Linda Liepiņa: Latviju var glābt tikai profesionāļu valdība

Saruna ar Saeimas deputāti Lindu Liepiņu par sajūtām, kādas rodas, darbojoties Saeimā. Par nākotnes plāniem un idejām. Par to, ko vajadzētu darīt citādāk, lai dzīve Latvijā būtiski mainītos uz labo pusi. Šobrīd viņa nepārstāv nevienu partiju, nav nevienā frakcijā un faktiski ir atstumta no reālajām lēmumu pieņemšanas svirām. Tāpēc saruna ar Liepiņu vairāk ir nevis par konkrētiem Saeimas lēmumiem, bet par kopējo gaisotni Latvijas politiskā teātra trupā, par notiekošo gan uz skatuves, gan tās aizkulisēs.

– Pirms gada bija Saeimas vēlēšanas. Tika solīta jauna politika. Liela daļa vēlētāju šiem solījumiem noticēja un atdeva savas balsis par «jaunajiem». Arī par jums. Kāds ir pirmais vārds, kurš nāk prātā, lai aprakstītu sajūtas, kopš esat Saeimā?

– Vilšanās.

– Šī sajūta bija paredzama. Bet ja plašāk?

– Ja mēs runājam par nosacīti jaunajiem, un mēs, tas ir KPV LV, bijām jauns spēks ar jaunu piedāvājumu, tad jāprecizē, ka tie – mēs -, kas ienāca Saeimā pirms gada, vairs nav tie – mēs -, kas ir tagad. Tas ir viens. Atbildības sajūta man šobrīd ir vēl lielāka nekā pirms gada. Es, protams, nezinu, ko šīs divas partijas (es domāju KPV LV un JKP) domā piedāvāt saviem vēlētājiem pēc gada vai diviem, bet domāju, ka lielākā daļa viņu vēlētāju ir kapitāli vīlušies. Negribas jau sevi kaut kā lielīt, bet, manuprāt, mēs esam daži, kas ir noturējuši to mugurkaulu. Gatavi skriet maratonu, nevis sprintu. Es neesmu nākusi uz īso distanci. Neesmu nākusi uz četriem gadiem. Šis būs maratons. Kurš izturēs, tas arī uzvarēs.

– Tas nozīmē, ka veidosiet kaut kādu jaunu politisko veidojumu?

– Tas nav obligāti. Problēma ir tā, ka nav sajūtas, ka jaunais varētu būt kaut kas labāks. Ko ar to gribu teikt? Esošā partiju sistēma neveicina gudru, viedu cilvēku ienākšanu politikā. Šī sistēma ir parādījusi, ka, vēlējot par jaunajām partijām, pēc pusgada mēs iznākumā dabūjam vēl stiprāku Vienotību. Līdz ar to, lai dibinātu kaut ko jaunu, vispirms būtu jāveic zināmi priekšdarbi.

– Tomēr, ja runājam par maratonu un ilglaicīgu perspektīvu, tad, pie esošās politiskās sistēmas, ir jābūt kaut kādai politiskai platformai. Līdzšinējā likumdošana pat nosaka, ka nav citu platformu [lai startētu vēlēšanās], kā vien politiskās partijas.

– Tas nozīmē tikai divas lietas. Ir konstanti jādomā, kāds varētu būt risinājums pie esošā regulējuma un paralēli jāstrādā, lai šo regulējumu mainītu. Ja runājam par vēlēšanu sistēmu, tad mana vīzija ir jauktā vēlēšanu sistēma, līdzīgi, kā tas ir Vācijā vai Lietuvā, kur daļa deputātu ir ievēlēti no apgabaliem, bet daļa no partiju sarakstiem. Ir vēl cita lieta. Esmu ievērojusi, ka gandrīz visās partijās ir labi, gudri cilvēki, ar kuriem es labprāt arī varētu strādāt kopā. Iespējams, ka var atrast kādu formu, kā šie cilvēki var saiet kopā. Šobrīd mēs esam interesantā situācijā ar visu to, kas ir noticis Rīgā, ar to, kas ir noticis ar šīm divām nosacīti jaunajām partijām, ieejot parlamentā. Šobrīd ir pārsteidzīgi pateikt, kā tālāk iet. Skaidrs ir tas, ka ceļš, pa kuru iesim, būs Latvijas iedzīvotāju labklājības celšanas ceļš. Man ir apnikuši latviešu, krievu jautājumi, pilsonības un tamlīdzīgi jautājumi. Par tiem turpināsies debates, bet svarīgākais ir naudas jautājums, jo patiesībā nauda atrisina ļoti daudz ko.

