Pūces teritoriālā reforma atjauno 1967. gada rajonu iedalījumu
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija turpina reklamēt administratīvi teritoriālās reformas iespējamos ieguvumus. Publiskai vērtēšanai ir nodots ziņojums Par sabiedriskai apspriešanai izvirzāmo administratīvi teritoriālā iedalījuma modeli. Šo dokumentu ir parakstījis vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce.
Pūces administratīvi teritoriālās reformas piedāvājums ir daudz vieglāk saprotams, ja to aplūko, savietojot jauno novadu robežas nevis ar pašreizējo administratīvi teritoriālā iedalījuma novadu karti, bet gan ar veco – rajonu teritoriāli administratīvā iedalījuma karti, kas bija spēkā no 1967. gada līdz 2008. gadam, jo Pūces reforma, ja neskaita vairākas nelielas kosmētiskas korekcijas, būtībā ir atgriešanās pie kādreizējā Latvijas iedalījuma rajonos, tos pārdēvējot par novadiem. Rīga un Jūrmala pēc reformas īstenošanas paliktu kā republikas pilsētas. Kādreizējās robežās (pirms 2009. gada) tiktu atjaunoti Talsu, Tukuma, Kuldīgas, Saldus, Dobeles, Ogres, Gulbenes, Madonas, Jēkabpils, Balvu un Ludzas rajoni. Nemainītā veidā, vienīgi pievienojot republikas pilsētu kā nākamā novada centru, tiktu atjaunoti Jelgavas, Ventspils, Liepājas, Rēzeknes un Daugavpils rajoni.
No 26 rajoniem 16 tiktu restaurēti pilnībā – kādreizējās robežās vai pievienojot tiem republikas pilsētu, kas atrodas rajona centrā. Vēl pieciem bijušajiem rajoniem (Aizkraukles, Cēsu, Bauskas, Limbažu un Krāslavas) tiktu mainīta viena līdz triju pagastu piederība. Kādreizējā Aizkraukles rajona Valles un Kurmenes pagastus ir plānots pievienot reformētajam Bauskas novadam. No kādreizējā Limbažu rajona tiktu «nogriezts» Lēdurgas pagasts, kuru pievienotu Siguldas novadam u.c.
Vērā ņemamas izmaiņas skartu tikai piecus no kādreizējiem 26 rajoniem. Tiek piedāvāts trīs 1967.-2008. g. rajonus – Rīgas, Valkas un Preiļu – sadalīt mazākos novados.
No kādreizējā Rīgas rajona plānots izveidot sešus novadus. Pilnībā tiktu sadalīti Valkas un Preiļu rajoni. Preiļu rajons tiktu pārdalīts divos novados – Līvānu novadā un Preiļu novadā. Līvānu novada robežas paliktu tieši tādas, kādas tās ir pašlaik, bet pie Preiļu novada tiktu pievienoti tie kādreizējā Krāslavas rajona pagasti, kas savulaik pievienojās Aglonas novadam (Šķeltovas, Grāveru un Kastuļinas pagasts).
Kādreizējo Valkas rajonu plānots sadalīt divās daļās – Valkas un Smiltenes novadā. No kādreizējā Alūksnes rajona plānots atdalīt Apes novadu, kas tiktu pievienots lielajam reformētajam Smiltenes novadam. No kādreizēja Cēsu rajona tiktu atdalīts Raunas novads (Raunas un Drustu pagasts), kas arī tiktu pievienots lielajam reformētajam Smiltenes novadam. Plānots radikāli mainīt robežu starp kādreizējiem Valmieras un Valkas rajoniem. Valmieras novadam paliktu tie kādreizējā Valkas rajona pagasti, kuri 2009. gada reformas periodā pievienojās Valmierai tuvākajiem novadiem (Trikātas pagasts Beverīnas novadam un Ēveles pagasts – Burtnieku novadam). Lai, atdalot Smilteni, reformētais Valkas novads pilnībā neizzustu, no kādreizējā Valmieras rajona Valkas novadam plānots pievienot Rūjienas un Naukšēnu novadu. Tieši šīs izmaiņas ir radījušas gan neizpratni, gan kritiku, un ir ļaudis, kas šos priekšlikumus saista ar VARAM vadības un šo novadu līderu personīgo rēķinu kārtošanu. Personas, kas uzdevās par «ekspertiem», nokopēja padomju laikā izstrādāto 1967.-2008. g. rajonu sistēmu, to viegli pielaboja un, uzdodot to par «jaunu» administratīvi teritoriālo iedalījumu, ieguva valsts finansējumu – vairākus simtus tūkstošu eiro!
