Profesors Viesturs Boka: Notiek “cietais breksits” veselības aprūpē

Viesturs Boka ir strādājis slimnīcās 47 gadus. Rīgas 1. slimnīca, Stradiņa slimnīca, Linezera slimnīca, Austrumu klīniskā universitātes slimnīca… Patlaban – viņš ir Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors, medicīnas zinātņu doktors, Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis.

Ar Viesturu Boku runājam par valdību, kas nepilda likumus, par ugunsgrēku veselības aprūpē un par demokrātiju kā vairākuma ārprātu.

– Kā vērtējat to, ka Saeima neievēro likumus? Proti, pērn tā teju vienbalsīgi pieņēma likumu par 20% algu pieaugumu mediķiem, bet šogad atteicās to īstenot. Kas notiks tālāk? Varbūt mēs visi varētu neievērot likumus?

– Atbildēt uz šo jautājumu būs grūti jebkuram šajā situācijā iesaistītajam – gan tiem, kuri likumu pieņēma, gan tiem, kuri piedalās protestos un gaida 20% algas pieaugumu. Cēlonis ir ilgstoši ielaista slimība – smagas kaites mocīts pacients pieprasa ātru un skaidru ārstēšanas rezultātu, bet viņam atsaka. Un tā notiek jau gadus trīsdesmit. Pa vidu vēl bija 2009. gada krīze ar 20% voluntāru algu samazinājumu, un šis krīzes cirtiens joprojām nav sadzijis. Rietumos bieži notiek protesta akcijas un streiki ar vidusmēra prasībām par piecu līdz septiņu procentu algu pieaugumu, bet to pieprasa teju katru otro gadu. Grūti atcerēties prasības vienā gājienā palielināt algas par 20%. Tas tikai nozīmē, ka mūsu mērs šoreiz ir pārpilns. Šāds skaitlis likumā tika iebalsots savtīgu politisku ambīciju un dažādu viltīgu manipulāciju rezultātā, par to nav ne mazāko šaubu. Jautājums – ko darīt tālāk? Tiesiskās paļāvības princips ir: pildīt likumu. Labi gribot, šo solījumu tomēr var izpildīt. Ja vien šis jautājums ir pritoritāte un ja gribam lielās problēmas atrisināt vispirms. Ja tā ir tikai miglas pūšana un deklaratīva prioritāte «uz papīra», tad, protams, nekas nesanāks.

– Tai vajadzēja būt Saeimas un visas valdības prioritātei. Izskatās, ka tā tomēr «nepieder» nevienam.

– Tai pirmām kārtām vajadzēja būt premjera un visas valdības prioritātei. Jo vienam ministram nav tādu instrumentu, kas varētu ietekmēt visu tautsaimniecību. Tā, piemēram, administratīvi teritoriālā reforma (ATR). Vai kādam šodien ir skaidrs, kurp un kā pacienti brauks, lai veiktu, piemēram, datortomogrāfiju vai žultspūšļa operāciju? Kā šīs reformas rezultātā pārveidosies slimnīcas, kā notiks pacientu plūsmu regulēšana no vienas slimnīcas uz citu? Kopējā ATR kontekstā parādītu arī veselības aprūpes reformu neredzam. Valdībai trūkst visaptverošas, saprotamas un pēctecīgas politikas! Ārstu biedrības prezidente, rūpīgi pētot budžeta projektu, bija atradusi 37 miljonus eiro, par ko varētu diskutēt mediķiem trūkstošās naudas sakarā. Tie ir tikai kādi 0,37 procenti no valsts budžeta! Premjers Kariņš izteicās, ka viņš nesaprotot, kur paliek slimnīcām novirzītā nauda. Ja nesaprotat, tad izpētiet un uzziniet. Bet par argumentu naudas nedošanai izmantot atziņu «es nesaprotu» – tas nu ir savādi. Finanšu ministrs Reirs reaģēja cietāk – naudas vairāk nebūs, mēs budžetu nepārskatīsim. Valsts prezidents noslēdza apli: jāsalāgo likumu normatīvā bāze, bet viņš tā arī nepateica – likumā noteikto naudu algām dot vai nedot?

