Pirms vēlēšanām – skandālu konkurence

Politisko konkurentu nozākāšana un vainošana dažādos grēkos allaž ir bijusi priekšvēlēšanu cīņas neatņemams elements, bet ne visus apvainojumus izdodas pacelt līdz vēlētāju izvēli būtiski ietekmējošu skandālu līmenim.

Tā arī pirms šīm vēlēšanām – trokšņu ir daudz, dzirde notrulinās, vēlētāji apjūk, bet tāda viena, toni noteicoša skandāla vai notikuma, kāds bija, piemēram, Valda Zatlera «oligarhu» Saeimas atlaišana, nav. «Tiek radīti daudzi skandāli vienlaikus, un šajā skandālu konkurencē rodas liels troksnis. Lai kāds no tiem jūtami nostrādātu, tam jābūt ļoti labi režisētam, dvēseli plosošam vai ļoti skaļam, citādi vēlētāji jau paliek imūni pret tiem. Katru dienu nevar būt skandāls,» šo vēlēšanu skandalozitāti vērtē politikas komentētājs Filips Rajevskis.

Bet nevar teikt hop, pirms vēlēšanas notikušas – atceramies, ka 2002. gadā tā sauktais skrejlapu skandāls notika tikai četras dienas pirms Saeimas vēlēšanām, kad Latvijas ceļš (LC) tika vainots koalīcijas partnera – Tautas partiju nomelnojošu skrejlapu izplatīšanā un LC premjers Andris Bērziņš uz partijas birojā veikto kratīšanu un cilvēku aizturēšanu reaģēja ar iekšlietu ministra Mareka Segliņa (TP) demisijas pieprasīšanu. LC, kura reitings jau tāpat bija zems, vēlēšanās nokrita zem 5% barjeras un tika aizslaucīts politiskajā mēslainē. Pirms un pēc tam spēka struktūru izmantošana, noklausītu sarunu, krimināllietu materiālu noplūdināšana bija bieži lietots politisko konkurentu apkarošanas ierocis. Arī šīs vēlēšanas nav izņēmums, lai gan jāteic, svaigu lietu ir maz – nākas sildīt jau padzisušu zupu. Gribētos cerēt, ka tādēļ, ka klasificēti lietu materiāli netiek tik brutāli noplūdināti, nevis tādēļ, ka to nav. Sociologs, politologs Aigars Freimanis piekrīt – trūkst svaigu skandālu, tādu kā skrejlapu skandāls, kas izauga no politikas. Tagadējie, vairāk ar ekonomiskiem procesiem saistītie, nereti ir ļoti sarežģīta satura un grūti vienkāršoti pārdodami sabiedriskajai domai. Politologi secina – šajās vēlēšanās nav viena viennozīmīga skandālu zaudētāja un ieguvēja – skaidas lec uz daudziem, turklāt, kā teic Rajevskis, «kandidātu listes iegrozījušās tā – tie, kas sevi sauc par jaunajiem, nemaz nav tik jauni, ir arī piedalījušies skandālos». Bet kopumā skandāli parasti nākot par labu jauniem populistiem.

Arī elektrības obligātās iepirkuma komponentes (OIK) afēra ir ar senu bārdu, bet tās aktualitāte nezūd – rēķinus maksājam ik mēnesi

Oligarhu sarunas – noplacis vilnis

Vēl pērnā gada nogalē un šā gada pirmajā pusē varēja domāt, ka oligarhu sarunas būs šo vēlēšanu tēma, bet jau pavasarī to radītais vilnis noplaka. Dienaskārtību pārņēma aktuālākas, cilvēkus tiešāk ietekmējošas tēmas, kas skāra noteiktas nozares, visu sabiedrību, piemēram, veselības aprūpes problēmas, arī citi skandāliņi, kas saistīti ar atsevišķām partijām vai tām pietuvinātām personām, banku nozari.

