Rīgas Svētā Pētera baznīcas likums sniegs iespēju vēsturiski nozīmīgo dievnamu veidot kā nozīmīgu kultūrvietu

Augsti godātais federālā prezidenta kungs!

Godātie deputāti!

Ekselences!

Dāmas un kungi!

I

Pavisam nesen – 2017. gadā – Vācijā un Eiropā atzīmējām reformācijas piecsimtgadi, atceroties Mārtiņa Lutera 1517. gada 31. oktobrī pie Vitenbergas baznīcas pienaglotās 95 tēzes.

Šajā gadā mēs atceramies reformācijas piecsimtgadi Latvijas zemēs.

Tieši šajā vietā – Rīgas Svētā Pētera baznīcā – tieši pirms 500 gadiem – 1522. gadā ap Vasarsvētkiem – mācītājs Andrejs Knopkens publiskā disputā atklāti pieteica un aizstāvēja reformācijas idejas. Viņš gan tās faktiski jau bija sludinājis vismaz gadu iepriekš pēc savas atgriešanās no Vācijas.

Reformācijas idejas uzreiz kļuva populāras un guva plašu rīdzinieku atbalstu, un pēc Rīgas rātes lēmuma jau 1522. gada oktobrī divās Rīgas pilsētas baznīcās tika iecelti mācītāji, kuri atklāti sludināja reformēto ticības vēsti.

II

Mēs varam izmērīt domas ātrumu, ar kādu toreiz izplatījās idejas no Vitenbergas līdz Rīgai; pagāja tieši pieci gadi.

Rīgas Svētā Pētera baznīca Reformācijas vēsturē ieņem īpašu vietu. Mūsu likumdevējs – Saeima – nesen pieņemtajā Rīgas Svētā Pētera baznīcas likumā ir atzinis, ka tā ir bijusi nozīmīgs humānisma un Reformācijas ideju izplatības centrs Baltijas jūras reģionā.

Patiešām mēs varam būt lepni, ka tolaik Rīgas Svētā Pētera baznīca pēc Vitenbergas baznīcas bija otra nozīmīgākā kancele Eiropā, no kuras tika sludinātas reformācijas idejas.

III

Mūsu Satversmes ievadā ir precīzi konstatēts, ka Latvijas identitāti veido un ir veidojušas latviskās, eiropeiskās un kristīgās tradīcijas.

Reformācijas ideju straujā izplatība ir tikai viens piemērs, kas apliecina mūsu aktīvu klātesamību Eiropas intelektuālajos strāvojumos un līdzdalību laikmetam aktuālajos Eiropas dialogos.

Svētā Pētera baznīcas likumā likumdevējs ir uzsvēris, ka šī baznīca simbolizē Rīgas un visas Latvijas piederību Rietumu kristīgajai tradīcijai un tās formētajai eiropeisko vērtību kultūrtelpai.

IV

Mārtiņa Lutera aicinājums Dieva vārdu sludināt tautas valodā, lai katram savā valodā būtu iespēja saprast un iepazīt svētos rakstus, deva būtisku grūdienu latviešu valodas, skolu, grāmatniecības un kultūras attīstībā.

Es gribu šodien šeit tikai īsi minēt trīs luterāņu garīdzniekus, kuri devuši lielu ieguldījumu latviešu rakstu valodas attīstībā.

Lai mēs vienmēr atceramies Georgu Manceli, Ernstu Gliku un veco Stenderu.

Mancelis lika pamatus latviešu vecajai ortogrāfijai un izdeva pirmo vācu–latviešu valodas vārdnīcu, Gliks paveica pilnu Bībeles tulkojumu latviešu valodā, savukārt vecais Stenders latviešu valodā jau izdeva laicīgo literatūru un pirmās enciklopēdijas.

V

Reformācija pirms 500 gadiem satricināja un arī sašķēla Eiropu. Jaunās idejas izaicināja veco kārtību un satricināja ierasto pasauli.

Ticības kari visā Eiropā bija nežēlīgs un postošs laiks, kad veidojās jaunā pasaules kārtība, kas beidzās 1648. gadā ar Vestfālenes miera līgumu, kas iedibināja jaunu kārtību.

Latvijā gan nekad nav notikuši ticības kari. Mūsu reliģisko konfesiju starpā vienmēr valdījis brālīgas sadarbības un kopdarbības – ekumenisks – gars.

Arī šodien šeit, Rīgas Svētā Pētera baznīcā, kopā ar luterāņiem ir arī citu kristīgo konfesiju bīskapi un garīdznieki.

Mūsu senās ekumeniskās tradīcijas ir viens no miera un saticības pamatiem Latvijas sabiedrībā, tā ir viena no mūsu kultūras īpatnībām.

VI

Pasaules vēsturē ir iegājuši Mārtiņa Lutera vārdi: “Te es stāvu un citādi nevaru.”

Tieši šobrīd par savu pārliecību, par savu brīvību un neatkarību, par savām vērtībām stāv visa ukraiņu tauta, cīnoties pret Krievijas uzsākto noziedzīgo karu.

Ukraiņi stāv par taisnu lietu, jo citādi nevar.

Te jābūt skaidrai un viennozīmīgai visas Eiropas kopīgai atbildei, kas balstīta mūsu kopējās vērtībās un pārliecībā par labo, pareizo un taisnīgo.

VII

Šajā gadā Saeima beidzot ir pieņēmusi Rīgas Svētā Pētera baznīcas likumu, ar ko baznīca ir nodota īpašumā Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas un Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Vācu Svētā Pētera draudzes nodibinājumam.

Pieņemtais likums beidzot sniegs iespēju sākt šī vēsturiski nozīmīgā dievnama atjaunošanas darbus un veidot to kā nozīmīgu kultūrvietu.

Te vēl priekšā būs daudz darāmā, bet esmu pārliecināts, ka mums visiem kopā to izdosies paveikt.