Rīgas arhitekts Gvido Princis: Nav vienota uzdevuma – kā pilsētai attīstīties

Saruna ar Rīgas pilsētas arhitektu Gvido Princi par to, kā pārskatāmā nākotnē mainīsies Rīgas centrs, Vecrīga, 11. novembra krastmala; vai tiks ieviests vienots pilsētas reklāmu dizaina kods, un kas jādara, lai cilvēki atkal atgrieztos dzīvot pilsētas centrā un mazinātos neapdzīvoto māju skaits?

– Kādi ir galvenie Rīgas projekti, kuru realizācija maina un mainīs Rīgas vizuālo tēlu?

– Pilsētas arhitekta biroja darba kārtībā ir vairāki virzieni. Viens no tiem ir vērtēt to, kas pilsētā ir uzbūvēts. Tas ir ikgadējs pasākums – gada balva arhitektūrā. Tieši šonedēļ mēs vairākas dienas ar ekspertiem braukājām pa šiem objektiem. Ar to gribu teikt, ka katru gadu pilsētā tiek nodoti ekspluatācijā vairāki simti dažādu objektu.

– Kādi objekti šogad ir starp pretendentiem uz šo balvu?

– Žūrija tagad brauc un skatās. Cilvēki jau ir pamanījuši atsevišķu objektu ietekmi uz cilvēkvidi. Nosaukšu lielāko, kas nav vienas dienas projekts. Tā ir Krievu salas attīstība ostas kontekstā. Šis ir viens no projektiem, kas jau ir izmanījis pilsētvidi. Cilvēki, kas dzīvo centrā tuvāk ostas pusei, ir pamanījuši, ka pēdējos mēnešos ir samazinājies ogļu putekļu daudzums. Tā viņu dzīvē droši vien ir patīkama pārmaiņa. No otras puses, saistībā ar ogļu termināļa pārcelšanos uz Daugavas otru krastu dzelzceļa satiksme Pārdaugavā kļuvusi intensīvāka, kas varbūt rada zināmas neērtības tur dzīvojošajiem. Ja runājam par citiem projektiem, kas varētu mainīt pilsētas seju, tad arī pilsētas arhitekta birojs – es personīgi un kolēģi – daudz laika esam veltījuši diskusijām par Rail Baltic projektu. Uz šo projektu var raudzīties no dažādiem skatu punktiem, un viens no tiem – ietekme uz pilsētvidi.

– Jūs savulaik intervijā LTV teicāt, ka rajons ap Centrālo dzelzceļa staciju un autoostu ir viens no arhitektoniski nepievilcīgākajiem Rīgas centrā. Kas šeit varētu mainīties?

– Pēdējo desmitgažu laikā šis rajons nav ieguvis pietiekami daudz līdzekļu renovācijai un jaunu objektu būvēšanai. Tie, kas ikdienā izmanto dzelzceļa staciju, saskaras ar daudzām neērtībām. Pārvērtībām Rail Baltic kontekstā šeit ir ļoti daudzas iespējas. Domāju, ka šī projekta lielākais ieguvums būs to vietu sasniedzamība ar tām vietām, ar kurām šis projekts mūs savienos. Savukārt nekustamie īpašumi, kuri atrodas no Centrālās dzelzceļa stacijas kājām gājiena attālumā, iegūs jaunus klientus dažādai uzņēmējdarbībai. Šī vieta vēl 19. gadsimta otrajā pusē tika plānota kā pilsētas ekonomiskais motors. Darījumi, tirdzniecība, spīķeri un citas ar to saistītas lietas. Arī nākotnē redzu šo vietu ar līdzīgu uzdevumu. Protams, nepārkraujot preces un līdzīgas lietas, ko darīja 19. gadsimtā, bet veidojot to kā 21. gadsimtam atbilstošu darījumu centru.

– Projekts paredz norakt dzelzceļa uzbērumu. Ko tas dos?