– Var nojaust, ka jums ir kaut kāds plāns, kā tālāk darboties politikā?

– Plāns ir, bet es to pagaidām negribētu izpaust. Patiesībā mums nav tikai viens plāns. Mums ir vairāki plāni. Mēs ļoti aktīvi tiekamies ar uzņēmējiem. Uzņēmēju atbalsts ir tikai palielinājies kopš laikiem, kad mēs ar Didzi Šmitu bijām kopā ar KPV LV. Mēs, tas ir mūsu piecnieks, arī Ingūna Rībena, kura ir pieredzējusi politiķe un viņai varbūt ir vismazāk ilūziju, ka šajā valstī var kaut kas mainīties. Mēs esam atšķirīgi cilvēki, bet mūs vieno vēlme mainīt to politisko vektoru, kuru šobrīd iemieso Vienotība.

– Nākamās vēlēšanas būs pašvaldību vēlēšanas. Vai domājat arī par tām?

– Nē. Šobrīd par pašvaldību vēlēšanām mums nav intereses. Mums nav tādu resursu. Mums visi spēki, zināšanas jāsakoncentrē uz Saeimas vēlēšanām.

– Tātad līdz pašvaldību vēlēšanām nekādu jaunu politisko spēku nedomājat organizēt?

– Nē. Iespējams, ka Aldis [Gobzems] domā citādi. Šeit mūsu viedokļi dalās, jo Aldim šķiet, ka kaut kas būtu jādara ātrāk, bet mēs ar Didzi esam savstarpēji vienojušies, ka neiesaistāmies politiskajās partijās.

– Jūs esat ārpus partijas, ārpus koalīcijas, bet joprojām esat Saeimas Pieprasījumu komisijas vadītāja. Kā jums ir izdevies noturēties šajā amatā?

– Droši vien vēl pēdējo nedēļu (smejas). Ir noteikumi, pēc kuriem dzīvo esošā politika. Tajā brīdī, kad es šos noteikumus sapratu, man parādījās iespēja tos izmantot. Kā tas strādā? Bija pieprasījums premjeram Kariņam par īpašumu Skolas ielā. Mēs esam Kariņa kungu par dažādiem jautājumiem vairākkārt saukuši uz Pieprasījumu komisiju, bet viņš vienmēr ir izvairījies, jo viņš acīmredzot ir pārāk aizņemts vai pārāk augstprātīgs, man nav bijusi iespēja viņam to pajautāt. Cerēsim, ka pārāk aizņemts, lai parunātu ar deputātiem, kas gan ir viņa tiešais pienākums. Uz sēdi, uz kuru bija izsaukts Kariņš, bija ieradusies arī Saeimas Juridiskā biroja vadītāja, un viņa skaidri norādīja, kā var jautājumu «noraut». Bija sanācis kvorums, bet koalīcija par šo jautājumu negribēja lemt, jo, ja tiktu pieņemts kaut kāds lēmums, tad tas dotu iemeslu kāpt tribīnē un par to runāt. Acīmredzot Kariņš bija devis komandu, ka viņš negrib, ka no Saeimas tribīnes šis jautājums tiek izskatīts. Tad Juridiskais birojs, par ko es biju ļoti pārsteigta, rekomendēja klātesošajiem deputātiem vienkārši nebalsot, tādējādi panākot, ka nav kvoruma. Līdz ar to nevar pieņemt lēmumu un vēlāk par to debatēt. Šo ieroci tagad arī es kopā ar opozīcijas deputātiem izmantoju. Ņemot vērā, ka Saeimā augstu vilni sit politiskais tūrisms, līdz pat šim brīdim viņi nav varējuši nodrošināt sev nepieciešamo kvorumu manis atcelšanai no komisijas vadītājas amata. Mēs vienkārši nepiedalāmies balsošanā, kā to jautājumā par Kariņu koalīcijai ierādīja Juridiskais birojs.

