Krastiņš: Rīgas attīstības plānā iezīmēts haoss

«Šīs ir manas grāmatas. Tā nu ir sanācis,» Jānis Krastiņš norāda uz plauktu, kur kārtīgā rindiņā muguru pie muguras salikti dažādi izdevumi – biezāki, plānāki… Kopumā kāds metrs laikam sanāk. Biezākās grāmatas, šķiet, ir tieši par jūgendstilu. «Mums ir profesionāla biedrība – Latvijas Reģionālās arhitektūras akadēmija (LRAA). Pirms gadiem piecpadsmit kādā tās sanāksmē joka pēc tika pieņemts lēmums beidzot atbrīvot Krastiņu no jūgendstila lāsta,» bez smaida ēnas saka Krastiņa kungs. «It kā es neko citu nedarītu,» viņš beidzot iesmīn.

Taču divas pēdējās grāmatas ir tieši par jūgendstilu. Par vienu no tām – Jūgendstila arhitektūra Latvijā – Jānis Krastiņš nule ieguva Latvijas Zinātņu akadēmijas balvu par Latvijas zinātnes nozīmīgāko sasniegumu 2018. gadā. Patlaban Jānis Krastiņš raksta grāmatu par jūgendstilu Eiropā.

Kas ir jūgendstils? Tas ir mākslas – īpaši arhitektūras un dizaina – stils, kas strauji izplatījās Eiropā 19. gadsimta pašās beigās, kļūdams par spēcīgu kultūras virzienu laikā līdz Pirmajam pasaules karam. Jūgendstila («jaunais» stils – no vācu valodas) pamatā ir mākslu sintēze, kas izpaužas gan lietišķajā, gan tēlotājmākslā, gan arhitektūrā. Tas ir stils ar tuvošanos simbolisma filozofijai. Arhitektūrā tas ienāca ar jaunu radošo metodi – no ērta un praktiska telpu izveidojuma atvasināt celtnes ārējo veidolu. Jūgendstilā raksturīgi arī stilizēti augu motīvi, liektas, neregulāras līnijas un asimetriska kompozīcija, taču ornamenti nav šī stila būtība.

Rīga ir jūgendstila metropole: mūsu galvaspilsētā ir gandrīz tūkstotis jūgendstila ēku. Tās ir atrodamas arī visā Latvijā. Rīgā ārzemju tūristiem piedāvā apmeklēt «jūgendstila kvartālu», ar to domājot Alberta ielu, bet Krastiņš ironiski vaicā: «Vai Rīgā tas ir vienīgais jūgendstila kvartāls? To ir daudz!»

Neatkarīgās lasītājiem – intervija ar daudzu arhitektūras vēstures grāmatu autoru, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes mācībspēku, Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli profesoru Jāni Krastiņu. Ne tikai par jūgendstilu, bet arī koncertzāli uz AB dambja un pilsētplānošanu.

– Kāpēc tieši jūgendstils? Kas jūs tajā piesaistīja?

– Tas ir viens no visinteresantākajiem arhitektūras stiliem, tas ir ļoti radošs un daudzveidīgs stils. Tomēr daudzi mūsdienu mākslas zinātnieki joprojām neizprot šā stila jēgu un būtību. Paskaidrošu: tas ir mūsdienu arhitektūras mākslinieciski radošās metodes pamatu pamats – radīt lietderīgu, ērtu, cilvēkiem patīkamu telpisko struktūru un pēc tam, izvēloties atbilstošus būvmateriālus un tehnoloģiskos paņēmienus, atvasināt ēkas ārējo tēlu. Tomēr, sākot jau ar 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem, jūgendstils tika nonievāts, un, kad es studēju sešdesmitajos gados, tika mācīts, ka arhitektūras stili ir beigušies 19. gadsimta pirmajā pusē – ar klasicismu, pēc kura esot sekojis pagrimums. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados varēja lasīt prominentu arhitektūras speciālistu frāzes par to, kā arhitektūra varējusi tik zemu krist, pārvēršoties vien par ēkas ārējo dekorēšanu… Nu, nekā tamlīdzīga. Protams, jūgendstilam ir raksturīgi rotājumi, taču tie ir ārkārtīgi daudzveidīgi, un nereti viena šajā stilā celta māja nav pat līdzīga citai. Rīgas piesātinājums ar jūgendstilu ir tik intensīvs, ka tam nevar līdzināties neviena Eiropas pilsēta.

