Raimonds Pauls: Katram ir savs mūža noslēpums
«Uzrakstiet man kādu dzejolīti,» viņš teic bez jebkāda smaida, bez ironijas. Viņš vēl piebilst, ka nemaz negrib spēlēt 12. janvārī, bet koncertam tomēr jāgatavojas. Tā ir viņa dzimšanas diena. Un šajā dienā viņš vienmēr strādā. Viņš atkal kāps uz skatuves, nervozi saberzēs rokas un paņems visus savā varā. Viņš aizmirsīs, ka jūtas noguris, viņā būs tikai mūzikas viļņojums. Pēc koncerta viņš mēģinās ātrāk nozust no sajūsmināto sveicēju smaidiem un ziedu kalniem, jo – mājās, mājās!
Katru janvāri viņš piktojas, ka gadu gredzenu top arvien vairāk, gaužas, ka spēku paliek arvien mazāk, tomēr savu skrējienu pa šovbiznesa džungļiem viņš nepārstāj: viņa plānos ir arvien jauni koncerti. Taisnību sakot, Raimondam Paulam nav nekādu no ārpuses noteikto muzikālo plānu – viņš vienkārši tajos dzīvo.
Daudz laimes dzimšanas dienā, Maestro!
Dara to, kas patīk
Pirms vairākiem gadiem, Maestro 70. jubilejas gaidās, viss bija kā parasti: Raimonds Pauls vārdu «jubileja» nemaz negribēja dzirdēt. Viņš dienu pirms šiem svētkiem strādāja savā Baltezera īpašumā: revidēja šķūni, kurā bija sakrājies kārtīgs vecu lietu «kultūrslānis». Baltezera krastā, Raimonda Paula Mežrozītēs, liesmoja ugunskurs, un tas pelēkajā janvāra dienas pustumsā bija saskatāms jau iztālēm: tur dega visādi krāmi, no ezera izskaloti dēļu gali. Ziema atnāca neierasti silta – gluži kā šogad, bet pie tā jau bija pierasts, tāpat kā pie ikgadējām jubilejām.
«Tai ciparu maiņai nav nekādas nozīmes,» toreiz teica Pauls, «es jau pusgadu uz priekšu zinu, kur man būs koncerti, ko es darīšu. Arēnā Rīga viengad bija kopdziedāšana, daži man taisīja pakaļ, nekas labs nesanāca, es savukārt eju tālāk, negribu pie vecām lietām atgriezties. Kā tad tas var būt: ieiet cilvēks zālē, un viņam jau saka – dziedi līdzi! Bet kopā dziedāšana var būt tikai tad, ja ir pazīstams meldiņš, ja ir attiecīgs garastāvoklis un tā tālāk. Daudzus gadus taisīju Jāņu svinēšanu, tagad jau visi taisa pakaļ. Bet tie tingeltangeļi cilvēkiem vienmēr patiks…Vienā avīzē par mani teica, ka es esot populārākais neakadēmiskās mūzikas pārstāvis. Interesanti, un kas ir akadēmiskā mūzika? Vai tā, kuru klausoties cilvēks aizmieg jau trešajā minūtē? Ir viena otra avīze, kas neanalizē tos koncertus, kuros es piedalos, jo labu par mani rakstīt viņi negrib, bet sliktu viņiem tomēr neatļauj sirdsapziņa, jo tik stulbi jau viņi nav, lai mani «noliktu».»
Pauls ir neatkārtojams savā ironijā. Kad viņa labākajam draugam Jānim Peteram bija jubileja, kurā dzejnieks, būdams apslimis, tomēr kāpa uz Nacionālā teātra skatuves, lai pateiktos Paulam, mūziķiem, aktieriem un skatītājiem par sirsnīgajiem sveicieniem dzimšanas dienā, Pauls starpbrīdī svētlaimīgi krekšķēja tā, ka visi apkārtējie ļauži labi dzirdēja viņa smaidīgo ironiju: «Es jau skatījos, kā tas Peters tur kapj pa tam kapnem augš… Domāju, diez, ka nokaps leja…» Vēl pēc brīža Pauls atmeta ar roku un pavisam nopietni piebilda: «Veci paliekam, jā. Es jau arī vairs neesmu tālu no tādas lēnas staigāšanas…»
Dažkārt, klausoties Paula ironeskās, gribas secināt: viņš apsmaida sevi, lai kāds cits – varbūt kāds nelabvēlis – nepaspētu to izdarīt pirmais. Reiz viņam jautāju: «Vai ar saviem «labvēļiem» sveicināties?» Pauls atbildēja: «Man no viņiem neko nevajag. Man ir viena liela priekšrocība: nav jātrīc par to, vai kāds piedāvās darbu vai ne, vai pietiks naudas maizītei vai ne. Tāpēc varu darīt to, kas man patīk.»
