Lietuviešu rakstnieks Jozaitis: Lietuvietis nav vientuļš tāpēc, ka viņam blakus “elpo” latvietis

Caurbraucot uz Igauniju, mūsu mājās ar savu ģimeni viesojās Arvīds Jozaitis (Arvydas Juozaitis) – lietuviešu filozofs, rakstnieks un publicists, viens no tautas kustības Sajūdis dibinātājiem un vadītājiem. No 2009. līdz 2012. gadam Arvīds dzīvoja Rīgā, iemācījās latviešu valodu, bija kopā ar rīdziniekiem svētku reizēs un ikdienā. Rīgā pieredzētais kļuva par ierosmi viņa grāmatai Rīga – cita civilizācija, par kuru autors saņēma Baltijas asamblejas balvu literatūrā. Nupat Arvīds bija viens no Lietuvas prezidenta amata kandidātiem. Man personiski šis cilvēks (arī viņa ģimene) ir ļoti simpātisks. Šoreiz lūdzu viņu raksturot gan faktorus, kas noteica Lietuvas prezidenta vēlēšanu iznākumu, gan Lietuvas situāciju kopumā. Un – Baltijas ceļu.

– Kādi bija tie apstākļi, kuri noteica Lietuvas prezidenta vēlēšanu iznākumu?

– Ja vispārināt, tad kopējais iespaids un mana personīgā pieredze pierāda, ka prezidenta vēlēšanas tika sarīkotas tādā veidā, kurš šodien modernajā pasaulē ir iespējams tad, ja vēlēšanas pārvietojas uz televizora ekrānu.

– Tātad – lielu lomu spēlēja tehnoloģijas?

– Jā, tehnoloģijas nospēlēja vislielāko lomu. Uzvarēja prezidents, kurš bija televizora ekrānā vairāk nekā desmit gadus. Viņš bija TV ekrānā kā viens no zviedru bankas ekspertiem. Gitans Nausēda tika saukts par ekonomistu, kas ir gandrīz neiedomājami, jo viņš ir finansists. Finanšu bizness – tā nav ekonomika. Taču – viņu piedāvāja kā ekonomistu, jo tas izskatās nopietnāk. Viņa ievēlēšana atspoguļoja televizora iespaidu uz lietuviešu smadzenēm.

Praktiski tā bija nepārvarama force majeure situācija. Piemēram, es kampaņas laikā viesojos 430 vietās. Viņš un Ingrīda Šimonīte, kuru izvirzīja konservatori (Arī Nausēda sākotnēji pārstāvēja konservatorus, bet tad no viņiem aizgāja. Varbūt tas tā bija izrēķināts), bija ne vairāk kā piecdesmit vietās. Taču viņi saņēma to pašu procentu. Pirmajā kārtā abi divi – ap trīsdesmit procentiem. Un – arī visur, kur es biju kā Sajūža leģenda, kā Sajūža pamatlicējs un sabiedriska persona, arī viņi vietās, kur biju es, saņēma to pašu procentu. Es apmeklēju visus novadus, visas pašvaldības… Tomēr – tas nedeva vajadzīgo rezultātu.

Tāpēc, ka televizors praktiski un būtiski ir varas forma. Cilvēki, kad redz kādu televizorā, jūt, ka tas ir spēks. Bet, ja tu ar šo cilvēku tikai kontaktējies, spied viņam roku – tas vēl nav spēks. Tas bija spēks pirms desmit gadiem. Tad, ja tu apmeklēji cilvēkus, sarunājies ar viņiem, teici, ka zini viņu problēmas, ka tev ir viņiem vajadzīgā programma. Un, ja tu tad paviesojies pilsētiņā, kurā dzīvoja mazāk par tūkstoti cilvēku, un pat ja uz tikšanos atnāca tikai piecpadsmit vai divdesmit cilvēku, arī tad visa pilsēta zināja, ka tu esi te bijis. Pirms desmit gadiem tas bija iespaidīgi. Šodien tas nekādu iespaidu nedod.

