Praktiskā astroloģija. Kāda ir feminisma seja Latvijā

Feminisma banalizētāji piedāvā primitīvus pretargumentus. Lai sievietes lauž asfaltu ar pneimatisko āmuru, tad, lūk, būs sasniegta vienlīdzība. Bet, ja sieviete strādā par tālbraucēju šoferi vai kalēju, viņas profesionalitāte, fiziskā kondīcija un sievišķība (kas tā vispār ir?) tiek apšaubīta. Kas ir feministes? Vīriešu nīdējas. Bet kas tādā gadījumā ir feministi? Arī vīriešu nīdēji?

Par feminisma seju Latvijā sarunājos ar Dmitriju Golubevu.

«Uzskatu sevi par feministu,» viņš saka. Uz sarunu aicināju cilvēku, kurš ikdienas dzīvošanas līmenī izmanto feminisma principus. Feminisma ideoloģijas virzītāji ir nepiekāpīgi, iespējams, fanātiski, un viņiem tādiem jābūt. Varbūt. Ikdienā tomēr mēdzam pielāgoties situācijām, filtrējam ideju atbilstību saviem uzskatiem un pārvērtējam gan uzskatus, gan idejas. Tas nenozīmē nodot ideālus. Šajā sarunā – par dzīvi feminismā, nevis par dzīvi ar feminisma idejām.

– Ja gribētu raksturot feminismu, neizmantojot definīciju, es vienā vārdā teiktu cilvēktiesības.

– Jā un nē. Tāpēc, ka feminismam ir ārkārtīgi gara vēsture un tiek izdalīti vairāki feminisma viļņi. Pirmajā no tiem varētu ieskaitīt arī sufražistu kustību, kad sievietes cīnījās par to, ka viņas ir cilvēki. Par balsstiesībām. Manuprāt, teju katrs Latvijā ir feminists, ja skatāmies no pirmā feminisma viļņa skatpunkta. Es gan esmu sastapies ar vairākām sievietēm, kuras uzskata, ka balsstiesībām nav obligāti jābūt, jo tik un tā ģimenē balso vienādi. Domāju, ka tas ir margināls viedoklis, jo Latvijā cilvēki lielākoties piekrīt, ka katram neatkarīgi no dzimuma pēc pilngadības sasniegšanas jābūt balsstiesībām.

Neliela piezīme. Latvija varētu lepoties ar to, ka bija pirmā teritorija, kurā sievietēm bija balsstiesības vēl tad, kad Latvija bija Krievijas impērijas sastāvā. 1905. gada revolūcijas izskaņā pašvaldību vēlēšanās balsstiesības bija visiem iedzīvotājiem. Latvija ir arī viena no pirmajām valstīm, kas ieviesa vienlīdzīgas balsstiesības, līdzko kļuva par valsti. Piemēram, Šveicē tikai 1971. gadā parādījās balsstiesības sievietēm. Mēs tagad uz Šveici skatāmies kā uz piemēru, bet šur tur esam piemērs Šveicei.

Kad sievietēm reāli sāka parādīties balsstiesības, cilvēki saprata vēl ko. Balsstiesības ir, bet vienlīdzības īsti vēl nav. Kā sievietes pašas rīkojās? Pirmajās Saeimās sieviešu nebija, izņemot vienu.

– Ceturtajā Saeimā – Berta Pīpiņa.

– Tāpēc ka sievietes izsvītroja sievietes kandidātu sarakstos. Vīrieši nav vainīgi. Vēl viens interesants piemērs. Starpkaru periodā Lielbritānijā bija gadi, kad precētās sievietes atlaida no darba, lai dotu darbu vīriešiem. Mums tas liekas absurdi, ja ko tādu pat iedomātos. Bet tā bija metode, kā nodarbināt cilvēkus, kas atgriezās no kara. Tad radās otrais feminisma vilnis – cīnāmies nevis par to, ka sieviete ir cilvēks, bet ka sieviete ir līdztiesīgs pilsonis.

– Šajā ziņā līdztiesība nav panākta. Joprojām dzimumiem pastāv algu atšķirība. Latvijā sieviešu atalgojums ir zemāks par vidēji astoņpadsmit procentiem. Joprojām ir sieviešu un vīriešu profesijas. Varam, protams, pajokot, ja skolā vai bērnudārzā strādātu vīrieši, tad pedagoga profesija būtu labi atalgota un prestiža.