Oligarhu sarunas žurnāls Ir publicēja 2017. gada jūnijā pēc pašvaldību vēlēšanām. Acīmredzot, to ietekmēšana nebija mērķis, bet, ja tas bija Saeimas vēlēšanas, tad, kā teic Freimanis un Rajevskis, pulveris tika izšauts par ātru, nu jau skandāls ir atdzisis, tam vairs nav emocionālās vilkmes un novitātes. Lai gan tiesībsargājošās iestādes jau pirms sarunu publiskošanas bija krimināllietu izbeigušas pierādījumu trūkuma dēļ, uz karstām pēdām tika izveidota Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisija, kuras rezultativitāte jau iepriekš pamatoti tika apšaubīta. Lieta juridiski izčākstēja, lai gan folklorā sarunas ik pa laikam tiek pieminētas. Komisija gala ziņojumā secināja, ka sarunās var manīt valsts sagrābšanas pazīmes, bet nedz komisijai, nedz tiesībsargājošajām iestādēm neradās pierādījumi kāda notiesāšanai. Savukārt, process atsevišķu politiķu PR veidošanai gan bija pateicīgs. Ingunas Sudrabas ievēlēšana par komisijas vadītāju tam reizē traucēja un reizē palīdzēja – uz skatuves parādījās vēl viens klapējamais objekts, kas gan nedaudz novērsa uzmanību no galvenajiem sarunu varoņiem – Andra Šķēles, Aināra Šlesera un Aivara Lemberga. Sudraba apšaudē turējās līdz pēdējam, bet samaksāja par to ar izjukušu No sirds Latvijai Saeimas frakciju un partijas jau tā sarukušā reitinga galīgu izdilšanu. ZZS diskursa uzkaršanas brīdī nedaudz zaudēja reitingu, bet tas svārstījās arī virknes valdības darbu un nedarbu ietekmē, pastāvīgi tomēr saglabājot otro pozīciju aiz Saskaņas, kam palīdzēja arī tas, ka Lembergs vairs nebija ZZS premjera kandidāts, jo tai bija reāls valdības vadītājs. Beigu beigās skandāls izplūda vairākos virzienos un – apnika.

OIK – noturīgs skandāls ar plašu izkliedi

Arī elektrības obligātās iepirkuma komponentes (OIK) afēra ir ar senu bārdu, bet tās aktualitāte nezūd – rēķinus maksājam ik mēnesi, pateicoties OIK – pietiekami augstus, jo īpaši – ražotāji. Faktiski nav partijas, kas kandidētu vēlēšanās un nesolītu atbrīvot tautu no šī lāsta vai vismaz samazināt tās slogu, tāpat no vadošajām partijām grūti atrast kādu, kurai kāds no tās pārstāvjiem nebūtu stāvējis pie OIK šūpuļa. Ļoti aktīvi pret to cīnās, piemēram, Saskaņas deputāts Ivars Zariņš, bet nu Saskaņai pievienojies bijušais Vienotības ministrs Anrijs Matīss, kurš dažādos augstos amatos Ekonomikas ministrijā bija laikā, kad OIK ieviesa un tika izsniegtas jaunas licences. Bet, protams, licenču izsniegšanas salūts tika šauts gaisā Vienotības ģenerālsekretāra Arta Kampara ministrēšanas laikā.

Politologi ir vienisprātis, ka šī ir priekšvēlēšanu tēma, bet nav viennozīmīgi identificējams viens vainīgais – tiek šauts vairāk uz Vienotību, bet vienlaikus arī uz daudziem citiem, tiek daudz kas piedāvāts, bet, kā zina Freimanis, «gatava risinājumu modeļa nemaz nav, jo lieta ir juridiski ļoti niansēta, ar lieliem tiesvedības, finansiāliem un juridiskiem riskiem».

Rimšēvičs, Martinsons un «pirts sarunas»

Pamatīgu satricinājumu sabiedrībā un arī politikā radīja KNAB veiktā Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča un uzņēmēja Māra Martinsona aizturēšana februārī, kuru krimināllieta pēc neticīgo galvu grozīšanas jūnijā pavirzījās soli tālāk – tika nodota prokuratūrai. Lieta pati par sevi skandaloza, bet, vai dzirksteles no tās aizsvilināja arī partiju pakulas un padedzināja īsāku kādu reitinga stabiņu? I. Rimšēvičs tika uzskatīts par politiski neitrālu, bet Martinsona aktivitātes, tostarp ziedojumi, saistīti ar Jauno laiku, vēlāk – Vienotību un Latvijas attīstībai, kas uz vēlēšanās startē kopā ar Par.

