Rīgas vicemērs: Politiķus, kuriem ir savs viedoklis, pataisa par nodevējiem

Rīgas vicemērs, Latvijas Universitātes maģistrs un ASV Armijas kara koledžas maģistrs, bijušais Jaunsardzes un informācijas centra vadītājs Druvis Kleins intervijā Neatkarīgajai analizē notiekošo Latvijas politikā, nejēdzības pašvaldības saskarsmē ar valsts varu un nodevību politikā.

Par Rīgas domes deputātu viņš kļuva 2018. gada 13. novembrī, stājoties Saeimā ievēlētā domes deputāta vietā. Pēc balsojuma par Rīgas mēra Daiņa Turlā (GKR) gāšanu šā gada 20. jūlijā tika izslēgts no Jāņa Bordāna vadītās Jaunās konservatīvās partijas (JKP).

Šobrīd Rīgas domē pārstāv neatkarīgo deputātu grupu Rīgai!. Par Rīgas vicemēru viņš kļuva 29. novembrī, kad deputātu bloks Rīgai! izšķīrās par lēmumu iesaistīties Oļega Burova vadītajā koalīcijā.

– Kā jūs īsi raksturotu to, kas šobrīd notiek Rīgas domē – konstruktīvs darbs rīdzinieku labā vai haotiskas kustības?

– Politiskie spēki vairāk velta laiku tam, kā vienam ar otru pastrīdēties, pēc iespējas sulīgāk izteikties par kādu no jautājumiem, sevišķi jau kameru priekšā, nevis vienoties par kopējām vīzijām pilsētas izaugsmei. Lielākā daļa deputātu dzīvo atrauti no realitātes. Ierēdņi dara to darbu, kas būtu jādara mums, deputātiem.

– Kuri šobrīd domē ir lielākie «gaisa maitātāji»?

– Nevajadzētu rādīt ar pirkstu uz kādu konkrēti. Mēs visi esam «malači». Pārlapojot Rīgas domes sēžu ierakstus Rīgas domes mājaslapā, var ātri konstatēt, ka konstruktīvu sarunu gandrīz nemaz nav. Ir bezjēdzīgas jautājumu un atbilžu sesijas, pompozi viedokļi, tradicionāli lozungi un tukša salmu kulstīšana.

– Vai ir pamats atlaist Rīgas domi?

– Pašreizējais domes atlaišanas pamatojums ir šūts ar baltiem diegiem. Valsts kanceleja jau ir konstatējusi, ka juridiskie argumenti domes atlaišanai nav pamatoti. Domes atlaišana ir veids, kā pārskatīt domes vēlēšanu rezultātus. Viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem ir objektīvisma princips. Ievērojot šo principu, persona nepiedalās lēmuma pieņemšanā, ja izskatāmais jautājums skar šo personu. Kā mēs zinām, pats VARAM ministrs un daži viņa kolēģi gan Ministru kabinetā, gan Saeimā pirms pāris gadiem piedalījās leģitīmā politiskā cīņā par iekļūšanu Rīgas domē. Diemžēl zaudēja un vairākumu ieguva citu partiju pārstāvji. Kungi turpināja cīņu un šobrīd veido vairākumu Saeimā. Diemžēl rūgta miele ir palikusi, un tagad ir vēlme mainīt šo situāciju. Par nelaimi minētajiem kungiem, viņu lēmumi nevar būt objektīvi, jo tiešā veidā skar viņu pašu politiskās intereses. Šo iemeslu dēļ par pašlaik atklātībā nonākušo domes atlaišanas konstrukcijas izvēli esmu ļoti izbrīnīts. Vasaras vidū ar mūsu (JKP) un no Saskaņas aizgājušo neatkarīgo deputātu balsu palīdzību no amata atstādināja Rīgas mēru Daini Turlo, kurš tikko kā bija apstiprināts amatā un neko tādu nebija pelnījis. Mums, opozīcijai, bija vēsturiska iespēja pārņemt politisko varu Rīgā un tad sākt darīt visas tās lietas, kuras mēs desmit gadus esam stāstījuši, ka darīsim citādi, nekā to darīja Ušakova kungs. Tā vietā, lai pārņemtu varu, mēs, opozīcija, vasarā izlikāmies un saviem vēlētājiem melojām, ka tomēr nevaram varu pārņemt, bet tagad gada nogalē esam pārdomājuši un mēģināsim to izdarīt samocītā, ar neveikliem argumentiem pamatotā veidā.