– Man, vecam āzim, tomēr nav lāgā saprotams, kāpēc šis mediju, televīzijas iespaids izrādās spēcīgāks par personisko saskari?

– Latvijā prezidenta uzvaru noteica viņa ieguldījums Latvijas vēsturē. Jūsu esošais prezidents veidoja valsts sistēmu. Mūsējā lielākais nopelns pagaidām ir tas, ka viņš ir lielu zviedru banku pārstāvis. Viņš nav tikai televizora iespaidā izvirzījies cilvēks.

– Taču mums Valsts prezidenta vēlēšanu sistēma atšķiras no jūsējās. Un itin daudzi pie mums uzskata, ka jūsējā ir demokrātiskāka.

– Jā. Tas ir vieglāk. Toties mums vēlēšanās ir vairāk teātra elementu.

– Bet – vai tad tautas klātbūtnei prezidenta vēlēšanās nevajadzētu būt lielākai?

– Jā, no vienas puses, tas it kā ir pareizāk. Bet – no otras – televizors kropļo būtību.

– Kā jūs domājat – vai jūsu un mūsu prezidenti vairs pārstāv nacionālu valsti pēc būtības? Latvijā daudzi domā, ka nacionāla valsts ar pienācīgu patību te ir zudusi. Nu tā ir tik vien kā Eiropas vai ASV satelīts. Kā ir Lietuvā?

– Nacionāla – tas nenozīmē nacionālistiska. Tas nozīmē, ka noteicēja ir pamattauta. Tā ir pašnoteikšanās pamats. Lietuvā ir apmēram tas pats. Taču Lietuvā sliktāk ir tas, ka mums Seimā nav tādu spēku, kāda jums ir Nacionālā apvienība. Mums nav bijis tāda spēka. Kad pie varas nonāca konservatori, tad viņi izpaudās kā nacionāli spēki. Bet – divu vai triju gadu laikā viņi pārorientējās pamatā uz lielā kapitāla interesēm. Un šobrīd viņi visai izteikti deklarē, ka visi Lietuvai saistošie noteikumi, kuri nākuši no Briseles vai starptautiskām organizācijām, ir obligāti.

– Tas pats ir šeit. Tomēr Latvijā Tautas fronte zaudēja savas pozīcijas agrāk (1992.) nekā Sajūdis…

– Atnāca Latvijas ceļš… Un – parādījās arī sociāldemokrāti…

– Jā, Latvijas ceļš arī mīlēja kapitālu, bet mūsu sociāldemokrāti tā arī nespēja kļūt par politikas līderiem. Cik stiprs ir kreisais spārns Lietuvas politikā?

– Lietuvā kreisais spārns bija starptautisks. Viņi uzreiz deklarēja, ka viņiem Lietuvā jāievieš Eiropas sociāldemokrātijas tradīcijas. Un to, ka viņi ir visvecākie, vissvarīgākie, jo pārstāv to Lietuvas partiju, kura vēsturiski tika dibināta 1896. gadā.

Bet – uzreiz parādījās arī tas, ka viņi ir saistīti ar komunistiem, kuri ļoti veiksmīgi piedalījās privatizācijas procesā un faktiski finansēja sociāldemokrātus.

Neskatoties uz to, ka Aļgirds Brazausks pats kā cilvēks bija Lietuvas mentalitātei ļoti pieņemams. Kā zemes cilvēks, kā cilvēks, kurš aizstāvēja Lietuvu Maskavā. Viņi kopā ar Vītautu Landsberģi bija kā divsejainais Jānuss. Viņi viens otru papildināja.

– Kādu jūs redzat savas valsts perspektīvu? Reālo perspektīvu un ideālo? Kur tām abām rast resursus?

– Mums ir dīvaina budžeta struktūra. Es nezinu, kā ir Latvijā, bet Lietuvā divas trešdaļas budžeta tiek gūtas no pievienotās vērtības nodokļa. Tas nozīmē – budžets tiek gūts no patērētāja. Ne no ražotāja. Praktiski tas ir pašnāvības ceļš. Mums jāmaina šī struktūra uz to, lai divas trešdaļas budžeta nāk no ražotāja.