– No jūsu teiktā izriet, ka Saeimas Juridiskais birojs faktiski piespēlē premjeram un tas nav politiski neitrāls.

– Nav neitrāls. Ja šī saruna notiktu Saeimas tribīnē, tad Mūrnieces kundze sistu ar āmurīti un teiktu, ka es aizvainoju Saeimas darbiniekus. Bet tieši tā arī bija, kā es stāstu. Man pat ir audioieraksts.

– Kā vērtējat ierosinājumu palielināt valsts finansējumu politiskajām partijām? Vai tas spētu mazināt partiju atkarību no sponsoriem?

– Pats ierosinājums ir objektīvs. Tikai ne šai Saeimai. Nākotnē, jā. Man ir grūti iedomāties, kā Vienotība, saņemot daudz lielāku finansējumu no valsts, spētu nenodarboties ar tām lietām, ar kurām tā nodarbojas šobrīd. Proti, ar ietekmes tirgošanu. Es neticu.

– Piesaucot tik smagus vārdus, nepieciešami piemēri.

– Piemēram, OIK afēra.

– Sabiedrība jau nogurusi no šā vārda muļļāšanas.

– Jā, mēs jau esam pieraduši pie tā. Vienalga, cik tur tie miljardi, bet kā būs, tā būs. Tur vispār notiek interesantas lietas. Tikko mani bija ievēlējuši par Pieprasījumu komisijas vadītāju, atskan telefona zvans. Zvana no nepazīstama numura. Labi, ka es tajā brīdī sēdēju. Dzirdu: Linda? Sveiki. Sveiki. Šeit zvana Arvils Ašeradens. Viņš tajā laikā vēl bija ekonomikas ministrs. Ļoti patīkami, Ašeradena kungs. Klusums. Ko jūs vēlējāties? Nu… kā lai to pasaka… jūs varētu tā mierīgāk tajā Pieprasījumu komisijā. Jūs jau saprotat par to OIK? Nē, es nesaprotu. Tieši, kas man jāsaprot? Nē, nu, jūs taču saprotat, tur visādas ierēdņu kļūdas un vēl kaut kas… Nē, Ašeradena kungs, es patiešām nesaprotu, par ko jūs šobrīd vēlaties runāt. Nē, nu… kaut kā mierīgāk vajadzētu par to OIK. Tāda mums bija iepazīšanās saruna, kas pati par sevi ļoti daudz ko pasaka. Par lietu «kārtošanas» stilu. Tagad viņš ir Izglītības komisijas vadītājs. No ekonomikas pārmeties uz izglītību.

– Kā jums no malas, neesot pozīcijā, izskatās valdības un valdošās koalīcijas stabilitāte. Pastāv teorija, ka tādas sastiķētas, neviendabīgas konstrukcijas ir visstabilākās, jo tajās neko nevar pamainīt – tiklīdz kaut ko aiztiek, tā viss sabrūk, un, to saprotot, neviens neko neaiztiek.

– Jā, esmu dzirdējusi šo teoriju. Grūti pateikt, kā būs ar šo. Jautājums, ko vietā? Man ir sava atbilde, bet nezinu, vai parlaments uz to būtu gatavs. Vai varētu kaut kas jukt? Domāju, ka varētu. Ir atsevišķi personāži, kas spēj nokaitināt ļoti daudzus un saasina situāciju koalīcijas iekšienē.