– Pašreizējais projekts paredz, ka dzelzceļa uzbērums no dzelzceļa tilta līdz Prāgas ielai tiks norakts un pārvērsts par dzelzceļu uz estakādes. Tas pavērs telpisku saikni tirgus daļai ar Vecrīgas daļu un paver iespēju arī funkcionāli sasaistīt šīs abas teritorijas, kuras ir ļoti aktīvas, katra pati par sevi. Mēs ceram, ka, nojaucot šo valni un pārceļot dzelzceļu uz estakādēm, iegūsim vizuāli pārliecinošu iespaidu, ka pilsēta ir abās pusēs vienota, un panāksim funkcionālu sinerģiju, kad cilvēki viegli, bez mākslīgiem šķēršļiem varēs pārvietoties pa šo teritoriju un izmantot iespējas, ko tā dod – autoostu, Centrāltirgu, Vecrīgu, dzelzceļa staciju.

– Šajā, bet ne tikai šajā kontekstā laiku pa laikam parādās jautājums par Daugavmalu. Upe pilsētas centrā ir liels pilsētvides ieguvums. Mūsdienu pilsētplānošanas teorija paredz, ka upju krastmalas jāatbrīvo no autotransporta plūsmas un jāatdod kājāmgājējiem kā pilsētas rekreācijas zonas. Kā redzat šī jautājuma risinājumu Rīgā pārskatāmā nākotnē?

– Jā. Vēlamā nākotnē ir tāda, kādu jūs ieskicējāt. Pilsēta gadiem ilgi ar lielāku vai mazāku entuziasmu ir centusies izveidot apvedceļu struktūru, kas ļautu kravas transporta kustību uz ostu novirzīt no 11. novembra krastmalas. Runa ir par Austrumu loku no Dienvidu tilta līdz Viestura prospektam. Ir palikuši vēl divi posmi, kas jāsavieno. Viestura prospekta pārvads un Dzelzavas ielas savienojums Purvciemā. Tā būs funkcionējoša maģistrāle, kas ļaus pilnībā no 11. novembra krastmalas izslēgt kravu transportu.

– Tas, ka kravu transportam nav vietas pilsētas centrā, ir skaidrs, bet jautājums ir par visu veidu autotransporta plūsmas noņemšanu no 11. novembra krastmalas.

– Tas ir nākamais solis. Tajā brīdī, kad ir alternatīva, kā uz turieni nokļūt, parādās iespēja darīt ar to vietu, ko grib – mainīt, slēgt vai ierobežot. Reālākie soļi manā skatījumā ir – kad šis apvedceļš funkcionēs pietiekami labi, tad satiksmi 11. novembra krastmalā ierobežot līdz vienai vai pusotrai, divām joslām un pārējo teritoriju nodot izmantošanai citādā veidā. Ambiciozie projekti šo transporta artēriju ierakt tunelī šobrīd nav darba kārtībā. Par to varētu domāt, ja būtu šāds sociālekonomiskais pieprasījums.

– Par Austrumu loku runā jau sen. Purvciemā palicis pavisam neliels gabaliņš, bet nekas nenotiek. Kad reāli šo projektu varētu pabeigt?

– Šis projekts ir tuvākajos Rīgas pilsētas investīciju plānos. Ja nemaldos, Viestura prospekta un Tvaika ielas divlīmeņu pārvada būvei ir piesaistīti struktūrfondi. Kaut pa posmiem, bet šī projekta attīstība notiek. Šā projekta realizācija ir būtisks nosacījums, lai mēs varētu runāt par 11. novembra krastmalas pārveidi.

– Laiku pa laikam parādās idejas, ka Rīgā vajadzētu kādu ielu pārvērst pa gājēju ielu, jo šādu ielu veidošana arī iekļaujas modernas pilsētvides tendencēs.