– Normatīvo bāzi var «sakārtot» tā, ka nauda vairs nav jādod…

– Ja valsts augstākās amatpersonas pauž šādu viedokli, es to varu nosaukt par «cieto breksitu» veselības aprūpē. Sak, paliekam tur, kur esam, un būs tā, kā būs. Un vēl: mani kaitina postpadomju nosaukums «mediķi». Tulkojumā no angļu valodas «mediķis» ir ārsts. Profesijas ir ārsts un medicīnas māsa. Vai visiem algu vajadzētu palielināt solidāri? Tāds ir Ārstu biedrības un arodbiedrības viedoklis, un es pret to nenostāšos. Bet… Ja ciemā deg vairākas mājas, vai ir prātīgi pa druskai aplaistīt visas? Vispirms jānovērš konkrēts ugunsgrēks, pēc tam jādomā, ko darīt, lai glābtu visu pārējo, un kur rakt akas. Šābrīža prioritāte, manuprāt, ir valsts sektorā strādājošie – medmāsas, jaunie ārsti, anesteziologi, NMPD strādājošie.

– Jautājums ir tāds: vai visi piekrīt, ka ir ugunsgrēks?

– Viena no totalitāras varas pazīmēm ir sēt šaubas sabiedrībā. Šaubas ir iesētas: naudu nedrīkst dot, ja pat premjers nezina, kur tā pazūd. Salīdzināsim divas daudzprofilu slimnīcas: Tallinas un Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu. Abas ir līdzīgas pēc darbinieku skaita, Austrumu slimnīcā finansējums pie vienādām diagnozēm uz vienu slimnieku ir ap 900 eiro, Tallinas slimnīcā – 1700 eiro. Karolinskas hospitālī (Zviedrijā) uz vienu pacientu ir sešas reizes lielāks finansējums nekā Rīgā. Un Zviedrijā neviens nebrīnās, kur slimnīcā paliek nauda. Slimnīcu finansēšanas neadekvātajos tarifos ietilpst viss – alga, medikamenti, aparatūra, slimnīcas uzturēšana un nolietojums. Mēs, teiksim, iedodam ārstam lielu algu, bet viņam trūkst medikamentu, lai kvalitatīvi ārstētu, piedevām viņam ir salūzusi aparatūra, savukārt būvinspekcija atzinusi telpas par nederīgām… Taču mums ir jāpanāk, lai darbojas visa ārstniecības ķēde: lai ārstam pietiek resursu un pacientiem nepietrūkst zāļu. Nu jau pirms gadiem 20 Melngalvju namā notika starptautiska konference Veselību visās politikās: ko konkrēti katra ministrija dos veselības aprūpei? Ja prioritāte ir tikai tam, lai «izsistu» naudu, un viens ministrs tādējādi izsit krēslu no cita ministra dibena apakšas, tad to būs grūti nosaukt par plānotu un mērķtiecīgu politiku. Veselības aprūpe nav šaura nozare, tā ir valstiskās drošības pamats. Ja sociālais bloks ir nedrošs, ja to veido nedroši un nepārliecināti cilvēki, tad arī valsts drošība nav diez ko augstā līmenī. Ja viss ir palaists pašplūsmā, priekšplānā parādās populisti ar dažādiem apšaubāmiem lozungiem.

– Jūs atbalstītu mediķus, ja viņi streikotu?

– Man ir tāds piemērs. Bija aviokompānijas Lufthansa pilotu streiks. Viņi nestreikoja par lētākām aviobiļetēm, bet gan par savu algu. Kā jūs domājat: vai Lufthansa piloti saņem mazas algas?

– Domāju, ka lielas.

– Bet viņiem bija prasības, un viņi tomēr streikoja. Vai kāds viņus par to publiski nosodīja? Domāju, ka ne. Ārstu un medmāsu iespējamo streiku ietekmē sociālā atbildība: vai necietīs pacienti? Pasažieri lidostās kurnēdami pārcieta streiku, savukārt mums jābūt pārliecinātiem, ka streika laikā nepalielināsies pacientu mirstība. Mēs esam sagaidījuši brīdi, kad ārsti un medmāsas vairs nekautrējas iestāties par savām tiesībām – tāpat kā to nekautrējās darīt Lufthansa piloti. Latvijā streika gadījumā – ir daudz normatīvu, kas padara juridiski korekta ārstu un māsu streika organizēšanu gandrīz neiespējamu. Tas pirmkārt. Otrkārt: ārstu cunfte ir ļoti neviendabīga pēc specializācijas un nodarbinātības valsts un privātajā sektorā. Latvijā ir seši līdz septiņi tūkstoši dažādu specialitāšu un dažādi atalgotu ārstu. Ārstu biedrības moto Gens una sumus (esam viena cilts – latīņu val.) protesta dizainu un motivāciju cilvēciski veido ļoti sarežģītu. Streika būtība ir – radīt neērtības, lai streiks tiktu pamanīts, tomēr nevar ignorēt jautājumu, kurā brīdī sabiedrība varētu vērsties pret šo profesiju, ja pacienti sāktu ciest streika dēļ.