– Iespējams. No otras puses, algu atšķirībā ir daudz dažādu komponenšu. Piemēram, Latvijā daudz runā par demogrāfiju. Bet esmu dzirdējis uzņēmēju viedokļus, ka jaunu sievieti nodarbināt ir bīstami – viņa aizies «dekrētā», kādu laiku viņu nedrīkstēs atlaist, pēc tam viņa drīkstēs atgriezties tajā paša amatā par to pašu algu. Cīnāmies par demogrāfiju, bet ko dara uzņēmēji?

– Reproduktīvo funkciju izmanto kā vienu no sieviešu diskriminācijas veidiem. Sieviete tiek sodīta par to, ka no abiem dzimumiem diemžēl tikai viņa spēj dzemdēt.

– Es teiktu, ka sieviete strādā nācijas labā. Bet bērna kopšanas laikā sievietei iebremzējas karjera. Jaunām sievietēm pirms pirmā bērna algu atšķirība varētu būt izskaidrojama ar dažādām izvēlēm. Sievietes pārsvarā strādā tuvāk mājām. Sievietes biežāk izvēlas humanitārās specialitātes, kas ir nedaudz sabiedrības uzspiests, bet nedaudz pašu izvēle. Nevar vainot tikai sabiedrību, ka sievietes mazāk studē matemātiku.

Pēc pirmā bērna profesija iebremzējas, kopējā nopelnītā nauda dzīves laikā sievietei samazinās, kamēr viņa ir bērna kopšanas atvaļinājumā. Kad atgriežas darbā, viņa ir bijusi ārpus aprites gadu vai ilgāk, un īpaši eksaktajās nozarēs tas ir svarīgi. Teiksim, datorzinātnes attīstās, un katru gadu rodas kaut kas jauns. Izkrist no apgrozības uz gadu – karjerai tas ir ārkārtīgi smagi.

– Nepopulārs ieteikums, bet varbūt var samazināt bērna kopšanas atvaļinājuma laiku?

– Atgriežoties pie feminisma, gan vīrietis, gan sieviete ir līdzatbildīgi par bērnu.

– Arī vīrietis var izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu.

– Ja vīrietis izmanto visu bērna kopšanas atvaļinājumu, arī viņš izkrīt no profesijas. Ja runājam par vienlīdzību, tad šī nebūs vienlīdzība – ja sievietei ir karjera, bet vīrietis uz gadu, pusotru savu karjeru beidz. Manuprāt, bērna kopšanas atvaļinājumu vajadzētu sadalīt, varbūt izmantot pamīšus. Manuprāt, nav pareizi, ka viens cilvēks, lai kura dzimuma tas būtu, bērnu dēļ zaudē savu karjeru. Piemēram, sievietei ir laba karjera – Saeimas priekšsēdētāja. Un cilvēks ne tikai zaudē laika izteiksmē, bet tiek pat atbīdīts atpakaļ.

– Jūsuprāt, vai ir pienācis laiks Latvijā pārskatīt demogrāfijas veicināšanas pasākumus atbilstoši esošajām darbaspēka problēmām un dzimumu līdztiesībai, nevis censties palielināt dzimstību, izmantojot pabalstu sistēmu, tātad naudu?

– Šajā Saeimā ir ievēlēts visvairāk sieviešu Latvijas pastāvēšanas vēsturē, līdz ar to pārmaiņas ir iespējamas. Šī būtu labākā Saeima, kurai par to domāt, ņemot vērā dzimumu proporciju. Prognozēt neņemšos. Bet skatos ar cerību, jo ir ievēlēts tik daudz sieviešu, un tā ir iespēja.

Starp citu, jau varēja novērot vīriešu un sieviešu domāšanas atšķirības jautājumā par medībām un bērniem. Sievietes to neatbalstīja tik ļoti kā vīrieši.

– Jautājums gan ir, vai parlamenta deputātes domā kā feministes.

– Ja skatāmies uz stiprajām sievietēm, kuras bijušas varas pozīcijās, tad viņas ir samērā individuālistiskas. Vai daudzu paaudžu konservatīvo ikona Mārgareta Tečere ir feministe? Es domāju, nē, es vismaz viņu tā neraksturotu. Bet viņa bija stipra sieviete, kas iestājās par vienlīdzību, viņas viedoklī ieklausījās ļoti daudzi, un viņu joprojām atceras. Tagad Vācijā Angela Merkele ir pretrunīgāk vērtēta, tik un tā viņa – sieviete no Austrumvācijas – ir izrāvusies ļoti, ļoti augstu un par to ir pelnījusi milzu respektu, jo tas nav viegli izdarāms.

