“Markus pret Latviju” atklāj Saeimas izpratni par cilvēktiesībām

Tā vietā, lai detalizēti iedziļinātos, vai Krimināllikuma norma par mantas konfiskāciju nepārkāpj Satversmē noteiktās tiesības uz privāto īpašumu, Saeima vēstulē Satversmes tiesai skubinājusi rādīt priekšzīmi starptautiskām organizācijām, liecina pirms gandrīz desmit gadiem Satversmes tiesā nonākušās bijušā Rīgas valsts tehnikuma direktora Daiņa Markus lietas materiāli.

Kā zināms, šā gada 11. jūnijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) pasludināja spriedumu lietā “Markus pret Latviju”. ECT spriedumā norādīts, ka Latvijas likumos un citos normatīvajos aktos, uz kuru pamata D. Markum papildus četru gadu brīvības atņemšanai tika piespriesta arī mantas konfiskācija, nenosakot, tieši kura manta konfiscējama. “Nebija skaidrības un paredzamības; tie nenodrošināja vajadzīgos procesuālos aizsardzības pasākumus un nenodrošināja aizsardzību pret patvaļu. Tāpēc ir pārkāpts Konvencijas 1. protokola 1. pants.”

Pirms tam 2010. gadā D. Markus ar sūdzību vērsās Satversmes tiesā, lūdzot izvērtēt, vai Krimināllikumā paredzētā mantas konfiskācija atbilst Satversmes 105. pantam par tiesībām uz īpašumu. Tiesa lietu neuzsāka.

Priekšroka OECD, ne cilvēktiesībām

Satversmes tiesa sprieduma gatavošanā cita starpā balstās kā uz faktiem, tā uz ekspertu viedokļiem, tostarp uz likumdevēja Saeimas viedokli par konkrēto sūdzību.

Markus lietā Saeimas vēstuli Satversmes tiesai parakstījusi tā laika Saeimas priekšsēdētāja, šobrīd diplomāte Solvita Āboliņa, taču to gatavojis Saeimas juridiskais padomnieks, kurš pārstāvējis Saeimu Satversmes tiesā vairāk nekā 90 lietās, konstitucionālo tiesību eksperts, vairāku juridisko grāmatu līdzautors, šobrīd zvērināts advokāts, Finanšu nozares asociācijas juridiskais padomnieks Edgars Pastars.

Zīmīgi, lai arī vēstulē tiesai norādīts, ka “tiesa (domāta Augstākā tiesa) pieteikuma iesniedzēju (D. Marku) ir atzinusi par vainīgu liela apmēra kukuļņemšanas mēģinājumā”, taču kā pamatojums visas mantas konfiskācijas samērīgumam ar Satversmē garantētajām tiesībām uz īpašumu minēti piemēri, kuros nav runa par mantas konfiskāciju kā sodu, bet gan, kuros ir runa par noziedzīgā ceļā iegūtu mantu. Saeimas vēstulē pieminēts ECT spriedumi “Filips pret Apvienoto Karalisti”, “Fricins pret Krieviju”, un “Raimondo pret Itāliju”, norādot, ka “arī pilnīga mantas konfiskācija, kas ir saistīta ar svarīgām sabiedrības interesēm un konkrētās valsts specifisko situāciju, piemēram, mafijas ierobežošanu Itālijā, var tikt atzīta par pamatotu.”

Markus krimināllietā nefigurē ziņas par viņa sadarbību ar mafiju. Rodas jautājums – kā tobrīd Saeima skaidrojusi jēdzienu “svarīgas sabiedriskās intereses”, uz kā pamata var cilvēkam konfiscēt visu mantu? Vēstulē pāris rindkopas zemāk rodama tā laika likumdevēja izpratne par “sabiedriski svarīgām interesēm”, kuras attaisno Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas 1. protokola 1. punkta pārkāpšanu. “Lai varētu pievienoties Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai (OECD), Latvija ir paudusi vēlmi pievienoties arī Konvencijai par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas apkarošanu starptautiskajos biznesa darījumos, kura paredz, ka dalībvalstīm nacionālajos normatīvajos aktos ir jānodrošina tāda sankcija kā mantas konfiskācija. Tātad Latvijas pašreizējās un iespējamās starptautiskās saistības paredz mantas konfiskāciju kā iespējamu soda veidu,” pamatojot mantas konfiskācijas atbilstību Satversmei, teikts tiesai nosūtītajā dokumentā.

