Paulam 83! Maestro: Jāspēlē, kamēr rokas kustas
«Iedzers kādu glāzi kafijas kopā ar Daumantu Kalniņu,» atbildot uz jautājumu par to, ko darīs savā dzimšanas dienā, teic Raimonds Pauls. Viņš – kā vienmēr – savā dzimšanas dienā spēlēs klavieres. Un to viņš ir darījis allaž, tik ilgi, cik viņu atceros. Koncertzālē Daile 12. janvārī skanēs Raimonda Paula klavieres un Daumanta Kalniņa balss. Un tas noteikti būs brīnišķīgi.
No kā mācīties?
«Paldies Dievam, vēl kustos,» Pauls sev raksturīgajā pašironijā turpina. «Bet reizēm tomēr jūtu, ka vecums klāt. Nav tāda pacēluma kā agrāk. Un to jūtu ne tikai sevī vien, daudzos citos cilvēkos arī. Laikam būs jāsāk bremzēt…» Bet to jūs sakāt jau pēdējos divdesmit gadus, mēģinu iebilst. «Jā, jā… Tā jau ir. Jāspēlē, kamēr rokas kustas,» viņš tomēr piekrīt.
Par savām jubilejām un dzimšanas dienām Pauls daudz nerunā, taču labprāt novērtē citas: «Kāda man tur jubileja? Lūk, Latvijai tikko palika 100 gadu. Tā ir jubileja! To mēs veselu gadu svinējām. Diemžēl neredzēju nevienu superpasākumu, izņemot dziesmu svētkus. Ja visādiem savādiem puspasākumiem piekarina klāt birku «Latvijai 100», tas nenozīmē, ka tie arī «izvelk» šo patiešām lielo notikumu. Bet naudas aizgāja daudz… Ja naudu būtu izdomājuši lietot mērķtiecīgi, to varēja ielikt jaunās Rīgas koncertzāles pamatos. Bet tā nenotika. Kur būs koncertzāle, vai tā vispār būs – kas to lai zina,» skeptisks ir Raimonds Pauls.
«Bet reizēm tu domā: ko gan mainīs koncertzāle? Ir tā, ka uz skatuves daži muzikanti iet nesagatavoti, dziesmu tekstus viņi nezina, numurs nav gatavs, un tu redzi, ka tā ir haltūra… Ar to kāpt uz skatuves? Ja grib kaut ko izdarīt, vajag nenormāli daudz strādāt. Šeit tirgus ir mazs, jādomā: uz kurieni doties? Vai nu uz rietumiem, vai nu uz austrumiem. Tad, kad bija Atmoda, daudz kļūdu tika sadarīts, mums neizdevās radīt jaunu ekonomiku, mēs visu tikai sagrāvām. Aiz kā mēs varam aizķerties? Aiz šprotēm? Tajos laikos vēl runāja par VEF, par Radiotehniku, bet tas viss ir aizgājis. Un visu iznīcināja mūsu pašu bāleliņi, neviens cits. Katram bija mērķis pēc iespējas ātrāk kaut ko prihvatizēt, nopirkt mersedesu un māju. Un tas tika veikli izdarīts, neko jaunu neradot. Vēl kas mums atlika? Plātīties. Ilgi runājām par to, ka mums te ir koru lielvalsts un kas tik vēl ne. Bet mēs palikām diezgan klusi pēc koru olimpiādes. Es paklausījos vienu otru kori, kas nav no koru lielvalsts. Un tie dziedāja labāk par mūsu labākajiem koriem. Mūsējie uz skatuvi nereti iznāk sterili, tīri, pareizi. Bet kāda ir atdeve? Taču tad, kad uz skatuves iznāca viens otrs koris no Āfrikas… Tāds temperaments! Koru olimpiādes noslēgumā kāds koris dziedāja ABBA dziesmas. Un ko darīja diriģents? Nolēca no skatuves, sāka zālē dejot, kājas pa gaisu, pavisam cita atmosfēra! Tā bija laba mācība – šī koru olimpiāde. Dievs dod, lai mēs no visa kā spētu mācīties tikpat labi kā no koru olimpiādes.»
