Ojārs Spārītis: Nefinansējot zinātni, valsts aplaupa pati sevi

Par zinātnes komercializāciju, par finansējuma trūkumu pētniecībai, par izciliem izgudrojumiem un atklājumiem, kurus Latvijai vēl jāiemācās piedāvāt pasaulei, un citām izglītības un zinātnes aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Ojāru Spārīti.

– Cik liela ir Latvijas digitālā atpalicība?

– Kāpēc atpalicība, ja Latvija kotējas kā ātra interneta valsts?

– Internets mums ir ātrs, taču ir bijušas un vēl tagad ir problēmas ar e-veselību, šad tad «uzkaras» VID EDS, maz tiek izmantots eletroniskais paraksts utt.

– Te mēs redzam neveiksmīgu menedžmentu atsevišķu programmatūru ieviešanā valsts pārvaldē. Ir nesaderības, ko nudien grūti izskaidrot. Valsts pārvaldē būtu svarīgi panākt, lai saziņa starp iestādēm, uzņēmumiem, bankām un privātpersonām notiek bez traucējumiem, taču programmas nesader, lielas apmeklētības režīmā serveri neiztur un «ieķīlējas».
Esmu ievērojis, ka, ja mums ir jāmēģina dati par zinātni saistīt ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem un pēc tam nosūtīt Izglītības un zinātnes ministrijai, tur saderība klibo un datu pārsūknēšana neizdodas. Tātad tur ir tehniskas nesakritības. Jauno tehnoloģiju ieviešana ir notikusi par lielu naudu – mājaslapu konstruēšana, datubāzu radīšana un uzturēšana, dažādu virtuālo apkalpošanas aparātu ierīkošana ir notikusi viena resora ietvaros. Bet to, ka viena resora datubāzes nav savietojamas ar citu – tā ir bijusi tuvredzīgas domāšanas problēma.

Bet, ja skatāmies uz Elektronikas un datoru zinātņu institūtu akadēmiķa Modra Greitāna vadībā, tad tur nekādas atpalicības nav. Viņu programmatūras izstrādes, ko veic mūsu zinātnieki, ir pasaules līmenī. Viņi sadarbojas ar vadošajiem pasaules industrijas koncerniem, universitātēm, un kopīgā sadarbībā rodas patentējami pētījumi. Tāpat ir ar daudziem citiem Latvijas zinātnes produktiem. Bet mūsu valstī pietrūkst prasmes komerciāli veiksmīgi pārdot izcilus zinātnes sasniegumus. Mūsu izglītības un zinātnes atskaites sistēma prasa no zinātnieka patentu vai publikāciju, bet ne ieviešanu, reālu atdevi ekonomikā. Un te ir dīvaina, bet sena problēma: kā tas var būt, ka Ekonomikas ministrija ilgus gadus nav bijusi ieinteresēta zinātniskā produkta radīšanā, tā ieviešanā ražošanā, jo zinātniskais inovatīvisms it kā paliek Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā un tur arī mirst. Jo valsts ražošana, industriālā attīstība nav sajūgta kopā ar risinājumiem, ko zinātnieki pēta un atklāj.

Savukārt mūsu industriālā jauda ir par vecmodīgu tiem izgudrojumiem, ko zinātnieki ģenerē. Tātad mums ir ļoti augstas klases zinātniskie izgudrojumi, kas būtu pārdodami tām attīstītajām valstīm, kurām ir moderna industrija. Bet nevar piemirst, ka tām valstīm, kurām ir medikamentu industrija vai mašīnbūve, pašām ir savi speciālisti, kas pēta un arī atklāj ko līdzīgu. Un tad, piemēram, farmakoloģijas industrijas lielie uzņēmumi pasūta Organiskās sintēzes institūtam tikai daļu pētījumu – tādus, ko varbūt tiem pašiem negribas veikt, kas ir darbietilpīgi vai Rietumu zinātnes tirgum dārgi. Tad jau labāk samaksāt latviešiem. Iznāk, ka latviešiem ir labi, jo mēs kaut ko nopelnām, un arī vāciešiem vai amerikāņiem ir labi, jo viņi ir ietaupījuši lielu naudu.