– Kāpēc tas tā noticis?

– Rīgā 20. gadsimta sākumā notika straujš uzplaukums. Piecpadsmit gadu laikā iedzīvotāju skaits divkāršojās. Milzu tempos attīstījās rūpniecība. Rīgā ražoja pilnīgi visu: sākot no adatiņām, beidzot ar automašīnām, dzelzceļa vagoniem un lidmašīnām. Bija elektrotehniskā, pārtikas, ķīmiskā rūpniecība, Rīgā četrpadsmit vietās ražoja klavieres. Milzīgs ienākumu avots bija Rīgas osta, un Krievijas impērijā pēc kravu apgrozījuma tā bija vislielākā. Taču ēku būvniecība bija no rūpnieciskās ražošanas atšķirīga joma. Lielajam cilvēku pieplūdumam vajadzēja nodrošināt dzīvojamo platību.

– Bet jūgendstila ēkas ir ļoti greznas…

– Tā bija sava laika estētiskā prasība. Ēka, tās fasāde, iekštelpas un apdare, mēbeles, trauki, arī apģērbs – visu šo lietišķi priekšmetīgo, vizuāli uztveramo vidi šis stils apdvesa ar savu garu. Kā jūs domājat, kurš tās mājas būvēja, tas ir, kas bija īpašnieki?

– Domāju, ka latvieši.

– Tieši tā. Parasti jau saka: vācieši, krievi vai žīdi… Starp namīpašniekiem latviešu bija vismaz divas trešdaļas. Latvieši no laukiem ienāca Rīgā, un lielākā daļa ēku tapa uzceltas par hipotekārajiem kredītiem, kurus deva vācu bankas. Arhitekts Bernhards Bīlenšteins savulaik uzrakstīja atmiņas, kuras publicēja viņa meita, un grāmata saucās Bet ēkas palika. Latvieši ņēma kredītus un tik cēla mājas… Taču uznāca Pirmais pasaules karš, finanšu sistēma sabruka, bet mājas palika. Un Rīgas jūgendstila ēkas šobrīd ir viena no pasaules kultūras mantojuma lielākajām vērtībām.

– Jūs bijāt sašutis par nopostītajiem jūgendstila namiem Pārdaugavā. «Tā bija traģiska sajūta – vērot, kā uguns liesmās bojā aiziet tik augsta līmeņa mākslas darbs,» jūs teicāt.

– Pirms šo ēku nojaukšanas Rīgas domē notika nekustamo īpašumu komisijas sēde, kurā aptuveni stundu visiem klātesošajiem tika mēģināts ieskaidrot: ja šīs ēkas steidzami nenojauks, tad Rīgai beigas. Jādomā, ka celtne bija speciāli aizdedzināta. Mūsdienu attīstītājiem tas ir ierasts paņēmiens: ja vajadzēs, jūs mainīsiet vides plānojumu. Bija taču dzirdēts, ka šo jūgendstila ēku vietā jābūvē divpadsmitstāvene. Tagad gan pieklusuši… Tagad dzirdam no kultūras ministres Daces Melbārdes: ja Daugavas vidū tūdaļ nesāks būvēt koncertzāli, tad Latvijā simfoniskā mūzika vairs neattīstīsies.

– Atkal Rīgai beigas! Šoreiz – muzikālajā ziņā… Bet kas tad īsti ir ar to slaveno koncertzāli uz ūdens, par kuru tā iestājas Kultūras ministrija?