«Muzikant no Liepajs»
Pauls nereti atceras savus muzikālos kolēģus, kas aizgājuši Viņsaulē, un nekad nav lepns, ja runa ir par viņu pieminēšanu. Daudz, pārāk daudz labu mūziķu ir prom…
Bet ja rokās būtu burvju vara, ko Maestro gribētu atsaukt atpakaļ, «reanimēt»? «Nav iespējams neko atsaukt atpakaļ,» viņš skumji nosaka, «var tikai izrādīt cieņu tiem cilvēkiem, kuri kaut ko labu izdarījuši mākslas laukā. Un nevajag noniecināt arī padomju periodu – nerunāju par politisko iekārtu, bet gan par mūziku, ko radīja talantīgi mākslinieki. Nu, piemēram, tas slavenais Liepājas roka ansamblis Līvi – par spīti visiem pretspariem, viņi lēnām izlīda laukā, atceros taču, kā viņus spaidīja, mēģināja nelaist televīzijā, lika pārģērbties «pieklājīgās drēbēs» un tamlīdzīgi. Bet viņi izdzīvoja! Izvelkam ārā vecos videomateriālus, izrādās, ka nemaz tik slikti toreiz nav bijis. Nē, Līvus nevajag «reanimēt». Domāju, viņi latviešu mūzikā savulaik nospēlēja tādu pašu lomu kā angļu Rolling Stones. Tas bija toreiz, un tas bija labi.»
Savulaik Līvi nointerpretēja Raimonda Paula dziesmu ciklu Spēļu nakts Duntes krogā. Tas bija dramatisks roka skaņdarbs tieši Līvu garā. Kad Pauls to pirmo reizi noklausījās, viņš ilgi klusēja, tad noteica: «Tas nav mans gabals.» Kad Pauls to noklausījās otrreiz, klusuma brīdis bija neilgs, un viņš ironiski nokrekšķināja: «Lūk, ko talantīgi muzikanti var izdarīt ar talantīga autora darbu!»
Paulam ar Līviem bija arī citi piedzīvojumi. Muzikantu vidē klīst jautrs stāstiņš par to, kā Liepājas rokeri ierakstījuši kādu Paula dziesmu Latvijas Radio mūzikas studijā. Ieraksts ieildzis, jo viens no muzikantiem ar apskaužamu regularitāti nesis uz studiju maisiņus ar vīniņiem. Pagāja vakars, pienāca rīts. Vai dziesma tika ierakstīta – par to vēsture klusē. Taču otrajā rītā, kad Pauls ieradās studijā un apskatīja «darbus», viņš esot teicis sakramentālus vārdus: «Atbrauc te kaut kād muzikant no Liepajs, šķībi iedziedaj, piemīz manu dārgo studij un aizbrauc atpakaļ uz Liepāj uz saviem nacionalist salidojumiem…»
Ar naudu un bez naudas
Pauls labprāt atceras senos laikus. «Kad es šodien skatos savus vecos ierakstus, man drusku nāk smiekli. Toreiz strādājām par kapeikām, Filharmonija toties pelnīja baigo naudu. Man bija «stavka» (likme – krievu val.) – 10 rubļi, savukārt par klavieru solo maksāja divus rubļus. Pugačovai «stavka» bija sešpadsmit rubļi, un vēlāk viņai paaugstināja uz 40 rubļiem. Savulaik dzirdēju, ka viens muzikants Maskavā vienā bagātnieku ģimenē par vienu vakaru saņēma honorāru trīs miljonu dolāru apmērā. Ja runājam par honorāriem Latvijā, tad… Jārēķinās ar to, ka muzikantiem «pļaujas laiks» nav katru dienu – cik tad bieži ir tie svētki, jubilejas… Tāpēc samaksa nav nemaz tik milzīga. Un tad vēl nereti nicīgā attieksme – ko tad tu, muzikantiņš kaut kāds…»
Bet Maestro ir daudzreiz spēlējis arī bez samaksas. Kad 2006. gada vasarā Dzintaru koncertzālē tika organizēts ziedojumu koncerts aktiera Eduarda Pāvula ārstēšanai, Raimonds Pauls uzreiz piekrita spēlēt, atsakoties no honorāra. Maestro pie klavierēm bija abas koncerta daļas, mainījās vien mūziķi – tie bija Dailes teātra aktieri Harijs Spanovskis, Andris Bērziņš un citi, kā arī populārās mūzikas un rokmūzikas pārstāvji, piemēram, Aivars Brīze. Koncertu vadīju es, Elita Veidemane. Neviens no koncerta organizatoriem un māksliniekiem nesaņēma honorāru. Visi ieņēmumi par biļetēm un ziedojumi nonāca Pāvulu ģimenes rīcībā.