– Rīgā ir osta – vieta, kurā tiek pārkrautas kravas. Tā pilsētai tagad tiek atņemta. Kā osta turpmāk varēs funkcionēt bez sasaistes ar pašvaldību, kura atbild par infrastruktūru, loģistikas mezgliem un daudzām citām lietām? Varbūt ostas darbība iecerēta kā bordānistu koncentrācijas nometne vai kā citādi?

– Neesmu izrunājis ar Linkaita kungu, kā viņš to saredz. Faktiski osta tiek rekvizēta ar atrunām, ka tur ilgstoši valdījusi korupcija. Tiešām? Četri Rīgas pilsētas pārstāvji un visi četri ministriju deleģētie pārstāvji gadiem ir bijuši ostas valdē. Visi vai vismaz pieci ir korumpēti vai piesedz koruptīvus darījumus? Vai arī viņi saņēma algu un neko nedarīja? Tad saucam uzvārdus. Tas, ka Rīga vairs nepiedalīsies lēmumu pieņemšanā par ostas darbību, ir nepareizi. Tieši tā, kā jūs sakāt – pilnīgi visa infrastruktūra ir pilsētas atbildība – piemēram, kravu transporta plūsma, lielie loģistikas centri, attīstības jautājumi. Ja tie vairs nebūs ar pilsētu saistīti, baidos, ka mēs atkal būsim tajā pašā situācijā, kādā esam ar Rail Baltica projektu. Tur it kā ir struktūras, kas atbild par projekta attīstību, laika grafika ievērošanu, koordināciju, bet sadarbība vertikālā līmenī starp valsts un pašvaldību institūcijām nenotiek, jo pa vidu ir politiskie ķīļi, principi un aizspriedumi, kas neļauj vienam ar otru konstruktīvi runāt.

– Nopietna lieta – ja osta nespēs pienācīgi apkalpot kravas, neviens kuģis Rīgā iekšā nenāks?

– Rīgas ostai tas nav lielākais bieds. Ostā viss droši vien joprojām notiks. Tā ir tikai ostas vadības maiņa pieņemamā vai nepieņemamā veidā. Šī valdība un Saeimas vairākums demonstrē, ka tai pašvaldībai viedoklis nav jāprasa. Teritoriālās reformas sāga ir spilgts piemērs. Bet Ventspils gadījumā man gan ir nopietnas un pamatotas bažas, ka cietīs gan darbinieki, gan uzņēmumi, gan pilsētas finanses. Latvijas valdības amatpersonas ar savu rīcību netieši ir visai pasaulei izplatījušas ziņu, ka uz Ventspili nevajag braukt, nevajag iesaistīties darījumos ar šo ostu, jo tad var iekļūt sankciju sarakstos. Neviens jau negrib strīdēties ar amerikāņiem, kas ir lielākais spēlētājs starptautiskajā politikā un ar milzīgu ietekmi importa un eksporta tirgos, vismaz Rietumu pasaulē. Ir ļoti, ļoti viegli kaut ko nojaukt, bet neiespējami to ātri atjaunot. Lielie loģistikas un tranzīta uzņēmumi savas piegāžu ķēdes katru dienu nemaina. Lai atgūtu reputāciju un uzņēmumu uzticību – tas prasīs gadus, un tie noteikti būs zaudējumi Latvijas ekonomikai. Neviens neriskēs, līdz nebūs 100% pārliecināts, ka Latvijas ostās ir droši piestāt. Un ne jau mūsu valdībai prasīs viedokli. Es domāju, ka kaimiņvalstu ostas par šo gājienu varētu šai valdībai piešķirt kādu apbalvojumu.

– Vai patiesi valdība ne reizi nav pavaicājusi Rīgas pilsētai par to, kāda būs pilsētas un ostas sadarbība pēc ostas nonākšanas pilnīgā valsts varā?

