Raivis Zeltīts: Pastāv cerība nomainīt varu Rīgā uz visiem laikiem

Par Nacionālās apvienības (NA) iecerētajiem darbiem pašvaldībā pirms un pēc Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām un citiem politiski svarīgiem jautājumiem Neatkarīgās intervija ar Nacionālās apvienības ģenerālsekretāru Raivi Zeltītu.

– Pagājušajā gadā plašsaziņas līdzekļos parādījās stāsts, ka Nacionālās apvienības birojā 2015. gadā viesojies britu neonacistu organizācijas National action vadītājs Bendžamins Reimonds. Lielbritānijas varas iestādes ir atzinušas šo organizāciju par teroristisku grupējumu. 2012. gada forumā Iron March, kuru moderējis Reimonds, esot reģistrējies Raivis Zeltīts. Tātad sanāk, ka brāļojaties ar ārzemju neonacistiem…

– Šis stāsts ir saveidots no dažādiem fragmentiem. Es tiešām biju reģistrējies interneta forumā, un šā foruma administrators vēlāk kļuva par šādas organizācijas vadītāju. Jā, bija cilvēki, kas bija atveduši viņu uz Rīgu. Tas tad tika interpretēts kā NA sadarbība ar britu organizāciju. Tās, protams, ir blēņas, un nav nekādas sadarbības.

NA nav kāda drošības organizācija, kas pārbauda visus, kas atrodas piecu metru rādiusā ap mūsu pasākumiem vai biroju. Mums nav durvju sarga, kas pavaicātu dokumentus un pārbaudītu, kāda cilvēkiem ir pagātne, un zīlnieka, kas paredzēs viņu nākotnes darbības. Mūsu birojs ir sava veida sociālais centrs, pie mums notiek dažādas sapulces, kurās piedalās arī cilvēki, kas nav partijas biedri. Visai bieži daži arī burtiski iemaldās birojā, meklējot, piemēram, interneta zāli.

Par reģistrēšanos šajā forumā vispār biju aizmirsis. Tas bija pirms daudziem gadiem, kad es biju tikko pabeidzis vidusskolu. Es studēju vēsturi, mani interesē politika, un biju reģistrējies dažādos forumos, jo tur var redzēt, par ko diskutē cilvēki Latvijā un ārzemēs. Jā, savos 20 gados biju arī radikālāks un zināmā mērā pārbaudīju savas ideoloģiskās robežas. Ar šodienas acīm raugoties, protams, tādiem forumiem mestu līkumu, bet pagātne ir pagātne. Tā arī neesmu sapratis šī jautājuma aktualitāti šobrīd.

– Kāda ir jūsu attieksme pret Rietumu neonacistiem, «balto teroru» un radikāli labēju virzienu politikā?

– Mēs esam latviešu nacionālisti, un tāds «baltais nacionālisms» pie mums nav aktuāls. Kas mums, piemēram, varētu būt kopīgs ar «baltajiem nacionālistiem» Krievijā, kuri grib iznīcināt mūsu valsti? Nekas. Mūsu identitāte ir daudzslāņaina, un to nevar reducēt līdz šādām kategorijām.

Bieži vien šie «baltie teroristi» ir noderīgie muļķi, jo, kad kāds radikālis izdara kādu noziegumu, sistēma vēršas pret jebkuru imigrācijas kritiku, arī pret to, kas ir mērena.

– Interneta sociālie tīkli ir lieliska lieta, taču ar blaknēm – sabiedrība ir sadalījusies vairākos informatīvajos «burbuļos», starp kuriem nav nekādas saprašanās un diskusiju vietā notiek apsaukāšanās…

– Tik tiešām tradicionālā kopiena ir izzudusi vai ir tuvu izzušanai – agrāk bija «mans ciemats», «mana draudze», «mana amatnieku cunfte». Tas tagad ir kļuvis mazāk nozīmīgi, un cilvēki meklē savu kopienu internetā. Diemžēl internetā izveidojas diezgan noslēgti «burbuļi», un cilvēks, kas tajā uzturas, pamazām sāk uzskatīt, ka tikai viņa un viņa domubiedru uzskati ir vienīgie pareizie, bet tie, kas ir no cita «burbuļa», ir atpalikuši vai nav kaut ko sapratuši. Lai saprastu, kas patiesībā notiek, ir jāpabraukā pa Latviju, jāsatiekas ar cilvēkiem. Tieši to mūsu partija dara – tiek rīkotas tikšanās ar cilvēkiem gan Rīgā, gan ārpus Rīgas.