– Viss sākās 2005. gadā, kad vienkop tika saaicināti kādi astoņi cilvēki no dažādiem Eiropas arhitektu birojiem. Viņiem izdalīja Rīgas plānu, kurā Zaķusalā, Klīversalā un citur bija iezīmēti punkti ar domu «kur mums celt koncertzāli». Toreiz Daniels Pavļuts bija kultūras ministres Helēnas Demakovas padomnieks. Pateicu viņam, ko domāju: tas ir kauns, ko mēs te darām, tas taču ir mūsu pašu plānošanas jautājums! Pēc tam izskanēja kārtējie brīnumi: koncertzālei ir jābūt pēc iespējas tuvāk Vecrīgai un blakus ūdeņiem. Bet paskatieties, kā notiek citviet pasaulē! Piemēram, Ķīnā, Harbinā: koncertzāle uzbūvēta tālu prom no centriem, ar domu – attīstīt degradētās teritorijas utt. Protams, cilvēkiem ir jādod iespēja līdz šīm vietām nokļūt – jābūt labam sabiedriskajam transportam vai arī jāļauj cilvēkiem tur nokļūt ar savu auto. Demakovas arguments bija: uz AB dambi no Vecrīgas viegli kājām atnākt. Nez, kāpēc cilvēkiem, apmeklējot koncertu, vajadzētu no Vecrīgas kājām nākt kilometru pāri Daugavai? Mūsu pretargumenti nelīdzēja, un koncertzāles uz AB dambja projektu konkurss notika. Divu ārzemju arhitektu biroju piedāvājumi, kuros bija labs arhitektoniskais risinājums un racionāla doma, vispār netika vērtēti.

– Nav saprotama šāda Demakovas pieeja.

– Bijām labi paziņas, un, kad Helēna Demakova kļuva par kultūras ministri, domāju: beidzot kopā varēsim Gunāru Birkertu pārliecināt, lai, projektējot Nacionālo bibliotēku, nenojauc mākslinieciski un pilsētbūvnieciski vērtīgo ēku Uzvaras bulvārī 2, kuru var un vajag integrēt jaunceltnē, un lai nav tā, kā tagad uztaisīts, ka bibliotēkas jumts iešļūc zemē. Birkerts to nesaprata, pateica, ka tā ir robusta māja, un nojauca to. Tā ir diletantiska pieeja vides veidošanas jautājumiem. To var redzēt visās detaļās bibliotēkas ēkā. Taču daudzi viņu joprojām uzskata par ģēniju. Runājot par koncertzāli uz AB dambja: šodien nav nekāda pamatojuma, lai to tur būvētu, jo tas ir bezjēdzīgi un dārgi. Savulaik Demakova nodibināja aģentūru Jaunie trīs brāļi, kas iestājās par koncertzāles būvniecību uz AB dambja un izšķērdēja miljoniem latu – par ko? Kur tie palika? Gali ūdenī – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Paldies Dievam, uznāca 2008. gads, sākās krīze, un viss apstājās. Taču pērn pavasarī kultūras ministre Dace Melbārde Nacionālās kultūras padomes sēdē paziņoja, ka nav iespējams koncertzāli būvēt, piemēram, Skanstes rajonā. Tāds projekts esot riskants. Kāpēc? Koncertzālei vajadzētu būt gatavai jau līdz 2023. gadam, ir 20 miljoni Eiropas fondu naudas, un tieši tas esot riskanti. Neesot arī iespējama publiskā un privātā partnerība: valsts nevarot ieguldīt līdzekļus, ja zeme ir privātīpašumā. Tad ko nozīmē šāda partnerība? Bet, ja būvēs uz AB dambja, tur Eiropas naudas nebūs, un viss izmaksās 129 miljonus eiro… Toties tas neesot riskanti. Tā kā līdz 2023. gadam nekāds papildu finansējums nav gaidāms, tie 20 miljoni esot jāiegulda dambī, lai sagatavotu šo vietu inženiertehniski tik tālu, ka pēc 2023. gada no valsts budžeta varētu dabūt līdzekļus – vēl kādus 120 miljonus eiro – un varētu uzsākt zāles būvniecību… Es ierosināju pie šā jautājuma vairs neatgriezties, jo būve Daugavā, uz AB dambja, ir absurda. Arhitekts Andris Kronbergs iebilda, ka tehniski neesot nekādu problēmu. Nu, protams, tehniski daudz ko var izdarīt! Var būvēt vispār zem ūdens! Taču iedomājieties: jūs braucat no Klīversalas puses, un skatu uz Vecrīgu nosedz blāķis, tādu izmēru celtne, kuras augstums ir vismaz kādi 30 metri. Turklāt – uguņošanas vietas Rīga vairs nebūtu, jo pāri AB dambim plestos koncertzāle… Virkne problēmu, nemaz nerunājot par fizisku piekļūšanu šādai koncertzālei. Šodien mana un manu domubiedru nostāja ir skaidra, mēs LRAA vārdā izsūtījām vēstules Valsts prezidentam, Kultūras ministrijai, Rīgas domei un jaunajai valdībai ar skaidrojumu, ka koncertzāles celtniecība uz AB dambja ir absolūti nepamatota, jo nenodrošina pat elementārākās pieejamības prasības, toties izkropļo Rīgas vēsturiskā centra telpisko kvalitāti. Rīgā ir desmitiem citu vietu, kur būvēt koncertzāli.