Mazie novadiņi kā klucīši tika atbīdīti atpakaļ vecajā rajonu iekārtā. Vienīgās izmaiņas, kad tiktu mainītas novadu robežas, ir paredzētas starp Olaines un Ķekavas novadiem. Olaines novads no Ķekavas novada saņemtu Misas upes kreiso krastu, bet Ķekavas novadam teritorijas zaudējums tiktu kompensēts, «uzdāvinot» tam Baldones novadu. Lai veiktu šīs izmaiņas, nekādi «zinātniskie pētījumi» nebija vajadzīgi. Olaines novadam ir divi teritoriāli nodalīti apgabali, un starp šīm teritorijām ir Ķekavas novada «koridors», kuru tad arī plānots atdot Olaines novadam, lai likvidētu šī novada sadalījumu divās teritoriālajās vienībās.
Protams, tā vienkārši atzīt, ka «jaunā» administratīvi teritoriālā reforma ir viegli modificēts padomju laikā izveidotais administratīvi teritoriālais rajonu iedalījums, kas bija spēkā no 1967. līdz 2008. gadam, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs neatļāvās, tāpēc ziņojumā Par sabiedriskai apspriešanai izvirzāmo administratīvi teritoriālā iedalījuma modeli ir iekļauts safabricēts pamatojums par atklātajām «likumsakarībām», kuru dēļ notiek reforma. Viens piemērs: «Vērtējot pašvaldības pēc administratīvajiem izdevumiem, ir identificējama likumsakarība (sk. 10. attēlu) – pašvaldībās ar augstākiem administratīvajiem izdevumiem ir arī mazākas darba iespējas un daudz lielāks prognozētais iedzīvotāju skaita samazinājums līdz 2030. gadam.» (ziņojuma 11. lpp.)
Lai pārbaudītu šo «likumsakarību», izmantosim tieši tos datus, kuri ir iekļauti ziņojumā Par sabiedriskai apspriešanai izvirzāmo administratīvi teritoriālā iedalījuma modeli. No ziņojuma otrās tabulas paņemsim datus par iedzīvotāju skaitu 2000. un 2018. gadā un aprēķināsim šo gadu laikā radušās iedzīvotāju skaita izmaiņas procentos (šādas izmaiņas iekļaujamas jebkuras prognozes pamatā). Savukārt dati par pašvaldību indikatīvajiem administratīvajiem izdevumiem – eiro uz vienu iedzīvotāju gadā (vidēji 2014.-2017. g.) – ir iekļauti ziņojuma 6. pielikumā. Regresijas analīze starp iedzīvotāju skaita samazinājumu 2000.-2018. g un pašvaldību administratīvajiem izdevumiem (eiro uz iedzīvotāju) liecina, ka determinācijas koeficients starp šiem diviem lielumiem ir 0,03. Pārtulkojot no matemātiskās statistikas terminoloģijas plaši saprotamā formā, tas nozīmē, ka apgalvojums par pašvaldību administratīvo izdevumu tiešo ietekmi uz cilvēku skaita samazinājuma tendencēm Latvijas pašvaldībās attiecas tikai uz 3% no kopējo novērojumu apjoma. Vai «likumsakarību», kas darbojas tikai 3% gadījumu, bet nepiepildās 97% gadījumu, var dēvēt par likumsakarību? Apgalvot, ka tā ir likumsakarība, nozīmē bezkaunīgi melot. Tā kā šo dokumentu parakstīja Juris Pūce, viņam arī būtu jāspēj loģiski un matemātiski pamatot šo t. s. likumsakarību. Apgalvojums, ka, «vērtējot pašvaldības pēc administratīvajiem izdevumiem, ir identificējama likumsakarība – pašvaldībās ar augstākiem administratīvajiem izdevumiem ir daudz lielāks prognozētais iedzīvotāju skaita samazinājums», ir meli, ja to attiecina uz visām Latvijas pašvaldībām. Noteiktas tendences varētu būt vērojamas, aplūkojot tikai īpašas pašvaldību grupas, piemēram, Pierīgu, bet arī šajā gadījumā ciešuma rādītāji nav ļoti pārliecinoši. Vispārināt šādu apgalvojumu un uz tā balstīt administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamību nozīmē kompromitēt reformu kā uz falsificēta pamatojuma balstītu projektu.
