“Lursoft” valdes locekle: Par patiesajiem labuma guvējiem var reģistrēt jebko

Grozītais Uzņēmumu reģistra (UR) likums tika pasniegts kā dāvana tautai, jo turpmāk UR dati būšot bez maksas. Pēc likuma spēkā stāšanās atklājās arī ēnas puse – liels daudzums informācijas atrodas t.s. nepubliskajā daļā. Šī informācija ir īpaši jāpieprasa, uz tās saņemšanu jāgaida un par to valstij jāmaksā barga nauda. Par jauno UR likumu uz Neatkarīgās jautājumiem atbild SIA Lursoft valdes locekle Daiga Kiopa.

– Grozījumi UR likumā ir stājušies spēkā. Sākam dzīvi jaunā UR datu pieejamības vidē. Kāda ir šī vide?

– It kā vide jauna, taču patiesībā nekas tik būtiski nav mainījies. Vienīgais aspekts, kas ir no jauna – UR savā mājaslapā iepriekš informāciju par uzņēmumiem nepiedāvāja, tagad piedāvā. Jāuzsver, ka arī iepriekš šī informācija, nedaudz citādā veidā, bija pieejama. Jau gandrīz 20 gadus daļu informācijas bez maksas ikviens varēja aplūkot Latvijas Vēstnesī. Tagad savā ziņā dublējošu informāciju valsts par budžeta līdzekļiem uzturēs divos kanālos – Uzņēmumu reģistra tīmekļvietnē un paralēli vēl arī Latvijas Vēstnesī, par ko uzņēmumi turpina maksāt publikācijas maksu. Jā, UR informāciju piedāvāja arī atkalizmanotāji. Mūsu pievienotā vērtība ir datu apkopošana no dažādiem informācijas avotiem un analītisku pakalpojumu, kā arī speciālu servisu – monitoringu u.tml. – nodrošināšana, atbilstoši klientu specifikai. Šobrīd tiek aktualizētas Moneyval un AML (naudas atmazgāšanas novēršana) prasības. Lai šīs prasības izpildītu, ar UR brīvā piekļuvē piedāvātajiem datiem bieži vien nepietiek. Vajadzīga pieeja arī dokumentiem.

– Konkrēti?

– Pateicoties ilgām cīņām, UR likumprojektā tika iestrādāts, ka būs nodrošināta pieeja uzņēmumu statūtiem, dalībnieku reģistram un atsevišķiem definētiem dokumentu veidiem. Tomēr tā ir ļoti neliela daļa. Lielākā daļa dokumentu atrodas t.s. nepubliskajā daļā. Bet tur atrodas dokumenti, kas ir būtiski AML prasību izpildei, piemēram, uzņēmumu paziņojumi par patiesā labuma guvējiem. UR saka – ieraksts datu bāzē jau parāda, kas ir patiesais labuma guvējs. Taču ir nianses. Klientu izpētes procesā ir svarīgi apskatīt dokumentu, kur atspoguļots lēmuma pieņemšanas laiks, apstākļi, kārtība, atrunāti formulējumi, uz kāda pamata iesniegti dokumenti u.c. informācija.

– Vēl būtiski ir konstatēt, vai pats UR ir pārbaudījis uzņēmuma iesniegtās informācijas patiesumu vai vienkārši pārrakstījis valdes iesniegto «papīru».

– Nav saprotams, kādēļ publiskajā daļā nav iekļauti, piemēram, valsts notāra lēmumi, kur redzams, kādus dokumentus valsts notārs ir izskatījis. Kāpēc gan notāra lēmumi būtu jāliek nepubliskajā daļā? Kad parādījās Ministru kabineta noteikumi, šķiet, guvām atbildi. Likuma grozījumi tika virzīti ar uzstādījumu – informāciju no UR nodrošināsim sabiedrībai bez maksas, bet valsts budžetā par to mums ir vajadzīgi papildu līdzekļi. Sākotnēji divi miljoni, pēc tam – 1,3 miljoni. Valsts pasaka saviem nodokļu maksātājiem – jūs paši par šiem «bezmaksas» datiem arī samaksājiet. MK noteikumos redzams, kāda būs maksa par UR «bezmaksas pakalpojumiem». Iespējams, tas izskaidro, kādēļ nepubliskajā daļā palicis tik daudz dokumentu. Viena dokumenta pieprasīšana no UR, kuru jūs varēsiet saņemt trīs darba dienu laikā, maksās deviņus eiro.

– Vienkāršā valodā sakot, valsts, izmantojot AML prasības, iecerējusi «pasildīties» uz tiem, kuriem šīs prasības jāievēro, un tādēļ nepublisko visus dokumentus?

