Ralfs Eilands: Esmu uzaudzis Latvijas šovbiznesā
Lai gan Ralfs Eilands knapi pārsniedzis nodzīvotā ceturtdaļgadsimta slieksni, viņš uz skatuves, šķiet, ir jau vairākus gadu desmitus. Ralfs nekad nesēž mierā, vienmēr rosās, un arī tuvākie pāris mēneši viņam būs ārkārtīgi darbīgi.
– Pēc spožas paviesošanās konkursa Supernova žūrijas locekļa krēslā mazliet apčamdīji siltās zemes – nupat atgriezies no Apvienoto Arābu Emirātu galvaspilsētas Abū Dabī…
– Šis ceļojums bija akcijas Dod pieci! ietvaros – viena no izsoļu likmēm bija lielākajam ziedotājam tikt pie brauciena kopā ar Eilandu uz Abū Dabī (mājaslapā redzams, ka augstākā likme bijusi 850 eiro – aut.). Man pirms tam, protams, uzprasīja, vai es parakstos tā uz dullo braukt – ja nu gadās kāds pustraks ziedotājs?! Parakstījos. Tā nu sabiju Abū Dabī divas pilnvērtīgas dienas – ļoti normāli, ar tik daudz tur arī pietiek. Un ziedotājs arī bija baigi labs džeks, es gan viņu mazliet attāli pazinu jau iepriekš, tā ka viss bija kārtībā.
– Paguvi atstāt Supernovas žūrijā diezgan paliekošu iespaidu, taču man no malas likās, ka brīžiem izmisīgi meklē, kur piesieties, ka jūti to kā savu pienākumu – tēlot vietējo Saimonu Kauelu un atrast katram kaut ko kritizējamu!
– Es gan ar tādu domu piedalīties žūrijā negāju, bet varbūt no malas tas tiešām tā izskatījās. Jā, paliekošu iespaidu es laikam tiešām biju atstājis: cilvēki man joprojām par to raksta – vieni saka paldies!, citi raksta šmurgulis! (smejas).
Bet tas nekas, ir forši! Man patīk, ka dalībnieki par maniem komentāriem nav apvainojušies – nu, kāds varbūt uzmeta lūpu, bet man šķiet, ka visi visu saprata.
– Taču kaut kādā mērā var piekrist – pats taču vēl esi zaļš gurķis, bet komentēji pieredzējušāku mūziķu uzstāšanos!
– Kurš tad tur bija īpaši pieredzējušāks?! Es saprotu, daudziem šķiet, ka arī Saeimā drīkst sēdēt tikai sirmgalvji… Manuprāt, mans CV atļauj sēdēt žūrijā un vērtēt [citus]. Esmu bijis visos lielākajos festivālos Latvijā un uzstājies arī ārzemju festos, esmu bijis Eirovīzijā, esmu piedalījies arī Jaunajā vilnī, manas dziesmas ir skanējušas radio, esmu pabijis TV šovos, esmu pats rīkojis koncertus un tos pilnībā izpārdevis, kā arī darījis daudzas un dažādas citas lietas. Pieredzes ziņā man nevar piesieties – esmu uzaudzis Latvijas šovbiznesā. Savukārt kas attiecas uz gadu skaitu – ja es būtu žūrijā pēc desmit gadiem un darītu tieši to pašu, cilvēku attieksme būtu pilnīgi citāda.
– Vienubrīd jau šķita, ka, pat atverot konservu bundžu, tur priekšā būs Ralfs Eilands – piedalījies daudzos un dažādos muzikālajos projektos, bet pēdējā laikā par tevi dzirdēts mazāk. Apzināti esi paņēmis radošo pauzi?
– Par tām konservu bundžām – tā varēja šķist pēc šova Izklausies redzēts… Jā, man patīk spēlēt koncertus, uz kuriem cilvēki nāk, lai dzirdētu tieši mani un manu programmu, zinot, ka viss būs kārtīgi un forši uztaisīts. Bet tāpat vien kaut ko visu laiku darīt – tā man negribas. Piedalījos projektos ar vairākiem komponistiem, jo tās bija lietas, ko vienkārši vēlējos izdarīt. Taču to, kā man liekas, esmu veiksmīgi pabeidzis un tagad koncentrējos darbam, kas man kā solomāksliniekam jādara savā radošajā karjerā. Man priekšā ir vairākas radošās nometnes, kurām pats esmu iniciators – runa ir par savu programmu, par savu repertuāru savam albumam. Bet paralēli tam ir koncerts, kuru biju domājis pagājušajā gadā sarīkot pēdējo reizi, bet nesanāca, jo cilvēkiem šī mūzika patīk, un arī pašiem ar Latvijas Radio bigbendu ir sajūta, ka vajag to vēl nospēlēt – tā ir programma Cits Pauls.