– Kāds ir jūsu viedoklis par Kristīnes Misānes lietu? Daudz netrūka, ka Dānija viņu izdotu Dienvidāfrikai tiesāt par savas pašas bērnu nolaupīšanu.

– Iespējams, ja politiķi mazāk par šo lietu izteiktos, varbūt būtu pat labāk. Jo nepieciešams ir rezultāts. Bet politiķi pašapliecinās medijos un sociālajos tīklos ar pēc iespējas skaļākiem izteikumiem. Jānošķir personiskās lietas, kas notikušas šajā ģimenē, par ko ir daudz runāts, no valsts pienākuma aizstāvēt savus pilsoņus. Valstij savi pilsoņi ir jāaizstāv vienmēr. Nevar izdot savu pilsoni valstij, kur, kā runā, cietumi ir krietni bīstamāki.

– 25. aprīlī būs Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas. Vai vajadzēja domi atlaist?

– To jau sen vajadzēja izdarīt. Labāk tas ir vēlu nekā nekad. Tas, kā Saskaņa strādāja, ja to var saukt par strādāšanu, ir milzīgs korupcijas līmenis, kas iepriekšējos gados vēl bija nomaskēts, bet pēdējā laikā ir tapis redzams visā krāšņumā. Ārkārtas vēlēšanas bija neizbēgamas. Pašlaik ir arī labs stratēģisks moments, kad Saskaņa ir vāja un pastāv cerība nomainīt varu Rīgā uz visiem laikiem.

– Vēl nesen gaisos vējoja doma, ka būtu ļoti labi, ja vairākas latviskās partijas apvienotos lielā, skaistā sarakstā, taču plašas apvienības nebūs. Tiesa gan, NA startē kopā ar Latvijas Reģionu apvienību (LRA). Kāda ir doma šādai apvienībai? Kāds ir NA viedoklis par apvienību veidošanu?

– Liela daudzu partiju apvienota saraksta nebūs, jo ir partijas, kas jūtas pietiekami pašpietiekamas. Bet mēs vienmēr esam bijuši par ideoloģiski tuvu spēku apvienošanu. Ieguvums būtu latviešu vēlētāju mobilizācija. Bet, protams, ļoti plašu sarakstu veidot būtu gan organizatoriski sarežģīti, gan ideoloģiski sāktu parādīties jautājums, kas kopīgs ir NA ar, piemēram, Progresīvajiem. To būtu grūti izstāstīt cilvēkiem, un arī mums pašiem būtu grūti to iztēloties. Jo dažas kreisi liberālās partijas savā prokrieviskumā sāk neatpalikt no Saskaņas un Latvijas Krievu savienības. Bet ideja par apvienotu sarakstu ir principā pareiza.

– Pašvaldība jau nav vieta, kur jācīnās par ideoloģijām, bet jāstrādā pie saimnieciskām lietām – par kokiem, ielām, bērnudārziem un autobusu biļetēm. Kas jums tur būtu ko nesaprasties ar Attīstībai/Par! vai citām partijām?

– Es piekristu, ja runa būtu par Mārupi vai Roju, kur tiešām ir jārisina pamatā saimnieciskas lietas. Bet Rīga ir galvaspilsēta, ir svarīgi, kāds ir tās tēls starptautiski. Tā ir gandrīz puse iedzīvotāju. Tā ir izglītības sistēma. Ja tas nonāk nepareizajās rokās, kā tas ir nonācis, tad tā kļūst par valsti valstī, kas nedarbojas Latvijas valsts interesēs. Pat ārpolitiski. Atcerēsimies, ka Nilam Ušakovam bija pat sava atsevišķa ārpolitika attiecībā pret Krieviju.

