Rundāles pils dārza saimniece Lauma Lancmane: Nekad neesmu sajutusi baudu no bezdarbības

«Kamēr strādāju pilī, esmu sapratusi, ka dzīvē viss ir jāpārdomā vairākas reizes un viss prasa pacietību,» saka Lauma Lancmane. Mūža lielāko daļu viņa atdevusi Rundāles pilij. Ilgu laiku bijusi Mākslas pētniecības nodaļas vadītāja, bet, kā pati saka, ņemot vērā savu cienījamo vecumu, atkāpusies no šī amata. Šobrīd vairāk nodarbojas ar izstādēm, un kopš 2004. gada viņas pārziņā ir arī pils dārzs.

– Esat Rīgas bērns?

– Dzīvojām Suvorova ielā pretī sporta namam. Būtībā esmu Grīziņkalna bērns, skolā gāju pie Ziedoņdārza.

– Kāpēc jūs līdzīgi kā brālis – gleznotājs un ilggadējs Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis – izvēlējāties mākslas ceļu?

– Zīmēšanas skolotāja teica, ka vajag izvēlēties kādu no specializētām skolām, domāju, ka uz rozentāļiem, kur tolaik mācījās mans sešus gadus vecākais brālis, es neiešu, bet uz lietišķajiem gan varētu, jo es esmu daudz praktiskāka, lietišķāka, un tā es arī pabeidzu keramikas nodaļu.

– Praktisku apsvērumu pēc padomju laikos keramiķiem bija vieglāk nodrošināt dzīvošanu?

– Man vienkārši patika trauki. Nevilšus notrāpīju uz ļoti labu nodaļu, ieguvu labu dzīves skolu, jo tur pret mums attiecās ne kā pret bērniem, bet kā pret pieaugušiem un atbildīgiem cilvēkiem. Mums pašiem bija jākrāmē cepļi, pašiem bija jākurina, tur neskatījās, vai esi zēns vai meitene, turklāt kursā mums bija tikai viens zēns.

– Pieļauju, ka mūsdienās neko tādu neļautu darīt.

– Tas ir slikti, jo vidusskolēns nav vārgs bērns, un tieši pienākumi un atbildība nostiprina cilvēka gribu. Vienmēr atceros, kā bija jākrāmē ceplis – ja krāvumā kaut ko nepareizi noliktu, viss varēja sabrukt, tāpēc katrs solis bija ļoti atbildīgs. Manuprāt, mūsdienās bieži vien neuzticas bērniem, nemāca darba tikumu un atbildību, patiesībā – nedod rūdījumu dzīvei. Domāju, ka pieredze, kas gūta lietišķajos, man devusi rūdījumu visai dzīvei, jo pēc tās man nekas nav bijis grūti.

– Tomēr Mākslas akadēmijā neturpinājāt studēt keramiķos.

– Domāju – ja netaisu sev cepli, ja nekļūstu par keramiķi, kas ražo traukus, tad jāizvēlas kas cits, tāpēc Mākslas akadēmijā aizgāju uz interjera nodaļu, un atkal man paveicās – tā bija viena no labākajām nodaļām ar izciliem pasniedzējiem. Studijas iemācīja, kā ne tikai radīt sapņa bildītes, bet praktiski realizēt savu ideju.

– Padomju laikos interjers jau bija ielikts diezgan stingros rāmjos. Domājāt – ko darīsiet ar šo izglītību?

– Dabīgi, ka studiju laikā akadēmijā mēs piepelnījāmies, taisīdami ļeņinus un karogus uz visiem svētkiem. Padomju laikos pēc augstskolas absolvēšanas studenti paši nevarēja izvēlēties sev darba vietu, es nokļuvu Bauskā. Tur solīja celt darbnīcu, šķita, ka varēšu tur darboties, radīt noformējumus un interjerus. Diemžēl arī Bauskas periods bija tāds – uz visiem svētkiem karogi, zvaigznes, tautu draudzība. Kamēr man tas piegriezās, kļuva nepanesami… Jau skolas laikā mani bija aicinājis uz sadarbību Bauskas muzeja pirmais direktors Laimonis Liepa, viņš vēlējās, lai muzejā būtu savs projektētājs, lai nav kaut kur jāpasūta mazās formas, piemēram, vitrīnas, postamenti, kāds, kurš arī rūpētos par telpas iekārtojumu… Liepas uzaicinājumu es sajutu kā atsvabināšanu, ka es tikšu vaļā no ļeņiniem, jo tas kļuva jau derdzīgi – uz visiem valsts svētkiem bija viens un tas pats. Kopš 1975. gada esmu Rundāles pilī.