– Krišjāņa Kariņa valdībai par zinātni un pētniecību valdības deklarācijā ir sacīts «attīstīsim», «veicināsim», «atbalstīsim», taču pagaidām Latvija ir pēdējā vietā Eiropas Savienībā (ES) pētniecībai atvēlētā finansējuma īpatsvara ziņā…

– Jā, nupat nesen Neatkarīgā bija publicējusi Aismas Orupes rakstu par zinātnes finansējumu, kur redzama visai draudīga aina. Kad beigsies ES struktūrfondu atbalsts, zinātnei draud liels finanšu kritums. Jo mūsu zinātne lielā mērā balstās uz ārēja finansējuma, nevis uz valsts budžeta naudas. Vienā dienā varam attapties tādā situācijā, kad zinātniekiem būs institūti jāslēdz ciet un pašiem jāemigrē. Tādā veidā valsts būs pati sevi aplaupījusi, jo valsts pamatbudžetā nav iestrādāts mehānisms, kā nodrošināt pēctecīgu, pieaugošu zinātnes, inovāciju un pētniecības darba finansējumu. Tas ir tas, uz ko citas Eiropas valstis visu laiku mudina Latviju: «Kāpiniet, kāpiniet finansējumu zinātnei!» Bet nekāpina, un viss. Likums par zinātnisko darbību, kas ir vairāk nekā desmit gadu vecs, vēl no Aigara Kalvīša valdības laika, paredz ik gadu par 0,15% no IKP palielināt zinātnes finansējumu valsts pamatbudžetā. Taču tas nav pildīts ne reizi. Bet finansējuma kāpinājums bija paredzēts ar domu palielināt gan pētniecības bāzi, gan attīstīt infrastruktūru, gan zinātnieku atalgojumu, kas atturētu talantīgus cilvēkus, kuru izglītībā valsts ir tērējusi lielus līdzekļus, no piespiedu emigrācijas.

– Notiek brīnumi, un pazīstu vienu lāzerzinātnieku – reemigrantu. Bet viņš dusmojas, ka, atgriežoties Latvijā, pirmais, ar ko saskāries, ir gluži atbaidošā birokrātija. Citā valstī viņš ar laboratorijas iekārtošanu augstskolā būtu ticis galā dažu nedēļu laikā, kontaktējoties vien ar dažiem ierēdņiem un amatpersonām, bet šeit viņam bijis jāpatērē daudzi mēneši un jāgaida vairāk nekā desmit parakstu.

– Reemigrācijas process zinātnei, uzņēmējdarbībai un darbaspēkam diemžēl nav veicinošs. No vienas puses, reemigrācija tiek definēta par mērķi, bet vienlaikus tiek gudrots, kā reemigrantu pensiju fondos uzkrātos līdzekļus aplikt ar nodokļiem. Tikmēr nabadzīgā, bet laikam jau tālredzīgā Bulgārija, lai panāktu pilsoņu atgriešanos, saviem reemigrantiem piešķir piecu gadu nodokļu brīvdienas. Viņi to dara, jo vajag, lai cilvēki, kas ārzemēs uzkrājuši naudu, atgriežoties dzimtenē, liek to apgrozībā. Tāpat zinātnē ir nevajadzīgi atskaites šķēršļi, kuru pārvarēšanai jāpatērē daudzas stundas – projektos jāatskaitās par katru gramu vai pilienu eksperimentu vielas, par instrumentu vai tehnoloģisko iekārtu noslodzi. Bet tas neveicina sadarbību starp augstskolām un pētnieciskajām institūcijām. Šādi mūsu valsts uztur lielu birokrātisko aparātu, tērējot lielu daļu budžeta. Tāda diemžēl ir mūsu postpadomju valsts īpatnība, ka cilvēki nonāk sadrumstalotas valsts pārvaldes struktūrās, kur saņem vidējas vai nelielas aldziņas. Bet tās visas ir neražojošas, tērējošas struktūras.

– Valdības deklarācijā par zinātni ir daudz tukšu frāžu, bet ir viens teikums, kas ir par lietu, – ka tiks veicināta zinātnes komercializācija. Jūs jau arī par to runājāt. Bet, vai te rungai nav otrs gals, ka tiks domāts par komercializāciju, bet aizmirsts par fundamentālo eksakto zinātni vai par humanitāro zinātni, kas ir tikai pašiem latviešiem svarīga un uz ārzemēm nav pārdodama, – piemēram, valodas un literatūras pētījumi?

