Kultūras ministrijas rīcības plānā daudzas būvniecības ieceres, kam finanšu ministrs naudu nesola

Evikas Siliņas (“Jaunā Vienotība”) valdības deklarācijā kultūrai bija atvēlēts tikai viens teikums. Nozares speciālistus tas satrauca, jo, viņuprāt, šādi jaunie ministri skaidri pateikuši, ka kultūru arī turpmāk finansēs pēc pārpalikumu principa.

TV3 raidījuma “Nekā personīga” rīcībā nonācis plāns, ko Kultūras ministrija gatavo jaunās valdības rīcības plānam. Tajā ir garš darāmo solījumu saraksts, kas prasīs desmitus un simtus miljonu eiro. Finanšu ministrs apgalvo, ka šīs vajadzības ar viņu neesot skaņotas un valdībai esot citas prioritātes.

Kultūras ministrijas rīcības plāna projektā renovācijām un pārbūvēm plānoti miljoni. Bet finanšu ministrija saka, ka tai naudas nav. Turklāt kultūras nozare esot vislabāk finansētā visā Eiropā.

Par vairākiem gadiem iekavētās Jaunā Rīgas teātra ēkas būvniecības dēļ šajā sezonā mākslinieki pieteica streiku – viņi vairs neiestudēs jaunas izrādes, jo būvnieku, par celtniecību atbildīgās valsts akciju sabiedrības “Nekustamie īpašumi” un ministriju neizdarības dēļ viņi joprojām “dzīvo uz koferiem”. Par absurdo situāciju tapuši vairāki skeči kā teātra būvniecība turpinās vēl 2053.gadā.

Jaunais Rīgas teātris joprojām bāzējas Tabakas Fabrikas kvartālā blakus Dzemdību namam. Šeit bija plānots pārcelt Latvija kultūras akadēmiju, jo līdzšinējās mācību iestādes telpas ir par mazu. Bet iekavētā teātra pārbūve tagad izgāzusi arī šo projektu. Pazaudēta izkarotā fondu nauda, ko akadēmijas ēku pielāgošanai un celtniecībai bija izdevies piesaistīt. Arī būvniecības izmaksas būtiski pieaugušas un nav zināms, kad ieceri vispār būs iespējams realizēt.

Latvijas Kultūras akadēmijas prorektore zinātniskajā darbā (dr.sc.soc.) Anda Laķe norāda: “Paredzēts kinoteātris moderns, kinomuzejs un studentiem viesnīca. Tātad trīs ēkas un viena ir jauna būvēta. Nu, nav tam naudas. Ir iesākts projekts, projekts ir gaisā, augstskola tiek sadalīta. Un mēs arī nezinām, kad. Mēs tagad braukājam uz Eiropas Padomes Attīstības banku, Eiropas Savienības Investīciju banku, meklējam kaut kādus risinājumus. Jo valsts vienkārši iesāk projektu, bet šoreiz nebūs. Tagad pagaidīsim nākošo plānošanas periodu. Finansējums nav piesaistīts, un mēs kā augstskola esam gājuši vizītēs pie Puntuļa un tamlīdzīgi, un tamlīdzīgi. Galva nodurta – šajā plānošanas periodā nav piesaistīta nauda. Nu nav. Divi miljoni ir piesaistīti, bet mums vajag 20. Divi miljoni ir pārvākšanās izmaksas.”

“Tas ir stāsts, ar kuru es esmu visnotaļ labi pazīstama no otras puses, jo, pirms es kļuvu par kultūras ministri, es strādāju Latvijas Kultūras akadēmijā kā Rīgas Kinomuzeja vadītāja, un šajā Tabakas fabrikas plānā daļa telpu bija paredzēts arī Kinomuzejam. Un šo stāstu es zinu visnotaļ labi no tās puses. Par to, kā viena objekta aizķeršanās rada “domino efektu” citām institūcijām. Mums ir ļoti nopietni jāanalizē gūtās mācības šeit,” norāda kulūras ministre Agnese Logina.

Jaunajā kultūras ministrijas rīcības plāna projektā sasolīts daudz, bet nav skaidrs, kā un par kādu naudu to realizēt. Līdzās sabiedrisko mediju apvienošanai, integrācijas stiprināšanai ir virkne būvniecības ieceru. Vairums no solītajiem darbiem datēti ar 2026.gada 31.oktobri. Tas ir laiks, kad pēc trim gadiem jau būs notikušas 15.Saeimas vēlēšanas.

