“Rudens kamermūzikas festivālā” būs dzirdama koncertprogramma “Šūberts, Mocarts, Britens. Čuksti un vēsmas”

VSIA “Latvijas Koncerti” organizētā “Rudens kamermūzikas festivāla” ietvaros 12.oktobrī “Mazajā ģildē” skanēs Franča Šūberta “Arpeggione”, Volfganga Amadeja Mocarta “Sonāte klavierēm un vijolei Domažorā K.14”, Bendžamina Britena kamermūzikas šedevrs, kurā dzirdēsim dialogu ar renesanses meistaru – mūzikas un skumju alķīmiķi Džonu Doulendu un ukraiņu vecmeistara Valentīna Silvestrova “Epitāfija”. Koncertā uzstāsies Latvijas jaunās mūziķu paaudzes talanti – altists Dāvis Sliecāns un pianists Aleksandrs Kalējs, kuru saspēle uz skatuves dēļiem rūdīta jau vairāku gadu garumā, bet “Rudens kamermūzikas festivālā” viņi debitēs kā duets “deGlosa”.

Altists Dāvis Sliecāns un pianists Aleksandrs Kalējs ir degsmīgi un gudri kamermūziķi, kas “Rudens kamermūzikas festivālā” pirmo reizi uzstāsies kā duets “deGlosa”. Mūziķu tulkotā skaņu pasaule sniedzas no renesanses līdz pat laikmetīgiem nošurakstiem. Viņu neparastās programmas izskanējušas gan ASV, gan senākajā Nīderlandes kamermūzikas festivālā “Orlando”, savukārt ar Johannesa Brāmsa, Roberta Šūmaņa un Ludviga van Bēthovena kamermūziku pieskandināta Brēmenes “Sendesaal” un “Haus Schütting”. Kā pandēmija duetam nebija šķērslis atklāt tiešraides festivālu koncertzālē ‘’Latvija’’, tā arī dueta dzīve starp Norvēģiju un Latviju nestāv ceļā radīt jaunas koncertprogrammas.

Ukraiņu dzīvais klasiķis Valentīns Silvestrovs tiek dēvēts par vienu no introvertākajiem mūsdienu komponistiem. Viņa rokraksts ir piederīgs Austrumeiropas minimālisma skolas estētikai. 1999. gadā komponētā “Epitāfija (L. B.)”, kas skanēs koncertā, veltīta komponista dzīvesbiedres Larisas Bondarenko piemiņai. Opusā rodamas atsauces gan uz dziesmas, gan baroka lamento žanra formveidi, un tas cieši saistīts ar paralēli komponēto “Rekviēmu Larisai”. Šķiet, ka, mēģinot raksturot šo skaņdarbu, vislabāk der atsaukties uz paša komponista vārdiem: “Visa mūzika ir dziesma – arī tad, ja to nevar izdziedāt. Tā nav ne filozofija, ne pasaules uzskats, bet gan dziesma, ko pasaule dzied pati sev.”

Koncertā būs dzirdama arī Franča Šūberta “Arpeggione” – sonāte, kas mūzikā apraksta visu cilvēka dzīves pieredzi – tās gaišākos un tumšākos brīžus. Gadu pirms Domažora simfonijas ieceres, pārdzīvojot operas “Alfonso un Estrella” izgāšanos, komponists mierinājumu meklēja kamermūzikas maigajās skavās. Tobrīd viņa redzeslokā nonāca jauns sešstīgu instruments, arpeggione jeb lociņģitāra, kuras autors bija Vīnes ģitāru meistars Vinčenzs Šusters. Lai gan izgudrojums neizturēja laika pārbaudi un mira dabiskā nāvē vien dažus gadus pēc tā dzimšanas, mūzikas mīļotājiem tas visbiežāk saistās ar Franča Šūberta sonāti “Arpeggione D.821”. Arī sonāte piedzīvoja līdzīgu likteni kā bēdīgi slavenais instruments – pavisam drīz pēc uzrakstīšanas tā tika aizmirsta un atklāta vien 1871. gadā, kad izdevniecība “Breitkopf & Härtel” apkopoja visu Šūberta daiļradi. Mūsdienās sonāti galvenokārt spēlē altisti un čellisti, un atskaņot skaņdarbu, kas oriģināli rakstīts sešstīgu instrumentam, ir bijis izaicinājums visai četrstīgu instrumentu saimei jau pusotru gadsimtu.

