Mežizstrāde jāsaskaņo ar sabiedrības dāmām

Zemkopības ministrija iesniegusi valdībā projektu grozījumiem noteikumos Par koku ciršanu mežā, no jauna iekurbulējot mūžveco konfliktu starp mežizstrādes nozari un vides aizsardzības organizācijām. Pieslēgusies arī inteliģence – pieprasa, lai meža industrija savu darbību saskaņotu ar slaveniem aktieriem, mūziķiem, rakstniekiem un pavāriem. Viedoklis ir pilnīgi visiem.

Pirmais mēģinājums mazināt mežizstrādes ierobežojumus notika vēl 2014. gadā. Ministru kabineta Tiesību aktu projektu arhīvā joprojām kā saskaņošanas stadijā esošs atrodams grozījumu projekts Meža atjaunošanas, meža ieaudzēšanas un plantāciju meža noteikumiem. Tas atļautu kailcirtes ierobežotas saimnieciskās darbības joslā, kas atrodas 300 metru nost no kāpām līdz pieciem kilometriem iekšzemē.

Tracis bija pamatīgs, un galu galā ministrija no «kāpu izciršanas projekta», kā to nodēvēja vides organizācijas, atteicās. Mežzinātnieku arguments, ka priedes ir saulmīles un tām vajadzīga gaisma un lielāki atvērumi mežā, tika pilnībā izbrāķēts.

Trešais mēģinājums

Grozījumus otrā noteikumu projektā Par koku ciršanu mežā ministrija mēģina virzīt jau trešo reizi. Mainīt plānots vairākas normas, taču pats būtiskākais – iecerēts samazināt galvenās cirtes caurmēru. Pašlaik atkarībā no bonitātes grupas priedi drīkst cirst ar caurmēru no 27 līdz 39 centimetriem. Grozījumos paredzēts to vienādot līdz 30 centimetriem. Eglei uz 26 centimetriem, bērzam uz 25. Faktiski tas radītu iespējas izstrādāt lielākās platībās arī jaunākus mežus. No meža nozares puses šai idejai ir vienots atbalsts, un tikpat vienota ir arī pretestība no vides organizācijām. Turklāt tām izdevies pieslēgt arī pazīstamus dažādu citu jomu ļaudis.

Zemkopības ministrija pašlaik sacer atbildi uz atklāto vēstuli, ko uzrakstījusi rakstniece Inese Zandere un parakstījuši vairāk nekā 40 domubiedru. Portāls Satori viņus dēvē par kultūras darbiniekiem, lai gan precīzāk viņus būtu dēvēt dzeltenās preses terminoloģijā par slavenībām. Te ir ne tikai dziedātāji un mūziķi, bet arī slaveni pavāri, ētera personības, izbijuši politiķi. Bet pirmie parakstītāju rindā ir mežkopības nozares galvenie pretinieki: Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus – ļoti ietekmīga persona vides politikas jautājumos, un Pasaules dabas fonda Latvijas organizācijas vadītājs Uģis Rotbergs.

Mežs vai koku lauks?

Pats vēstules teksts ir ļoti emocionāls. Lūk, pāris citāti no tās:

«Mums nav pieņemami, ka arvien biežāk kādreizējo mežu vietā plešas kailcirtes, jo izcirtumu platības, kas aug tik strauji, liek domāt, ka šobrīd cērtam, nedomājot par rītdienu. To apliecina arī plāni ļaut jaunāku mežu izciršanu, un mēs pret šiem plāniem iebilstam. Zinām, ka izcirtumos atkal tiks stādīti koki, bet paies vēl daudzi gadu desmiti, līdz to vietā atkal zaļos liels mežs. Un kāds šis mežs būs? Vai tajā būs lieli un veci koki? Vai tajā būs putniem, zvēriem un augiem nepieciešamie apstākļi? Vai tā būs vieta, kur cilvēkiem atpūsties, uzlādēties un iedvesmoties? Vai tas būs tāds mežs, kādu saņēmām no saviem senčiem? Tas, kā tiek saimniekots šobrīd, liek domāt, ka mežs drīzāk būs «koku lauks», kam pēc iespējas ātrāk jāizaug un pēc iespējas ātrāk atkal jātiek novāktam (..).

Mēs prasām, lai Jūs nepieļautu, ka tiek pieņemti likumu un noteikumu grozījumi, kas mežu apsaimniekošanu, kurā jau šobrīd dominē ekonomiskās intereses, nosvērtu vēl vairāk par labu peļņas gūšanai, nevis ilgtspējīgai mežu apsaimniekošanai Latvijas sabiedrības kopējās interesēs.

Visiem ir viedoklis par Latvijas zaļo bagātību, jo mežs it kā pieder mums visiem kopā. Tajā pašā laikā katram meža kvartālam ir konkrēts īpašnieks, un te arī veidojas uzskatu sadursme. Vieni grib lidot virs Latvijas un priecāties, kāds vienmērīgs zaļums, bet jaunaudzes nezin kāpēc tajā neskaitās. Otri – vēlas rūpēties par mežu un, kad sasniegts atļautais ciršanas diametrs, novākt sava darba augļus, lai pēc tam visu sāktu no gala. Latvijā ir ap 150 000 privāto meža īpašnieku, un viņi apsaimnieko pusi Latvijas mežu. Par otru rūpējas valsts un pašvaldības. Labumu gūst visi. Tāpēc arī meža īpašnieki un nozarē strādājošie šobrīd aktīvi aizstāv savu pozīciju – meža apsaimniekošanas ilgtspēja Latvijā neesot apdraudēta. Tikai viņi nepiesaista šajā cīņā slavenus pavārus, sabiedrības dāmas, operdziedoņus un citus pazīstamus kungus (vismaz pagaidām). Mežinieki operē ar datiem no meža nacionālā monitoringa. No tabulu skaitļu rindām vienkāršākā tekstā tos pārvērtis valsts mežzinātnes institūta Silava direktors Jurģis Jansons. Un viņu izbrīna, kādēļ sabiedrībā pazīstami cilvēki nekritiski piekrituši parakstīt šādu vēstuli.

Latvijas mežos dzīvo koku apjoms ir 680 miljonu kubikmetru – tas ir lielākais koksnes daudzums, kāds Latvijā izmērīts kopš 2004. gada, kad monitorings uzsākts. Ik gadu Latvijas mežos izaug teju 28 miljoni kubikmetru koksnes, cilvēki nocērt aptuveni 17 miljonu, seši miljoni nokalst. Pāri paliek un uzkrājas apmēram trīs miljoni. Papildus dzīvajiem kokiem Latvijas mežos atrodas vismaz 64 miljoni kubikmetru beigtas koksnes – tās apjoms kopš 2008. gada pieaudzis par 15%.

Strīdā par noteikumu maiņu emocijas konkurē ar skaitļiem. Valdībai kaut kad būs jāizdara izvēle, kurā pusē nostāties.