Pētījums un prognozes: Vai latviešu tauta un valsts pastāvēs vēl nākamos 100 gadus

Valsts pasludināšanas simtgades svētku salūts un tosti līgani pārgāja Ziemassvētku pantiņos un no tiem atkal atpakaļ Jaunā gada salūtos ar laimes vēlējumiem. Pat ja svētku virtene nav aizstiepusies līdz paģirām, valsts jubilejai sekojošais 2019. gads jāiesāk lietišķākā noskaņā.

Ērtāk un drošāk ir apsolīt, kāda būs visa pasaule pēc simts gadiem, nekā to, kas notiks tepat Latvijā līdz šā gada beigām. Šo rindu autors piedāvā raudzīties uz visu nākamo simtgadi, bet ķīlai dod savus turpmākos 20 dzīves gadus, cik daudz statistiķi atvēl vidēji statistiskajam Latvijas vīrietim 56 gadu vecumā. Ai, kā gribēsies vienreiz, otrreiz un varbūt pat trešo reizi šajā laikā paslavēt sevi ar vārdiem: «Nu, vai tad es jums jau neteicu?!» Turklāt to piedzīvot vajadzētu jo ātrāk, jo labāk tāpēc, ka citādi varētu to nepiedzīvot vispār. Vidējie 20 gadi nebūt nav katram pāri pusmūžam jau tikušajam garantēti 20 gadi, tāpat kā valsts pastāvēšana pirmos simts gadus pēc tās pasludināšanas negarantē valsts pastāvēšanu vēl pēc simts gadiem.

Nāvīgas kļūdas vai milzīga veiksme?

Latvijas valsts nāca pasaulē vienā laikā ar lozungu Untergang des Abendlandes. Lielas skaidrības par šo vārdu nozīmi nekad nav bijis un nav, bet vienu vecu latviešu anekdoti jeb parunu tie atgādina. Reiz kāds vīrs ziemā iekritis ūdenī un centies pieķerties pie ledus, lai mēģinātu izrāpties no āliņģa. Otrs gājis garām un devis viņam šādu padomu: «Ko saldē nagus, laidies tik dibenā!» Tātad – ko taisi valsti tādā vietā, kur «pēc dažiem gadsimtiem vairs nebūs Vakareiropas kultūras, neviena vācieša, angļa, francūža», kā savu nosaukumu skaidro dažas rindas no grāmatas, kuras fragmentiņu latviešu valodā žurnāla Kentaurs 1999. gada 19. numurā zem virsraksta Vakareiropas bojāeja tulkojusi Silvija Brice. Kā gan latvieši varētu palikt, ja pazudīs pēc skaita nesalīdzināmi lielākas Eiropas tautas un līdz ar to valstis, kas 1918. gadā pārvaldīja gandrīz visu pasauli?

Līdzīgi kā ar vēsturiskā uznāciena vietu, latvieši varētu būt kļūdījušies arī ar uznāciena laiku. Tas ir daudz par vēlu, lai ilgi baudītu visas pasaules labumus, kādus rietumeiropieši baudījuši ja ne visi uzreiz, tad pēc kārtas kopā gandrīz tūkstoš gadu garumā, pakļaujot sev citās pasaules daļās esošās tautas un valstis. No otras puses, tas šķiet arī par ātru, lai latvieši vēl tikai «pēc dažiem gadsimtiem» stātos starp eiropiešu atstātā mantojuma dalītājiem.

Tikpat labi iespējams anekdoti pavērst pret tiem, kas māca citiem «laisties dibenā». Protams, ka par savu dzīvību jācīnās līdz pēdējam. Konkrētajā gadījumā cīņa nav tikai par izdzīvošanu, bet par tiesībām uz Eiropas mantojumu. Ir pagājuši 80 gadi, kopš šādu guvumu latviešiem visā nopietnībā solīja Valdemārs Reiznieks (1877-?): «Par īsto latviešu nācijas dzimšanas laiku jāuzskata 19. g. simtenis. Tādā kārtā tagadējā latviešu nācija ir pavisam jauna, un tas nozīmē, ka viņai stāv priekšā ilgs mūžs, ko viņa var piepildīt ar bagātīgu kultūras darbu. (..) Ja Vakareiropas gaišākās galvas saskata savas kultūras norietu, tad nav gaidāms, ka mūsu kultūrai stātos ceļā nopietni kavēkļi. Taisni otrādi, visa pasaule mūs varēs apsveikt kā jaunas kultūras ēras iesācējus. Ņemot vēl vērā, ka latvieši, un līdz ar viņiem visa baltiskā rase, nav iekarotāja, citas rases un nācijas uz mums varēs skatīties kā zināmiem atbrīvotājiem, izvedējiem no tagadējām kultūras krīzēm un sagatavotājiem uz nākamu, laimīgāku kultūras laikmetu.»