Solīts, ka notiks Latvijas Nacionālās operas un baleta ēkas pārbūve, Dailes teātra infrastruktūras uzlabošana, Leļļu teātra pārbūve un rekonstrukcija, Jaunā Rīgas teātra ēkas pārbūve un restaurācija, arī Lielās Ģildes pārbūve un rekonstrukcija, Izstāžu zāles “Arsenāls”/ ēkas Pils laukumā 2 rekonstrukcija, pārbūvēts un restaurēts tiks Rakstniecības un mūzikas muzejs Vecrīgā, solīts risinājums kā uzturēt un sakārtot Stūra māju, turpināt investīcijas Latvijas mākslas akadēmijai, Latvijas kultūras akadēmijai kā arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijai.

Fragments no Kultūras Ministrijas rīcības plāna projekta:

Latvijas Nacionālās operas un baleta ēkas pārbūve (31.10.2026);
Dailes teātra infrastruktūras uzlabošana (31.10.2026);
Latvijas Leļļu teātra pārbūve un rekonstrukcija (31.10.2026);
Jaunā Rīgas teātra ēkas pārbūve un restaurācija (31.10.2026);
Lielās Ģildes pārbūve un rekonstrukcija;
Izstāžu zāles “Arsenāls” / ēkas Pils laukumā 2 rekonstrukcija;
Rīgas cirka ēkas pārbūves 2. kārta ;
Ēkas Rīgā Mārstaļu ielā 6 pārbūve un restaurācija (t.sk. Rakstniecības un mūzikas muzeja nepieciešamā infrastruktūra, aprīkojums un ekspozīcija (31.10.2026);
Rasts risinājums t.s. Stūra mājas (Rīgā, Brīvības ielā 61) turpmākajam lietojumam;
Turpinātas investīcijas augstskolu (LMA, JVLMA, LKA) infrastruktūras attīstībā, tostarp Tabakas Fabrikas projektā Miera ielā īstenošanā (31.10.2026)

Kultūras ministrs norāda: “Skaidrs, ka tur ir ambiciozi mērķi, kam tādiem ir jābūt. Bet mums ir arī pāris idejas, kā mēs varam šīs ambīcijas arī realizēt.n tas ir tālākās politiskās diskusijas.”

Aicināta minēt kaut vienu, viņa norādīja: “Nu viena lieta, ko mēs noteikti plānojam stiprināt, ir Latvijas kultūras eksportspēja. Jo radošās industrijas, ir, manuprāt, neattīstīts Latvijas potenciāls vai līdz galam nenovērtēts.”

Lielajos investīciju projektos ministre cerot arī uz Rīgas domes atsaucību. Pirms dažām nedēļām gan “Nekā personīga” ziņoja par jaunā Nacionālā teātra direktora rakstīto koncepciju. Tā ļāva viņam uzvarēt direktora amata konkursā. Bet raidījuma atklāja, ka koncepcijā solītā teātra piebūvei finansējuma Rīgas domē šobrīd nav.

Par citām Kultūras ministres iecerēm skeptisks ir Finanšu ministrs un arī Saeimas Budžeta un nodokļu komisijas priekšsēdētājs.

Finanšu ministrs Arvils Ašeradens (Jaunā vienotība) norāda: “Ļoti labi, ka ir ambīcijas un tā tālāk, bet nu tad, nākot sarunā ar Finanšu ministriju, tad Finanšu ministrija mēģina saprast, ko mēs varam atļauties un ko mēs nevaram atļauties. Bet, ja reaģē tā spontāni, es varu pateikt, ka mums ir šobrīd milzīga prioritāte izglītības sistēma un tas, ko mēs risināsim, ir būtiski uzlabojumi skolām. Un pārējiem būs drusciņ jāpagaida. Kultūras nozare ir pienācīgi finansēta, es teiktu šādi, savukārt, ja mēs salīdzinām ar veselības nozari, tur mums ir vēl kur tiekties. Un, ja vēl par sociālo bloku runājam, tad mēs ļoti, ļoti tālu atpaliekam no Eiropas Savienības dalībvalstīm.”