– Vakar pēc ilgiem strīdiem ar Valsts kancelejas juristiem atnāca apskaidrība vienīgi par to, ka uz Ministru kabineta sēdi vajadzētu uzaicināt arī pašvaldības pārstāvi, kurš pirms tik būtiska lēmuma kā domes atlaišana pieņemšanas vismaz formāli paauž arī domes viedokli. Un tas ir strīds par iespējām paust viedokli šādā fundamentālā jautājumā, nemaz jau nerunājot par tādu «sīku» jautājumu kā ostas pārvaldība, kas, protams, nepavisam nav sīks jautājums. Valdība ar savu lēmumu izlemj, ka tā ostu pārņem jeb, tautas valodā sakot, rekvizē, un viss. Tur nekādus viedokļus nevienam nevajag. It kā līdz šim neesmu bijis liels oponents pašreizējai valdošajai koalīcijai, bet darbi, ko tā dara, ļoti uzskatāmi atšķiras no vārdiem. Man kā politiķim nav pieņemami, ka vārdi tik ļoti neatbilst darbiem.

– Ko jūs kā pašvaldības vadītājs jūtat, kas pašreiz valstī valda – tā ir strauja virzīšanās uz totalitāru diktatūru?

– Profesors Jānis Ikstens kādā intervijā ļoti kodolīgi raksturoja. Izskatās, ka mums veidojas partiju kartelis. Saeimas vairākums šobrīd veido tādus nosacījumus, lai jebkurai citai partijai nākotnē būtu grūtāk ar viņiem konkurēt par politisko pārvaldību valstī. Uzstādījums – darīt visu, lai citiem pie varas nokļūt būtu grūtāk nekā mums – normālā demokrātiskā valstī ir nepareizs. Piemēram, partiju finansējums. Doma ir saprotama, taču būtu normāli, ja lēmums būtu attiecināts uz nākamo, ne šo Saeimu. Tad visiem būtu vienādas iespējas to iegūt. Esošajām varas partijām, salīdzinot ar tām partijām, kuras nav Saeimā, vai jaunām partijām, kas vēl veidosies, pašu pielemto nosacījumu rezultātā veidojas milzīga finansiāla priekšrocība. Stāsts, ka partiju finansēšana vajadzīga tādēļ, lai politikā neienāktu oligarhu nauda, man liekas pretrunīgs. Jebkurš jaunais politiskais spēks, kas nākotnē mēģinās ienākt politikā, tiks uzdāvināts sponsoriem, jo partijām vajadzēs piesaistīt ievērojamus resursus dažādu ziedojumu veidā, lai varētu līdzvērtīgi konkurēt ar pašreizējām Saeimā pārstāvētajām partijām.

Partiju lokomotīves, kas startēja pašvaldību vēlēšanās, tagad ir Saeimā un valdībā, un neļauj savējiem pašvaldībā kļūt par lēmumu pieņēmējiem, izaugt par izlēmīgiem, patstāvīgiem politiķiem. Partiju līderi domē strādājošos deputātus uzskata par zemāku kastu, kurai nav un nevar būt savs viedoklis. Viņi vienkārši neļauj saviem deputātiem neatkarīgi pieņemt lēmumus un strādāt, kā viņi saka, rīdzinieku labā.

– Ja notiks Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas, jūs startēsiet, tauta jūs ievēlēs un jums nāksies strādāt kopā arī ar bordānistiem. Jūs drošsirdīgi paužat savu viedokli par daudzām lietām. Viņiem jūsu viedoklis nepatiks, saredzēs jūsos konkurentu. Bordāns aizbrauks uz ASV denuncēt, ka esat korumpants, un jūs iekļaus melnajā sankciju sarakstā. Kā jūs ar bordānistiem grasāties sastrādāties?