– Sociālantropologam Klāvam Sedleniekam ir viedoklis, ka Latvijā feminisma kustība ir kusla, bez ietekmes. Kas notiek ar feminismu Latvijā?

– Tas saistīts ar to, ko teicu iepriekš. Stipras sievietes biežāk ir individuālistiskas, nevis cīnās par feminismu. Daļēji tas ir saistīts ar feminisma otrā viļņa beigām. Tagad ir trešais vilnis, samērā neorganizēts un pretrunīgi vērtēts. Bieži to vērtē kā vīriešu nīšanu. Par «feminazi» saukā.

Latvija ir vajadzīgs feminisms. Piemērs ir ekonomikas ministra padomniece Beāta Jonīte. Kā viņu izķengāja sociālajos tīklos! Ja sieviete ir skaista un jauna, tad noteikti ir ieguvusi amatu caur gultu, kā gan citādi. Tas nekas, ka viņa ir beigusi labāko Rīgas skolu, ieguvusi bakalaura grādu vienā no top desmit universitātēm Lielbritānijā. Tik un tā viņa ir «jauns skuķis», kā viņa var būt tādā amatā?!

Bieži sievietes tiek vērtētas caur izskatu, ģimenes stāvokli. Pirms gada es ieraudzīju interesantu virsrakstu kādā medijā: «Kas ir pašreizējā Latvijas galvenā baņķiere – pensionāre un divu dēlu māte Zoja Razmusa?» Proti, aprakstot sievieti, pirmais vārds ir skaista, apburoša, cik viņai ir bērnu, kāds ir viņas vecums. Turpretim vīrieti apzīmē ar stiprs, gudrs, veiksmīgs.

– Neaizmirsīsim – bagāts.

– Bet neviens nesaka, cik viņš ir smuks un apburošs uzņēmējs. Nav dzirdēts. Gribas pajautāt Imantam Freibergam, vai viņam arī teica, ka Vaira Vīķe-Freiberga ir skaista un apburoša, bet tam, ka viņa ir valsts prezidente, nav nozīmes.

Varbūt ir dzirdēts teiciens godātie kungi un cienījamās dāmas? No valodas perspektīvas tas ir man nesaprotams.

– Jā, saskaņā ar etiķeti Valsts prezidents ir augsti godātais, bet Saeimas priekšsēdētāja – ļoti cienījamā.

– Tas parāda attieksmes atšķirību. Gods ir tas, kas tev ir, piemīt, tas ir tevī. Cieņa ir tas, ko tev piešķir, dod citi. Un cieņu nereti izrāda, sakot: ak, cik skaista, cik apburoša kundze. Kāpēc sieviete nevar būt godājama, to es tiešām nesaprotu.

Un vēl par valodas perspektīvu. Labākās īpašības cilvēkam pārsvarā tiek raksturotas kā vīrišķīgas. Piemēram, ja vīrietis grūtā situācijā uzņemas atbildību, tā ir vīrišķīga rīcība. Sanāk, ja sieviete uzņemas atbildību, viņa kļūst mazāk sieviete un pieņem vīrišķīgu lēmumu? Vai viņas atbildības uzņemšanās ir sievišķīga? Vai vēl kā citādi raksturojama? Vīrišķībai piedēvē spēku. Kā man izturēties pret Rebeku Kohu, vai viņa ir mazāk sieviete tāpēc, ka ir spēcīgāka par vīriešiem? Domāju, ja es tā teiktu, tad pelnīti dabūtu pa muti.

– Kāpēc feminisma saturs tagad ir tāds – uzputots, radikāls, skaļš?

– Es nesaku, ka saturs ir absolūti tāds, bet reizēm tas tā izpaužas. Tā notiek daudzās kustībās – radikālākie viedokļi ir skaļāki. Tos apspriež, citē medijos, un visa kustība, kā, piemēram, feminisms, tiek raksturota ar to, ko pateica viens radikāli noskaņots cilvēks.

– Tātad feminisma kustība nevis par sievietēm, bet pret vīriešiem?