Savukārt Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs (“Jaunā Vienotība”) norāda: “Bet principā, ja mēs skatāmies un salīdzinām no IKP vai budžeta īpatsvara, Latvijā ir viens no lielākiem budžeta īpatsvariem kultūrai. Katra ģimene tērē tik līdzekļus, cik ir, un skatās, kā racionālāk tērēt. Man grūti pateikt, kāpēc citas valstis var iztikt ar to līdzekļu daudzumu, kāds ir valstij pieejams, un attiecīgi katrai nozarei, bet pie mums nevar ar to iztikt.”

Saeimas deputāts, bijušais kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība) pauž: “Tas, ka šobrīd šis finansējums ir katastrofāli zems, es to esmu arī teicis publiskā telpā. Un, neraugoties ne tik daudz ministres Loginas kundzes virzienā kā viņas pārstāvētā politiskā spēka virzienā. Jo tā ir politiskā ābece, katram politiskajam spēkam ieceļot amatā savu ministru, nodrošināt ministram cienīgu platformu vismaz pirmajā gadā, kur nostāties. Šobrīd politiskais spēks “Progresīvie” to nav izdarījuši un kultūrai paredzētais budžets kultūras nozarē patiešām ir katastrofāls.”

Liela daļa kultūras budžeta aiziet trim augstskolām – Latvijas mākslas, kultūras un arī Mūzikas akadēmijai. Finanšu ministrs piekrīt, ka ir iespējams diskutēt, vai cik lielā apmērā kultūras ministrijai jāuztur daļa no Latvijas izglītības sfēras. Bet to, kā Latvijā novērtēti kultūras dižgari ir viņiem maksātais īpašās Mūža stipendijas apjoms, kuras piešķir izciliem kultūras un mākslas darbiniekiem. Tie ir 185 eiro mēnesī.

Dailes teātra direktors Juris Žagars uzsver: “Viena lieta, ko mēs noteikti varētu darīt, būtu biežāk mērīt un biežāk skatīties, un biežāk dot atskaiti arī sabiedrībai, kā tā nauda, kas no viņu nodokļiem nokļūst kultūrā, pēc tam atgriežas kultūras un mākslas produkta veidā pie skatītāja. Proti, kādu labumu sabiedrībai konkrēti gūst no tā un tieši sabiedrība. Nevis, kādu labumu gūstam mēs, mākslas radītāji, mākslas procesu virzītāji. Bet kāds labums sabiedrībai no tā, ja mēs to visu laiku mērītu un visu laiku signalizētu par to un stāstītu. Mums būtu ļoti skaidri dati, kā katrs eiro, kas no sabiedrības kabatas ir nokļuvis kultūrā, ir atgriezies caur brīnišķīgiem mākslas darbiem sabiedrībā, kurus sabiedrība ir redzējusi, baudījusi. Un palikusi apmierināta. Tad mums būtu arī daudz vieglāk pārliecināt par to, ka kultūra ir absolūti nepieciešama ikdienas labjūtas un labas dzīves komponente.”

Latvijas Kultūras akadēmijas prorektore zinātniskajā darbā (dr.sc.soc.) Anda Laķe norāda: “Man grūti prognozēt vai šīs valdības laikā izdosies piesaistīt finansējumu kultūrai. Ja šobrīd finanšu ministra arguments ir, ka kultūra ir pārfinansēta. Tātad absolūti neiedziļinoties kultūras, kā sabiedrības attīstības resursa vērtība tā netiek skatīta. Bet tīri stereotipiski tiek darbināts šis viens arguments, kas ir patiesībā neko neizsakošs un vairāk populistisks, ka kultūra ir pārfinansēta. Ja ir šāda pozīcija, man ir ļoti grūti prognozēt, ka varētu kas pozitīvi mainīties. Pozitīvais risinājums varētu nākt tikai tad, ja Kultūras ministrija spēs rast tādus argumentus, kāpēc ir šis finansējums infrastruktūrai nepieciešams. Vai tie argumenti tiks atrasti, piemēroti konkrētās valdības politiķu vērtību sistēmai, par to es neņemtos prognozēt. Katras politikas lēmums ir vērtībās balstīts. Un, ja politikas lēmējam nav vērtība tas, ko es jau minēju – gan simboliskais kapitāls sabiedrībā, ko kultūra var dot, gan sociālais. Tad tie lēmumi nebūs pozitīvi. Un tad viena puse no mūsu valsts attīstīsies, bet par kādu labklājības valsti Latvijā mēs nevarēsim runāt.”