Un arī saimnieciskie jautājumi ir svarīgi, un partijām mēdz būt atšķirīgas pieejas. Saskaņas pieeja bija nesaimnieciskums, izšķērdība. Pat ja noņemam ideoloģiskās pretešķības, arī saimnieciskajā jomā mums ar šādu partiju nav pa ceļam.

– AP/P jau labi sen ir izvirzījusi savu mēra kandidātu, tāpat arī Jaunā konservatīvā partija un citas. Ko pretī liek NA?

– Mēs startējam kopā ar LRA. Ar to mēs demonstrējam, ka latviešu politiķi spēj apvienoties un kopīgi iestāties par kopīgām vērtībām. Tās ir latviskās vērtības. Mūsu saraksta līderis un mēra amata kandidāts ir Einārs Cilinskis. Viņš politikā strādā jau ļoti sen – kopš Vides aizsardzības kluba un LNNK dibināšanas laikiem. Viņam ir liela pieredze arī valsts darbā, viņš ir bijis ministrs, strādājis pie daudziem būtiskiem normatīvajiem aktiem parlamentā. Mums nav šaubu, ka viņš ir labākais mēra amata kandidāts.

– NA ir nacionālkonservatīva partija, bet ir jau vēl arī Jaunā konservatīvā partija (JKP). Tad jau jums būtu jābūt «dvēseļu radniecībai» ar šo partiju?

– Viena lieta ir partijas nosaukums, bet, kā tās darbojas praksē, tas mēdz būt kaut kas cits. Neesmu jutis no šīs partijas puses lielu aktivitāti konservatīvās ideoloģijas jautājumos. Šī partija sludina, ka iestājas pret korupciju. Tā ir šīs partijas komforta zona, kurā tā darbojas. Bet grūti atminēties kādu gadījumu, kad tā būtu bijusi aktīva konservatīvo vērtību jautājumos.

– NA ministri sēž vienā valdībā ar AP/P, bet jautājumā par krievu bērnudārziem jums ir domstarpības…

– Nav jau šī pirmā reize, kad atšķirīgas partijas strādā vienā koalīcijā, un šajā valdībā ir īpaši raibs sastāvs. Arī agrākos laikos NA nebija viegli panākt savus mērķus – tā tas bija arī iepriekš, kad pēc gadiem ilga spiediena no NA puses tikai Latvijas simtgades gadā beidzot izdevās panākt pāreju uz valsts valodu vidusskolās.

Domāju, ka AP/P uzvedība ir saistīta ar Rīgas ārkārtas vēlēšanām un partija vēlas piesaistīt krievu vēlētājus. NA viedoklis šajā jautājumā ir vienkāršs un saprotams: ir jābūt tā, ka vecākiem ir tiesības sūtīt savus bērnus uz jebkuru bērnudārzu, un jebkurā bērnudārzā bērnam ir tiesības saņemt izglītību latviešu valodā. Protams, dzirdam pretargumentus, ka trūkst audzinātāju vai telpu, bet ir pagājuši trīsdesmit gadi, kopš Latvija ir atguvusi neatkarību. Ko tad mēs gribam – jaunus «pārejas posmus», tā sagaidot nākamo simtgadi, kamēr bērni nevar iegūt pirmsskolas izglītību latviski?

– Nākamā dome, iespējams, ilgi nevarēs vienoties par amatiem. Iespējams, ilgi tiks lamāta iepriekšējā dome. Bet kaut kad būs jāsāk strādāt pašiem. Kādiem jābūt galvenajiem darbiem, kas jāveic galvaspilsētā?