– Ja runājam par gājēju ielām, nevar teikt, ka mums to nav. Mums ir Vecrīga, kas faktiski ir gājēju zona. Tā ir mūsu specifika. Kas attiecas uz citām ielām, realitāte ir tāda, ka, salīdzinot kaut vai ar Stokholmu vai citām Eiropas pilsētām, Rīgā vēsturiskajā centrā, tajā skaitā Tērbatas un Barona ielā, ir īpašumi, kuriem vienīgā piekļūšana ar mašīnām ir no ielas puses. Tā ir fundamentāla lieta, kuru nekādi nevar apiet. Līdz ar to Barona un Tērbatas ielu pārveidot par gājēju ielām ir stipri problemātiski tieši no autotransporta (pašu iedzīvotāju, piegādes, palīdzības dienestu un tamlīdzīgi) piekļūšanas puses. Tāda absolūta kājāmgājēju plūsma šajās ielās nav iespējama. Kas ir iespējams, bet maz darīts, ir ierobežot satiksmi, tranzītu, ātros braucējus pa Barona, Tērbatas ielu, lai tur brauc tikai tie, kuriem tas patiešām nepieciešams.

– Jūs pieminējāt Vecrīgu kā gājēju zonu. Tagad, īpaši vasarā, Vecrīgā patiešām ir daudz cilvēku, daudz tūristu, bet diemžēl arī mašīnas tur starp cilvēkiem spraucas. Vai nevajadzētu vēl vairāk ierobežot autotransporta plūsmu? Nepieciešamajām piegādēm varētu noteikt agras rīta stundas, kad tur cilvēku ir mazāk.

– Virzienu jūs iezīmējāt pareizi. Man uz Vecrīgu iznāk vairāk doties darbdienās pa dienu. Rīta pusē turp dodoties, kad piegāžu mašīnu tur arī ir visvairāk, sajūta nekāda patīkamā nav. Man kā rīdziniekam, kas tur strādā, negribētos arī tās mašīnas no rītiem. Viens ir šī plūsma, bet otrs – šo mašīnu lielums. Gribētos, lai apkalpes mašīnas Vecrīgā ir mazākas. Tas ir regulēšanas jautājums. Jautājums, par ko spriež arhitekti, ir Vecrīgas labiekārtojums. Pēdējos gados redzam ļoti lielu tūrisma pieaugumu, viesnīcu pieaugumu, kā rezultātā vietējiem iedzīvotājiem, vietējiem biznesiem, kuriem vajag vairāk klusuma un miera, vairs nepatīk tur būt. Tā ir lieta, kura arvien vairāk signalizē, ka līdzsvars starp tūrismu un pārējo ir nedaudz izjaukts. Tā mums pazīstamā Vecrīga, kāda tā bija, teiksim, manos studiju gados, vairs nav tāda. Svarīgi ir ielu seguma jautājumi. Cik ērti ir pa Vecrīgu staigāt? Cilvēki ir prasīgāki pret gludumu, ērtībām. Vides pieejamība, ratiņkrēsli, ar bērnu ratiņiem, skrituļiem un citiem jauniem pārvietošanās līdzekļiem. Šie jautājumi ir un būs tuvākā laika darba kārtībā, Vecrīgā renovējot un būvējot. Piemēram, bortakmeņi. No vienas puses, ir vēsturiskā tradīcija, ka Vecrīgā ietves ir paceltas virs ielu seguma, no otras puses, mēs saskaramies ar vides pieejamības prasībām, kas ir vienādas gan Pētera baznīcā Vecrīgā, gan Purvciemā. Šobrīd profesionāļu aprindās ir lielas diskusijas, kā Vecrīgā piemērot visas vides pieejamības prasības, vienlaikus nezaudējot vēsturisko izskatu.

– Ja pieminam Vecrīgu, arī vēsturisko centru bulvāru loka ietvaros, daudzviet acis krīt reklāmu raibums. Vai nebūtu laiks pilsētā ieviest zināmu vienotu dizaina kodu, kas harmonizētu vides reklāmu un novērstu šo aziātisko raibumu?