Bet – ar ražotājiem arī ir interesanti. Peļņas nodokli – līdz 70 procentiem un vairāk – maksā mazie un vidējie uzņēmēji. Lielie uzņēmumi, lielās bankas no savas peļņas maksā budžetā smieklīgi maz. Ja tas tā turpināsies, Lietuvas tauta faktiski tiks iznīcināta. Piecdesmit gadu laikā. Jo tikko Apvienoto Nāciju statistikas dienests paziņoja, ka Lietuva ir pirmajā vietā starp visātrāk zūdošām tautām. Tā ir briesmīga perspektīva. Un – lai arī šī ziņa atnāca tikai starp citām ziņām, tā ir galvenā ziņa. Lietuva var pazaudēt savu pamattautu. Savu pašapziņu, savu identitāti. Pēc piecdesmit gadiem Lietuvā var dzīvot citi cilvēki un nerunāt lietuviski. Tas ir briesmīgi.

Otra perspektīva ir tā gaidāmā, kuras pielūdzējs es esmu. Tā paredz atjaunot mazo un vidējo ražotāju. Šodien Lietuvā šādu uzņēmumu reģistrēts ap simt tūkstošiem. Tas ir pietiekams skaitlis. Un jāizdara viss, lai Lietuvā tiktu iedibināts pieļaujamais ražošanas vieglums.

Mums jau tā ir gandrīz vai vienas no lielākajām izmaiņām Eiropā… Jo mums pa šiem trīsdesmit gadiem nodokļu likumi mainījās, varat iedomāties, piecsimt reižu… Tas ir smieklīgi. Sākt runāt par jauniem nodokļu likumiem tautai? Cilvēki no tā jau ir noguruši. Tas būs kritiski nepopulārs piedāvājums, jo zaudēta uzticība. Tāpēc mums jābūt ļoti uzmanīgiem, stingriem, un – tas ir jādara, neskatoties uz visu.

Tāpēc es domāju, ka pirmie soļi, kas mums jāveic, ir – jādibina sava, Lietuvas nacionālo spēku apvienība. Nacionālo un centrālo spēku. Jārada politiska organizācija. Bet – neskatoties tikai uz to, jo mēs apvienojam arī Centra partiju… Piemēram, jūsu Nacionālajai apvienībai pagājušajā Saeimā bija četri ministri. Cik tagad?

– Divi.

– Bet mums pazudis arī konservatīvo sākotnējais spēks. Un arī sociāldemokrāti ar konservatoriem uzvedas līdzīgā līmenī. Mums šodien ir četras liberāļu partijas. Pēdējā nodibinātā partija ir Brīvības partija. Tajā ir jaunieši – trīsdesmitgadnieki. Bet – viņiem rūp tikai Eiropas problēmas, kas ietekmējas no visām cilvēktiesībām, kuras ir tik bezgalīgi bezatbildīgas. Visādas LGBT problēmas, genderisma problēmas, bēgļu problēmas… Tām nav nekāda sakara ar nacionālas valsts saglabāšanu, ražošanu. Tās ir tikai starptautiskas problēmas. Un tas izpaudās arī niknumā uz lietuviešu valodu, kura kļūst kļūdaināka. Bet blakus tam – ļoti primitīva angļu valoda, kuras standarti jauniešiem ir it kā sazināšanās veids. Nacionālā kultūra – dvēsele sākusi zust. Un – vai tas ir iedomājams Latvijā? Mūsu superliberālā publika pastāvīgi ņirgājas par dziesmu svētkiem. Varat iedomāties: Eirovīzijas dziesmu konkurss ir kļuvis par visaugstākās raudzes pasākumu (ne viena mēneša laikā, bet ik gadu), par kultūras politikas daļu, kuru ar lepnumu piedāvā ne tikai prese, bet arī augstākā līmeņa valsts ierēdņi. Tā lietuvieši pat no bērnības tiek pieradināti dziedāt angliski, justies tā, it kā angļu valoda būtu pasaules centrs. Mūsu bērnu dziesmu konkurss, kurš ik gadu notiek nacionālajā TV (Dainų dainelė) un pastāv kopš padomju laikiem – pat tas praktiski notiek angļu valodā. Šī politika ir ļoti iespaidīga, tā plūst kā ūdens… Var teikt, ka virtuālā neoliberāļu pasaule uzspiež Lietuvai savu ietekmi arvien vairāk un vairāk.