Lai V. Reiznieka domas parādītos mēnešraksta Kadets 1938. gada 11. numurā, tā autoram nācās sadarboties ar Kārļa Ulmaņa (1877-1942) propagandas darbiniekiem, kuriem varbūt pat bija vienalga, vai latviešus pasludina par pašu visvecāko vai par pašu visjaunāko tautu cilvēces vēsturē. Pietika ar to, ka abos šādos gadījumos latviešiem izrādījās piemītošas tādas īpašības, kādu nevarēja būt nevienai citai tautai. Līdz ar to arī latviešu vadonis K. Ulmanis varēja savās runās un lēmumos atļauties jebko. No ikdienas pieredzes un veselā saprāta viedokļa tas drīkstēja dažkārt izskatīties dīvaini – un tam pat vajadzēja izskatīties dīvaini, ja jau latvieši nākot ieviest pasaulē savu jauno kārtību, līdz kuras saprašanai un pieņemšanai visiem citiem vēl jāizaug.

Jāiegaumē skaitlis 1250

V. Reiznieks pratis atstāt par sevi tādu iespaidu, ka viņš tomēr rakstīja patiesības, nevis atlīdzības dēļ. Latvieši viņa personā var atzīmēties ar akadēmiskā mēnešraksta Studentu Dzīve 1939. gada 5. numuru, kurā publicēts V. Reiznieka atzinums, ka «ja ņem veselas kultūras, to mūžs ir apm. 1250 gadus ilgs». Pat ja tieši viņš nav bijis pats pirmais pasaulē, kas to atklājis, viņš noteikti bija starp pirmajiem, kas ļoti solīdā veidā uzrādījis šādu skaitlisku parametru visai cilvēces vēstures gaitai. Tagad pie viena un tā paša rezultāta ir nonākuši daudzi vai nu pilnīgi patstāvīgi, vai kritiski izvērtējot savu priekšteču vai kolēģu piedāvātos vēstures traktējumus. Pietiekami liela vienprātība valda arī par aptuveni 1200 gadu ilgā cikla dalījumu četros līdz sešos periodos, kuru nomenklatūrai V. Reiznieks piedāvāja atšķirīgas versijas. 1939. gada tekstā figurē formula 1250 = 250 x 5, no kuras atvasināta politiska prognoze, ka «Latvijas valstij nekas liels nedraudēs visus nākamos 250 gadus» un pēc to aiztecēšanas «Baltijas valstis labprātīgi apvienosies vienā kopējā valstī».

1939. gads lieku reizi brīdina, ka tālās nākotnes ainas neparāda, kas notiks tūlīt. Proti, ka Latvijas valsts faktiskā okupācija sāksies jau tā paša 1939. gada rudenī un novedīs līdz valsts likvidācijai 1940. gadā. Savukārt valsts neatkarības atjaunošanu var pieņemt kā argumentu, ka okupācija bija tikai nejaušība, kuras ievilkšanās pat uz 50 gadiem nav pārmērīgi ilga attiecībā pret V. Reiznieka solītajiem 250 gadiem. Tie ļautu latviešiem uzturēt savu valsti līdz 200 gadu jubilejai jau nu noteikti, bet kopš 1939. gada piedzīvotais atņem pārliecību, ka latvieši neiestigs tajās pašās likstās un ķibelēs, kādas pārņēmušas Rietumeiropu.