Bija arī citas reizes, kad Raimonds Pauls spēlēja par velti. «Jāzina, kam spēlēt par naudu un kam – par velti,» teica Pauls, «esmu arī atļāvies tādas lietas, kuras daudzi citi neatļautos. Reiz biju kādā Latgales veco ļaužu pansionātā un tur spēlēju kopā ar trim veciem vīriņiem, kuri ir vientuļi un nevienam nav vajadzīgi. Viens no viņiem – vijolīti, otrs – akordeoniņu, trešais dzied… Kādreiz bijuši kāzu muzikanti. Man pat bija grūti līdz galam nospēlēt, asaras bira… Es redzēju, kā viņi reaģē uz to, ka spēlē kopā ar mani. Šī muzicēšana man deva varbūt pat vairāk nekā viens otrs «īstais» koncerts. Es vienam no viņiem iedevu naudiņu, un viņš to slēpa azotē… Ilgi un dikti slēpa tos divdesmit latus. «Kāpēc tu slēp?» es viņam jautāju. «Tūlīt nāks no augšas, piekaus mani un atņems naudu,» viņš atbildēja. Bet ir arī otra galējība. Viens baznīckungs mani izvadāja pa savu mazo lauku baznīciņu, un es, iedams ārā, nodomāju, iemetīšu tajā ziedojumu kastītē kādu naudiņu. Baznīckungs uz mani paskatījās un klusi noteica: «Dodiet labāk man, pie manis drošāk.» Tāda nu ir tā naudas būšana…»
Mana pasaule turpinās
Raimonds Pauls: «Jebkura cilvēka dzīvē var atrast kaut ko nepareizu un greizu. Arī manā. Kaut arī sabiedrībā daudz apgrozos, esmu viens pats. Atskaitos tikai pats sev. Tā nav izlikšanās, tā ir patiesība. Domāju, manā vientulībā arī ir kāds labums. Daudz kas atkarīgs no mana rakstura, kas veidojies manā ģimenē. Ir tādas ģimenes, kurās pieņemts čupoties, bučoties un izrādīt mīlestību. Mums tā nebija un nav. Satiekos ar meitu, mums ir normālas attiecības, bet lai mēs rādītu viens otram savu mīlestību… Tā nav. Kaut kur lasīju par Viktora Igo testamentu, kurā viņš bija ierakstījis visas savas brūtes, bet par tām ikviens varēja uzzināt tikai pēc kādiem simt gadiem. Man viena žurnāliste reiz jautāja, vai es grasos rakstīt testamentu. Man tas saraksts būtu dikti īss. Uz vienas salvetītes varētu uzrakstīt.
Bet svarīgāks ir kas cits. Bērnība. No tās viss sākās. Aizvien biežāk redzu sevi maziņu… Tādu četrgadīgu puiku pie klavierēm. Tā ir kaut kāda īpatna laimes izjūta. Varbūt tāpēc, ka man piederēja šī pilnība – atrasties un augt godīgu un labestīgu vecāku paspārnē, savukārt daudziem bērniem tādas nebija, viņi nevarēja nešaubīgi paļauties uz savu tēvu māti, un tā man ļoti žēl. Manu vecāku dzīves piemērs man bija kā vadzvaigzne, lai kur es ietu un lai ko es darītu. Jā, bija visādi klupieni, bet tad, kad mēģināju celties kājās, tas man izdevās, jo zināju, kā manā vietā būtu darījis tēvs, kā būtu rīkojusies māte… Kad atbrauc mana meita Anete, kad atbrauc mazmeitas, jūtu, ka mana pasaule turpinās, kaut arī, iespējams, apkārt viss šķobās un jūk. Meitas Anetes piedzimšana izmainīja mani pašu: es tiku vaļā no briesmīgās dzeršanas. Tikai es pats un mani tuvākie cilvēki zina, kāda cena bija tam dzīves posmam, tikai pēc tam sapratu, kāda jēga ir dzīvei, kas atvēlēta cilvēkam. Arī mana mūzika palika spēcīgāka, dziļāka. Esmu mēģinājis Aneti audzināt tāpat, kā to darīja mans tēvs un māte. Vienīgi… Viņi abi bija sirsnīgāki, es esmu daudz vēsāks.