Viņš arī atzīst, ka «nav sevišķas vēlēšanās grozīties sabiedrībā un sūdzēties arī vairs negribas». «Agrāk es to darīju diezgan asā formā, taču tagad saprotu, ka ar to neko izmainīt nevaru. Neviens nevar. Jo visapkārt ir necaursitama siena, mēs esam iemūrēti iekšpusē, un nekur ārā mēs netiekam. Vienkārši jābrīnās: ir daudz cilvēku, kas izdarījuši sliktas lietas, pat noziegumus, bet viņi turpina savus «darbus», turpina būt deputāti, un viņiem viss tiek piedots. Bet ko tad inteliģence? Neko. Taču skaidrs, ka domāt vajag par būtiskām lietām. Varētu, piemēram, izpētīt jautājumu par to, kā tad ir pareizi teikt: aiztaisīt durvis vai pietaisīt?» viņš turpina smiet savu ironisko smieklu.
Siesim prievītes!
«Un zināt, ko es šodien darīju? Skatījos krievu Zilo uguntiņu, atcerējos jaunību. Kādi viņiem tērpi, kāds apgaismojums! Pie mums amatierisms ņem virsroku, un neko tur nevar darīt,» Pauls spriež. Jau 2015. gadā viņš par to runāja: «Mēs izskatāmies diezgan nabadzīgi. Bet ne jau tikai naudā tā nelaime. Ir runa par profesionālo līmeni. Ir nopietni jāgatavojas, Jaungada koncertiem jābūt gataviem faktiski jau augustā. Bet muzikanti lielākoties darbojas tā, pa virsu… Pēdējā mirklī kaut ko ķer un grābj. Man bija paredzēts numurs, lūdzu, lai man ir klavieres, bet man uzlika kaut kādu sarkanu kastīti… Un fonā – fonogramma. Bet taču dzird, ka es spēlēju īstās klavieres! Un tad visi taisnojas: ak, mums nav naudas. Jautājums par mūsu popmūziku ir ļoti sarežģīts. Es labā nozīmē apskaužu mūsu klasiskās mūzikas izpildītājus, kas izcilā līmenī var iziet pasaulē. Bet populārajā mūzikā… Nav mums tā līmeņa.»
Un tomēr… ir. Tur, kur atrodas Pauls, nav iespējams zems līmenis. Ne tikai izcilā talanta un fenomenālo darbaspēju dēļ, bet arī tālab, ka Maestro ar visu savu būtni ir iekšā mūzikā. Latviskajā mūzikā – šo vārdu visdziļākajā, visbūtiskākajā nozīmē. Viņš saka: «Es nekad neesmu sevī apspēlējis teoriju «esmu īstais latvietis» vai «latvieti, nepadodies!», jo latviskums nav jāpiesprauž kā broša, tam jābūt cilvēkā, viņa domāšanā un daiļradē. Mēs fonā dzirdam ārzemju mūziku, kaut gan es klausītos latviešu dziesmas. Tos ārzemniekus es varu dzirdēt Marokā, Bostonā vai jebkur citur, bet latvisko mūziku – tikai te. Ko tad mēs te vārdos izspīlējam savu falšo patriotismu un sienam prievītes, klausīdamies ārzemju mūziku?»
Ir kāda robeža…
Aiz Paula skarbuma slēpjas maigums un mīlestība. Īpaši ir viņa vārdi par Lanu, par savu sargeņģeli. Viņa, kaut arī izskatās trausla, īstenībā ir stipra sieviete. Viņa ir tā, kura pratusi pasargāt Raimondu no nelaimēm. Viņa ir tā, kas mums līdz šodienai saglabājusi Maestro. Viņai – vislielākie suminājumi Raimonda Paula dzimšanas dienā.
Bet Pauls ir skops vārdos: viņš vien pateic, ka patlaban Lana nejūtas labi. Ar visu savu gadiem krāto stiprumu. Daudzi žurnālisti ir mēģinājuši izvilkt no Paula stāstus par Lanu, taču – tas gandrīz nav izdevies. «Nu, ko jaunu viņi var dabūt no manis… Es arī sapratu, uz kuru pusi viņa velk. Varu tāpat vien arī parunāt, bet līdz galam tāpat neko nepateikšu. Ir taču lietas, par kurām es negribu runāt. Kas ir bijis, tas ir aizgājis, un šodien rakņāties pa manām senajām dienām… Jebkura cilvēka dzīvē var atrast kaut ko nepareizu un greizu. Arī manā. Un man, patiesību sakot, ir vienalga, ko žurnālisti par mani domā. Kaut arī sabiedrībā daudz apgrozos, esmu viens pats. Atskaitos tikai pats sev. Tā nav izlikšanās, tā ir patiesība. Domāju, manā vientulībā arī ir kāds labums,» teic Pauls.