Netieši lietu var saistīt arī ar Jauno konservatīvo partiju, kuras līderiem – Jutai Strīķei un jo īpaši Jurim Jurašam kā savulaik KNAB operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājam KNAB vadītājs Jēkabs Straume pārmetis Taureņu viesunama pirtī noklausīto sarunu neizmeklēšanu. Bet tieši šo sarunu vēlāk paceltie ieraksti bijis viens no būtiskiem pierādījumiem Rimšēviča un Martinsona krimināllietā. Tā dēvētajās pirts sarunās figurējuši arī citi pazīstami uzņēmēji, politiķi, amatpersonas, un vasarā tika aktīvi runāts par to, ka šo sarunu ierakstus varētu publicēt vai pārdot, lai sarunas vai vismaz to pircēju daļas nenonāk atklātībā. Ieinteresētākās personas saistītas ar Attīstībai/Par!, jo īpaši Edgaru Jaunupu. Pagaidām gaidas ir, sarunu nav, bet vēl jau arī nav vēlēšanu diena pienākusi…

Pastarpināti ar Martinsonu saistīta arī Nacionālā apvienība (NA), kuras deputāta Riharda Kola vadītajai biedrībai Latvijas karogs Martinsons ziedojis palielu summu. Politologs Ivars Ījābs spriež, ka grūti saprast, «kuram šī lieta zāģē», arī Freimanis teic: tā it kā ir saistīta ar politiku, tomēr īsti neviens politiķis nav iekšā. Savukārt, «pirts sarunu» skandāla noslāpšanas iemesls, iespējams, bijis risks, kuru apzinājušies tie, kas sarunas iznesuši no KNAB telpām.

Daudz mazāka vēriena un rezonanses ir noplūdinātās Gobzema – Kaimiņa sarunas, kuru sausais atlikums ir attieksmes atklāšana gan pret partijas biedriem, gan atbalstājiem. Viens vēstījums – partijas biedriem ilgstoši slēpta informācija par Gobzema saistību ar partiju, otrs – savus vēlētājus abi uztver kā tādus, kuriem vajagot tikai «kotleti un sestdienā piedzerties».

Administratoru tēma – grūti pārdodama

Maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus noslepkavošana, tostarp veids, kādā viss tika pastrādāts, bija sen nepieredzēts precedents, kas nebija tikai jautājums par viena bagāta cilvēka noslepkavošanu. Tas piesaistīja plašākas auditorijas skatu uz pavērto durvju spraugu uz šīs jomas ķēķi. Tajā sēdēja un ietekmes sfēras dalīja ne vien nozares bēdīgi slavenākie administratori un tiesneši, bet arī politiķi, jo īpaši no NA, bet savu treknu gabalu izrādījās savulaik paķēris arī bijušais maksātnespējas administrācijas vadītājs Gobzems, kurš tā plosījās ar politisko konkurentu iepīšanu «maksātnespējas mafijā», ka viņam sāka pārmest staigāšanu pa līķiem. Viņam izbļaustīties labi palīdzēja vēlāk KPV LV jaunpienākušais Didzis Šmits savā televīzijas raidījumā, piemirstot, ka pats Gobzems sadarbojies ar apsūdzēto šā biznesa haizivi Māri Sprūdu un netrūkst arī paša dīvaini noadministrētu lietu.

Ījabs bilst, ka «maksātnespējas tēmu jau ilgstoši aktīvi izmanto JKP attiecībās ar saviem konkurentiem, bet lielākā daļa sabiedrības īsti neuztver, par ko tur ir stāsts, «jo tas ir pietiekami tālu no vidējā Latvijas iedzīvotāja ikdienas problēmām». Freimanis piebilst, ka šajās lietās prasās vairāk kompetences nekā tā, kāda ir vidējam iedzīvotājam, turklāt vairāku miljonu vērtās summas paralizē cilvēku domāšanu, un viss kļūst pārāk abstrakts un neticams. Arī Rajevskis domā, ka maksātnespējas skandāli neatstās lielu ietekmi uz vēlēšanām, jo arī šis stāsts jau lielā mērā ir atdzisis.