– Vai kāds jau ir ķēries pie AB dambja koncertzāles projektēšanas?

– Arhitekts Andis Sīlis ir piedāvājis jaunajā būvē nepieciešamo trīs zāļu vietā veidot tikai divas, sak, taisām mazāk, lai būtu lētāk. Kārtējā aplamība. Tāda mēroga un nozīmes celtne jātaisa par pilnu programmu. Nedrīkst atkārtot tādu pašu muļķību kā Liepājā ar koncertzāli Lielais dzintars: īstenošanas gaitā tika samazināts apjoms, un rezultātā nav nedz normālas ieejas celtnē, nedz normālu palīgtelpu orķestrantiem. Lielais dzintars pēc plānojuma vispār ir ačgārnība. Zāle novietota šķērsām virzienam attiecībā pret ieeju ēkā. Ja pirmā kursa students kaut ko tādu uzprojektētu, viņš nedabūtu apmierinošu atzīmi. Ieejot šajā koncertzālē, cilvēki sāk bezcerīgi maldīties. Kad zāle bija tikko kā uzbūvēta, Arhitektu savienība noorganizēja iepazīšanos ar šo celtni un tikšanos ar arhitektu Folkeru Gīnki. Arhitekti sapulcējās vienā no telpām un sāka gaidīt Gīnki. Bet viņa nav un nav. Pēc minūtēm 15 viņš beidzot ieradās. Nokavēja tāpēc, ka bija apmaldījies koncertzāles labirintos!

– Ar ko tad beidzās Rīgas koncertzāles sāga?

– Pagājušajā nedēļā no Valsts kancelejas dabūjām atbildi uz LRAA vēstuli – atrakstīšanās! Atgādināšu, ka pērnā gada septembrī mūziķi uzrakstīja memorandu par to, ka koncertzāle Rīgā ir jāceļ. Atkal tika sasaukta Nacionālā kultūras padome, un nevienam nebija iebildumu – protams, jāceļ! Decembrī jautājumu vēlreiz apsprieda Kultūras ministrija un LRAA. Tās locekļiem tika mēģināts ieskaidrot, ka koncertzālei noteikti jābūt pie vai uz ūdens. Izskanēja pat «argumenti» par to, ka, ja nebūs koncertzāle uz AB dambja, Latvijā izzudīs ne tikai simfoniskais orķestris, bet arī pati simfoniskā mūzika. Tas viss izklausījās pēc absurda murgiem. Paldies Dievam, Rīgas pilsētas arhitektu birojs piedāvā jaunu iespējamo koncertzāles novietni – starp Citadeli un Andrejostu. Pie tā arī vajadzētu strādāt.

– Koncertzāle uz AB dambja… Kā jūs kādreiz pasmējāties: nevar teikt, ka tā ir slikta vieta, jo – tā vispār nav vieta! Bet kā izskatās Rīga kopumā, ja runājam par plānojumu?

– Pēdējais nopietnais Rīgas attīstības plāns (1995-2005) ir beidzies pirms vairāk nekā desmit gadiem. Es savulaik uzdevu jautājumu vienam no atbildīgajiem par spēkā vēl šobrīd esošo attīstības plānu, kolēģim Pēterim Strancim (bijušais Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta direktors, kurš bija apsūdzēts kukuļņemšanā un vairāk nekā četrus gadus pavadīja apcietinājumā – E.V.): «Saki godīgi, vai tiešām tev šķiet, ka Rīgas jaunais attīstības plāns ir korekts?» Viņš izvairījās no skaidras atbildes… Ja salīdzina Rīgu, piemēram, ar Dubaiju, kur katrai celtņu grupai ir skaidri jūtama telpiskā kompozīcija, Rīgas attīstības plānā ir iezīmēts haoss.