– Šie koncerti notiks 4. un 6. aprīlī, bet man priekšā ir tavs koncertu grafiks martam un aprīlim, kur šī programma atzīmēta ar kārtas numuru 6! Līdz tam vēl ir stand up izrādes Labākā vecpuišu ballīte, Jāņa Lūsēna 60 gadu jubilejas koncertu tūre utt.
– Labākā vecpuišu ballīte – tas ir lietuviešu projekts, kas pirms tam ļoti labi jau bija aizgājis Lietuvā. Šī stāsta pamatā ir divi čaļi – viens ir stilīgs rīdzinieks, bet otrs ir riktīgs lauķis. Kurš esmu es? Nu kā, kurš – protams, ka stilīgais rīdzinieks (smejas)! Viņš uzņemas rīkot savā dzīvoklī ballīti, nepazīstot vecpuisi, bet visi atsakās uz to nākt, katrs ar savu attaisnojumu, lai gan viņiem vienkārši nepatīk tas, kurš precas – viņš nav interesants. Tā nu pie manis uz dzīvokli atnāk Nauris Brikmanis, kurš precas, paliekam divatā un sākam runāt par bijušajām meitenēm. Šai izrādei tā būs jau otrā sezona. Zemjostas vietas joki, nekas nopietns un nekas sarežģīts. Mums arī nav stingri jāturas pie scenārija, varam improvizēt. Parastas sarunas, kuras čaļi parasti risina pirtī, aliņu dzerot. Galvenais – neesi aizmidzis uz skatuves un dāvā prieku un enerģiju cilvēkiem – dāmas uz izrādēm nāk kopā ar saviem džekiem un smejas viens par otra stereotipiem.
– Nopietnības ziņā Lūsēna jubilejas koncerti laikam ir kaut kas kardināli un diametrāli pretējs…
– Lai gan tā man nebūs pirmā sadarbība ar Jāni Lūsēnu, esmu ļoti priecīgs, ka varēšu piedalīties viņa jubilejas koncertos, dziedāt viņa kompozīcijas un braukāt viņam līdzi. Man prieks, ka varu sadarboties ar tādiem vīriem kā Raimonds Pauls, Jānis Lūsēns, Uldis Marhilēvičs, Boriss Rezņiks, Valts Pūce – šie koncerti man ir ļoti nozīmīgi, jo tie ir cilvēki, kuriem es lūdzu autogrāfus uz platēm. Ja viņi mani uzaicina kā solistu nodziedāt kādu dziesmu savos koncertos, nekad neatsaku. Starp citu, devu Lūsēnam parakstīt Zodiaka plati, bet bija slikts marķieris, un paraksts izsmērējās – viņš teica, lai nesu vēlreiz (smejas)!
– Savukārt marta beigās tev kopā ar Zani Dombrovsku un Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolas bigbendu ir animācijas filmu dziesmu koncerts Sapinušies troļļos un vēl…
– Savulaik man par Liepāju bija ne tas labākais iespaids, jo man šī pilsēta asociējās ar bīčpartiju, kurā nodzērušies jaunieši neklausās nevienu grupu, bet pālī vārtās pludmales smiltīs. Pateicoties šiem cilvēkiem – Melngaiļa skolas bigbendam, man ir ļoti iepatikusies Liepāja, un es, kad vien varu, cenšos uz turieni aizdoties. Bigbends izveidoja programmu, kurā ir dziesmas no multenēm – Fila Kolinsa skaņdarbi no Tarzāna, Eltona Džona dziesmas no Karaļa Lauvas utt., mani pieaicināja par solistu. Es sāku braukāt uz Liepāju, jo man vajadzēja ar viņiem samēģināt šo programmu. Padzīvojos tur kādas piecas dienas, satusēju ar Liepājas teātra aktieriem, atradu savas vietiņas, kur vakaros pasēdēt, izstaigāju pilsētu, sapazinos ar vairākiem foršiem cilvēkiem, un tagad jau man ir ļoti iepatikusies Liepāja. Šis būs otrais šāds koncerts, notiks Lielajā dzintarā. Starp citu, man tur ļoti bieži sanāk uzstāties.