Lana savulaik stāstīja, ka nav gribējusi iet uz Paula koncertu un viņu uz turieni aizvedusi draudzene. Lana esot iegājusi zālē ar nokavēšanos, un sākumā viņa dzirdējusi tikai mūziku, ko spēlējis Raimonds, un viņa vispirms iemīlējusies šajās skaņās un tikai pēc tam Raimondā. Lana, sieviete, kas nākusi no citas zemes, no citas mentalitātes, citām tradīcijām, valodas un kultūras, ir tik toleranta, ka saviem mazbērniem dziedājusi latviešu dziesmas un stāstījusi pasakas latviešu valodā… Viņa izdzīvoja visu Atmodas periodu, stāvēja zem Latvijas karogiem krastmalā. Toreiz viņa teica: «Beidzot meliem būs gals.» Kādā radio intervijā žurnālists Paulam teica: «Kad iepazināties ar Lanu, viņa bija jauna un skaista sieviete…» Bet Pauls turpināja: «Viņa arī tagad ir skaista sieviete.» Diez vai ikdienā Pauls viņai to pasaka…
«Jā, tāds nu laikam esmu,» Pauls piekrīt, «atceros, kad pirmoreiz aizgājām pie Leo Kokles uz viņa bohēmisko darbnīcu, viens otrs gandrīz noģība no Lanas skaistuma. Bet ir viena baigi nopietnā lieta, svarīgāka par visu, arī par skaistumu. Esmu pateicis saviem tuviniekiem: ja es pats to nejūtu, ir jāapzinās viena robeža, kurai nedrīkst pārkāpt pāri. Ja pret tevi sāk izturēties apmēram tā – nu, viņš jau ir vecs stulbenis, viņš nesaprot, ko muld, ja tu fiziski knapi kusties, ja… Atceros uz skatuves kādu lielisku aktrisi, viņa bija jau ļoti veca, un es domāju – ka tik viņa nenokrīt… Tad varbūt labāk neiet uz to skatuvi? Ja es pats to nesapratīšu, lai man kāds cits to pasaka. Nomirt uz skatuves? Jā, reizēm tas pat būtu ļoti skaisti. Katram ir savs mūža noslēpums, un tu nezini, ar ko un kad viss beigsies. Bet jālūko, lai viss beigtos ar cieņu.»
Pauls mainās, bet paliek
«Aizvien biežāk redzu sevi maziņu… Tādu četrgadīgu puiku pie klavierēm. Tā ir kaut kāda īpatna laimes izjūta. Varbūt tāpēc, ka man piederēja šī pilnība – atrasties un augt godīgu un labestīgu vecāku paspārnē, savukārt daudziem bērniem tādas nebija, viņi nevarēja nešaubīgi paļauties uz savu tēvu, māti, un tā man ļoti žēl. Manu vecāku dzīves piemērs man bija kā vadzvaigzne, lai kur es ietu un lai ko es darītu. Jā, bija visādi klupieni, bet tad, kad mēģināju celties kājās, tas man izdevās, jo zināju, kā manā vietā būtu darījis tēvs, kā būtu rīkojusies māte… Kad tiekos ar meitu Aneti un mazmeitām, jūtu, ka mana pasaule turpinās, kaut arī, iespējams, apkārt viss šķobās un jūk. Meitas Anetes piedzimšana izmainīja mani pašu: es tiku vaļā no briesmīgās dzeršanas. Tikai es pats un mani tuvākie cilvēki zina, kāda cena bija tam dzīves posmam, tikai pēc tam sapratu, kāda jēga ir dzīvei, kas atvēlēta cilvēkam. Arī mana mūzika palika spēcīgāka, dziļāka. Esmu mēģinājis Aneti audzināt tāpat, kā to darīja mans tēvs un māte. Vienīgi… Viņi abi bija sirsnīgāki, es esmu daudz vēsāks,» Pauls atzīst.