– Jā, mēs zinām piemērus šādai politikai, taču nevar arī teikt, ka Rīgā šī joma netiek regulēta. Vai varētu būt labāk? Droši vien, bet tādā neoliberālā sabiedrībā, kādā esam, ja arhitekti gribētu pilnībā pakļaut reklāmas izkārtņu veidolu ēku arhitektūrai, tad tas nebūtu viegli. Mūsu pieredze ir, ka kolēģi Vides dizaina pārvaldē šo jomu kontrolē. Jā, piemēri ir dažādi. Labāki un sliktāki. Iederīgi un mazāk iederīgi. Raibi. Visādi. Nesen mēs pārrunājām, kā šo sfēru varētu regulēt stingrāk, bet neko revolucionāru šajā ziņā es negaidu. Te ir arī otra puse. Uzņēmējiem, kuriem tās ēkas pieder, arguments ir viens – mums jau tāpat Vecrīgā ir grūti, ierobežojumi no visām pusēm, un jūs vēl gribat ierobežot reklāmu izvietojumu. Ir uzņēmumu un preču zīmju sistēma, kura strādā neatkarīgi no pilsētas lietām. Viss tas jāņem vērā.

– Pēdējā laikā savairojušies reklāmu gaismas bloki uz ugunsmūriem. Šādas raibas gaismas reklāmas varbūt interesanti izskatās Hošiminā, kur vispār nav arhitektūras, uz kuru gribētu skatīties, bet Rīgā ar ļoti pievilcīgu, savdabīgu arhitektūru tas noteikti nav solis uz priekšu.

– Tur es jums piekrītu. To šobrīd sauc par vides piesārņojumu. Ar visām jaunajām tehnoloģijām, gaismām. Šī joma nav pietiekami noregulēta. Man personīgi tā gaismas reklāma Uzvaras bulvārī, braucot uz Akmens tilta pusi, ir ļoti kaitinoša. Tāpat, braucot pa VEF tiltu centra virzienā, redzama ļoti agresīva gaismas reklāma. Šo jomu regulējot, ir jāpanāk kompromiss, lai šāda veida reklāmas būtu iederīgas kopējā ainavā.

– Dzīvot pilsētas centrā pasaulē skaitās ļoti prestiži. Rīgā daudzas ēkas centrā ir neapdzīvotas un pamazām pārvēršas graustos, degradējot arī apkārtējo vidi. Kādā veidā varētu atdzīvināt stagnējošo Rīgas centru?

– Atkal atsaukšos uz šo mūsu neoliberālo sabiedrību. Pēdējo desmitgažu laikā neesam pieraduši regulēt mājokļu jomu. Redzam īres likumu, kurš gadiem tiek atlikts un netiek risināts. Redzam dalītā īpašuma likumu, kurš tā arī nespēj nonākt darba kārtībā, lai tiktu atrisināts. Ar to gribu teikt, mājokļu [likumdošanas] jautājums nav darba kārtībā. Ja tas tā būtu, tad jūsu jautājums – kā panākt, lai pilsētas centrā dzīvo vairāk cilvēku, tiktu risināts. Šis jautājums būs darba kārtībā. Kad? Pēc pieciem gadiem varbūt. Tas ir mūsu attīstības jautājums.

– Cik lielā mērā nesakārtotā likumdošana bremzē Rīgas centra attīstību?