– Līdzīgi kā valdības deklarācijā runā visā pasaulē, ko man ir gadījies dzirdēt no Eiropas līdz pat tālākajiem Āzijas stūriem. Komercializēta zinātne, inovatīvais izgudrojums, kas tiek likts peļņas gūšanā, ir katras valsts mērķis, lai gūtu peļņu un barotu sociālās un humanitārās zinātnes, lai atbalstītu fundamentālos pētījumus, lai varētu notikt inovatīvi izgudrojumi, tiktu finansēti atklājumi un jauni pētījumi. Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai (LIAA) vajadzētu darboties daudz jaudīgāk, lai tā būtu tā, kas šos inovatīvos izgudrojumus pārdod. Mums taču ir daudz izcilu produktu. Gan jauno tehnoloģiju jomā, gan medicīnā, bioloģijā un daudz kur. Piemēram, Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) ir izgudrotas dažādas jaunas formulas gan betonam, gan citiem celtniecības materiāliem. Bet pasaules celtniecības materiālu tirgus ir ārkārtīgi monopolizēts – vairākas lielās kompānijas ir aizņēmušas tirgu visā pasaulē. Protams, ka mums bez savas ražošanas ir grūti iziet ārpus Latvijas, bet tad LIAA ir aktīvi jāstrādā, lai mēs pasaulei varam pārdot vismaz kaut ko – patentus, produktu prototipus.

Kad pēc cunami viļņiem Japānā Fukušimas reaktors bija bojāts, apspriedām šo tēmu ar Latvijas Universitātes rektoru, un viņš man stāstīja, ka ķīnieši ir nopirkuši no Latvijas inženieriem izcilu izgudrojumu – sūkni, ar kuru sūknēt ūdeni kritiskos apstākļos, objektos, kur cilvēkam ir bīstami atrasties. Ķīnieši droši vien jau ražo un pārdod šos sūkņus visai pasaulei, pelna, bet Latvija neražos. Bet bija iespēja gūt labu peļņu par šādu izgudrojumu paraugu pārdošanu starptautiskā tirgū.

RTU speciālisti intensīvi strādā pie īpašas uzbūves kondensatoriem, kuri pēc enerģijas uzkrāšanas ļaus to atdot lēnām ilgstošā laika periodā, nevis acumirklī, kā tas raksturīgs tradicionālajiem kondensatoriem. Pašlaik, kad pasaules autoindustrija iet uz elektroautomobiļu attīstību, šādi kondensatori būs iekārojams produkts. Valstij būtu mērķtiecīgi jāinvestē nopietni līdzekļi, lai šādus perspektīvus izgudrojumus attīstītu līdz tādam līmenim, lai par tiem interesējas pasaules autoindustrija tāpat, kā par mūsu IT un mehāniskajām ierīcēm bezpilota auto vadīšanai. Komercializācija ir vajadzīga, bet mums pietrūkst prasmes agresīvi lauzties iekšā tirgos, kur jau priekšā ir līdzīgi zinātnes produkti.

– Vai Latvijai iespējams romantisks zinātnes un ražošanas brīnums – kaut kāda sava latviešu Nokia?

– Latvija noteikti radīs aizvien jaunus zinātnes produktus, taču mēs kā salīdzinoši neliela valsts nevaram domāt, ka noklāsim visus zinātnes un tehnoloģiju nozaru segmentus. Tie mums nebūs paceļami. Būtu naivi domāt, ka mēs kļūsim par vareniem kodolenerģētikas attīstītājiem, mobilo tālruņu vai automašīnu ražotājiem. Kodolenerģētika pie mums izbeidzās līdz ar Salaspils reaktora likvidāciju, un pat radioaktīvos izotopus tagad nākas pirkt no citām valstīm, lai mūsu zinātniekiem būtu ar ko strādāt savos pētījumos. Bet mums ir savas tradicionālās nozares, kas mums ir spēcīgas. Piemēram, veselīga lauksaimniecība, tīra pārtika. Pasaulē ir nebeidzams pieprasījums pēc ekoloģiskiem produktiem, vitamīniem bagātinātiem un ilgstoši uzglabājamiem produktiem. Tos var ražot ne tikai iekšējam tirgum, bet galvenokārt eksportam. Pie šādu produktu radīšanas strādā Latvijas Lauksaimniecības universitātes pārtikas zinātnieki – tur gan žāvē, gan tvaicē, gan fermentē un citādā veidā iegūst produktus, kas noteikti var būt viena no Latvijas nišām pasaules tirgos ar ļoti augstu barības vērtību, ar iespēju tos transportēt un ilgstoši uzglabāt bez vērā ņemamiem kvalitātes zudumiem.

Tāpat ir par maz, ja mežrūpniecībā paliekam tikai pie baļķu vai dēļu eksporta. Jādomā, kā piedalīties pasaules mēbeļu industrijā. Latvijas Koksnes ķīmijas institūts ir viens no nedaudzajiem Eiropā un strādā pasaules līmenī. Zinātnieki tur veic pētījumus par koksnes sastāvdaļu iespējām veidot jaunus materiālus – gan kapsulas zāļu pildīšanai, gan triecienizturīgus un karstumizturīgus sastāvus, ko izmantot celtniecībā, un trieciendrošus autoindustrijā.