Vēstulē pieminēts arī 2001. gada 17.maijā pieņemtais likums “Par Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību”. Tur paskaidrots: “Minētājā konvencijā īpaša vērība veltīta arī korupcijas apkarošanai un citastarp izvirzīta prasība konfiscēt noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai arī īpašumu, kura vērtība atbilst šo līdzekļu vērtībai.”

Kā arguments mantas konfiskācijas atbilstībai minēts arī Džordža Sorosa finansētās organizācijas “Delna” publiskotais pētījums par to, ka 51% aptaujāto Latvijā pieļauj iespēju dot amatpersonai kukuli.

Mantas izcelsmi neiespējami noskaidrot?

Āboltiņas parakstītājā dokumentā vienā vietā pieminēts, ka “svarīgi arī noskaidrot, vai apstrīdētā norma Krimināllikuma 320. pantā ietvertie vārdi “mantas konfiskācija” atbilst samērīguma principam”. Dokumentā norādīts, ka “Latvijā nav ieviesta vispārējā fizisko personu ienākumu deklarēšana un personām nav pienākuma pierādīt jebkuru tam piederošu līdzekļu legālu izcelsmi. Līdz ar to mantas noziedzīgo izcelsmi ir ļoti sarežģīti vai arī neiespējami pierādīt”.

Runājot par kaitējumu, ko mantas konfiskācija nodara notiesātas personas ģimenes locekļiem, Saeimas vēstulē teikts: “Notiesātās personas ģimene lielākā vai mazākā mērā cieš arī tajos gadījumos, kad tiek piemērots jebkurš cits soda veids. Ģimenes locekļi cieš arī tad, ja personas īpašums tiek pakļauts civiltiesiskai piedziņai, kas nav saistīta ar kriminālprocesu.”

Ņemot vērā šos un iepriekš minētos faktorus, likumdevējs secinājis, ka “apstrīdētā norma atbilst samērīguma principam”.

Valsts un cieņa

Markus lietas materiālos atrodama arī Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras vadītājas profesores Valentijas Liholajas vēstule Satversmes tiesai. Tajā viņā norāda, ka “atbilstoši Kriminālsodu politikas koncepcijas nostādnēm, mantas konfiskācija nav sods, ko piemēro, lai atsavinātu noziedzīgā ceļā iegūtos līdzekļus. Krimināllikumā nostiprinātā plašāka ieeja – šā soda piemērošanas iespēja nav saistīta ar to, kā un kādā veidā persona ieguvusi mantu. Mantas iegūšana likumīgā veidā nav šķērslis tās konfiscēšanai”.

Vienlaikus profesore atgādinājusi, ka Latvijā līdz šim nav pieņemts likums, kas nosaka mantu, kas netiek pakļauta konfiskācijai. “Domājams, ka ir nepieciešamība izstrādāt attiecīgo sarakstu par mantu, kas nav konfiscējama, kas būtu ievietojams likumā par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kartību,” norādījusi V. Liholaja.

Lietas materiālos atrodama arī Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektores Agras Reigases publikācija žurnālā “Jurista Vārds”. Tur, cita starpā, minēts, ka “vēsturiski mantas konfiskācija veidojusies kā valsts nepamatotas iedzīvošanās mantā līdzeklis. Tāpēc pamatoti tiek uzskatīts, ka visas mantas konfiskācija nav savienojama ar valsts cieņu”. Tomēr šis arguments Satversmes tiesai 2010. gadā, taisot spriedumu Markus lietā, nav šķitis vērā ņemams.