Diemžēl ziņojumā nebija iekļauti skaitliskie dati par «iedzīvotāju īpatsvaru, kam ir darba iespējas savā pašvaldībā». Līdz ar to matemātiski nebija iespējams pārbaudīt, vai ir identificējama likumsakarība, ka «pašvaldībās ar augstākiem administratīvajiem izdevumiem ir arī mazākas darba iespējas». Tomēr zināmu priekšstatu par iedzīvotāju īpatsvaru, kam ir darba iespējas savā pašvaldībā, sniedz ziņojuma 3. attēls (ziņojuma 7. lpp.). Tajā ir redzams, ka vislabākie rādītāji – vairāk nekā 50% no visiem nodarbinātajiem strādā savā pašvaldībā – ir vairākās lielajās pašvaldībās, tostarp arī Rīgā, un… Riebiņu novadā. Taču vienlaikus Rīgā ir viszemākie pašvaldību administratīvie izdevumi starp Latvijas pašvaldībām – vidēji 15,1 eiro uz vienu cilvēku gadā (ziņojuma 6. pielikums, 39. lpp.), bet vieni no visaugstākajiem pašvaldību administratīvajiem izdevumiem uz vienu iedzīvotāju (trešā vieta starp visām Latvijas pašvaldībām) ir… Riebiņu novadam – 185,9 eiro uz vienu cilvēku gadā. Ja visaugstākais iedzīvotāju īpatsvars, kam ir darba iespējas savā pašvaldībā, ir vienlaikus gan pašvaldībā ar visaugstākajiem, gan arī ar viszemākajiem pašvaldību administratīvajiem izdevumiem, tad tas noteikti neliecina par «likumsakarību». Riebiņu novada un Rīgas piemēri ļauj stingri apšaubīt apgalvojumu, ka «pašvaldībās ar augstākiem administratīvajiem izdevumiem ir arī mazākas darba iespējas».
Līdz ar to var secināt, ka ziņojums Par sabiedriskai apspriešanai izvirzāmo administratīvi teritoriālā iedalījuma modeli satur falsificētus apgalvojumus, kuri nav stingras zinātniskas kritikas vērti. Tā vietā, lai vienkārši pateiktu, ka kādreizējais rajonu iedalījuma modelis Latvijā bija spēkā 40 gadu, ir atstājis ietekmi gan uz transporta infrastruktūru, gan ekonomikas un iedzīvotāju izvietojuma teritoriālo struktūru, tika sacerētas falsificētas pasaciņas. Vairākās jomās vecā rajonu sistēma taču joprojām ir saglabājusies (zemākā līmeņa tiesu instances), tā joprojām tiek izmantota, plānojot autoceļu uzturēšanu u.c. Izanalizēsim, kuras Latvijas iedzīvotāju grupas administratīvi teritoriālā reforma ietekmēs tieši, bet kuras neskars.
Šāda analīze ir nepieciešama, lai saprastu, kā interpretēt dažādas nacionāla līmeņa aptaujas par cilvēku attieksmi pret administratīvi teritoriālo reformu.