– Ja valstij būtu patiesa vēlme nodrošināt AML jomu ar pilnīgu informācijas klāstu, lai varētu veikt klientu izpēti, tad šiem dokumentiem bija jābūt brīvi pieejamiem, jo tie ir iesniegti publiskā reģistrā. Jebkurš advokāts vai grāmatvedis jums pateiks, ka, veicot klientu izpēti, nav laika gaidīt dokumentus trīs dienas.

– Trīs dienu laikā uzņēmumā patiesie labuma guvēji, dibinātāji, valde vai padome var vairākas reizes nomainīties.

– Jā, tā ir. Kā galvenais iemesls, kādēļ šie dokumenti nav pieejami publiskajā daļā, tiek minēta personas datu aizsardzības nodrošināšana. Mēs redzam nekonsekvences. Likuma anotācijā ir norādīts, ka dokumentu iesniedzējs (uzņēmums) pats ir atbildīgs par dokumentā norādīto personu datu apstrādi, tomēr, neraugoties uz to, papildus arī UR vēl nosaka, kuri dokumenti jāliek nepubliskā daļā. Šobrīd personas dati UR tiek publiskoti, neprasot pat to saņēmējam autorizēties. Likuma izskatīšanas gaitā vaicājām – vai ir Datu valsts inspekcijas (DVI) atzinums šajā jautājumā? Tikai š.g. 9. janvārī ir publicēts DVI skaidrojums par šo normu. Tomēr publicētajā atzinumā nav skaidrots jautājums par nepubliskā daļā iekļautajiem dokumentiem. Kad likuma izstrādes gaitā norisinājās sarunas starp Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK), UR, Tieslietu ministrijas (TM), DVI pārstāvjiem, jautājot par dokumentu izvērtējumu un klasificēšanas principiem, kuri būtu iekļaujami nepubliskajā daļā, bija noteikts, ka DVI sniegs savu redzējumu, bet diemžēl tas vēl aizvien nav pieejams.

– Šķiet dīvaini, ka uzņēmēji tiek sodīti par personas datu aizsardzības neievērošanu, bet UR jaunajā datu bāzē sensitīvie dati tagad brīvi pieejami.

– Jā, par šo jautājumu daļa sabiedrības izteikusi sašutumu. Tajā pašā laikā UR dokumentiem nepubliskajā daļā personas datiem uzlikta aizsardzība pat vairākos slāņos. Pie kārtības, kad no UR jāizprasa katrs dokuments atsevišķi, klientu pilnvērtīga izpēte nav iespējama. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj meklēt dokumentos, piemēram, teksta frāzi. Tādēļ svarīga ir pieeja visiem dokumentiem.

– Jūs apmeklējāt UR konsultatīvās padomes sēdes, kurās vairāki lietpratēji pauda viedokli, ka dokumentu pieejamībai ir būtiska nozīme AML prasību izpildē.

– Likumprojekta virzīšana tika ļoti steidzināta. Kvalitatīvs rezultāts būtu tad, ja par ieceri grozīt likumu vispirms TM pastāstītu iesaistītajām pusēm, nevis noliktu priekšā jau «gatavu» likumprojektu. Piemēram, ar atkalizmantotājiem pirms tam nerunāja. Šo steidzamību es īsti nespēju izskaidrot. UR nav vienīgais datu avots, uz ko attiecas AML joma. Var jau teikt, ka daudzas lietas Moneyval ziņojuma dēļ tika virzītas straujā tempā. Bez UR informācijas tikpat svarīga ir Zemesgrāmatas pieejamība. Tas šobrīd TM ir liels ienākumu avots. Ieņēmumi no Zemesgrāmatas izziņām mērāmi vairākos miljonos eiro. Jautājums – kādēļ Zemesgrāmata netika steidzamības kārtā virzīta uz publiskošanu? Par to runājuši gan uzņēmēji, gan bankas. Gadiem runāts par to, ka brīvai pieejai vajag atvērt tik elementāru lietu kā Adrešu reģistru. Tāds lēmums pieņemts jau pirms diviem gadiem, taču joprojām šie dati nav atvērti. Tie tiek izsniegti par maksu. Jāsaka, ka valsts ar UR bezmaksas datu pieejamības nodrošināšanu ir demonstrējusi, ka, ja vēlas, lēmumus var pieņemt un atrast tam vajadzīgos līdzekļus ļoti ātri.

– Varbūt šī straujā likuma virzība skaidrojama ar valsts iekāri paņemt no uzņēmējiem naudu?

– Tas noteikti ir tikai viens no aspektiem, par ko liecina valsts budžetā pieprasītie līdzekļi datu sistēmas izveidei un uzturēšanai, kā arī UR nepubliskajā daļā ievietoto dokumentu apjomam un to noteiktajai cenai. Faktiski no sabiedrības ir paņemta nauda un paralēli to paņems arī par papildu dokumentu izsniegšanu.