– Ja es kā īrnieks gribu šobrīd īrēt mājokli, tad man nav likumīgu tiesību paļauties, ka mans beztermiņa īres līgums nekļūst par rītdienas īres beigu līgumu. Arī kā mājas īpašnieks es šobrīd nevaru būt drošs, ka kādam izīrēšu mājokli beztermiņā un viņš to neizmantos ļaunprātīgi. Nodarīs kaut ko, un man būs gadiem ar viņu jāstrīdas, par viņa nodarījumu. Pašreizējais regulējums ir gadiem iesprūdis un fundamentāli traucē veidot normālas tiesiskās attiecības. Nav [politiska] uzdevuma domāt par to, kā Rīgas centrā dzīvot cilvēkiem. Katrs attīstītājs sava biznesa idejas ietvaros domā, kā viņš darīs, bet nav vienota stratēģiska uzdevuma politiskā līmenī, kā pilsētai attīstīties. Liela problēma ir dalītais īpašums. Man pieder dzīvoklis, jums pieder zeme. Es kā vienīgo izeju redzu to, ka šī situācija tiek izbeigta.

– Kādā veidā?

– Vai nu tā zeme pieder dzīvokļa īpašniekam, vai sliktākajā gadījumā pilsētai vai valstij. Lai nebūtu privāto perpendikulāri pretējo interešu. Zemes īpašnieks neko negrib darīt, bet grib saņemt pēc iespējas lielāku naudu par savu zemi, bet es kā iedzīvotājs gribētu maksāt pēc iespējas mazāk, bet saņemt pēc iespējas vairāk labumus. Šis konflikts ir mūžīgs un neatrisināms. Valstij tur ir jāiejaucas būtiski, ar kaut kādu regulējumu.

– Šobrīd viens no aktuālākajiem arhitektūras jautājumiem ir – kur Rīgā būvēt koncertzāli? Vai uz AB dambja?

– Es redzu vairāk argumentu un iespēju tam, lai šo projektu īstenotu citur. Ne uz AB dambja. Manā skatījumā ir alternatīvas. Torņakalnā, tur, kur kādreiz tika plānota Rīgas administratīvā centra ēka starp Uzvaras bulvāri un Torņakalna staciju. Uzvaras parka tajā pusē uz Raņķa dambja iepretim Āgenskalna līcim. Interesanta ideja ir koncertzāles būve kompleksā ar Zinātņu akadēmijas kompleksa atjaunošanu. Arī Eksporta ielas jeb Andrejsalas variants. Katrai no šīm vietām ir savi plusi un mīnusi. Manā skatījumā katra no šīm alternatīvām ir labāka nekā AB dambja variants, jo, manuprāt, šis priekšlikums nav reāls.

– Kā vērtējat Zigmara Liepiņa priekšlikumu nojaukt Kongresu namu un koncertzāli būvēt tā vietā? Pašā centrā.

– Šī alternatīva ir apspriesta. Mans viedoklis, kurš nav tikai mans viedoklis, ir tāds, ka Rīgai Kongresu nams ir ļoti laba formāta un izmēru multifunkcionāls objekts, kuru pilsēta ir iecerējusi tādu pašu arī idejiski atjaunot. Rīgai būtu tikai ieguvums, ja mums būtu gan atjaunotais Kongresu nams un koncertzāle tur, kur tā ir domāta, nevis pielāgota. Pielāgošana vienmēr ir saistīta ar kaut kā nojaukšanu, mainīšanu, izjaukšanu, un tur es redzu šī ieguvuma mazināšanu. Vēl viena svarīga lieta, ko gribētu atzīmēt kā vispārēju tendenci, ir pilsētnieku, īpašnieku, vides aktīvistu aktivitātes pieaugums. Tā ir lieta, kas pilsētas birokrātijai un vadībai liek saskarties ar noteiktu realitāti un atbilstoši rīkoties. Cilvēki ir gatavi ne tikai nokrāsot un labiekārtot, bet arī vidi padarīt skaistāku, kvalitatīvāku. Turklāt par savu naudu, ar savu enerģiju, kā to parādīja Barona ielas puķu podu gadījums, kad māju īpašnieki bija gatavi paši šos stādījumus uzturēt un kopt. Šādas iedzīvotāju iniciatīvas kļūst arvien biežākas, un tas priecē.

Foto: F64