Vispirms var nošķirt pašvaldības, kuras administratīvi teritoriālā reforma vispār neietekmēs – tām nemainīsies nedz platība, nedz iedzīvotāju skaits (Rīga un Jūrmala, Alūksnes, Gulbenes un Līvānu novadi), zināmā mērā arī Olaines novads, kuram robežu izmaiņas iedzīvotāju skaitu ietekmētu nenozīmīgi. Šīs grupas pašvaldībās kopā dzīvo 39,3% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Otru grupu veido lielās pašvaldības (Daugavpils, Liepājas un Ventspils pilsētas, Dobeles, Krāslavas, Kuldīgas, Ķekavas, Madonas, Saldus un Talsu novadi), kurām jaunajā administratīvajā iedalījumā plānots pievienot par tām ievērojami mazāku novadu vai novadus, kas kopumā neveidos vairāk par trešdaļu no kopējā iedzīvotāju skaita reformētajā novadā. Šajās pašvaldības kopā dzīvo 17,7% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Šīm divām grupām, kurās dzīvo 57% no visiem Latvijas iedzīvotājiem, administratīvi teritoriālā reforma nemainīs praktiski neko. Ja lielai pašvaldībai pievienos ievērojami mazāku novadu, tad lielās pašvaldības iedzīvotāji to neizjutīs kā lielu slogu vai īpašu apgrūtinājumu. Trešā grupa ir vidējās pašvaldības, kuru iedzīvotāju skaita īpatsvars apvienotajā novadā būs starp 40 un 66% (Jelgavas, Jēkabpils un Valmieras pilsētas, Balvu, Bauskas, Cēsu, Limbažu, Ludzas, Mārupes, Ogres, Preiļu, Salaspils, Siguldas, Smiltenes, Tukuma un Valkas novadi). Šīs grupas pašvaldībās kopā dzīvo 17% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Šo pašvaldību vadītāju vairākums administratīvi teritoriālajā reformā saskata iespēju palielināt savu varas mērogu jeb politisko ietekmi, jo apvienotajā pašvaldībā būs lielāki budžeta apjomi utt. Lai gan daudzi vidējo pašvaldību iedzīvotāji pamatoti uztraucas, ka, viņu pašvaldībai pievienojot vairākus nabadzīgus novadus, dzīves kvalitāte pasliktināsies, tomēr jebkuras iedzīvotāju bažas šajā grupā var saskarties ar vietējo līderu alkatību palielināt sava novada teritoriju. Kopumā 64% no Latvijas iedzīvotājiem dzīvo pašvaldībās, kurās nemainīsies nekas vai arī kuras plānots saglabāt, pievienojot tām mazākus novadus. Lielā mērā tas arī ir reformas plānotāju iecerētais atbalsts – Latvijas iedzīvotāju vairākumam nav liela pamata protestēt pret Pūces eksperimentu.
Kas ir svaru kausu pretējā pusē?
Ceturtajā grupā var iedalīt mazas vai vidējas pašvaldības, kuras «aprīs» kāda liela pašvaldība, un mazā novada iedzīvotāju skaita īpatsvars lielajā un reformētajā novadā nepārsniegs 33% (Aizputes, Alsungas, Auces, Baldones, Brocēnu, Cesvaines, Dagdas, Daugavpils, Dundagas, Durbes, Ērgļu, Grobiņas, Ilūkstes, Lubānas, Mērsraga, Nīcas, Pāvilostas, Priekules, Rojas, Rucavas, Skrundas, Tērvetes, Vaiņodes, Varakļānu un Ventspils novadi). Šīs grupas pašvaldībās kopā dzīvo 6,4% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Šajā grupā attieksme pret reformu ir visai atšķirīga, ir novadi, kuros vairums saprot reālos labumus, ko dos pievienošanās bagātākai pašvaldībai (īpaši tie, kas atceras laikus, kad visi, kurus tagad plāno atkal apvienot, labi sadzīvoja vienā rajonā). Taču šajā grupā ir arī pašpietiekami novadi, kuru iedzīvotāju vairākums nevēlas zaudēt novada savdabību.