Špenglera paredzējumi piepildās

Latvieši ir bijuši starp tiem, kas būvējuši pjedestālu, uz kura vācu publicista Osvalda Špenglera (1880-1936) grāmatu Untergang des Abendlandes pacelt pāri tās izdošanas brīdī 1918. gadā un visos citos laikos neiztrūkstošajiem grafomānijas blāķiem. Proti, arī latvieši piedalījās tādu apstākļu veidošanā, kuru dēļ vācieši bija gatavi piekrist O. Špengleram, ka drīzāk gals klāt visai Eiropai, nekā tikai viņu labajai dzīvei tur, kur dažas Krievijas rietumu provinces pārtapa Latvijas valstī. O. Špenglera grāmata vienā paņēmienā kļuva tik populāra, ka pasaulei no tās vairs nav izdevies tikt vaļā pat pēc vislielākajām pūlēm iestāstīt sev un citiem, ka tā ir grafomānijas vai vēl citu psihiatriem pazīstamu māniju produkts, ka tā ir afēra, pārpratums, plaģiāts vai vienalga kas, bet tikai ne prognoze, kuras izpildei iespējams sekot.

O. Špenglers nav pacenties salikt nākotnes notikumus pa gadiem vai vismaz noteiktā secībā no 1918. gada līdz tam brīdim, kad «pēc dažiem gadsimtiem vairs nebūs Vakareiropas kultūras, neviena vācieša, angļa, francūža». Mēģinājumi iegūt šādu notikumu sarakstu no viņa darba un sākotnēji arī no viņa paša, kurš 1922. gadā tiešām pievienoja Untergang des Abendlandes otro daļu, noveda līdz tādai versijai, ka eiropiešus gaidot imperiālisma un sociālisma jūgs līdz 2000. gadam un pēc tam despotisms līdz Eiropas iekarošanai ap 2200. gadu. Šeit lietoti gadskaitļi un termini, ar kādiem O. Špenglera paredzējumi latviešu valodā atstāstīti 1920. gadā ar atsauci uz itāļu filozofu un konkrētajā brīdī arī izglītības ministru Benedeto Kroči (1866-1952), kuram tie šķituši «ģeķība» (muļķība u.tml. mūsdienu valodā). Tomēr šie paredzējumi piepildās.
Par sociālismu skaidrs, ka Padomju Savienība kā nomināli Eiropai pierakstīts pa visu pasauli izmētāto «sociālistiskās nometnes» valstu centrs sabruka 1990. gadā, kas pietiekami tuvu 2000. gadam. No dažu dienu laika distances vēl nevar pateikt pilnīgi droši par imperiālismu, ka tā beigas ir iestājušās tieši tagad kā ASV prezidents Donalda Trampa paziņojums pagājušā gada 26. decembrī, ka ASV vairs nepildīšot starptautiskā policista lomu ārvalstīs.

Raksta daudz, bet saprot maz

Pavisam lietišķi raugoties, rietumeiropiešu galvenā interese būtu savlaicīgi saprast, kurš vai kuri pretendē pārņemt varu Eiropā. Vai tas ir viens un tikai viens neatraidāms pretendents, jebšu varbūt savā starpā konkurējoši spēki? Kurš no tiem būtu pats paciešamākais jeb gatavākais pārņemt Eiropu uz testamenta pamata apmaiņā pret kaut kādu iztikas minimumu testamenta devējam?

Pagaidām tikai hipotētiskās bažas par Latvijas ieskaitīšanu starp tiem punktiem, no kuriem ASV varbūt būtu gatavas atkāpties, sasaucas ar dižā antikomunista Aleksandra Solžeņicina (1918-2008) atzinumu jau 1973. gadā, ka Eiropas lielvalstis ir pārstājušas eksistēt kā fizisks spēks. Tikai padomju režīma bailes no ekonomiskiem zaudējumiem un administratīviem pienākumiem ir argumenti pret virzīšanos uz rietumiem. Ar šiem pienākumiem un zaudējumiem toreiz tika domāta vajadzība saskaņot Eiropas pārņemšanu ar ASV. Padomju Savienībai būtu jāatlīdzina ASV piekāpība Eiropā ar ietekmes zaudēšanu citur. Tagadējā Krievija ļoti gribētu noslēgt ar ASV šādu vai vispār jebkādu vienošanos, bet izrādās, ka uz Eiropu nāk arī ķīnieši pa Jauno zīda ceļu, ka arābi un afrikāņi nāk vienkārši tāpat, ka Himalaji nav tik augsti, lai nošķirtu Latviju no pārapdzīvotās Indostānas, un ka Turcija stāšanos Eiropas Savienībā piedāvā aizvietot ar ES uzņemšanu Turcijā. Vai ir tādas mērauklas, ar kurām novērtēt visu šo pretendentu spēkus un izredzes Eiropā?