– Arī Saeimas Juridiskais birojs izteica nopietnus iebildumus pret UR likumprojektu, tajā skaitā par to, ka liels apjoms dokumentu ir nepubliskajā daļā. Kāpēc likuma virzītāji neieklausījās Juridiskā biroja viedoklī?

– Piedaloties Saeimas komisiju sēdēs, tajā skaitā arī Budžeta un finanšu komisijā, kur skatīja šo likumprojektu, redzēju, ka šis nebija vienīgais likumprojekts, par kuru Saeima Juridiskā biroja viedoklī neieklausījās. Juridiskais birojs norādīja uz riskiem, ka atkalizmantošanas ierobežojums nepubliskās daļas dokumentiem neatbilst Satversmei. Persona nopirks dokumentu par deviņiem eiro un nedrīkstēs to atkalizmantot (definīcija, tas nozīmē, ka nedrīkstēs izmantot komerciālam vai nekomerciālam mērķim!). Juridiskais birojs norādīja, ka šāds ierobežojums var būt par pamatu vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā. Tomēr Saeimas deputātiem tas nešķita vērā ņemams arguments.

– Saeimas deputātiem daudz kas nav arguments. Tas izbrīnu vairs neraisa. Bet ir vēl viena problēma. Bankas par dokumentiem var atļauties samaksāt, bet daļai advokātu un grāmatvežu ir diezgan spiedīgi finansiālie apstākļi, lai varētu papildus tērēties par dokumentu iegādi. Tas nozīmē, ka AML prasības viņi nemaz nespēs izpildīt?

– Jūsu laikraksts jau vēstīja, ka LTRK ar TM novembrī noslēdza sadarbības memorandu, kurā bija atspoguļota kopējā sapratne, ka dokumentu pieejamības jautājums ir ļoti būtisks. LTRK iestājās, ka UR publiskajā daļā iekļauto dokumentu apjomu vajag paplašināt. Memorands paredzēja, ka puses reizi divos mēnešos sanāks kopā un runās, kā šo jautājumu risināt. Cik zinu, LTRK jau vairākkārt aicinājusi TM sasaukt darba grupu, taču šobrīd atsaucības nav nekādas.

– Ja jau pat Saeimas Juridiskai birojs atzina, ka iespējams vērsties Satversmes tiesā, kā jūs rīkosieties?

– Satversmes tiesā var vērsties gada laikā kopš likuma spēkā stāšanās. Vēlamies saprast, vai mums tomēr ir cerības runāt ar ministriju par šo nepubliskās daļas apjoma pārskatīšanu. Ja sarunas nevirzīsies, vērtēsim, cik daudz par savu taisnību ir gatavi cīnīties arī citi, piemēram, zvērināti advokāti, grāmatveži. Ja būs lielāks sabiedroto pulks, varam runāt par vēršanos Satversmes tiesā.

– Uzņēmēju soda par AML prasību nepildīšanu, jo dokumentu nepieejamības dēļ AML prasības nemaz nevarēs izpildīt. Vai tas nenozīmē, ka ciniskā veidā rasta ādere budžeta lāpīšanai?

– Vērtējot VID publiskoto informāciju, redzam, ka sodu apmērs par AML prasību neizpildi pieaug. Pagājušajā gadā sods bija vidēji pāris simti eiro, bet tagad aizvien biežāk sodi par pārkāpumiem jau mērāmi tūkstošos. Iecietības periods ir beidzies. Tomēr valstij būtu jānodrošina uzņēmējam piekļuve tādam informācijas apjomam, lai šīs prasības var izpildīt.

– Šis apstāklis neuzlabo uzņēmējdarbības vidi? Savulaik Lursoft ik gadu apkopoja datus par jaundibināto un likvidēto uzņēmumu skaitu. Kāda ir pašreizējā aina?

– Pērn no jauna reģistrēti nedaudz vairāk par 10 000 uzņēmumu. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, šogad – pāris simti mazāk. Jau ceturto gadu rekordliels ir likvidēto uzņēmumu skaits.

– Tas nozīmē, ka kopējā bilance virzās lejup?

– Jā. Kopējais uzņēmumu skaits samazinās. Likvidēti galvenokārt tiek tie uzņēmumi, kuri neveic saimniecisko darbību. Pērn iezīmējās vēl viens aspekts. Ja uzņēmums, kurā īpašnieks ir ārvalstu juridiska persona, neatklāja patieso labuma guvēju – fizisku personu, to vienkāršotās likvidācijas veidā izslēdza no UR.

– Vai caur to, kā pašreiz UR tiek deklarēti patiesie labuma guvēji, ir sasniegts noteiktais likuma mērķis, proti, vai patiešām šādā veidā tiek noskaidroti uzņēmuma patiesie īpašnieki?