– Izskatās, ka budžets nebūs tas, kas nograus koalīciju.

– To mēs redzēsim. 30. oktobrī sola budžetu atnest uz Saeimu. Nedomāju, ka viss tur ies tik mierīgi.

– Kariņa Skolas ielas īpašuma iegādes lieta arī ir noklususi.

– Paslaucīta zem tepiķa. Kaimiņa lieta arī šobrīd ir noklususi. Kāpēc? Domāju, ka JKP un Bordāns ir tie, kas kavē šo lietu. Apzināti. KNAB bija lietu nodevis Ģenerālprokuratūrai, bet Ģenerālprokuratūra kaut kādu iemeslu dēļ to ir atdevusi atpakaļ. Vai tiešām Zakatistova lietā būtu vairāk pierādījumu nekā Kaimiņa lietā? Nesmīdiniet mani.

– Lāga nesapratu. Vai Zakatistova lieta ir nodalīta atsevišķi no Kaimiņa lietas?

– Jā, ir nodalīta.

– Tātad Zakatistovs joprojām ir zem sitiena, bet Kaimiņš nav?

– Acīmredzot. Tā kaut kā sanāk. Es nezinu. Tas jāprasa viņiem.

– Jūs teicāt, ka jums ir redzējums, ar ko varētu nomainīt esošo valdību.

– Ar profesionāļu valdību. Esošajā politiskajā situācijā Latviju var izglābt tikai profesionāļu valdība.

– Tas tāds izdevīgs stāsts tagad, kad valdībā ir vairāki ministri, kuri nerada iespaidu par augstu profesionalitāti.

– Tas jau tā maigi teikts. Jūs tagad ļoti diplomātiski izteicāties (smejas). Pasakiet man, kā var valdība nepildīt parlamenta lēmumus? Parlaments pieņēma lēmumu [par OIK izbeigšanu]. Valdība to nepilda. Ja kāds tagad var pateikt, ka šis lēmums mums tagad nav saistošs, jo to lēmumu pieņēma tad, kad mums vēl nebija koalīcijas, tad jābrīnās par šo cilvēku. Pat, ja tu tā domā, tad klusē. Manuprāt, arī norma, ka deputāts nedrīkst ne ar ko citu nodarboties, nav pareiza. Sanāk tā, ka deputāts izolējas no sabiedrības, atraujas no zemes un dzīvo pavisam citā pasaulē. Viņam ir aizliegts strādāt, un rezultātā viņš neredz, kā viņa pieņemtie lēmumi reāli ietekmē cilvēku dzīvi. Cik tie dažreiz ir absurdi. Šo aizliegumu dēļ politikā neienāk daudzi gudri, spējīgi cilvēki. Kāpēc lai kāds uzņēmējs ietu politikā, ja viņam vienlaikus no biznesa ir jāaiziet? Tā ir problēma, kas skaidri norāda, ka mūsu politiskajai sistēmai nav vajadzīgi gudri cilvēki. Ir vajadzīgi muļķīši, ar kuriem viegli manipulēt. Kurus nosēdina pie lielā galda, ieliek koalīcijā, un viņiem pēkšņi sāk likties, ka viņi šajā valstī pieņem lēmumus. Cik lielam idiotam ir jābūt, lai tev liktos, ka tu esi baigais lēmējs? Tas ir tāds iluzors efekts. Šīs simts balsis nopērk par kapeikām. Ar maziem amatiņiem, mazām piemaksiņām. Ar komandējumiņiem. Tas vienkārši ir nožēlojami.

– Bet tā jau ir bijis vienmēr. Nāk jauni politiķi un domā – tagad viss būs citādāk. Mēs jaunu pasauli celsim un uz saulaino nākotni tautu vedīsim. Viņiem šķiet, ka pasaule tikai ar viņiem ir sākusies. Tā domāja Repše, tā domāja un, šķiet, joprojām domā Zatlers, tagad Bordāns un Feldmans. Uz kāda pamata lai jums būtu citādāk?