Tāpēc mums ir vairāk jāsapurinās, jo šogad ir izdevīga situācija, lai tas, ka Baltijas ceļam aprit 30 gadi, mums ļautu pacelt pašapziņu no paneļa.

– Ko tad mūsu tagadnei (ne tam laikam) deva Baltijas ceļš?

– Baltijas ceļš mums deva divas lietas. Tas ir interesanti, jo šīs lietas sapinas un savienojas. Tā ir individuālā brīvība. Jo, kad tu stāvi ķēdē, tad tu jūti, ka individuāli esi brīvs. Jo tu esi drosmīgs. Bet – tajā pašā laikā tu esi drošs. Jo – stāvam mēs visi. Tā ir arī kolektīva brīvība. Un šīs divas lietas savienojas. Bet – bez šīm divām lietām mēs neko nesasniegsim.

Šodien šīs lietas ir jau sašķeltas. Mana brīvība – es palikšu valstī, cik gribēšu. Uz pārējo man nospļauties. Tā ir mana brīvība! Valsts brīvība tagad ir cita lieta. Pirms trīsdesmit gadiem tās bija kopā. Tad tas bija vislielākais sasniegums. Un – nekas nevar noliegt, nekas – pat ienaidnieks nevar noliegt, ka šīs divas lietas bija visas Baltijas vēsturiskais spēks. Individuālā un nacionālā brīvība (uzmanību!), visu triju tad vēl okupētu valstu spēks. Es izmantoju savu prezidenta vēlēšanu kampaņu tieši tam, lai atgādinātu, ka mēs šīs abas lietas esam mantojuši. Un to, ka arī ar latviešiem un igauņiem esam vienā vilcienā.

Ziniet, pirmo tikšanos laikā ar cilvēkiem man bija it kā bailes iet tautā… Es biju rakstnieks jau desmit gadus, un es biju aizmirsis… Taču pirmajās tikšanās reizēs viens, otrs jautāja: vai ir iespējams Baltijas ceļš šodien? Man tas jau bija aizgājis no galvas. Bet – cilvēki man to atgādināja, un es sāku meklēt atbildi. Ja cilvēkiem tas ir svarīgi, ja viņi to atceras, tad tas ir dzīvs. Tad tas Ariadnes pavediens ir dzīvs. Tas mūs var savienot ar pagātni un virzīt mūs nākotnē.

Bet – cita lieta, gluži politiska, ir tā, ka teic: kā mēs, tādi mazi, varējām nogalināt Goliātu? Bet tas ir tikai izteiciens. Pats Goliāts jau nebija Goliāts. Tas bija no iekšienes sabrucis veidojums, un pamazām tas visus laida vaļā. Tas nebija īstais Goliāts. Un – reizēm mēs paši sevi ar šo teicienu kropļojam. Dāvids, Goliāts… Un – mūsu gadījumā Dāvids neizauga līdz valdniekam.

– Jūs sakāt – indivīda brīvība tagad atšķirta no valsts. Bet, ja runāt par visu mūsu kopību, kā Lietuva tagad skatās uz Baltijas valstīm? Ko viņa tajās redz? Vienkārši kaimiņus? Jo reiz jūs rakstījāt: «Lūk, divi likteņa līdumnieki Baltijas krastā. Tie esam mēs – lietuvieši un latvieši; latvieši un lietuvieši. Tikai divatā palikuši pasaulē no kādreiz daudzajām baltu tautām. Nav grūti saprast, kāpēc lietuvietis pasaulē nejūtas vientuļš – blakus viņam «elpo» latvietis. Un, ja dažreiz Lietuva kā valsts uzvedas drosmīgāk, nekā, šķiet, to pieļautu apstākļi, tad tas ir arī tāpēc, ka «aiz tās stāv» Latvija.»