– Atnācāt laikā, kad tik tikko bija sākusies Rundāles pils restaurācija, lai gan jūsu profesija vairāk piemērota, ja tā var teikt, sakārtotiem miera laikiem.

– Tā ir, bet es darīju to, kas vajadzīgs, – piedalījos pils izpētē, dokumentēju, bija jāseko līdzi restauratoru darbam, jābūt klāt pieņemšanas komisijās, žurnāli un pieraksti… Bija ļoti daudz praktisku lietu. Šobrīd neesmu aizgājusi pensijā tāpēc, ka man jāsakārto dokumentācija, var teikt – restaurācijas darbu hronika.

– Jums bija sajūta, ka esat nonākusi īstajā vietā?

– Noteikti. Iespējams, tieši kontrasta pēc – Rundāles pilī es sajutu, ka šeit ir jēgpilna jebkura darbība, ka iepriekšējie trīs gadi bija bezjēdzīgi. Beidzot es varēju darīt to, kas ir nepieciešams, kam, domājams, būs arī rezultāts. Jauniem cilvēkiem ir grūti iedomāties padomju laiku bezjēdzību…

– Tā bijāt audzināta vai arī jums tāds raksturs, ka darījāt visu, kas jādara. Mūsdienās daudzi teiktu – es tam neesmu skolots, to nemāku, nedarīšu, tas nav uzrakstīts manā amata aprakstā.

– Mums ģimenē nebija viegla dzīve, dzīvojām pietiekami nabadzīgi, tāpēc atbildība veidojās – ir jādara tas, kas jādara. Kad vēl mācījos lietišķajos, vasarā biju praksē Rundāles pilī, rožu istabā tīrīju nost pārkrāsojumus puķītēm. Protams, biju arī braukusi ciemoties pie brāļa, pils man patika, un man bija vienalga, ko man liek darīt – ja vajag, tad jādara. Un tagad arī – daru, ko vajag. Tā ir slikta lieta mūsdienās – specializācija. Man šķiet – jo cilvēks ir vispusīgāks, jo viņam vairāk bijusi nepieciešamība sevi attīstīt dažādos veidos, jo bagātāks viņš ir. Piemēram, mēs pilī ļoti vērtējam mūsu celtnieku komandu, galdnieku komandu – tie ir cilvēki, kas var izdarīt visu, ko vajag. Ja ir kāda avārija vai cita akūta nepieciešamība, zinām, ka dabūsim uzreiz cilvēku un viņš neteiks, ka to neprot, nekad nav darījis, nezina, kā to paveikt… Mēs zinām, ka saremontēs, visu savedīs kārtībā, un tas ir normāli. Jauni cilvēki ir, ja tā var teikt, nospecializēti, kā arī sagatavoti, kā viņiem sevi ir jāpasniedz, bet patiesībā ir stipri zaļi. Lai gan skolā, gan augstskolā viņiem ir radīta sajūta, ka ir gatavi, bet būtībā gatavs var būt tikai pie kapa malas, kad viss ir izdzīvots, pārbaudīts, atrasts, iegūtas atziņas un prasmes. Ir jādara viss. Mana mamma vienmēr teica – ja citi to var izdarīt, tad tu arī vari; un arī viņa varēja izdarīt jebko.

– Tā ir atsevišķu cilvēku iezīme vai tomēr – paaudzes?

– Domāju, ka paaudzes. Visai vecajai paaudzei dzīves apstākļi spieduši darīt visu ko, un, manuprāt, par to nav jāžēlojas, bet jāpriecājas, jo tas daudz ko iedod – atziņas, prasmes…

– Kopš kura laika dārzs ir jūsu pārziņā?

– Kopš 2004. gada. Mans uzdevums ir bijis pārraudzīt un pabīdīt, lai neiet pretrunā ar vēsturiskajiem principiem. Protams, lielākā atbildība ir mūsu dārznieces ziņā.

– Nav dīvaini – cilvēkam, kuram pašam dzīvē nav bijis dārzs, profesija piespiež tik daudz laika un enerģijas veltīt dārzam?

– Es tā to neuztveru, turklāt es priecājos par šo iespēju, jo tā es sajūtu – man ir liels dārzs, viens no krāšņākajiem Eiropā. Es nekad savās mājās nevarētu to atļauties, pat ar vislielāko centību, bet šeit varu realizēt daudz ko tādu, ko nekad nevarētu savā dārzā.