Defektu par efektu

Vairāk ekspluatējama un no defekta efektā pārvēršama KPV LV līderiem bija KNAB veiktā Artusa Kaimiņa aizturēšana Saeimā tās pēdējā plenārsēdē pirms vasaras brīvlaika par partijas nelikumīgu finansēšanu. Aizturēts tika arī cits partijas līderis Atis Zakatistovs. Apsūdzētie momentāni no aizsardzības pārgāja uzbrukumā, pasniedzot notikušo kā politisko konkurentu atriebību, pasūtījumu un bailēm no KPV LV nākšanas pie varas – tipiski savā stilā. Politologi ir vienisprātis, ka šis gadījums tikai lēja ūdeni uz KPV LV dzirnavām un ļāva sevi pasniegt kā valdošo sazvērestību upuri.

Uz šī fona gandrīz vai nepamanīta palika tajā pašā dienā veiktā ZZS deputāta Askolda Kļaviņa aizturēšana par deputātu kompensāciju nelikumīgu izmantošanu, kas vēlāk vēl apauga ar nodokļu šmuglēšanu viņa uzņēmumā Gandrs. Attīstīt par skandālu, tostarp ar premjera Māra Kučinska galvas ciršanu, gluži neizdevās lietu par to, kā informācija par gaidāmo Kļaviņa aizturēšanu jau pirms laika bija nonākusi deputāta rīcībā. Neviena tiesībsargājošā iestāde Kučinska vainu nespēja apstiprināt, bet gan zinošais ekspremjers Indulis Emsis, gan pats Kļaviņš vēlēšanās nekandidē, attiecīgi cirtiens pa ZZS reitingu arī mazāks, nekā varētu būt.

POLITOLOGU VIEDOKĻI

Kampaņa agresīvāka

Ivars Ījabs, LU asociētais profesors

Skandālu līmenis ir tāds pats kā citkārt, ik pa brīdim parādās kādas noklausītas sarunas, kas gan milzu pārsteigumu nerada, jo īpaši, ja neseko pierādījumi, kā, piemēram, Juraša gājienam ar banku kontu izrakstiem, kas jau līdzinās tukšai muldēšanai. Ņemot vērā izdevumu ierobežojumus, šādi īsti vai izdomāti skandāli ir kaut kāda vērtība vai vismaz cerība.

Kaimiņa aizturēšana viņam bija medusmaize, kā iespēja pēc tam žēloties par ļauno sistēmu, kas pret viņiem vēršas. Šādā veidā veikta aizturēšana nāca par labu KPV LV reitingiem. Kļaviņu, kas nav tāda kalibra personība, uz šī fona īsti nepamanīja, interesantāks pat bija stāsts par izmeklēšanas informācijas noplūšanu. Tur ZZS paveicies, ka netika sataisīts pietiekami liels troksnis.

Par OIK ir bļaušana, bet tur ļoti daudzi, no tiem, kuriem tiek pārmesta saistība ar šo afēru, runā, ka patiesībā to mēģinājuši ierobežot un novērst. Tur nav viennozīmīgi skaidrs stāsts, līdzīgi kā grūti saprast, kuram zāģē Rimšēviča un Martinsona lieta.

Maksātnespējas tēmu aktīvi izmanto JKP attiecībās ar saviem konkurentiem, bet lielākā daļa sabiedrības īsti neuztver, par ko tur ir stāsts, jo tas ir pietiekami tālu no vidējā Latvijas iedzīvotāja ikdienas problēmām.

Skandāli būs tik aktuāli, cik politiķi tos spēs padarīt aktuālus ar kliegšanu vai citām metodēm, bet neteiktu, ka šī ir melnākā kampaņa, kā to piesauca Kučinskis. Tagad, kad Vienotība ir sadalījusies reizinātājos un lien iekšā visādi frīki, protams, kampaņa ir agresīvāka un decentralizētāka, visi uzklūp visiem, un tā ir nekaunīgāka, melnāka nekā gados, kad svarīgāka bija krīzes pārvarēšanas tēma.

Centieni piešķirt skandālu piegaršu

Aigars Freimanis, Latvijas fakti direktors

Pāris nedēļas pirms vēlēšanām jau manāms partiju skandalozitātes atslābums, ir skandāliņi ar lokāliem sprādzieniņiem, cenšoties ietekmēt neizlēmušos. Ļoti dažāda skandalozitāte ir sociālajos tīklos, tostarp ar primitīvu aizskaršanu, atsaukšanos uz vēsturiskiem notikumiem. Skandalozitātes piegaršu mēģina piešķirt tiem naratīviem, ko viens par otru stāsta, piemēram, «valdībai nav līdera, es būšu līderis» vai tas, ka ZZS un Saskaņa veidos koalīciju, lai gan partijas vadība ir neskaitāmas reizes atkārtojusi, ka tas nenotiks.