– Precīzi. Ir arī izveidojusies kustība par vīriešu tiesībām, kas ir «baigais» ienaidnieks sieviešu kustībai tā vietā, lai viņi kopā risinātu problēmas. Vīriešiem ir papilnam problēmu, vīrieši ir visvairāk ieslodzījumā, vīriešu vidū ir visvairāk pašnāvību, mentālu slimību. Ir identificētas ar izglītību saistītas problēmas. Neesmu dzirdējis par risinājumiem. Skolas laikā zēni ir visvairāk nesekmīgi, tiek atskaitīti. Viņi ir aktīvi, grūti nosēdēt stundās. Bet atcerēsimies, ka zēniem piemērs ir citi vīrieši, tas, kā viņi uzvedas. Ir pierasts, ka vīriešu sporta veidi ir aktīvi – hokejs, futbols, basketbols.

– Vai dzimumu līdztiesību var ieviest ar piespiedu metodēm? Piemēram, noteikt sieviešu proporciju parlamentā, ministru kabinetā, uzņēmumu pārvaldēs. Eiropas Komisija zināmā mērā to spiež darīt, un dzimumu līdzsvara kvotas darbojas vairākās valstīs.

– Tas būtu samērā pretrunīgs regulējums. Sanāk kā? Ja sieviete ir mazāk kvalificēta, viņa iegūst darbu tikai tāpēc, ka ir sieviete? Tādējādi noplicinām valsts attīstību. Bet, no otras puses, motivācija ir man saprotama, sievietēm tur būtu jābūt. Negalvoju, ka 50:50. Bet mēs ejam uz to, šobrīd Saeimā ievēlēts vairāk sieviešu nekā iepriekšējās. Metode, kā panākt dzimumu vienlīdzību vismaz amatos, ir izglītība un pamudinājums. Latvijā nav slikta situācija, Latvijā sieviešu skaits vadošos amatos ir lielāks nekā vidēji Eiropas Savienībā.

– Manuprāt, feminisma jēgu daļa cilvēku mēdz vienkāršot un banalizēt un negrib noskaidrot, kas tas ir. Visprimitīvākais uzskats, ko esmu joprojām dzirdējusi – tā ir neglītu, neiekārotu, neprecētu sieviešu cīņa pret vīriešiem.

– Iegūstot nepareizu priekšstatu vai paklausoties radikālus viedokļus, var izkristalizēties viedoklis, ka feministes ir vīriešu nīdējas, viņas grib ģērbties maisveida drēbēs. Man ir problēma ar Latvijas feministēm. Esmu novērojis, ka daudzas feministes uzskata – viņas labāk zina, ko vēlas sievietes, nevis pieļauj, ka katra sieviete pati var izlemt, ko grib. Piemēram, pagājušajā gadā sešpadsmitajā martā skaisti ģērbtas sievietes bija nostājušās pie Brīvības pieminekļa. Vietējā feministu forumā izcēlās skandāls – kā sievietes sevi var tā objektivizēt. Bet pie pieminekļa bija arī jauni un skaisti vīrieši.

– Atceros, strīds izvērtās par ziedu vainadziņiem, vienādajiem tērpiem un vecumu. Visas goda sardzes sievietes pie Brīvības pieminekļa bija jaunas.

– Jā. Tas bija interesants notikums, jo feministes sastrīdējās, kā uztvert šo notikumu, un tagad feisbukā ir divi feministu forumi: tie, kuri uzskata, ka ir «okei» stāvēt pie Brīvības pieminekļa ar vainadziņiem, un tie, kuri uzskata, ka tas sievieti pazemo un objektivizē un vispār vīrieši viņām to uzspieda. Manuprāt, cilvēkiem, kas uztver feminismu kā vienlīdzības kustību, būtu jābūt spējīgiem vairāk par to runāt un vairāk iestāties par vienlīdzību.

– Sieviete tāpat kā vīrietis var ģērbties jebkā. Ja patīk, ar vainadziņu galvā, ja patīk, reperu stila apģērbā. Vai rozā biksēs.

– Attieksme, ko novēroju, robežojas, kā man šķiet, ar radikālāko vīrieštiesību aizstāvju viedokli. Stāsts ir par to, ja sieviete ir ģērbusies ārkārtīgi izaicinoši, tad varbūt viņa tiešām izaicina vīrieti, viņa sevi tā objektivizē, ka pasniedz sevi kā vieglas uzvedības sievieti.