– Tagad ir skumji sacīt, ka visaugstākajā – Valsts prezidenta, Ministru prezidenta, pat ministru, partiju vadītāju – līmenī tas ir praktiski nekas. Latvija ir tukša vieta. Man ir skumji to atzīt. Mana personiska vaina un mūsu kopīga atbildība ir tas, ka mūsu prezidenti nespēja pieklājīgi, kā tas parasti notiek, ar prieku apsveikt Latviju tās simtgadē.

Pat tad, kad Daļa Grībauskaite uzstājās ar pēdējo runu Seimā, viņa ne vārda neteica par Latviju. Baltijas valstis viņai neeksistē. Tikai kā kaut kāds mīts pastāv Skandināvija. Protams, Amerikas politika un – ne tik lielā mērā Vācijas, cik Angelas Merkeles politika. Viņas personiski bija ļoti tuvas. Man likās, ka Merkele mantoja Grībauskaiti kā pilotprojektu, jo viņa izdarīja ar Krieviju un Ukrainu ko tādu, ko pati Merkele nevarēja izdarīt. Man ir tāds iespaids.

Tātad – Baltijas reģions faktiski nav mūsu tuvinieks. To apliecina kaut vai mūsu Ministru prezidenta izteikums, ka latvieši vairs nav mūsu brāļi un māsas, bet ir konkurenti. To nevar paust tik vienpusīgā veidā, kā viņš to darīja. Labi – varam būt konkurenti, taču vispirms esam brāļi un māsas. Un – arī citās jomās… Jā, transporta un arī enerģētikas jomā mums, saprotams, ir visplašākie sakari. Taču – vai varat iedomāties – mūsu vēstniecībā Latvijā nav kultūras atašeja, nav neviena korespondentu punkta, nav televīzijas. Bet Latvija Viļņā uztur savu televīzijas korespondentu punktu.

Šī sistēma ir veidota desmitgadēs, kuras bija ļoti nelabvēlīgas attīstībai. Un – visu uzmanību ārpolitikas jomā pie mums faktiski ir okupējusi Polija. Poļi spiež Lietuvu vairākās jomās. Arī kultūras jomā. Un mums ar viņiem ir jārēķinās.

Kāda ir mana politika? Es varu teikt vien kādu nākotnes vektoru. To, ka Latvija mums ir vissvarīgākā, jo mūsu – Baltijas reģiona, baltu tautu – vienības saglabāšana ir iespējama tikai ar Latviju. Ne ar Poliju. Mēs noteikti varam būt, kā tas ir patlaban, Polijas stratēģiskie partneri. Taču vēsturiskie, liktenīgie partneri mēs esam tikai ar Latviju. Tajā skaitā – veidojot jaunus uzņēmumus, īpaši – sakarus vidējā biznesa jomā.

– Ko jūs novēlat Lietuvai un Latvijai?

– Es novēlu… Mans sapnis ir – centra spēku izveidošana. Tas nozīmē, ka politika starp valstu prezidentiem, ministru prezidentiem un valdību pastāv bez pārpratumiem. Jā, Seimā ir grupa sakariem ar Latviju, jā, jau pāris desmitgades pastāv arī Latvijas – Lietuvas forums. Bet – tas neko nedod. Mums vajadzīgi praktiski un ikdienišķi sakari. Vispirms šajā ziņā uzdot toni var prezidenti. Viņi var regulāri tikties, pārrunāt problēmas, sarunāties bez jebkādiem starpniekiem. Tas ir viegli. Nav vajadzīga pat nauda. Tikai labvēlīga atmosfēra, labvēlīga attieksme. Domāju, ka ar to var sākt. Un tā var būt centra pozīcija.

Foto: F64