu par eiro vairāk nekā biržā. Nē, viņi pārdeva par vēl zemāku cenu, lai pārdotu visas uzreiz. Viņi pret mani izvirzīja prasību tiesā. Pirms gada es tiesas pirmajā instancē uzvarēju, tagad uzvarēju otrajā instancē, bet viņi ir paziņojuši, ka iesniegs kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā. Pa tukšo tērē valsts līdzekļus, noslogo tiesu un atņem arī manu laiku, jo lieta ir pilnīgi negodīga no viņu puses un es to uzreiz varētu pārsūdzēt Eiropas tiesā.
– Varbūt problēmas ir uzņēmējdarbības regulējumā likumdošanas līmenī? Šīs dīvainās tiesvedības, uzņēmumu vadības vēlēšanas autobusā pie uzņēmuma vārtiem, kā nupat notika Olainfarm.
– Tie paši žuļiki Prudentia un Velmers piedalās šajā afērā. Laikam jau tajā likumdošanā ir robi, ja jau var autobusā pieņemt lēmumu par padomes maiņu. Kāda var būt drošība? Man ir padome, bet kaut kur kādi akcionāri savā starpā saiet kopā un nomaina padomi. Kā tā var būt?
– To es jums tieši prasu.
– Pie tā ir jāstrādā. Zināt, kādā virzienā? Lai nodrošinātu darba devēju saimniecisko drošību.
– Darba devēju aizsardzībai taču ir tik daudz organizāciju. Darba devēju konfederācija (LDDK), Tirdzniecības un rūpniecības kamera, neskaitāmas nozaru asociācijas utt.
– Nelaime ir tā, ka LDDK ar to nenodarbojas. Vienu laiku es tur ļoti aktīvi darbojos, bet redzēju, ka viņus interesē tikai viens – lai nebūtu nekādas saķeršanās un pretrunas ar valsts struktūrām, valdību. Tā ir viņu nelaime. Viņiem bija jāstrādā un rūpnīcām jāpalīdz. Tam pašam Olainfarm bija jāpalīdz labāk iziet no šīs situācijas. Risinājums bija ļoti vienkāršs. Ja radinieki nevarēja atrast savā starpā kopīgu valodu, tad valstij bija jāizpērk Olainfarm akcijas un pēc tam pašiem tās jāpārdod. Vai arī ierosināt apvienošanos ar Grindeks. Latvijas valsts tēlam tas būtu liels ieguvums, ja mums būtu viens liels farmācijas uzņēmums.
– Vai jūs būtu gatavs iet uz šādu apvienošanos?
– Nē, es tikai saku, kādi bija varianti un kā bija jādara.
– Cik lielā mērā pašreizējā valdība saprot uzņēmēju intereses, un vai tā ir gatava iet pretī?
– Nē. Mums valdībā nav profesionālu ražotāju. Uz pirkstiem var saskaitīt cilvēkus, kuri ir profesionāļi tieši ražošanas jomā. Kāpēc man izdevās pacelt LM, izdevās pacelt Grindeks? Tāpēc, ka es esmu profesionālis. Es atnācu no LM uz Grindeks un no zālēm nekā nesapratu. Bet es zinu, kā organizēt ražošanu, zinu, kā vajag vadīt. Manas disertācijas tēma bija Automatizētā ražošanas vadības sistēma. Deviņdesmitajos gados, kad sākās visādu veidu uzņēmējdarbība, man piedāvāja ar daudz ko nodarboties. Ar nekustamajiem īpašumiem, ar tirdzniecību, bet mani tas neinteresēja. Man patīk ražot. Es redzu rezultātu – jaunradīto produkciju. Valstī tādu cilvēku tikpat kā nav. Diemžēl. Ja valsts var rīkoties tā, kā pret mani rīkojas, tad man citu vārdu nav kā – viņi ir diletanti. Tieši otrādi, viņiem bija jānāk pie manis konsultēties.
– Kam būtu jānāk?
– Tam pašam FKTK, tam pašam LDDK, tam pašam KNAB, ja ir negodīgas darbības ražošanā. To es saprastu.
– Pie jums nenāk?
– Iepriekšējā veselības ministre Čakša ne reizi pat nebija pie manis atbraukusi uz rūpnīcu, kaut daudz runāja par zāļu cenām. Bija reiz atbraukusi finanšu ministre Reizniece-Ozola, un viņa bija šokā. Viņai tas bija milzīgs pārsteigums. Viņa negaidīja kaut ko tik modernu ieraudzīt. Automatizācija, laboratorijas. Valstī jau neviens nezina, kas notiek ražošanas korpusos. Viņus tas neinteresē. Viņi jau tikai sēž ap galdiem un runā. Es jau daudzus gadus maksāju nodokļos 8-10 miljonus eiro gadā. Brīnos, kā valsts var pret mani tā izturēties? Ar tādu necieņu.
Foto: F64