Oficiālās atbildes rangā Latvijā šobrīd ir amerikāņu politologa Semjuela Hantingtona (1927-2008) grāmata Civilizāciju sadursme. Viņa vērtējums par 1996. gada realitātēm latviski tika izstāstīts 2013. gadā: «Rietumi ir un nākamajos gados arī būs pati spēcīgākā civilizācija. Tomēr tās spēks, salīdzinot ar citām civilizācijām, arvien vājinās.»
Civilizāciju sadursmi S. Hantingtons pieteica kā «interpretāciju globālās politikas evolūcijai pēc Aukstā kara», nevis kā zinātnisku pētījumu, tomēr grāmata viņam iznākusi bieza un tajā pieminēti daudzi, kuri piedāvājuši ne vien dažādus variantus valstu un tautu grupēšanai 20. gadsimtā vērā ņemamās civilizācijās, bet arī minējumus par to spēka izmaiņu virzieniem un tempu. Žēl, protams, bet neko ievērības cienīgu no prognozēšanas viedokļa šī virtuālā intelektuāļu kopa nepiedāvā. Mazam mierinājumam der lokālpatriotisks atzinums, ka viņi līdz pagājušā gadsimta 90. gadiem bija sapratuši ne vairāk un caurmērā mazāk par S. Hantingtonam nezināmo V. Reiznieku 30. gados.

Amerikāņu laiki beigušies

Ne pilnīgi pašsaprotami jeb nevainīgi ir tas, kā oficiālā Rietumu zinātne pamanās nezināt krievu vēsturnieka Ļeva Gumiļova (1912-1992) etnoģenēzes teoriju, kas pamato atteikšanos no S. Hantingtona tiešā priekšteča Arnolda Toinbija (Toynbee, 1889-1975) pamattēzes, ka eiropiešu pozīciju sargāšanu pasaulē pārņemšot amerikāņi. A. Toinbijs jau 1934. gadā bija sācis publicēt savu līdz 1961. gadam 12 sējumos izvilkto darbu Vēstures studijas (Study of History) kā uzlabotu Untergang des Abendlandes variantu, kura reālo saturu īsi un skaidri izteica kāds tikai ar iniciāļiem Fr. J. pieteikts autors vienai no pašām pirmajām A. Toinbijam veltītajām publikācijām latviešu valodā 1949. gada 15. janvārī Eslingenē izdotajā avīzītē Latviešu Ziņas: «Nav taisnība Špengleram, ka rietumu kultūra pirmā nolemta bojāejai, saka Toinbijs, jo antīkā pasaulē un romiešu baznīcā pamatotā Eiropas un Amerikas rietumu kultūra attīsta tik dinamiskus spēkus, ka šī situācija, pēc Toinbija domām, drīzāk dod iemeslu optimismam nekā pesimismam.» Pēc tam arī Latvijas latviešiem šīs lietas būtību sniedza komunistu avīze Cīņa 1973. gada 16. janvārī: «Pirms diviem gadu desmitiem, kad pazīstamais angļu profesors Arnolds Toinbijs pasludināja, ka Savienotajām Valstīm mūsu laikmetā vajadzēšot pildīt senās Romas civilizācijas nesējas misiju, viņš aiz okeāna izmantoja orākula slavu.»

Latviešu bēgļiem Eslingenē savulaik ļoti gribējās ticēt, ka ASV armija Vācijā neļaus ne Sarkanajai armijai nonākt līdz viņiem, ne viņiem nonākt Sibīrijā. Kopš tā laika ASV armija pavirzījusies no Eslingenes līdz Ādažiem, dodot pamatu vēl lielākām cerībām, ka pašlaik Latvijā valdošajam politiskajam režīmam nav vajadzīga pat rīcībspējīga valdība, lai vienkārši tāpat pastāvētu vēl vienu mūžību un trīs dienas. Bet ja nu šī mūžība īstenībā jau beigusies kopš 26. decembra?