– Pēc māksliniekiem paliek viņu darbi – gleznas, skulptūras, gobelēni… Jums nav bijušas šādas radošas ambīcijas?

– Vienmēr saku, ka brālis ir dzimis mākslinieks, bet es vairāk esmu amatnieks, man daudz ir praktiskā gara. Nekad neesmu jutusi, ka būtu labāk bijis, ja savā dzīvē būtu gleznojusi vai podus taisījusi. Galvenais jau ir ne tas, ko mēs saucam par rezultātu radošumam – glezna vai vāze, bet radošā doma, un tā man bijusi nepieciešama visu mūžu – izstādi taisot vai piedaloties dārza veidošanā. Man radošums bijis nepieciešams vairāk nekā kādam, kas tikai, teiksim, gleznojis vai podus taisījis. Radošums tagad kļuvis par ļoti modernu vārdu, bet galvenais jau ir cilvēka radoša attieksme pret dzīvi, un tas var izpausties praktiskās lietās, to risināšanā un iemūžināšanā. Radošums vajadzīgs, teiksim, arī pils pagrabu apgūšanā. Nepārtraukti bijis jādarbina smadzenes – kā mēs šo pielāgosim, iekārtosim, izdarīsim, pamainīsim, pārveidosim, parādīsim, pasniegsim. Jautājums – vai radošums ir tikai izpausme tiešā veidā, piemēram, gleznā? Un man gandarījumu rada arī tas, ka es ne tikai esmu izfunktierējusi, kā ko var izdarīt, bet – tas ir realizēts. Daudziem tas nav iespējams. Es jau tagad redzu savu ideju rezultātus.

– Kā skaidrojat to, ka pils darbinieku komanda sakomplektējusies tāda vienota un pašaizliedzīga, vismaz tāds ir publiskais tēls? No kā tas bijis atkarīgs?

– Manuprāt, te sapulcējušies mazliet īpatņi. Tie cilvēki, kas labumu meklējuši, tie ir aizgājuši, ir palikuši tie, kuriem pils kaut ko tomēr nozīmē. Tā arī veidojusies komandas līdzīgā attieksme. Liela loma bijusi arī Imanta uzturētajai atmosfērai, jo mums nekad nav bijušas priekšnieku un pakļauto attiecības, viņš vienmēr ir respektējis visu viedokļus, ir bijusi lietu apspriešana, un tas radījis cilvēkos līdzdalības un līdzatbildības momentu, nevis – ko man pateiks, to darīšu. Kopīgi esam domājuši, meklējuši un raduši risinājumu, kopīgi realizējuši, un tas ir ļoti būtiski, jo slikti ir tad, ja mēģina uzspiest savu viedokli. Un man prieks, ka pils jaunā direktore ir saglabājusi šo atmosfēru. Komanda ir ļoti būtisks jautājums, citādi nemaz nebūtu iespējams realizēt visu, ko bijām un arī esam iecerējuši, un mums ir vēl daudz uzdevumu, vēlmju un mērķu. Ceram, ka mums piepulcēsies vēl kāds īpatnis. Kolektīvs ir diezgan atjaunojies, bet par to esmu pārliecināta – uz šejieni jānāk ne tikai pragmatiskiem cilvēkiem, bet arī romantiskiem un ar ambīcijām, tomēr galvenais – lai cilvēks sajustu un novērtētu pili, gribētu tai ziedoties.

– Vai dārzā ir sava «baltā dāma»?

– Pēdējā laikā nekas nav dzirdēts, lai gan senāk bija visādas dīvainības. Tagad ir dīvainības vai sakritības, bet tās neparādās kā vīzijas vai spoku formātā. Tomēr ir neparastās sajūtas – ka kaut kas notiek, izveidojas tā, it kā kāds darbotos, lai mums izdodas. Tāda sajūta ir jau krietnu laiku, un bieži vien tas ir kā kritērijs, vai rīkojamies pareizi vai darām šķērsām. Tie nav romantiski spoki, bet ir kā zīmes, kā norises, kuras mums liek aizdomāties.

– Piemēram?