Citu cilvēku klātbūtnē es neizrādu karstas jūtas arī pret Lanu. Daudzi viņu sauc par manu sargeņģeli. Jā, tāds nu laikam es esmu. Atceros, kad pirmoreiz aizgājām pie gleznotāja Leo Kokles uz viņa bohēmisko darbnīcu, viens otrs gandrīz noģība no Lanas skaistuma. Bet ir viena baigi nopietnā lieta, svarīgāka par visu, arī par skaistumu. Esmu pateicis saviem tuviniekiem: ja es pats to nejūtu, ir jāapzinās viena robeža, kurai nedrīkst pārkāpt pāri. Ja pret tevi sāk izturēties apmēram tā – nu, viņš jau ir vecs stulbenis, viņš nesaprot, ko muld – ja tu fiziski knapi kusties, ja… Atceros uz skatuves kādu lielisku aktrisi, viņa bija jau ļoti veca, un es domāju – ka tik viņa nenokrīt… Nu tad varbūt labāk neiet uz to skatuvi? Ja es pats to nesapratīšu, lai man kāds cits to pasaka. Nomirt uz skatuves? Jā, reizēm pat ļoti skaisti. Katram ir savs mūža noslēpums, un tu nezini, ar ko un kad viss beigsies. Bet jālūko, lai viss beigtos ar cieņu.»
Ļoti personiskas piezīmes
«Uzrakstiet man kādu dzejolīti,» Raimonds Pauls uz atvadām man saka. Šodien neuzrakstīšu. Nav vajadzīgā sirds asaru daudzuma. Vien atcerēšos senus (varbūt nemaz ne tik senus) laikus. Pirms gadiem astoņiem Maestro ieteicās, ka «nebūt slikt, ja tas Brīz varēt ieklepot kādu dziesmiņ». Bet, raugi, neesot sacerēti dziesmu vārdi «tam Brīzem» priekš ieklepošanas. Pieķēros rakstīšanai. Tapa četri dziesmu teksti, kuriem Raimonds Pauls sacerēja mūziku, pirms tam mazliet pārveidojot manu tekstu, jo – to prasīja muzikālā loģika.
Četras nošu lapas ar Paula skrejoši trauksmaino skaņu pierakstu, ar harmoniju maiņu, ar piedziedājumu atkārtojumiem, ar visu, kas piedien viņa melodijām… Aivars Brīze nepaspēja iedziedāt Raimonda Paula dziesmas, jo… aizgāja ar vēju, ar vētru. Palika Tikai nesaki nevienam, senāk iedziedātā Kamolā tinēja, vēl dažas dziesmas. Pavisam citāds Aivara izpildījums, ne tāds, kāds pierasts Līvos. Raimonds Pauls nekad nav teicis nevienu vārdu par to, kā Aivars Brīze iedziedājis viņa dziesmas. Ticu un ceru, ka viņam patika Aivara dziļais, muzikālās inteliģences piepildītais izpildījums.
Manos atmiņu vāciņos vienmēr būs Raimonda Paula nošu zīmējums, kam man bija gods pierakstīt tekstu.
Neatminētie vārdi
Es gribu tev teikt labus vārdus
Par rītiem, ko neredzam kopā,
Par puteņiem, pērnajiem paliem,
Par visu, ko dod dzīve skopā.
Es gribu tev pateikt to šodien un rīt,
Kad redzi – vēl gaisma no debesīm krīt,
Varbūt, ka tās nebūs
Vairs aizparīt.
Es gribu tev teikt labus vārdus
Par klusuma atstātām rētām,
Kas, balojot debesīs gaišās,
Tev paliks par neatminētām.
Es gribu tev teikt labus vārdus
Par dienām, kas nāk, aiziet projām,
Par rokām, kas neaizver vārtus
Un paliek uz tiem, vienmēr gaidot.
Krelles
Ik reizi mēs iemiegam lēni,
Irst krelles kā zvaigžņu spiets,
Nakts zaļās acis nāk uzlūkot
To miegu, kas mierīgs kā riets.
Skan jūra tālu, aiz loga.
Mēs nedzirdam, nejaušam, nē.
Vien tumsa un nojauta vēla
Kā rēta dzīst pamalē.
Ik reizi mēs iemiegam lēni.
Ko laimē zinām? Neko.
Tās krelles un mūsu rokas
Vien nakts paslepus uzlūko.
Foto: F64