– Kam šajā gadījumā ir jācieš?

– Domāju, ka vajadzētu ciest tiem cilvēkiem, kuri realizē sociāli bezatbildīgu politiku. Tāpēc ir tik svarīgi konstatēt, vai sabiedrība atbalsta ārstu streiku. Pēdējās nedēļās sabiedriskajos medijos notikusi milzīga ārsta profesijas organizēta demonizācija un diskreditācija, kas savādā kārtā sakrīt vienlaikus ar šīm protesta akcijām. Tāpēc, izskatās, cilvēki ir mazliet atsaluši pret ārstu un medmāsu prasībām. Ja sabiedrība būtu solidāra, spiediens pret valdošo eliti būtu spēcīgāks. Šobrīd inducētais atsevišķu neapmierināto pacientu skaļums traucē saklausīt ārstu un medmāsu protestu jēgu.

– Un tomēr cilvēku interese par mediķa profesiju ir nerimstoša: ne par vienas profesijas pārstāvjiem nav tik daudz seriālu kā par ārstiem.

– Domāju, tas ir tāpēc, ka vismaz 95% iedzīvotāju ir stabils viedoklis par veselības aprūpi, par slimnīcām un ārstiem, un par šo tēmu ir gatavs runāt ikviens – ar pārliecību, ka tieši un tikai viņam ir taisnība. Subjektīvi negatīvais viedoklis ir stabili populārāks par pozitīvo…

– Protams. Pēc principa – sliktās ziņas ir labās ziņas… Kāds ir jūsu viedoklis par Saeimas atlaišanu?

– Atbilde nav vienkārša. Latvijas ārstu biedrība uzskata, ka jārīkojas noteikti un mērķtiecīgi. Skaidrs, ka liels parakstu skaits parādīs politiķiem cilvēku neapmierinātības pakāpi ar valsts pārvaldes aroganci. Bet es mazdēlam mācu spēlēt šahu… Mēs nevaram tikai pateikt: e2 – e4, atlaižam Saeimu! Šaha partijā ir vēl kādi 40 gājieni. Un ja man padomā nav vēl vismaz kādi 20 gājieni, kas sekos pēc «Saeimas atlaišanas», man jābūt uzmanīgam jau ar savu pirmo gājienu. Protams, neizdarot pirmo gājienu, nevar uzvarēt partiju… Uz pirmo soli cilvēkus sasaukt var diezgan ātri. Tikai – kas sekos tālāk? Tāpēc man uz jūsu jautājumu šobrīd nemaz nav jāatbild, jo priekšā vēl ir gandrīz gads, es varu domāt – parakstīties vai neparakstīties. Rosinājumu atlaist Saeimu jau izšķirs sekojošs referendums. Ir taču pilnīgi skaidrs, ka valsts iekārta nemainīsies un Saeima joprojām būs. Bet vai iepriekšējā populisma uzvaras gājiena iespaidā mēs iegūsim labākus deputātus? Vai arī dabūsim atkal pilnīgi jaunus, kuri neko nezinās par valsts pārvaldi un kuriem vajadzēs visu sākt mācīties no jauna? Valstī ir ļoti daudz problēmu, jādomā par visām – par robežām un ceļiem, par labklājību un izglītību utt. Vai mēs varam patlaban atļauties rīcību, kas ir neprognozējama? Kā mūsu stratēģiskie partneri to vērtēs?

– Varbūt šī Saeima jāizslimo kā dizentērija – ar visiem nepatīkamajiem simptomiem, lai pēc tam saprastu, ar ko vairs nevajag slimot nekādā gadījumā?

– Tieši tā. Mums būtu jāiepazīstas vēl ar kādām šīs Saeimas izpausmēm, lai mēs zinātu, no kā jāizvairās nākamajās vēlēšanās. Bet tas, ka cilvēkiem ir iespēja izteikties par politisko procesu, tas ir labi, nāc un runā kā Haidparkā. Tikai logus nesitīsim. Ja daždesmit tūkstoši domā, ka Saeima jāatlaiž, viņiem ir tiesības tā domāt. Ja atlaižam šo Saeimu, vajadzētu domāt par to, ko mainīt: vai daļēji ieviest mažoritāro vēlēšanu sistēmu, vai palielināt prasības deputātiem, ieviešot kādus atlases kritērijus, lai mēs būtu pārliecināti par piemērotību parlamentārajam darbam.