Vietējā vara mazajos un iznīcībai nolemtajos novados lielākoties ir pret Pūces reformu. Viņus var saprast. Pašlaik vietējie līderi(-es) ir saimnieki(-ces) savā mazajā novadā. Apvienotajā novadā labākajā gadījumā viņus paņems darbā par durvju vērējiem apvienotā novada kungiem un dāmām.
Piektajā grupā ir nelielās un vidējās pašvaldības, kuras ir iecerēts pievienot nedaudz lielākai – vidējai pašvaldībai, kad lielākās pašvaldībās iedzīvotāju skaits reformētajā novadā būs starp 40 un 66% (Aglonas, Aknīstes, Alojas, Amatas, Apes, Babītes, Baltinavas, Beverīnas, Burtnieku, Ciblas, Engures, Iecavas, Ikšķiles, Inčukalna, Jaunpiebalgas, Jaunpils, Jelgavas, Jēkabpils, Kandavas, Kārsavas, Kocēnu, Krimuldas, Krustpils, Ķeguma, Lielvārdes, Līgatnes, Mazsalacas, Mālpils, Naukšēnu, Ozolnieku, Pārgaujas, Priekuļu, Raunas, Riebiņu, Ropažu, Rugāju, Rundāles, Rūjienas, Salacgrīvas, Salas, Stopiņu, Strenču, Vārkavas, Vecpiebalgas, Vecumnieku, Viesītes, Viļakas, un Zilupes novadi). Šīs grupas pašvaldībās kopā dzīvo 13,1% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tieši šīs grupas vietējie ļaudis ir ar visradikālāko attieksmi. Šajā grupā ir novadi, kuros dzīves kvalitāte ir augstāka nekā novadā, kuram tos grasās pievienot. Te arī ir redzama vislielākā pretdarbība Pūces iecerēm likvidēt pašpietiekamos novadus. Tieši šajā grupā vietējā vara un novada ļaužu vairākums visbiežāk ir vienoti pretoties Pūces reformām.
Pēdējā pašvaldību grupā var iekļaut pašvaldības, kuras skartu līdzīga izmēra novadu apvienošana. Reformējot Rēzeknes novadu, ir plānots apvienot pēc iedzīvotāju skaita visai līdzīgās pašvaldības (Rēzeknes pilsētu un Rēzeknes novadu), tām pievienojot nelielo Viļānu novadu. Divos novados – Aizkraukles un Ādažu – nevienam novadam iedzīvotāju skaits jaunajā veidojumā nebūtu lielāks par 40% no reformētā novada kopējā iedzīvotāju skaita. Šīs grupas novados kopā dzīvo 6,4% no visiem Latvijas iedzīvotajiem. No šīs novadu grupas jaunie Rēzeknes un Aizkraukles novadi vienkārši būtu atjaunotie vecie 1967.-2008. g. rajoni. Savukārt Ādažu novads ir iecerēts kā pašpietiekamu un atšķirīgas specializācijas Pierīgas novadu konglomerāts, kur apvienošanas centieni jau atduras gan pret vietējo līderu ambīcijām, gan pret vietējo iedzīvotāju nevēlēšanos ļaut novadam «nomirt» pēc Pūces pavēles.
No tā visa izriet, ka Pūces reforma ir viegli pārbaudāmos izdomājumos balstīta 1967.-2008. g. rajonu sistēmas atjaunošana. Lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju reforma neko nemainīs, tāpēc tās vajadzība un steidzamība rada lielas šaubas. Taču ļoti neapmierināto 10-20% Latvijas iedzīvotāju aktīva un skaļa pretdarbība komplektā ar ministra autoritārajiem izgājieniem turpinās audzēt negatīvu noskaņojumu gan pret Juri Pūci, gan pret viņa partiju, gan arī pret visu valdību kopumā.
Foto: F64