– Tas nenozīmē, ka ir tiesības sievieti izvarot. Man vienmēr ir bijis jautājums, kā jāģērbjas, lai caur apģērba «valodu» pieprasītu izvarot. Tāds apgalvojums ir tik absurds, ka, manuprāt, nav pat jāpierāda. Vai mēs zinām, ko cits cilvēks domā, ja to nepajautājam? Toties interpretējam paši. Arī par tiem nelaimīgajiem vainadziņiem.

Jūsuprāt, kur Latvijā feminismam ir jāizpaužas visskaļāk?

– Beidzot pieņemt Stambulas konvenciju.

– Tik un tā pieņems, citu variantu nav.

– Pieņems. Tagad brēka ir liela, lai gan nekā nav. Pabrēc par vienu vārdu, bet realitātē Stambulas konvencijā iestrādātas labākās prakses, kā apkarot vardarbību. Un atkal jākomentē valoda. Izteikums «vardarbība pret sievieti» ir ārkārtīgi pasīvs. Proti, tā ir sievietes identitāte vai raksturojums, ka pret viņu tika veikta vardarbība. Darītājs ir pazudis no šī teikuma. Nevis, piemēram, vīrietis izvaroja sievieti, bet sieviete ir izvarota. Tas ir viņas jaunais raksturojums. Un līdz ar teikuma maiņu mēs pazaudējam būtiskāko, ka tā ir vīriešu vardarbība un no vīriešu vardarbības cieš ne tikai sievietes un meitenes, bet arī citi vīrieši un zēni. Tā. Tagad tieku pieskaitīts pie vīriešu nīdējiem. (Smejas.)

Mēs neko neuzzināsim, ja jautāsim sievietei, kāpēc viņa tika izvarota, kāpēc pret viņu veikta vardarbība. Mēs viņu varam iztaujāt, cik gribam, bet jāiztaujā ir vardarbības veicējs. Ir hipotēze, kas dažādās valstīs apstiprinās, bet citās nē. Hipotēze attiecas uz vīriešu rakstura īpašību dažādības diapazonu. Mērot intelektu, vīriešu ir vairāk abos ekstrēmi atšķirīgos polos. Ir vairāk ārkārtīgi gudru vīriešu nekā ārkārtīgi gudru sieviešu, un ir vairāk ārkārtīgi stulbu vīriešu nekā ārkārtīgi stulbu sieviešu. Sievietes vairāk centrējas šo raksturojumu centrā. Līdz ar to sievietes, kurām intelekts ir zem vidējā, pārsvarā ir gudrākas nekā vīrieši ar intelektu zem vidējā. Ar vienu izņēmumu. Sievietēm ar vidēju intelektu vārdu uzdevumos tas ir vidēji augstāks nekā vīriešiem. Bet ne visās sabiedrībās tas ir tā.

Manuprāt, būtu pastiprināti jāpēta, kāpēc daži vīrieši ir ārkārtīgi stulbi un kāpēc nepietiekami daudz sieviešu ir ārkārtīgi gudras. Vairāk ģēniju ir vīrieši. Kāpēc? Iespējams, izglītības dēļ. Iespējams, no vīrieša tiek vairāk gaidīts, un daži izraujas, bet daži salūst. Vīriešiem pašnāvību līmenis ir augstāks nekā sievietēm, viņiem ir vairāk izplatītas kardiovaskulārās slimības. Manuprāt, būtu vērts pētīt no vīriešu un sieviešu skatpunkta, kāpēc tā ir. Varbūt varam izveidot izglītības sistēmu, kas ir labāka visiem, lai pabīdītu visus uz augšu un samazinātu pašnāvību skaitu. Bet es šobrīd neredzu atbildi, kāpēc tā notiek. Tomēr izskatās, ka starpība starp vīriešu un sieviešu intelektu samazinās, un, iespējams, feminisms strādā tajā virzienā. Gudrāku sieviešu ir vairāk.

– Pateicoties boļševikiem, sievietes tika izrautas no virtuves verdzības mājās un iejūgtas komunisma celšanā vienlīdzīgi ar vīriešiem. Bet – nebūs bērnu, nebūs nācijas. Piespiest dzemdēt patriotisku motīvu dēļ vairs nesanāk, auseklīšu orgasma laiks ir pagājis. Kā risināt sabiedrības novecošanās problēmu?