– Par mani ASV viņiem būs grūti to iestāstīt. Es kādreiz dienēju armijā. Militāro izglītību ieguvu ASV, un tur viņi par mani zina daudz vairāk nekā vidēji par jebkuru citu Latvijas amatpersonu. Kaut ko tādu ar mani izdarīt viņiem būtu grūti. Bet… Nu jā… Faktiski ir tā, ka man labāk patīk situācija, kad nav atbildes uz grūtiem jautājumiem, nekā tāda, kad es nedrīkstu apšaubīt atbildi uz tiem. JKP un droši vien arī citās partijās ir tā, ka ir viens izteikts līderis, un viņam apkārt ir daži pietuvinātie. Pārējiem partijas biedriem šie vadoņi ir jāuztver kā visnekļūdīgākie cilvēki pasaulē. Viņus nedrīkst kritizēt un nekādu savu viedokli paust. Ja es to neievēroju un nepiekrītu līderu viedoklim, visi tā jocīgi sāk uz mani skatīties un saukt mani par šķeltnieku vai vēl kaut ko. Un tikai tādēļ, ka man ir savs viedoklis. Tā nav tikai JKP. Tieši tādi paši narcisi, kas nespēj konstruktīvi uztvert kritiku, ir arī Vienotībā, Attīstībai/Par un citās latviešu partijās. Tā ir latviešu politikas slimība. Mēs sirgstam ar vadonismu un pieņemam to, ka tikai partijas līderiem var būt vienīgais pareizais viedoklis, viņi formulē īstenos vēstījumus tautai, bet visi pārējie ir statisti.

– Latvijas politikas vēsture rāda, ka politiķi, kuriem ir viedoklis un kuri to uzdrīkstas paust, netiek ieredzēti, sākas viņu vajāšana ar kompromatiem, krimināllietām, pēdējais modes kliedziens ar denunciācijām ASV valdībai. Esat gatavs šādiem pavērsieniem?

– Ļoti grūti ir aiziet no savas partijas. Tie, kuri kādreiz ir dienējuši armijā, zina, ko nozīmē brālības sajūta. Brīdī, kad apzinies, ka tā tomēr nav, ir ļoti grūti pieņemt lēmumu pamest partiju, bet vēl sāpīgāk ir palikt un just, ka tu tur vairs neesi savējais tādēļ, ka tev ir savs, atšķirīgs viedoklis. Piedzīvoju pirmo pieredzi, kā ir izjust samazgas, kas nāca pār manu galvu tikai tādēļ, ka uzdrošinājos pateikt, ka eju prom no partijas. Tajā liktenīgajā balsojumā par Daini Turlo nobalsoju tā, kā partija gribēja. Pārkāpu aizliegumu runāt un pateicu savu viedokli par opozīcijas muļķīgajām atrunām, kādēļ nevaram pārņemt politisko vadību Rīgā. Taču par ar vadību nesaskaņota viedokļa publisku paaušanu no partijas izslēdz, jo tas nodarot kaitējumu partijas reputācijai. Tad sekoja manis nomelnošanai adresētie stāsti, ka es esmu savādāks, nodevis partiju, sastrādājies ar mūžseno pretinieku. Tie visi bija izdomāti argumenti, lai partijas vadoņi attaisnotu savu nekļūdīgumu, lai viņi varētu teikt: mēs esam nekļūdīgi, mēs pieņemam lēmumus, un jums, pārējiem biedriem, ir jāpakļaujas un mūs jāpielūdz. Aizgāja pat līdz tam, ka viena no pašlaik valsts augstākajām amatpersonām man, domē demokrātiski ievēlētai personai, atklāti draudēja.

– Varat saukt uzvārdos?

– Atturēšos. Arī viņi ir atturējušies no izteiktas nomelnošanas kampaņas.

– Tie bija reāli draudi?

– Reāli draudi – tu nekad šajā valstī neatradīsi darbu, tev nekur nebūs karjeras iespēju, mēs tevi visā Latvijas presē nomelnosim. Neviens nekad ar tevi nesveicināsies. Pat ģimeni pieminēja. Protams, ka partijai, kurai ir resurss un pieeja medijiem, ir daudz vienkāršāk tikt galā ar partijas disciplīnai nepakļāvīgiem indivīdiem. Šādā gadījumā pat ir stulbi aizstāvēties, jo tu nekad neko nepierādīsi.

– Kādu karjeru sev saredzat tuvākā gada laikā?