– Divu mēnešu laikā tev būs aptuveni 20 nopietni koncerti – tā ir tava ierastā slodze?
– Nē, tā nav ikdiena. Man tiešām tagad sanāk divi ļoti intensīvi koncertu mēneši, turklāt paralēli tam ir jāatrod laiks radošajam brīdim, lai strādātu pie savas soloprogrammas. Esmu ļoti izvēlīgs attiecībā uz pasākumiem, gandrīz katru dienu sanāk kādam atteikt. Es ļoti rūpīgi izvērtēju, kur, kā un uz ko doties, kur piedalīties. Tā kā neesmu uz mutes kritis, mani ik pa laikam aicina uz dažāda veida televīzijas raidījumiem, piemēram, nosūta uz tirgu, lai eksperimenta kārtā noskaidrotu, cik par piečuku var nopirkt – visi zina, ka esmu spējīgs pierunāt ēteru, lai vismaz kādai daļai cilvēku to visu būtu interesanti skatīties (smejas). Šie tiešām būs ļoti intensīvi mēneši, taču, ja esi iemācījies repertuāru, brauc kaut uz 30 koncertiem. Lielāko laiku paņem gatavošanās, bet dziedāšana šādos pasākumos – tā patiesībā ir baigā nīkšana, ja jāizbrauc [uz mēģinājumu] jau no rīta, bet pašā koncertā jānodzied tikai dažas dziesmas. Man labāk patīk, ja uzstāšanās ir nonstopā, nevis nodziedi divas dziesmiņas, sēdi beksteidžā, tad atkal nodziedi divas dziesmiņas utt.
– Ko tu kā vispārzināms muzikālais hameleons gatavojies piedāvāt savā jaunajā programmā?
– Pagaidām negribu neko daudz atklāt, taču gribu turpināt PeR laiku huligānisko pieeju – nojaukt visas robežas, neuzlikt nekādus rāmjus un spēlēt bez noteikumiem. Taču tajā pašā laikā esmu jau diezgan muzikāli audzis, līdz ar to gribu šim huligānismam pievienot šajos gados iegūtās muzikālās zināšanas, sadarbojoties ar vairākiem mūziķiem. Šomēnes iesim studijā un sāksim strādāt, rīkosim arī radošās nometnes. Es domāju, ka beigu galā varētu sanākt kaut kas kategorijā popmūzika liekams, taču diez vai tā būs tāda popmūzika, kāda skan lielāko valstu Top 20. Es pats vēl nezinu, kas tas būs, es tikai aptuveni nojaušu, ko vēlos. Ļoti, ļoti, ļoti centīšos to visu ierakstīt gan latviešu, gan angļu valodā.
– Savulaik tev kā Radio SWH žurnālistam bija iespēja intervēt dalailamu. Atminos tevis pēc tam teikto: «Man tolaik visi teica, ka – ai, tu taču esi vēl jauns, nesteidzies! Bet viņš man teica – steidzies, tev ir maz laika!» Šķiet, tu joprojām ievēro viņa teikto?
– Jā, bet man ir sajūta, ka es to daru sūdīgi! Man vajadzētu darīt daudz vairāk, jau sen vajadzēja izdot savu skaņu materiālu. Esmu mākslinieks, kurš uzstājas, kuram ir koncerti, kuru publika nāk klausīties pat tad, kad spēlēju vecās PeR dziesmas, bet kuram joprojām nav debijas soloalbuma. Esmu iesaistījies dažādos projektos, esmu piedalījies Very Cool People ierakstā, kopā ar šo grupu un Kristīni Prauliņu izdevis albumu Sniegavīra ekspresis, esmu iedziedājis Jāņa Lūsēna dziesmas bērnu mūzikas albumā utt. – šo sarakstu varētu arī turpināt. It kā jau nevajag neko sasteigt, bet… Tomēr vajadzētu. Ķeros tam klāt, manuprāt, ir pēdējais brīdis. Iespējams, kādam šķiet, ka es steidzos, taču man visu laiku ir sajūta, ka tūlīt, tūlīt viss beigsies. Kad es vienu dienu dīki pavadu mājās, man ir sajūta, ka esmu no savas dzīves pakāsis gadu.