– Tādu, lai mūs neuzskatītu par mistiķiem? Piemēram, gaidām 2. jūliju, jo izsoļu namā ir parādījušās divas vāzes, kuras Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms II ir dāvinājis Dorotejai. Un, tā kā pilī nav daudz relikviju, esam nosolījuši un gaidām, vai tās dabūsim mēs vai arī tām būs vēl kāds cits gribētājs. Gribam arī savākt lielāko daļu no tiem autoriem, kas savulaik bijuši hercoga Pētera gleznu kolekcijā. Pēdējā laikā izsoļu namos diezgan daudz parādās to autoru gleznas, kuru darbi bijuši šajā kolekcijā, un tā ir mistika – mēs izvirzām sev mērķi, un izsoļu namos parādās vairāki šo autoru darbi, lai gan līdz tam viņu darbi nebija izsolēs. Mistika.

– Sakāt, ka gatavojaties doties pensijā, ir vien jāsakārto lietas, bet jūs tik daudz domājat par nākotni.

– Protams, man ir jāsakārto savas lietas, bet tas ir kārtošanas darbs, tomēr galvenais jau ir idejas, piemēram, par to, kā realizēsim vēsturisko augļu dārzu.

Ir kaut kas ļoti spēcīgi jāvēlas, tikai tad tas piepildās. Un ir laikus jāmobilizē domas, iespējams, es vairs nebūšu, bet pilij būs kaut kas, ko esmu vēlējusies, par ko esmu domājusi, ko esmu auklējusi. Es visu mūžu esmu domājusi daudz uz priekšu.

Ideju ir daudz, bet jāperina savlaicīgi. Iespējams, kāda ideja, realizāciju gaidot, mazliet pamainās, bet galu galā realizējas.

– Un ja ne?

– Acīmredzot, nebija vajadzīga.

– Vai jums jebkad ir pietrūcis Rīgas dzīves? No vienas puses – padomju laikos Rundālē varēja justies kā Dieva ausī, bet lielpilsētai ir cits ritms, citas iespējas, cita sabiedriskā dzīve, cita komunikācija ar kolēģiem.

– Neesmu jutusi pilsētas trūkumu. Tas laikam atkarīgs no cilvēka, es nekad īpaši neesmu mīlējusi to sabiedrisko dzīvi, jo bieži vien man tā šķitusi kā laika šķiešana. Es nepārdzīvoju. Rīgā es dzīvoju īres mājā ar nejauku ogļainu pagalmiņu, man pietrūka dabas. Pārceļoties uz Bausku, es dabūju dzīvokli mazliet ārpus pilsētas, un es jutu, ka tas man palīdz – man nevajag burzmu, man vajag dabu, kas stabilizē, kas ļauj koncentrēties, kas harmonizē… Domāju, ka daudzi cilvēki tajos burziņos pazaudē sevi. Vajag apcerīgi un vērojoši pavaicāt sev – kas es esmu, kas man jādara, kas man patīk, kas mani traucē? Es tagad arī ļoti sajūtu, ka cilvēki ir nervozi, uzvilkti, piemēram, kolēģu izstāžu atklāšanās nemaz nefiksē, ko redz, bet ir tādi nervozi modernās sarunās… Acīmredzot tas atkarīgs no cilvēka rakstura – man tas nav bijis nepieciešams. Var jau smieties un teikt, ka esmu pašpietiekama.

– Ir bijis grūti pastāvēt uz savu – es dzīvoju tā, lai gan vairākums dzīvo pavisam citādāk?

– No saviem studiju biedriem ilgu laiku sajutu tādu kā žēlošanu, teikšu – nožēlošanu. Pie sevis brīnījos – man taču ir tīri labi, bet kāpēc viņi ar žēlumu skatās uz mani, ka man tāda neizdevusies dzīve. Protams, jo viņi visi darbojās Rīgā, kur šķita ir īstā dzīve. Domāju – vai tad mani ir jānožēlo par to, ka esmu provincē?

– Kad sākāt domāt par laiku – ka tas skrien, ka ar to resursu jāapietas ļoti uzmanīgi?

– Ne gluži par laiku… Domāju par to, kā mani vērtē, kā es pati sevi vērtēju, kas ir mans, kas nav mans. Faktiski – ļoti vēlu – ap gadiem 40 pēkšņi sajutu, ka man ir absolūta brīvība, ka man nav ne jāizliekas, ne jātēlo, ka es vienkārši jūtos brīva. Tāds brīdis bija. Un tad ir ļoti labi. To visiem varu novēlēt. Ja būtu burziņos, visticamāk, līdz šim brīdim man būtu sajūta, ka kaut kas nav īsti tā, ka varēja būt citādāk, bet tajā brīdī biju atklāta pret sevi – konstatēju, kas ir un kas nav mana stiprā puse, uz ko man nemaz nav jātiecas, neskatoties, ka citi tā dara. Ka tas nav mans, ka tas nav priekš manis.