– Ceru, ka valstī atgriezīsies veselais saprāts un mēs tik ļoti acīmredzami tomēr nepārkāpsim demokrātijas principus, kurus mēs deklarējām, stājoties Eiropas Savienībā, NATO, EDSO un citās starptautiskajās institūcijās.

Kad startēju vēlēšanās JKP sarakstā, man partijas uzstādījumi šķita ļoti pareizi: jātiek vaļā no koruptīvām shēmām, jādomā par attīstību, izaugsmi. Taču metodes, ar kādām mēs, Saeimas vairākuma partijas, sākām īstenot mērķus, ne ar ko neatšķīrās no to ļaužu metodēm, kuri vadīja šo sociālistisko republiku piecdesmit un vairāk gadu. Pat sliktāk, pēdējo dienu notikumi Saeimā man drīzāk atgādina labākās autoritārisma tradīcijas kaimiņvalstu varas gaiteņos. Mums pēdējos 30 gados nekas tāds nav redzēts. Pirms tam varas vīri vismaz izlikās, ka likumi tiek pieņemti demokrātiski un tautas interesēs. Tad man rodas jautājums par šo pašlaik Saeimā valdošo politisko liekulību. Jūs tiešām domājat, ka tad, ja daži desmiti cilvēku augām dienām ar puspatiesībām tendenciozi attaisnos savu divkosīgo rīcību, visi pārējie to uztvers par neapstrīdamu patiesību?

– Metodes salīdzinājumam? Piedodiet! Braukt pie pasaules varenajiem un apmelot savu valsti un savus tautiešus – kam gan jānotiek, lai ko tādu darītu?

– Bordāna kungs jau saka, ka viņš tā neesot darījis. Kaut gan tagad, manuprāt, būtu daudz piemērotāks brīdis uzrakstīt par notiekošo visām ārvalstu vēstniecībām.

– Labākajā gadījumā viņš to, viltīgi smīnot – kā saka – nedz noliedz, nedz apstiprina.

– Bet pat atmetot šo gadījumu, tas, ka visu Saeimā pirmo reizi ievēlēto partiju politiķi saka: «Mēs esam godīgi, mēs esam tiesiski un pareizi… tikai tagad mēs esam vienā koalīcijā ar cilvēkiem, kurus ar pēdējām vēlēšanām mēs gribējām uz šīs politiskās skatuves nomainīt», – tas ir nožēlojami! Nupat Saeimas vairākuma politiķi pieņēma tādus likumus, kuri acīmredzami ir par labu sev, bet vēl nesen paši teica, ka tā darīt nedrīkst. Pie varas esošie politiķi pierāda, ka ir liekuļi, ka, slēpjoties aiz cēliem mērķiem, pieņem lēmumus tikai savam labumam. Šis likums par partiju finansēšanu jau nākamajā gadā ir – nu vienkārši – tas ir plāksteris pa visu seju. Te nav vairs aiz kā slēpties! Nu nevienam vairs nav nepārkāpjamu principu, nav ienaidnieku, ir tikai intereses un mērķis, kas attaisno līdzekļus. Paliekam pie varas par katru cenu.

– Jūs tagad sniedzat interviju Neatkarīgajai. To publicēs. Pēc tam jūs apvainos sadarbībā ar Lembergu. Tad jūs iekļaus melnajā sarakstā. Nebaidāties no tā?

– Tas mani tikai uzjautrina. Jebkurš, kuram šajā valstī ir savs viedoklis, tiek pasludināts par demokrātijas ienaidnieku, kas sadarbojas ar Lembergu, Ušakovu, Urbanoviču un citiem ļaundariem, kas personīgi ir atbildīgi, ka esam viena no nabadzīgākajām valstīm ES. Es par to tikai pasmaidu. Tik ļoti pārkāpt savus pirms vēlēšanām deklarētos principus, kā to dara šīs valdības partijas, laikam jau nav iespējams. Politiķus un ne tikai – visus, kuriem par šo ir savs viedoklis, kuri nebaidās to nosodīt, gan sociālajos tīklos, gan plašsaziņas līdzekļos tradicionāli pasludina par nodevējiem. Laipni lūdzam Latvijas politikas virtuvē.

Foto: F64