– Rīgas pašvaldībai nepieciešama stratēģiskas attīstības vīzija, jo līdz šim kādi projekti top, ja kāds ir atnācis un sarunājis, ka kaut kas jābūvē, un esošā vadība tur redz sev kādu labumu. Vispār Rīga nav austrumu sādža, bet gan skaista Eiropas pilsēta, kuras potenciāls tiek izniekots shēmotāju dēļ. Tāpat uzskatu, ka daudzi jautājumi jārisina kopā ar Pierīgas pašvaldībām – piemēram, sabiedriskā transporta koordinācija. Tas līdz šim nav pietiekami darīts. Lai Rīga būtu pievilcīga pilsēta, vajadzīgi veloceliņi, parki, bērnu rotaļu laukumi.

Būtisks ir jau minētais jautājums par valsts valodu izglītības iestādēs. Tāpat svarīgi ir vides jautājumi – piesārņojuma mazināšana. Domāju, ka tieši Einārs Cilinskis vides jautājumos ir viskompetentākais no kandidātiem, jo viņš to izprot zinātnes līmenī, nevis lieto kā tukšus saukļus.

Aktualizēsies arī okupantu uzvaras pieminekļa jautājums, kuram vajag risinājumu. No okupācijas laiku mantojuma ir jāatbrīvojas, un tas bija jāizdara jau deviņdesmitajos gados. Tagad šis piemineklis nav vairs tikai vēsture, bet Krievijas pašreizējā politika, kur tā uzsver savu «cīņu pret fašismu» un izdomā «fašistus» visur, kur tai ir kādas ekspansīvas intereses – Ukrainā, Gruzijā, Baltijā, Polijā.

– Kā vērtējat vides aizsardzības un reģionālās attīstības (VARAM) ministra Jura Pūces Latvijas pašvaldību kartes pārzīmēšanas reformu? Pirms Pūces VARAM ministrs bija NA biedrs Kaspars Gerhards…

– Šāda reforma ir mazāks izaicinājums AP nekā citām partijām. Šai partijai nav tādas lielas pārstāvniecības reģionos kā citām partijām, un tāpēc reformu ir vieglāk veikt. Protams, reformai ir arī objektīva nepieciešamība, bet kā vienmēr – velns slēpjas detaļās. Ir vietas, kur šī reforma ir viennozīmīgi vajadzīga, bet mēs uzstājam, lai reformas rezultātā nezustu saikne starp ciemiem, pagastiem un jauno pašvaldību centriem. Tāpat lai tiktu ņemti vērā kultūrvēsturiskie aspekti – lai tiek aizsargāta, piemēram, suitu novada identitāte. Savulaik Kaspara Gerharda piedāvājums gan bija daudz mērenāks – par attīstības teritorijām, kas apvienotos pakāpeniski, atbilstoši spējai veikt likumā noteiktās funkcijas. Bet arī viņam bija pretestība no pašvaldību puses. Principiāli pret reformu tolaik bija koalīcijas partija ZZS. Varbūt, ja reforma būtu aizsākta jau tolaik, tad tā būtu realizēta ar mazākām pretrunām.

– Pagājušā gada nogalē notika dīvainas lietas – valdība padzina no Rīgas brīvostas pārvaldes pašvaldības pārstāvjus, līdz ar to liela daļa Rīgas teritorijas vairs nav pašvaldības, bet valdības teritorija. Kā šādos apstākļos strādās jaunā dome?

– Ja vara Rīgā tiks nomainīta, tā vairs nebūs liela problēma.

– Bet Rīgas brīvostas pārkrauto kravu apjomi ir gājuši mazumā.

– Ir lietas, ko mēs nevaram ietekmēt. Krievija attīsta savas ostas, lai mazāk būtu jāvirza kravas caur Baltijas ostām, kas no Krievijas skatpunkta ir loģiski. Acīmredzot Latvija kā tilts starp austrumiem un Rietumiem un Latvija kā banku zeme nav tas modelis, kas mūsu valsti padarīs turīgu.

– Bet kāds ir tas modelis, kādās jomās Latvija var?

– Latvija var daudzās jomās, piemēram, attīstīt tūrismu, veikt ieguldījumus zinātnē.