Kad man bija 13-14 gadu, LTV raidījuma Juniors TV ietvaros mani sūtīja intervēt ārzemju reperus, jo man patika hiphops, turklāt labi pratu angliski. Intervēju pazīstamo reperi Loidu Benksu no apvienības G Unit, kura [2004. gadā izdotā] albuma nosaukums bija The Hunger For More – vienmēr izsalcis. Es viņam vaicāju, pēc kā viņš vēl varētu būt izsalcis – zelta ķēdes, sudraba gredzeni, dziesmas visos topos utt. Viņš saka – nu, sāksim ar to, ka es esmu tievs! Respektīvi – vienmēr var atrast, pēc kā varētu būt izsalcis. Un man arī ir sajūta, ka es vienmēr pēc kaut kā esmu izsalcis, man par padarītajām lietām nekad nav pilnīga gandarījuma. Pat izdarot kaut ko ļoti labi un saņemot par to uzslavas, es pēc tam varu būt ar paveikto neapmierināts.
– Tu visu laiku vēlies kaut ko izzināt, par visu interesējies utt. Vai vari ar pilnu pārliecību teikt, ka šis Ralfs Eilands ir tā nostabilizējusies personība, kas sapratis savu ceļu dzīvē, un arī turpmāk būs tieši šāds Ralfs Eilands?
– Tikai kā cilvēks, kā mākslinieks – nē. Mans viedoklis var variēt diezgan minimāli, kāds esmu, tāds esmu, neliekuļoju uz skatuves un neliekuļoju arī dzīvē. Savukārt uz skatuves, manuprāt, vēl neesmu tas Ralfs Eilands, kāds es gribētu būt. Ir daudz nepilnību, kuras jāmācās novērst. Iespējams, ka tas ir arī tāpēc, ka es katru mēnesi braucu uz kādu ārzemju koncertu, līdz ar to man ir ar ko salīdzināt. Man tas jau ir novests pat līdz tādam līmenim, ka varu aiziet uz U2 koncertu un nodomāt, ka šoreiz man nepatika, iepriekšējā reizē bija labāk. Nu, un kā tad šādā veidā varu vērtēt sevi?! Vai es esmu maksimālists? Varbūt.
Ralfs Eilands
Dzimis gada 24. novembrī Rīgā
Izglītība: Rīgas Valsts 3. ģimnāzija. «Es sāku arī studēt, taču sapratu, ka izvēlētā programma man nepatīk. Izstājos. Bet pēc tam sāku tik aktīvi muzicēt, ka mācībām vairs neatlika laika»
Karjera: «Desmit gadu vecumā piedalījos bērnu Eirovīzijā, pēc tam vairākas reizes konkursā Dziesma manai paaudzei, bet 15 gadu vecumā startēju šovā Latvijas Zelta talanti ar grupu PeR. Pēc tam piezvanīja Mārtiņš Freimanis, ar kuru biju sapazinies jau iepriekš, un teica: «Tagad jūs esat gatavi!» Viņš mums iedeva savu dziesmu Bums!. Iesākās Freimaņa ēra, bet pēc tās traģiskajām beigām sāku rakstīt dziesmas pats»
Lielie konkursi: « gadā piedalījāmies starptautiskajā Eirovīzijas konkursa finālā, pēc tam vairāk sāku darboties kā solists. Pirms Eirovīzijas piedalījāmies konkursā Jaunais vilnis – palikām pēdējās vietās»
Šova Izklausies redzēts pirmās sezonas uzvarētājs. «Es toreiz reāli apraudājos, jo līdz tam es visur biju tikai pad****s. Visur, visu mūžu es biju palicis pēdējās vietās! Pat pavisam maziņš, kad dejoju breiku kaut kādās sīko sacensībās, es zaudēju!»
Savu pirmo lielo ārzemju zvaigznes koncertu apmeklējis 12 gadu vecumā – vecāki aizveduši uz Fila Kolinsa koncertu Tallinā;
Hobiji: «Ārpus mūzikas? Sava drauga Kaspara Breidaka iespaidā eju uz improvizācijas teātriem un stand up komēdijām gan Latvijā, gan arī ārzemēs. Esmu kinomīlis, lasu grāmatas. Un vēl – spēlēju PlayStation, riktīgi maucu videospēles! Skatos cīņas sportu, it īpaši UFC (jauktās cīņas – aut.). Skatos arī intervijas ar sportistiem, jo viņi ir daudz disciplinētāki par mūziķiem. Tie, kuri ir topā, manuprāt, ir ļoti racionāli domājoši – no viņiem nereti var kaut ko pamācīties»
Foto: F64