Latvijas simtgades antirekords – zemākā dzimstība valsts pastāvēšanas vēsturē

Statistiķu ziņa par 1292 jaundzimušajiem pagājušā gada decembrī ir signāls slēgt derības par to, kurā gadā un mēnesī jaundzimušo skaits kļūs zemāks par vienu tūkstoti mēnesī. Šai robežlīnijai dzimstība Latvijā tuvojas strauji.

Pēdējais dzimstības uzplaiksnījums Latvijā ilga gadus trīs un beidzās ar 21 979 jaundzimušajiem 2015. gadā. Sekojošo 2016. gadu ar jaundzimušo kopskaita samazināšanos par 11 bērniem formāli vēl varēja pasludināt par relatīvi augstas – attiecībā pret laikā no 2010. līdz 2012. gadam izrakto dzimstības bedri – dzimstības gadu. Lai nu ko darīja savas rūpes par Latvijas demogrāfiskajiem rādītājiem sludinošie politiķi un ierēdņi ar Māra Kučinska valdības jaunievedumu – Demogrāfisko lietu centru un tā priekšnieku Imantu Parādnieku priekšgalā, bet tikai ne sekoja tam, kā Centrālās statistikas pārvalde katru mēnesi publiski izziņo reģistrēto jaundzimušo skaitu. Viņi to nedrīkstēja darīt, jo dati parādīja krasu dalījumu starp lielāko daļu 2016. gada, kad dzimstība vairāk vai mazāk auga attiecībā pret attiecīgo mēnesi 2015. gadā, un 2016. gada beigām, kad dzimstība sāka krist tik strauji, ka nodzēsa visu gandrīz gada laikā iekrāto pieaugumu un ieslidināja gada kopējo rezultātu negatīvo skaitļu apgabalā.

Lietas būtība bija tā, ka straujais dzimstības kritums sākās tieši deviņus mēnešus pēc tam, kad 2016. gada februārī Māra Kučinska valdība bija nomainījusi Laimdotas Straujumas valdību. Ar to nav teikts, ka toreiz jaunās valdības dēļ būtu mainījusies valsts politika vai valsts iestāžu konkrētā rīcība jebkurā no tiem gadījumiem, kas tieši vai pastarpināti attiecas uz grūtniecēm vai uz bērniem. Mainījās cilvēku noskaņojums, kad labās tantes vai tantiņas, bet tomēr Laimdotas vietā viņi ieraudzīja Kučinska un Parādnieka dubultportretu. Cilvēku nepatiku pret šiem tēliem rezumēja 13. Saeimas vēlēšanas – M. Kučinskis pazaudēja premjera krēslu un I. Parādnieks netika pārvēlēts parlamentā.
Pārāk daudz goda M. Kučinskim un I. Parādniekam atdotu apgalvojums, ka cilvēki tiešām būtu domājuši par viņiem, lemjot par savu bērnu laišanu vai nelaišanu pasaulē. Cilvēki domāja paši par sevi, un viņus pārņēma satraukums par savu nākotni. Cilvēku masas savu iespēju robežās rīkojās tāpat, kā iepriekš bija rīkojušies L. Straujumas ministri, kuri 2015. gada nogalē vairs nespēja nosēdēt savos ministru krēslos. Tātad – viņi bija pamanījuši kaut ko tādu, ko viņi citiem skaļi neatklāja, bet kas viņiem lika domāt, ka labāk nebūt nekā būt ministriem. Pēc tam izrādījās, ka tā ir priekšlaicīga trauksme, un vairums no viņiem atkal apsēdās turpat, tikai M. Kučinska valdības krēslos. Kaut mazākā mērā tas pats atkārtojās, izveidojot tagadējo Krišjāņa Kariņa valdību. Tā, lūk, rīkojas cilvēki, kuriem par iztiku nav jādomā, jo viņi uz nodokļu maksātāju rēķina ir nodrošinājušies ja ne vairākas paaudzes, tad noteikti vairākus gadus uz priekšu. Ja viņiem šajā laikā piedzimtu viens vai vairāki bērni, nekādas materiālas grūtības viņiem nerastos. Materiāli labi nodrošināto cilvēku kopums ar ministriem tajā skaitā gan ir pārāk mazs, lai uzturētu augstus dzimstības rādītājus visas Latvijas mērogā. Jaundzimušo kopskaitu nosaka tas, kā jūtas cilvēki, kuri dzīvo no rokas mutē. Ja viņi masveidā šaubās, vai viņu rokās nonāks tik daudz, lai pietiktu vēl kādai mutei, tad tam laikam gan ir iemesli, pretēji statistiķu apgalvojumiem, ka Latvijas ekonomikas izaugsme esot gandrīz vai straujākā pasaulē.

Cilvēki Latvijā tik tiešām šaubās par jebko. Sākotnējais pieņēmums par dzimstības sarukumu bija tāds, ka Latvijas iedzīvotāji pako čemodānus, kuros ielikt jaundzimušos būtu apgrūtinoši. Proti, ka viņu atbilde uz kaut vai tikai iedomātiem dzīves sarežģījumiem Latvijā varētu būt aizceļošana, kā tas pēdējā gadu desmitā kļuvis ierasts. Tomēr statistiķi saka, ka migrācijas kopsummā cilvēku aizceļošana 2017. gadā samazinājusies un pērn bijusi tuva nullei (2018. gada precīzo datu vēl nav). Esot pieaugusi cilvēku plūsma ne tikai no Latvijas, bet arī uz Latviju. Tādā gadījumā pat var atstāt spēkā pieņēmumu par to, ka bērnu radīšanu aizvietojusi pārvietošanās gan prom, gan atpakaļ, gan arī šķērsām pāri pārapdzīvotajai pasaulei.

Daudzi bijušie Latvijas pamatiedzīvotāji aizbrauc un paliek tur, kur iespējas gūt iztikas līdzekļus ir nesalīdzināmi lielākas nekā Latvijā. Viņu vietā pakāpeniski uzrodas citi no vietām, kur zaudēt iztikas līdzekļus ir vieglāk nekā Latvijā. Pagaidām kaut cik ilga uzkavēšanās Latvijā ārzemju izcelsmes ļaudīm ir eksperiments, kurā neietilpst bērnu radīšana statistiski pamanāmā apjomā. Varbūt viņi atliek bērnu radīšanu līdz savu kopienu izveidošanai un vēl citām pārgrozībām Latvijas normatīvajā vai faktiskajā iekārtojumā. Ja ārēji spēki šos notikumus nepasteidzinās, tad dzimstība Latvijā tiešām kļūs mazāka par 1000 bērniem mēnesī.