Krievijas stratēģiskā komunikācija Latvijas kapos

Karavīru kapi ir visai delikāts temats. No vienas puses – mirušos netiesā, nenosoda, par mirušajiem labu vai neko. No otras – Latvijā ir milzīgs daudzums sarkanarmiešu kapu, kas mūsdienās līdzīgi kā pārējie padomju pieminekļi un varaszīmes – turpina kalpot padomju ideoloģijas slavināšanai. Neatkarīgā publicē pilnu apbedījumu sarakstu ar dabā atzīmētajām Strādnieku-zemnieku Sarkanās (Padomju) armijas karavīru un partizānu kapsētām un kapiem.

To ir ļoti daudz ‒ 346. Arī Krievijas teritorijā bojāgājušo latviešu karagūstekņu un represiju upuru kapi tiek apzināti un kopš 2014. gada dabā iezīmētas vai ieplānotas 10 piemiņas vietas.

Ar godu un cieņu

Abu valstu attiecības šai jautājumā regulē īpašs 2007. gadā noslēgts līgums ‒ “Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanās par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā”.

Šis līgums garantē tiesības uz mūžīgu mieru karavīriem un civiliedzīvotājiem, kas krituši abos pasaules karos vai gājuši bojā represijās. Valstis piešķir zemi un nodrošina apbedījumu un memoriālo būvju – tātad pieminekļu – uzskaitīšanu, minimālo uzturēšanu kā arī neliek šķēršļus, ja apbedījumu īpašniece vēlas veikt lielākus ieguldījumus. No Latvijas puses ar kritušo karavīru piemiņas saglabāšanu uz Aizsardzības ministrijas deleģējuma pamata nodarbojas biedrība “Brāļu kapu komiteja”, no Krievijas puses – organizācija “Vojennije memoriali”.

Kā skaidro Aizsardzības ministrija: “Latvijas valsts ar godu un cieņu izturas pret visu valstu bojāgājušajiem karavīriem, neskatoties uz to, kurā pusē viņa karoja. Karavīru kapus un pieminekļus kopumā aizsargā Latvijas valsts, bet aprūpe un uzturēšana ir attiecīgās pašvaldības vai zemesgabala īpašnieka pārziņā.”

Piemiņas zīmes latviešiem

Latviešu kapavietas plašajā Krievijā tiek apzīmētas ar piemiņas zīmi – pieminekli vai akmens stēlu. Intas pilsētā Komi Republikā represēto atdusas vietā vēl pēckara gados uzstādīts piemineklis “Dzimtenei” ‒ sērojošas sievietes tēls latviešu tautastērpā. (Šopavasar tas tika apķēpāts ar melniem kāškrustiem. Tā sakopšanu Ārlietu ministrija Krievijai pieprasīja diplomātiskā notā.)

Arī mūsdienās Krievijā apzinātajās latviešu apbedījumu vietās tiek uzstādīti pieminekļi. Piemēram, ciematā Rudņičnija 2014. gadā 38 latviešu karagūstekņu piemiņai uzlikta akmens stēla. Uz tās latviski un krieviski rakstīts: “Šeit atdusas latviešu karagūstekņi ‒ Otrā pasaules kara upuri.” Tālāk ir mirušo vārdi. Pārskats par Brāļu kapu komitejas organizēto piemiņas zīmju uzstādīšanu Krievijas Federācijā atbilstoši deleģēšanas līguma nosacījumiem lasāms šeit.

Sarkanarmiešu kapu saraksts

Latviešu pieminekļiem raksturīga sērojoša atturība, lakonisms. Gluži citādi ir ar padomju tradīcijās veidotajiem piemiņas objektiem Latvijas teritorijā – tie ir pompozi un agresīvi. Lielgabali, šautenes, “slava varoņiem”. Jā, kritušos netiesā, karavīrus – reti, bet šie varoņi, kā vispārzināms, nodrošināja Latvijas Republikas okupāciju. Un klasisks piemērs sarkanarmijas varoņvēstījumam ir pirms pāris gadiem ar Krievijas vēstniecības līdzdalību atjaunotais memoriāls Pokrova kapos Rīgā. Te atdusas 218 Strādnieku-zemnieku Sarkanās (Padomju) armijas karavīri. Memoriāla centrā bronzas karavīrs ar automātu vienā un karogu otrā rokā. Ir gan sirpis un āmurs, gan puķes, gan Georga lente un uzraksts: “Mūžīga slava varoņiem, kritušiem cīņā par mūsu dzimtenes neatkarību un brīvību.” Varbūt tomēr viņu dzimtenes… Un tādu Latvijas vidē iezīmētu padomju karavīru – atbrīvotāju ir gana daudz.

Pārskats par 346 Otrā pasaules kara laika dabā atzīmētajām Strādnieku-zemnieku Sarkanās armijas karavīru un partizānu kapsētām un kapiem (pēc Brāļu kapu komitejas uzskaites datiem, 2015.01.01.) lasāms šeit.

Pieminekļi bez mirušajiem

Krievijas vēstniecība ļoti rūpīgi uzrauga padomju simbolikas saglabāšanu neatkarīgajā Latvijas Republikā. Kā brīdina Satversmes aizsardzības birojs pārskatā par 2019. gadu: “Citu valstu pieredze liecina, ka jebkādas izmaiņas attiecībā uz Otrā pasaules kara pieminekļiem noved pie agresīvas Krievijas pretreakcijas (diplomātiski un politiski protesti, specdienestu īstenoti aktīvie pasākumi – informācijas operācijas, kiberuzbrukumi, provokācijas).”

Tie pieminekļi, kas saistīti ar apbedījumiem, ir faktiski neaizskarami. Tāpēc arī Jēkabpilij jau gadiem neizdodas vienoties ar Krievijas vēstniecību par padomju okupācijas simbola ‒ lielgabala aizvākšanu no Krustpils vēsturiskā centra. Zem pjedestāla apbedīti trīs padomju armijas virsnieki. Taču ir vērts apsvērt vismaz to padomju varas artefaktu aizvākšanu, kas nav saistīti ar apbedījumiem.

Neatkarīgā jau vēstīja, ka Latvijas vidē ārpus kapsētām joprojām ir vairāk nekā 300 pieminekļu, kas slavina padomju varu un okupācijas armiju. Pārdaugavas piemineklis “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” nebūt nav vienīgais ar problemātisku vēstījumu – 30 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Neatkarīgā vēlreiz publicē pilnu pārskatu par 313 joprojām esošiem padomju varas uzstādītiem pieminekļiem un ierīkotām piemiņas vietām ārpus brāļu kapiem. Pārskats lasāms šeit.

Publiskas diskusijas vērta lasāmviela.