– Ceļš uz mērķi ir bijis visnotaļ interesants. Moneyval ziņojumā ir rakstīts – viena no Latvijas problēmām ir juridiskie veidojumi, kuros nav iespējams noskaidrot patiesos labuma guvējus. Pirms diviem gadiem tika pateikts, ka uzņēmumiem labprātīgi jāreģistrē patiesie labuma guvēji. No 2017. gada 1. decembra tas bija jādara obligāti, bet uzņēmumi to darīja gana kūtri. Nebija arī viennozīmīgas saprašanas, vai patiesais labuma guvējs ir jāreģistrē, ja uzņēmumā ir divi īpašnieki, kur katram pieder 50% kapitāla daļu. Rezultātā vienā gadījumā patiesais labuma guvējs tika norādīts, citā gadījumā – netika. Pagāja pusotra gada. Tad UR pērn jūlijā pāris nedēļās 109 tūkstošiem Latvijas uzņēmumu pēc noklusējuma reģistrēja kā patiesos labuma guvējus tos dalībniekus, kuri bija jau uzrādīti dalībnieku reģistrā. Nav saprotams, kāpēc to nevarēja izdarīt jau 2017. gadā? Vai bija vajadzīgs šis riņķa dancis? Daļa uzņēmēju gāja uz UR, maksāja nodevas, lai reģistrētos kā patiesie labuma guvēji; turpretī tie, kuri to nedarīja, pagājušā gada jūlijā automātiski arī «ieguva» patiesos labuma guvējus, turklāt par to neko nesamaksājot. Moneyval ziņojumā bija teikts, ka mums patiesie labuma guvēji nav fiksēti. Bet mums taču bija dalībnieku reģistrs! Faktiski UR daļu no tā nokopēja un automātiski ieguva patieso labuma guvēju reģistru. Tādējādi kļūst skaidrs, ka mūsu valsts, laikus neizdarot to darbu, ko izdarīja vēlāk, neapdomīgi bija pasliktinājusi savu situāciju.

– Kurš ierēdnis bija tas idiots, kurš ziņoja Moneyval, ka Latvijā nav iespējams noskaidrot patiesos labuma guvējus? Viņš jāsauc pie kriminālatbildības. Tas bija vienkāršs stulbums vai tomēr apzināta rīcība?

– Visticamāk tomēr kāds nepadomāja trīs soļus uz priekšu. Tas, ka pieļauta kļūda – tas ir acīm redzami.

– Jums ir liela pieredze uzņēmumu pētīšanā. Vai jums nerodas iespaids, ka par patieso labuma guvēju var reģistrēt pat telefona stabu – jebko, kas neatbilst patiesībai?

– Jā, tāda iespējamība pastāv, taču, ja tas atklājas, iestājas kriminālatbildība. No šā gada 1. jūlija AML subjektiem būs jāsniedz UR paziņojumi gadījumos, ja tie konstatēs, ka reģistrētais patiesais labuma guvējs nemaz nav patiesais labuma guvējs. UR ziņojumi būs jāapkopo un jānosūta Valsts policijai.

– Darbosies stukaču tīkls?

– Var teikt arī tā. Lursoft jau šobrīd ir izveidojis bezmaksas pakalpojumu, kur autorizēti lietotāji var noziņot, ja tie konstatē neatbilstību reģistrēto patieso labuma guvēju datos (gan par sevi kā fizisku personu, gan par juridisku personu). Mums šāda ziņošanas sistēma ir izveidota jau kopš 2019. gada novembra, un neredzam vajadzību, kāpēc jāgaida 1. jūlijs.

– Ņemot vērā daudzu dokumentu nepieejamību, ko jūs kā atkalizmantotāji varat piedāvāt saviem klientiem?

– Ļoti daudzus produktus. Piemēram, monitoringus, kas dod iespēju sekot līdzi saviem klientiem datu bāzēs. Cilvēkresurss mūsdienās ir pats dārgākais. Tādēļ monitorings un integrācija ar sistēmām ir ļoti svarīgs aspekts. Svarīgi, ka nevis ar roku ievada datus sistēmā, bet tie paši ielādējas un ievadītie dati arī aktualizējas. Katru dienu uzņēmumos mainās amatpersonas, nosaukumi utt. Kurš to visu katru dienu spēj izpētīt? Uzņēmumi, kuri skaita savu naudu, veido sistēmu integrāciju, veido dažādas uzraudzības sistēmas. Virkne pakalpojumu ir AML jomai – saistību grafs, AML risku izvērtējums u.c. Mūsu sistēmā nav tikai UR dati. Mums ir arī publisko iepirkumu datu bāze, VID nomaksāto un nenomaksāto nodokļu parādu dati, Zemesgrāmata, nozaru salīdzinājumi, statistikas. Speciāli veidotas datu bāzes klientu segmentēšanai. Valsts šādus pakalpojumus nepiedāvā, un tai arī nav ar to jānodarbojas.

Foto: F64