– Sieviete nav bērnu ražotne. Sieviete ir indivīds. Lasīju, ka Latvijā iedzīvotāju skaits līdz piecdesmitajam gadam varētu samazināties un pēc tam sāks palielināties. Iedzīvotāju skaits samazinās, jo mums ir maz sieviešu reproduktīvā vecumā. Un ir neproporcionāli daudz vecu cilvēku. Interesanti, ka dzimstības koeficients Latvijā uz katru sievieti ir pastāvīgi lielāks nekā Igaunijā kopš 2013. gada. Varbūt Igaunijā ir vairāk sieviešu? Latvijā ir samērā liela mazuļu un mātes mirstība. Varbūt veselības aprūpes sistēma ir atslēga uz mūsu demogrāfisko situāciju?

– Kas izraisīja jūsu interesi par feminismu?

– Kādreiz interesējos par cilvēka tiesībām, sākot apzināties sevi kā pilsoni. Ir jābūt sapratnei, kādu politiku tu vēlies – liberālu, konservatīvu. Arī starp tām ir plašs spektrs. Mēģinot sevi izprast kā pilsoni, es sapratu, ka esmu par vienlīdzību. Un kā to nosaukt? Dzimumvienlīdzība ir feminisms. Es biju nepilsonis. Pieņēmu pilsonību divtūkstoš septītajā gadā. Drīzumā bija vēlēšanas, un vajadzēja saprast, kā es balsošu. Varbūt pirms pilsonības iegūšanas interese nebija tik ārkārtīgi liela, bet pēc tam, apzinoties sevi kā pilsoni, parādījās atbildība pret valsti – izdarīt savu izvēli.

– Un kā apkārtējie uztver, kad sakāt: es esmu feminists?

– Draugu vidū ir vairāk liberāli noskaņoti cilvēki, un viņiem tas nav šķērslis. Ja es dzīvotu vairāk konservatīvā vidē, pieļauju, ka zaudētu kādu draudzību. Bet neesmu to piedzīvojis un nevaru pateikt, kā būtu, ja būtu. Augot kā pilsonim, veidojās izpratne, ka es gribu būt par līdztiesību.

– Kādas feminisma izpausmes Latvijā jums šķiet ārkārtīgi nepieņemamas?

– Varētu būt tas, ko jau teicu. Ka ir noteikts sieviešu kopums, kas uzskata, ka viņas zina, kā citām sievietēm būtu jājūtas.

– Iespējams, radikāli uzskati ir vajadzīgi, lai panāktu problēmas saasināšanu un vēlāk varētu to risināt.

– Es teiktu gan jā, gan nē. Radikālam spēkam veidojas pretkustība. Šobrīd redzam sabiedrības radikalizēšanos dažādos jautājumos. Ne tikai feminisma jautājumos. Un plaisa starp dažādi domājošiem cilvēkiem kļūst lielāka. Mēs nevarēsim kā sabiedrība virzīties tālāk, ir jābūt centra spēkam, kas varētu uz sevi to vilni pavilkt. Nezinu, kas tas varētu būt, varbūt spēcīgi viedokļu līderi, kuri apzinās problēmas. Ja cilvēks kaut ko uzskata, tātad ir iemesls, kāpēc viņš domā tieši tā. Bet, ja piedzīvo pilnīgi pretēju viedokli, kas ir pārāk skaļš un brēc uz tevi no visām pusēm, tu arvien vairāk iecementējies savā pozīcijā. Bijuši pētījumi, kā cilvēki reaģē uz informāciju, kas ir pretrunā ar viņa politisko pārliecību. Pārsvarā fakti neiedarbojas. Piemēram, vakcinācija. Ir pierādīta vakcīnu iedarbība. Ir dati par epidēmijām. Tik un tā ir cilvēki, kuri saka: nē, tā ir sazvērestība.

– Viedokļu līderim ir atbildība par to, ko viņš runā, un par sacītā sekām. Arī viedokļu līderis nevar šķelt. Un pat arhibīskapa sacītajam visi nepiekritīs.

– Starp citu, Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur luterāņu baznīca atļāva ordinēt sievietes un pēc tam aizliedza. Un arhibīskaps teica, ka tas esot ceļš uz geju laulībām. Kā?! Bet viņš ir autoritāte. Mēs nevaram pārmest cilvēkiem, ka viņi tic viedokļu līderiem. Mēs varam pārmest viedokļu līderiem.

Dmitrija Golubeva CV

Sabiedriski aktīvs IT speciālists.

Reizēm rīko diskusijas. Domnīcas «Profectus» dibinātājs.

Nākotnes politikas pētnieks.

Par sevi saka – skeptiķis. Paša vērtējums sev – humānists.