Cilvēces vēsturi diktē daba

Ļ. Gumiļovam savulaik nācās vēlreiz atklāt to pašu, ko pirms viņa 1938. gadā bija publicējis V. Reiznieks, ka «nācija ir biovalsts atvasinājums un turpinājums». Ļ. Gumiļova versijā tautas (etnosi) un to apvienības (superetnosi) ir sekas mijiedarbībai starp cilvēku uzvedību, bet ne anatomiju ietekmējošām mutācijām, no vienas puses, un apkārtējo dabisko un vēsturisko vidi – no otras. Tieši ar mutāciju sākas 1200 gadu (vai 1250, vai 1200+/-200, vai 1000 līdz 1500 – apmēram vienu un to pašu saturu dažādi autori noformē atšķirīgi), kuru sākumpunkts eiropiešiem esot 700. gads, krieviem – 1200. gads un tikai tagad uz pasaules valdnieku lomu dalīšanu gatavajiem ķīniešiem, indiešiem, japāņiem un Dienvidāfrikas (domāta konkrēta valsts) tautu kokteilim – aptuveni 1800. gads. Cilvēki nespēj mainīt šos atskaites punktus kaut vai tādā veidā, ka dažādu Eiropas tautu spējīgākie locekļi aizbrauca uz Ameriku un sev jaunos apstākļos pa visiem kopā izveidoja patiešām jaunu amerikāņu tautu. Rezultāts tam visam tikai tāds, ka mērķtiecīgā emigrantu pašatlasīšanās pazemināja cilvēku caurmēra spējas Eiropā mazliet straujāk, nekā tās būtu pazeminājušās bez emigrācijas, ja tagadējie amerikāņi būtu palikuši eiropieši, bet amerikāņi izskatās ļoti spējīgi tikai uz eiropiešu fona. Tas ir apmēram tāpat, kā futbola izlases dalībnieki futbolā pārspēj visus citus tajā apgabalā, no kura šī izlase izveidota, bet futbola vīriešu un sieviešu izlašu dalībnieku kopīgie bērni nebūs garantēti spējīgāki futbolisti par pārējo vecāku bērniem. Kolīdz ASV vairs nevar nodrošināt sev izlases cienīgu cilvēku pieplūdumu no Eiropas, kur tādu cilvēku vispār nav, tā jau nākamā amerikāņu paaudze vairs neko daudz neatšķiras no eiropiešiem.

Tiksimies 2450. gadā!

Cilvēku sugas izdzīvošanai nepieciešama īpašība ir uzmanības koncentrācija uz pašreizējo brīdi neatkarīgi no tā, ka iepriekš jau ir patiešām piedzīvots un pārdzīvots kaut kas satraucošāks un ka nākotnes miglā var slēpties vēl lielākas briesmas. Kā radīti šādas uzmanības koncentrācijai ir aprēķini, kāpēc kaut kam ārkārtīgi nozīmīgam no visu eiropiešu viedokļa ir jānotiek kaut vai tūlīt 2019. gadā: 700 + 1250 = 1950. gads, kad Eiropai jau bija jāiet bojā, bet ir ticamas atrunas, kāpēc tas vēl nav noticis. Piemēram, Eiropas nenoliedzami augstie tehniskie sasniegumi atspoguļojas tādā eiropiešu daudzumā, kas par kārtu pārsniedz cilvēku skaitu tajās civilizācijās, no kuru vēstures izskaitļoti 1250 gadi kā civilizācijas pastāvēšanas laiks. Lai cik nepārprotami ir tas, ka eiropieši izmirst, viņu skaita dabiskā samazināšanās nav ātrāka par pussabrukšanu vienas paaudzes laikā. Ja divi pieaugušie rada caurmērā vienu bērnu, tad tīri aritmētiski būtu jānomainās vēl daudzām paaudzēm, pirms eiropieši kļūtu par skaitliski nepamanāmu niecību. Dzīve nav aritmētika un dos iespēju eiropiešiem pazust ātrāk, bet tieši tāpēc tas notiks, ka neviens nezina, kad un kā tieši tas notiks, izslēdzot iespēju šiem notikumiem sagatavoties un tos vismaz novilcināt.