– Vai pils kādreiz palaidīs vaļā, vai arī jums pils jāpalaiž vaļā?

– Mans brālis jau laikus sagatavoja sevi un apkārtējos, būtībā jau pirms trim gadiem. Skatoties uz to, domāju, kā es varēšu sakārtot savus papīrus, gūt mazliet mierīgāku sajūtu, ka viss ir stabilās sliedēs. Visa vecā gvarde nav aizgājusi, visur vajag jaunus cilvēkus, un man ir sajūta, kamēr nebūs redzams, ka šie jaunie ir… Nevar gluži jaunie sākt no līdzenas vietas. Es jau esmu vecmodīga, uzskatu, ka pieredze ir jānodod, ka nepietiek tikai ar enerģiju un brašumu. Kādā veidā notiks pāriešana, kā kopīgais noskaņojums aizies jaunajā paaudzē – kad tas būs, varēšu mierīgāk aiziet. Otra lieta ir veselība, ja tā būs šķērsām, tad… Man gribas to izdarīt savlaicīgi. Man prieks, ka brālis to izdarīja laikus, jo viņš tagad varēs vairāk laika veltīt tam, kam vienmēr gribējis. Viņš tagad intensīvi glezno, raksta. Mūsdienu administrēšana tomēr ir grūts slogs – birokrātija un formālisms paņem daudz enerģijas un laika, un tagad viņš var darboties ar savām lietām. Man nav tik daudz savu lietu, kurās es varētu izlikt sevi, – es gribu uzrakstīt to, ko es varu. Tas varētu notikt pils darbinieka rāmjos, ja mani neizmetīs, vai arī vispār brīvi, kad es būšu jau aizgājusi. Man grūti pateikt.

– Kura ir jūsu mīļākā vieta dārzā?

– Tādas nav. (Smejas.) Es nekad nekur neapstājos, jo nevaru atļauties. Nav jau tik daudz laika, lai sēdētu, ir vēl jāpakustas. Reizēm gan saku par apmeklētājiem – ka cilvēkus dīda nelabais. Esam salikuši soliņus, lai var pasēdēt, lai var meditēt, lai var beidzot ieraudzīt to skaistumu, bet diemžēl mūsdienu trakais ritms liek cilvēkiem dragāt cauri, pārspriest aktualitātes… Domāju, būtu apsēdies, pavērojis, pasmaržojis…

– Kad arī jums nebūs žēl laika, lai pasēdētu un baudītu skaistumu?

– Es nekad neesmu baudījusi bezdarbību, nekad neesmu sajutusi baudu no bezdarbības. Neesmu ne jūrmalā, ne ārzemju kūrortos gulējusi. Bieži vien ar brāli braucam ekspedīcijās pa Latviju, bet vienmēr ar mērķi – ieraudzīt, uzzināt, bet ne vienkārši sēdēt un neko nedarīt. Tas nav manā dabā, arī brāļa dabā ne, tāpēc viņš tik daudz ir paspējis, jo viņš visu laiku ir kustībā, nepārtraukti. Vienīgi slimība var nolikt pie vietas jebkuru cilvēku.

– Varbūt jums tomēr būs savs rožu dārzs?

– Visiem muzeja darbiniekiem savulaik bija piešķirti dārziņi. Brāļa sievai jau Mežaparkā bija skaists dārzs, ko viņa bija iekopusi kopā ar savu mammu, un dabīgi, ka viņa gribēja dārzu te, bet viņa bija restaurācijas nodaļas vadītāja, daudz pati restaurēja, un ar dārza uzturēšanu bija, kā bija. Pēc viņa aiziešanas biju apņēmusies dārzu uzturēt un kopt viņas piemiņai, bet es nespēju izcīnīties ar tām saknēm un visādiem briesmoņiem, kas nāk ārā no zemes, un dārziņu atdevu kolēģiem.

– Kas jums šobrīd būtu vislabākais novēlējums?

– Lai realizētos tas, ko esam iecerējuši. Lai tur, pie žoga, parādītos siltumnīcas – tādas, kādas tās bijušas hercoga laikos, lai izdotos iekopt tādu augļu dārzu, kāds bija hercoga Pētera laikos… Lai izdotos viss, ko esam iecerējuši. Es gribu vēl kaut ko no tā visa pieredzēt.

Foto: F64