Oligarhu sarunu lielais vilnis jau zaudējis emocionālo jaudu, lai gan tās kā naratīvs ik pa laikam uzpeld, pat bez satura atkārtošanas. Kaut kas līdzīgs varētu būt ar «pirts sarunām», kuras gan līdz skandālam neizauga.

Vairāk sabiedrība šūmējas par OIK, par to, ka tiek pārmaksāts par elektrību, no kā profitējas kaut kādi politiskie mīluļi, bet dziļāk tēma daudziem ir neskaidra un politiskajā vidē, atšķirībā no publiski teiktā, nemaz skaidra risinājuma, kā no šīs afēras iziet, nav.

Tā kā daudzas lietas palika neizskaidrotas un nebija runa par milzu summām, Kaimiņa aizturēšana viņa atbalstītāju vidū tika uztverta kā signāls, ka vecie politiķi negrib pieļaut jaunās zvaigznes atkārtotu ievēlēšanu. Tas tikai palīdzēja piepildīt viņu kampaņu, kuras saturu, viņi, izskatās, ir izsmēluši. Lielāko daļu pulvera viņi izšāva apmēram mēnesi par ātru. Bet attiecībā uz KPV LV sabiedriskajā domā jau ir nostiprinājies stereotipu kopums ar izteikti emocionālu attieksmi, līdz ar to kustība notiek pati no sevis, līdzīgi kā bija, kad Valdis Zatlers nosvilpās vārtrūmē un radās partija, kas dabūja 21 mandātu. Bet es neriskētu KPV LV prognozēt šādu pašu panākumu. Šai partijai tomēr, atšķirībā no Saskaņas, ZZS un NA nav lojālā vēlētāja. Arī maksātnespējas administratori, kas parādījušies kā nozīmīgi NA finansētāji, nenostāda šo partiju 5% barjeras līmenī.

Kļaviņa lieta ir sīkskandāls – jā, izmantoja Saeimas naudu, bet viņš ir relatīvi mazpazīstams un aizgājis no politikas.

Skandāli birku uzkāršanai

Filips Rajevskis, politologs

Skandāli vairāk ietekmē spontāno izvēli situācijās, kad cilvēki ir apmulsuši no lielākas izvēles, jo vairāk partijas grozās ap 5%. Tad nevar novienkāršot izvēli līdz balsojumam par tiem, kuri tiks vai netiks ievēlēti, tad procesu atvieglo to partiju atmešana, ar kurām saistās kaut kas skandalozs. Skandāli vajadzīgi, lai uzliktu partijām birkas, tāpēc arī oponenti mēģina gan izrakt kādus skandālus, gan tos radīt mākslīgi, gan pastiprināt esošos. Tas uz vēlētāju izvēli iedarbojas izslēdzoši, bet ne motivējoši balsot par kaut ko.

Redzamākais ir OIK skandāls, kuru pamatā mēģina piedēvēt Vienotībai, bet tur tiek šauts uz daudziem, arī Attīstībai/Par un citiem, katrai notēmējot uz savu sīvāko konkurentu.

Arī visiem tādu zināmu lietu kā mikrokredītus mēģina pāvērst par skandālu, tostarp procesu parlamentā, kā tiek lemts par to. Kaimiņa aizturēšana nāca viņam tik ļoti par labu, ka man sāk šķist, ka tas ir viņu kampaņas elements.

Kampaņa būtībā sākās ar oligarhu sarunām, bet par ātru – septembrī jau uz to skatās kā uz vēsturi.

Skandalozs ir stāsts par Rimšēviča sarunu noklausīšanos, un to, ka Strīķe ar Jurašu tās nolika plauktā kā nesvarīgas, bet tas kaut kā nav pārvērties par lielu skandālu.

Tiek radīti daudzi skandāli vienlaikus, rezultātā ir liels skandāliņu troksnis. Lai kāds jūtami nostrādātu, tam vajag tam būt ļoti labi režisētam, dvēseli plosošam vai ļoti skaļam, citādi vēlētāji jau paliek imūni pret tiem. Katru dienu nevar būt skandāls.

Baiba Lulle, NRA.lv

Foto: F64