– Vai ar zinātni jāsaprot arī jaunās tehnoloģijas, datorzinātne?

– Jā, notiek «ceturtā industriālā revolūcija», un Latvijai jācenšas neatpalikt. Nākotne ir robotizācijā, mākslīgā intelekta izmantošanā. Līdzīgi kā Rīgā, arī valstij ir nepieciešama ilgtermiņa attīstības stratēģija. Pierastā pieeja, ka katra partija cīnās par savu nišu, pēc tam visas kopā ik pēc pāris gadiem pielāgo nodokļu sistēmu, lai savas prioritātes realizētu, nevirza valsti uz izaugsmi un nedod ticību tiem, kas iemaksā šos vēlāk pārdalītos nodokļus. Turklāt partiju prioritātes bieži ir visai pretrunīgas. Tā ir sistēmiska problēma līdzšinējās koalīcijās, bet, lai to mainītu, ir nepieciešama principiāli jauna pieeja politikā un arī jauna politiskā elite.

– Bet kur ir mūsu gaišie prāti, ja e-veselība ir brāķis? Ir iztērētas milzīgas summas, bet sistēma joprojām laiku pa laikam «uzkaras».

– Gaišie prāti pārsvarā darbojas privātbiznesā. Valsts pasūtījumos tik tiešām ir bijusi izšķērdība un nav arī kvalitātes. Tas liecina, ka valsts pārvaldē, iespējams, ir kadri, kas nespēj turēt līdzi šā laika izaicinājumiem. Cilvēkiem, kas mēģina virzīt kādus inovatīvus projektus, nereti ir jāsaskaras ar tādu kā stagnātismu. Ja nepastāv spiediens, piemēram, no Eiropas Savienības institūcijām, ka kaut kas ir noteikti jādara, tad inovatīvas idejas negūst virzību. Tas nekam neder, un šādu domāšanu vajag mainīt.

– Ne jau rīt un ne jau visi uzņēmēji ražos robotus. Daudzi uzņēmēji vaid, ka viņiem trūkst darbaspēka, un ieved strādniekus no Ukrainas. Var gadīties, ka ar laiku šie viesstrādnieki kļūs pamanāmāki. Ko darīt?

– Valstij ir divi iespējamie attīstības ceļi – iet uz imigrantu piesaistīšanu vai veicināt, lai atalgojums ceļas vietējiem iedzīvotājiem. Mēs nekādā ziņā nevēlamies veicināt tādu politiku, kas pilsoņu algas tur zemā līmenī.

– Rīgas augstskolās studē jaunieši no Vācijas, Francijas, Indijas, Šrilankas un citām valstīm. Daļa studentu strādā «kebabnīcās» un pat diezgan labā latviešu valodā prot apkalpot pircējus. Taču sabiedrībā manāms īgnums par citas ādas krāsas cilvēkiem, arī dažs NA politiķis ir izteicis aizdomas, ka kopā ar studentiem var ieceļot kādi musulmaņu teroristi…

– Ir jānošķir dažādi jautājumi. Ārzemju studenti principā nav nekas slikts – studijas Latvijā ir abpusēji izdevīgas gan studentiem, kas pēc tam atgriežas savā dzimtenē, gan augstskolām. Bet ne jau visi ārzemju studenti ir īsti studenti – ir arī tādi, kas nemācās un kam mērķis ir it kā uz studiju rēķina iekļūt Eiropas Savienībā, lai šeit darītu kaut ko citu. Tā ir problēma. Bet par «kebabnīcām» man izskatās, ka tās darbojas kādā atšķirīgā, maigākā režīmā nekā Latvijas pilsoņu ēdināšanas uzņēmumi. Nu jau arī ir bijuši gadījumi, kad «kebabnīcās» tiek konstatēti nepieņemami sanitāro normu pārkāpumi. To nedrīkst pieļaut, un arī šīm ēdināšanas iestādēm jāievēro Latvijas sanitārijas normas, kā arī valsts valodas likums un finanšu pārskatāmība.

Foto: F64