Attiecībā uz latviešiem Ļ. Gumiļova teorija izskaidro V. Reiznieka konstatēto, ka «par īsto latviešu nācijas dzimšanas laiku jāuzskata 19. g. Simtenis». Proti, 18. gadsimtā radusies tauta 19. gadsimtā izķeksēja sevi laukā no zemnieku kārtas un 20. gadsimta sākumā jau bija gatava uzņemties visas tās lomas, kas jāpilda savu valsti ieguvušai tautai. Latviešu tauta ir rezultāts gēnu dreifam Ziemeļu kara laikā. Latvieši ir grāfa Šeremetjeva (Шереметьев, 1652-1719) vadībā Vidzemi izjājušo krievu tiešie pēcteči un tie, kuru vecāki dažādos brīžos uzskatījuši par labāku atšķelties no citām tautām par labu latviešiem. Tas izklausās ļoti vilinoši, ka latvieši varētu saglabāt sev eiropiešu izgudrotās ērtības līdz pat 1200. + 1250 = 2450. gadam.

1950. gada bieds

Sliktākajā gadījumā latvieši virzībā uz iznīcību atpaliek no rietumeiropiešiem nevis par 400, bet par 14 līdz 40 gadiem – labi ja par divām, bet varbūt pat mazāk nekā par vienu paaudzi. 1950. gads ir viduspunkts jeb zīme tādu mehānismu iedarbināšanai, kas virza Rietumeiropu atbilstoši O. Špenglera nospraustajam maršrutam.

1950. gads praktiski saplūst ar 1949. gadu, kad tika nodibināta Ziemeļatlantijas militārā savienība (NATO). Reālpolitiķi jau gandrīz 25 gadus pirms A. Solžeņicina bija konstatējuši karā nupat kā uzvarējušo valstu nespēku un atdeva savas valstis ASV apsardzībā jeb žēlastībā. Tūlīt pēc tam tika pieņemti tie lēmumi, kuru rezultātā radās un paplašinājās 2004. gadā Latviju sevī iekļāvusī Eiropas Savienība. Vēl mirkli pirms tam, ar 1948. gadu datēta viena maza grāmatiņa, kas līdz S. Hantingtona daudz biezākās grāmatas izdošanai kalpoja par rokasgrāmatu visu Rietumeiropas valstu un ASV vadītājiem. Tā bija dažu A. Toinbija lekciju apkopojums zem virsraksta Civilizācija tiesas priekšā (Civilization on Trial). Tajā anglis ar amerikāņu akceptu nodiktēja Rietumeiropai, ka «mums ir jāiznīcina Karš un Šķiras». Tas šobrīd patiešām ir izdarīts, paaudžu nomaiņas gaitā likvidējot strādāt un tātad arī karot spējīgus cilvēkus. Proti, līdz ar atjēgšanos no Otrā pasaules kara belzieniem Rietumeiropā tika aizvien vairāk ierobežotas vecāku tiesības mācīt saviem bērniem pašsavaldīšanās, pašapkalpošanās un galu galā pašsaglabāšanās iemaņas. Procesa palaišana prasīja laiku, līdz kamēr 1990. gadā tas tika pilnībā izdarīts ar atsauci uz Padomju Savienības sabrukumu, kas izslēdzot varbūtību karot, un Ķīnas apņemšanos modernizēties – saražot visiem visu, kāpēc eiropiešiem strādāt vairs nevajadzēs. Kopš 1990. gada dzimušie eiropieši tik tiešām ir izaudzināti par vienu vienīgu nestrādājošo – nomināli par kungu šķiru, kurā ievilināti jeb ielipuši arī latvieši. Cik nu latviešiem spēju atlicis, tās tiek ieguldītas, lai kļūtu par paraugeiropiešiem, kas nedrīkst būt spējīgi ne aizstāvēt savu valstu un to savienības robežas, ne uzturēt Eiropā izveidoto infrastruktūru jeb vienkārši sadzīvi.