– Te mēs atgriežamies pie jau sākumā uzdotā jautājuma par jauno politisko partiju. Ar ko tad viņa atšķirsies? Atkal būs jaunā, daudzsološā? Ar ko tad būsim citādāki? Ar to, ka sevi nosauksim par jauno? Te ir stāsts, ka ir jādomā par pilnīgi citu politisko modeli un kādā veidā līdz tam tikt. Ir absolūti skaidrs, ka šis modelis nestrādā. Esošās politiskās partijas nekad nespēs piesaistīt gudrus un viedus cilvēkus, kuri Latvijā vēl ir palikuši. Nav nekādu iemeslu, lai šādi cilvēki iesaistītos politikā. Jau teicu, ka ļoti daudz ko izšķir nauda. Ja ir nauda, tad var iegūt labāku izglītību un cilvēkiem maksāt lielākas algas. Mēs varam tikt uz priekšu tikai tad, ja divkāršojam vai trīskāršojam mūsu valsts budžetu. Tas ir iespējams. Ir jāizstrādā pilnīgi skaidrs plāns. Nosauksim to par simts uzdevumiem, kas jāizdara, un tālāk ir darīšanas jautājums. Lai šādu plānu uzliktu, tev ir jāsaprot kaut kas.

– Kuras ir tās lietas, kuras būtu jādara citādi, un kuru ieviešana būtiski varētu izmainīt situāciju?

– Tikai dažas. Neapliekamais minimums – 500 eiro. Tikai pie tāda nosacījuma valsts drīkst prasīt uzņēmējiem maksāt minimālo algu – 500. Tālāk jāmaina nodokļi, kas attiecas uz mazajām algām, jo šobrīd mazās algas ir visvairāk apliktas. Uz tām ir lielākais nodokļu slogs, kurš ir jāpārskata. Šobrīd nodokļu sistēma uz algām ir tik sapiņķerēta, samudžināta, ka ir kalambūrs labākajiem grāmatvežiem. Mēs pamanāmies uztaisīt kaut ko tādu, ko nesaprot neviens, bet dīvainā kārtā no tā neatsakāmies. Visi mokās, bet pateikt, ka kļūdījāmies, nevar. Valstī joprojām ir ļoti liela pelēkā zona. Daudzi bļauj, ka uzņēmēji negrib maksāt. Tās ir pilnīgas muļķības. Daudzi uzņēmēji gribētu maksāt, bet vienkārši nav spējīgi nomaksāt visus nodokļus. Ja uzņēmēji nespēj nomaksāt, tad ir jāsēžas pie viena galda un jābūt normālam dialogam. Te labs piemērs ir restorānu industrija. Jānis Jenzis divu gadu garumā sēdēja ar Daci Pelēko, arī finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu un runāja, kā rezultātā tika atrasti iespējamie veidi, kā panākt restorānu biznesa iznākšanu no pelēkās zonas, valstij nezaudējot naudu. Kas notika? Restorāni atklāja visas ēnas puses, kā ir, bet nomainījās VID vadība, atnāca Jaunzeme, paņēma beisbola nūju un sāka bliezt pa visiem restorāniem, jo viņas rīcībā bija visa informācija, kas kā notiek. Tas, kas notiek tagad, ir metodiska industrijas iznīcināšana. Tas nav godīgi. Tā lietas nedarās. Ko darīt? Jābūt dialogam. Ierēdņiem, kuri nekad nav nodarbojušies ar uzņēmējdarbību un kuri sēž savās Excel tabulās, būtu jāpieceļas, jāaiziet pie tās pašas zivrūpniecības un jāpajautā – ko jums vajag, lai jūs atnestu valstij desmit reižu vairāk naudas? Pasakiet, ko jums vajag? Tas būtu jādara ekonomikas, finanšu ministram, valsts un valdības vadītājiem, nevis jābraukā apkārt pa stulbiem samitiem.

Foto: Saeimas kanceleja