Šā gada 8. februārī pie mums Zinātņu akadēmijā notika 2018. gada izcilāko zinātnes sasniegumu godināšana, un ir vērts pieminēt dažus no tiem. Piemēram, Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki ir radījuši jauna veida ierīces – triboelektriskos (nano)ģeneratorus. Tās ir ierīces, kas ļauj apkārtējā vidē esošu mehānisko enerģiju – vēja enerģiju, svārstību, skaņas enerģiju – pārvērst elektriskajā enerģijā.

Kā izcils sasniegums tika apbalvots medicīniskajā praksē izmēģināts aparāts – portatīva ierīce ādas vēža agrīnai diagnostikai, kura izstrādē ir piedalījušies LU un RTU zinātnieki un inženieri.

– Kā jūs raugāties uz skolotāju protestiem?

– Nevaru spriest par skolotāju prasību pamatotību vai nepamatotību, bet es neredzu, ka arī valsts prasītu no skolotājiem pretī kvalitāti. Es katru gadu augstskolā saņemu dažādas kvalitātes «produktu». Tas ir gan izcils, gan viduvējs, un ir diezgan daudz pirmkursnieku, kuriem skolā nav iemācīta prasme mācīties. Augstskola ir zinātniskās domāšanas attīstīšanai, nevis tam, lai pirmo un otro semestri es šķiestu ābeces un pamatprasmju mācīšanai.

– Ko Latvija vedīs uz pasaules izstādi Dubaijā? Vai ir vērts šādā izstādē piedalīties, tērēt lielu naudu? Reiz izstādi Milānā Latvija izlaida, un zeme neatvērās…

– Te jābūt nevis politiskā tūrisma principam, bet jābūt tik tālredzīgiem, lai novērtētu, kur mūsu produktu ir vērts vest reprezentēt un saņemt pretī ne tikai pieklājīgu interesi, bet gan pasūtījumu, partnerību, produkcijas noietu. Bet, lai tā notiktu, ir jāstrādā ar potenciālo partneri, klientu. Braukt un piedalīties tikai tāpēc, ka tas kādam var būt patīkami, ir par maz. Mēs varam aizsūtīt kādu kori, lai padzied. Uz pasaules izstādi ir jābrauc ar mērķi iegūt produkcijas noietu, pasūtījumus un jaunus partnerus.

– Uzņēmuma Koncertzāle Rīga valdes loceklis Juris Millers pirmdien rīkoja preses brīfingu, kurā pārmeta Zinātņu akadēmijai, viņaprāt, nesaimnieciskumu un prettiesiskas darbības, izliekot Rīgas koncertzāli ārpus telpām…

– Augstākā tiesa (AT) 21. martā ir lēmusi atstāt spēkā pirmās un otrās instances spriedumu par to, ka uzņēmums Koncertzāle Rīga ir izliekams no Zinātņu akadēmijas ēkas par tiem pārkāpumiem, par kuriem Zinātņu akadēmija cēla pretenziju. Šeit man nav nekā daudz, ko komentēt, jo izlikšana saskaņā ar nepārsūdzamu AT lēmumu ir procedūra, kas tiek veikta likumā paredzētajā kārtībā.

Domāsim arī par to, kā savu ēku sakārtot, veidot, attīstīt. Gan sadarbībā ar Arhitektu savienību un arhitektiem, gan sarunās ar Kultūras ministriju ir panākts progress, ka šai ēkai gan izpildvara, gan speciālisti redz lielu potenciālu tajā Rīgas teritorijas attīstībā, kas atrodas Centrāltirgus un Zinātņu akadēmijas apkārtnē. Ar Rail Baltica projekta realizāciju ikvienai teritorijai aiz dzelzceļa uzbēruma un stacijas tuvumā, noteikti celsies zemes un īpašumu vērtība, mainīsies funkcionalitāte, un reizē ar to kāps lietojuma vērtība. Protams, ka ZA, uz kuras vārda Zemesgrāmatā ir nostiprināts šis īpašums, ir atbildīga par tā apsaimniekošanu. Protams, mums jāmeklē mērķtiecīgs valsts atbalsts teritorijas, ēkas un visa kvartāla attīstīšanai. Pašlaik esam ideju ģenerēšanas posmā, lai liktu idejas uz papīra un rādītu izpildvarai savus projektus, kas varētu seno Lastādijas teritoriju padarīt par zinātnes, mārketinga un izglītības notikumu centru.

Foto: F64