– Ja topošajiem autovadītājiem pārbauda psihisko stāvokli, varbūt tādas pārbaudes vajadzētu ieviest arī topošajiem deputātiem: valsti vadīt tomēr ir komplicētāk nekā vadīt auto…

– Tas ir sarežģīti. Cilvēktiesības un privātās dzīves neaizskaramība ļauj ļoti ilgu laiku cilvēkam izvairīties no tā, ka viņā varētu atpazīt kādas slimības pazīmes. Kritiski tas varētu izpausties krīzes brīžos, apdraudot sabiedrisko kārtību un drošību. Arī topošajiem šoferiem tādas slimības nevar tik vienkārši noteikt: tas prasa lielāku laika ekspozīciju. Bet no otras puses: pasaulē paliekošas mākslas vērtības ir radījuši cilvēki ar spēcīgām nobīdēm no psihiskās normas. Ja ģenialitāte ir bijusi ar šādām nobīdēm un mēs to vēlamies apkarot, vai mēs nezāģējam kājas tam krēslam, uz kura sēžam? Ja šie cilvēki neapdraud citu cilvēku drošību, lai viņi nāk ar savām idejām. Būs vairākums, kas to visu regulēs. Lai gan Platons pirms 2000 gadiem skaidroja, kas ir demokrātija. «Demokrātija ir vairākuma ārprāts,» viņš teica. Un kas mums nosaka valsts politiku? Vairākums. Cik kvalitatīvs ir šis vairākums? Vai tas domā analītiski? Vai tas ir ietekmējams?

– Šī Saeima perfekti iemieso Platona teicienu.

– Braukdams uz interviju, Latvijas Radio Brīvajā mikrofonā dzirdēju, ka viens vīrs teica: «Es neko labāku par šo Saeimu neesmu redzējis!» Tāds ir viņa viedoklis. Arī Saeimā nereti parādās ļoti īpatnēji viedokļi: tur īpaši ir attīstīts komēdijas žanrs.

– Pateicoties ne tikai šai, bet arī citām Saeimām, ir «panākta» situācija, ka ik gadu no Latvijas aizbrauc ap 200 medicīnas speciālistu – māsas, ārsti… Drīz paliksim bez veselības aprūpes?

– Nomierināšu jūs ar divām labām ziņām. Pirmkārt. Pasaulē nav nevienas valsts, kam būtu izdevies līdz galam iznīcināt veselības aprūpi. Otrkārt. Pēc DNB aptaujas datiem, vairāk nekā puse no Latvijas iedzīvotājiem ieteiktu saviem radiniekiem mācīties par ārstiem. Tāpēc var secināt, ka rezerves būs. Bet ārsti aizbrauc… Tur ir vairāki aspekti. Mediķu migrācija notiek visās valstīs. Jaunie ārsti grib realizēties savā profesijā, viņi taču ir desmit gadu mācījušies. Nu, labi, aizsūtīsim ārstus uz reģioniem un maksāsim viņiem lielu algu. Bet ārsts grib intensitāti, viņam vajag 120 operāciju, taču tur nav tik daudz iedzīvotāju. Daudzi ārsti aizbrauc uz arzemēm, lai meklētu praksi, kvalifikāciju, tālāku izglītošanos – un ne jau tāpēc, ka viņi nemīlētu dzimteni. Turklāt priecē fakts, ka ir arī ārsti – repatrianti.

– Jūs esat Latvijas Universitātes mācībspēks. Ko domājat par situāciju, ko lielākajai Latvijas augstskolai uzspiedusi Izglītības un zinātnes ministrija (IZM)?

– Ir notikusi brutāla politiskās varas iejaukšanās augstskolas darbībā un autonomijā. Pirms spert šādus soļus pret Universitāti, vajadzēja domāt par sekām. Šis galīgi nebija tas jautājums un prioritāte, kurā Ministru kabinetam vajadzēja tā iespringt. Valstij ir tik daudz citu problēmu, kuras steigšus vajag risināt! Universitāte pati pieņēma lēmumu, pati izstrādāja savus dokumentus un atbilstoši rīkojās. Tas nebija valdības, pat ne IZM jautājums. Jau no paša sākuma šis «vilciens» tika nolikts uz nepareizajām sliedēm – visas pazīmes par to liecina. Ar tiesas procesu palīdzību nepārtraukti mainīt rektora pienākumu pildītājus – tas ir pilnīgi aplami.

Foto: F64