“Sonāte klavierēm un vijolei Domažorā K.14” pieder grupai sonāšu, ko astoņgadīgais Volfgangs Amadejs Mocarts radīja 1764. gadā un izdeva Londonā nākamā gada janvārī. Lai gan būtu aplami uzskatīt, ka šis ir nobrieduša ģēnija darbs, būtu arī maldinoši ignorēt tā stiprās puses. Tāpat kā citiem šīs sonāšu grupas radiniekiem, arī Domažora sonātei ir trīs daļas ar dzīvespriecīgu pirmo, kontrastējošu lēno daļu un divu menuetu pretstatījumu finālā. Kā rakstījis Volfganga Amadeja Mocarta daiļrades pētnieks Hanss Pēters Šmits, šajā sonātē Mocarts vēl ievēro vēlīnā baroka kompozīcijas principu, kur vijole kalpo kā taustiņinstrumentu melodiskās līnijas paspilgtinātāja, jo vēsturiski vijolsonāte vēl nebija nobriedusi kā patstāvīgs žanrs. Tomēr šie agrīnie komponista piemēri nebūt nav mazsvarīgi soļi ceļā uz viņa briedumu gan formveidē, gan rokraksta meistarības ziņā.

Angļu komponists Džons Daulends bija sava laikmeta stilīgākais komponists. Viņa moto bija Semper Dowland, semper dolens (tulkojumā – “vienmēr Daulends, vienmēr sērojošs”), un lielākā daļa skaņraža mūzikas patiesi bija neizbēgami traģiska. 1598. gadā Džons Daulends kļuva par Dānijas karaļa Kristiāna IV lautistu, bet gadu iepriekš tika pabeigta komponista “Pirmā lautas dziesmu grāmata”, kas apkopojusi viņa laikā tik populāro lautas dziesmu tematiku. Grāmatas ceturtās dziesmas “If My Complaints Could Passions Move” (“Ja manas skumjas jel kaisli aizkustinātu”) apakšvirsraksts nes angļu pirāta Digorija Paipera un renesanses galma dejas galjardas nosaukumu. Tomēr, pretstatā galjardas raksturīgi enerģiskajai izteiksmei, šis skaņdarbs ir pilns dziļas traģikas. Pārlecot četrus gadsimtus vēlāk – 1950. gadā Bendžamins Britens uz brīdi pārtrauca darbu pie operas “Billijs Bads” (“Billy Budd”), lai komponētu Lachrymae: “Refleksijas par Džona Daulenda dziesmu” op. 48, vienīgo Bendžamina Britena brieduma daiļrades skaņdarbu altam. Skaņdarbs pirmatskaņojumu piedzīvoja 1950. gadā Aldeburgas festivālā Viljama Primrouza lasījumā ar pašu autoru pie klavierēm. “Lachrymae” pamatā ir pieminētā Džona Daulenda lautas dziesma “If my complaints could passions move”, tomēr opusa gaitā Britens atsaucies arī uz Daulenda dziesmu “Flow my tears” (“Plūstiet, manas asaras”) no “Otrās lautas dziesmu grāmatas”. Variāciju formā veidotais skaņdarbs ir viens no nopietnākajiem Britena kamermūzikas vēstījumiem.

Vēl “Rudens kamermūzikas festivāla” ietvaros būs dzirdami šādi koncerti:
Festivālu atklās Parīzē mītošie “Gramophone” balvas 2022. gada laureāti un 2023. gada nominanti – stīgu kvartets “Quatuor Ébène”, kas ir viens no pārsteidzošākajiem mūsdienu kameransambļiem! Ar izsmalcinātu uzdrīkstēšanos viņi spēj iegremdēties visdažādāko laikmetu akadēmiskās mūzikas dzīlēs un vienlīdz viegli pārvērsties arī šarmantā džeza ansamblī. 8. oktobra vakarā “Lielajā ģildē” izskanēs krāšņa festivāla atklāšanas koncertprogramma – pastorāli gaišais Jozefa Haidna kvartets, lakoniski spriegotais un uzreiz pēc sacerēšanas starptautiski godalgotais Bēlas Bartoka Trešais un Franča Šūberta emocijām piesātinātais 15. stīgu kvartets.

13. oktobrī “Spīķeru koncertzālē” uz skatuves atgriezīsies trio “Art-i-Shock” – Guna Šnē, Agnese Egliņa un Guntars Freibergs. Programmā Pētera Vaska Tokāta un “Trīs skatieni”. Tam līdzās – Andra Dzenīša “Nimbus”, Platona Buravicka “Voltāža”, bet svaigu partitūru trio mūziķiem veltījis ļoti talantīgais jauneklis Aleksandrs Avramecs, kura “Lunar Shadows” šajā koncertā piedzīvos pirmatskaņojumu.

Savukārt, 14.oktobrī “Lielajā ģildē”, festivāla noslēguma koncertā uz vienas skatuves pirmoreiz tiksies diriģents Klemenss Šults un “Sinfonietta Rīga” mūziķi, kopīgi atskaņojot Tomasa Adesa “Shanty – Over the Sea”, Jozefa Haidna uvertīru operai “Neapdzīvotā sala”, Ludviga van Bēthovena “Otro simfoniju” un kopā ar arfisti Ievu Šablovsku un obojistu Egilu Upatnieku – šī gada jubilāra, poļu modernista Vitolda Lutoslavska “Dubultkoncertu obojai, arfai un kamerorķestrim”.

Komentāri

cumshots vines.https://www.yoloxxx.com/

www.yaratik.pro