Dzejnieks Jānis Peters 1982. gadā uzrakstīja grāmatu par Raimondu Paulu. Vai viņš ir mainījies pēdējo gadu desmitu laikā? Jānis Peters: «Jā, viņš ir mainījies, ļoti mainījies. Pamati, protams, palikuši. Darba griba, darba spējas, precizitāte, atbildība, sava talanta apzināšanās, arī šaubu apzināšanās, paškritika. Bet izmainījies ir viņa stils. Man šķiet, ka Raimonds jaunībā nēsāja skarbi ironisku masku, aiz kuras labi var paslēpties. Viņš neielaidās emocionālās sarunās, nemēdza jutekļoties un atklāt sirdi. Bet tā jūtīgā sirds «nodeva» viņu jebkurā notī un dziesmā! Tad, kad, būdams Latvijas vēstnieks Maskavā, sāku braukāt uz mājām kādas pāris reizes mēnesī, jutu, ka Raimonds ir pavisam citāds, nekā viņu pazinu agrāk: viņš vairs nekautrējās izteikt vārdos savu dvēseles stāvokli un pārdzīvojumus. Es ceru, ka viņš neapvainosies, ja pateikšu tā… Viņš atraisījās tad, kad pieauga viņa meita – kad viņa kļuva par pieaugušu sievieti, un nākamais mirklis – kad viņš kļuva par vectētiņu divām mazmeitām, Anetes meitām. Manuprāt, mazmeitas Raimonda dzīvē ieņem tikpat svarīgu vietu kā viņa mūzika. Raimonds vienlaikus ir gan skatuves, gan ģimenes cilvēks. Tās ir it kā nesavienojamas lietas. Agrāk, kad biju jaunāks, es īpaši neiedziļinājos un neanalizēju šīs divas pretējības un uztvēru viņu vairāk kā komponistu, kā skatuves cilvēku. Kad nāca tuvāk dažādas viņa gadskārtu mijas, es savai sievai Baibai vienmēr teicu: ko viņš atkal taisa sev jubileju? Kam viņam vajag tos koncertus? Un tad es sapratu, ka viņš taču ir aktieris, mūziķis, tāpēc viņam jābūt uz skatuves! Raimonds savus personiskos svētkus grib atdot cilvēkiem. Par to mainīšanos runājot… Viņš no skarba un dzēlīga, mazliet maskēta (lai sevi aizsargātu!) jauna mūziķa, kuram jaunībā piemituši pasaules grēki un netikumi, ir mainījies uz akadēmiskas uzvedības mākslinieku, ģimenes cilvēku, vectēvu. Nē, viņš nav kļuvis mietpilsonisks: Raimonds lieliski prot savienot savu ģimenisko sirsnīgumu ar skatuvisko momentu.»
Pateres atzīst, ka rakstīt bijis grūti, jo «grāmatā galvenais varonis jau nebija Raimonds Pauls… Tas bija Laiks». Pēc grāmatas izdošanas Raimonds Pauls atsūtījis Peteram vēstuli, kurā citastarp bija teikts: «Par mani jau tur ir maz, tu par citiem raksti.» It kā jokojot pateikts, bet viņš tā arī domāja.
Dievināšana un vientulība
Apgalvojums «tauta dievina Paulu» pareizs ir tikai daļēji. Peters: «Tas ir normāli, ja tautai patīk viņa mūzika, bet ir jau arī perversi gadījumi. Viena meitene, piemēram, slēpās viņa garāžā, lai slepus varētu viņu satikt, pieskarties savam dieveklim… Pēc šādas «tikšanās» viņš mājās pārnāca trīcošs. Interesanti ir tas, ka cilvēki, kādu pielūgdami, tomēr paralēli gaida, kad šis viņu pielūgsmes objekts «kritīs». Iespējams, Raimonds Pauls traģiski jūt: pūlis viņu var sabradāt. No pielūgsmes līdz nicinājumam īstenībā ir tikai viens solis. Es zinu, ka Raimonds skatās filmas par sava žanra cilvēkiem, un viņš vienmēr man pēc tam saka: «Redz, cik tas traģiski beidza…» Pauls ir vientuļš cilvēks. Tāpēc, ka viņš ir liels mākslinieks. Bet nekur nav teikts, ka vientulība būtu kaut kas briesmīgi slikts.»
…Raimonds Pauls domā par pavasari: «Kūrortsezonas atklāšanā Dzintaru koncertzālē spēlēšu kino mūziku. Kurā datumā? Neatceros, bet gan jau kalendārs man to atgādinās. Paldies Neatkarīgās redakcijai, kas man uzdāvināja kalendāru kā laikraksta gada abonentam.» Un viņš atkal nosmej savu dziļo, garšīgo smiekliņu. Un nevar īsti saprast, vai viņš mīļi apsmaida mazos uzmanības apliecinājumus, vai arī – paslēpj tos dziļi sirdī, lai neviens nezinātu, cik viņam tie dārgi…
Foto: F64