Sabiedriskie mediji joprojām demonstrē nihilistisku attieksmi pret demokrātiju un tiesiskumu
Neraugoties uz to, ka sabiedrisko mediju ideja koncentrēta ap atbildīgu, neatkarīgu un demokrātisku satura veidošanu, to veidotie raidījumi nereti demonstrē selektīvu un izteikti nihilistisku attieksmi, kas loģiski liek uzdot jautājumu par to, vai šie mediji vispār apzinās savu lomu demokrātiskas valsts sistēmā?
Sabiedrisko mediju selektīvā attieksme pret dažādām amatpersonām un politiķiem sen jau vairs nav noslēpums – to varam novērot gan dažādās intervijās ar politiķiem, gan to veidotajos sižetos. Par piemēru, kamēr vienas amatpersonas statusu kriminālprocesā žurnālisti īpaši neizceļ, tikmēr citām pievērš šim statusam pat pārāk skaļu un pastiprinātu uzmanību.
Tā viens no šiem piemēriem saistīts ar Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču, kurš 16. aprīļa LTV raidījumā “Panorāma” tika nodēvēts par “kukuļņemšanā apsūdzēto”. Lai arī Rimšēviča vaina vēl nav pierādīta un Eiropas Savienības Tiesa atjaunojusi viņu bankas prezidenta amatā, sabiedriskie mediji turpina īpaši izcelt viņa statusu “kukuļņemšanā apsūdzētais”, visā TV sižetā liekot uzsvaru nevis uz Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdi un Latvijas Bankas prezidenta izteiktajiem priekšlikumiem tās laikā, bet uzsvērti uz to, ka Rimšēvičam uzrādīta apsūdzība par kukuļņemšanu.
Žurnālisti pat norādījuši, ka pēc atjaunošanas amatā Rimšēvičs no sabiedrības uzmanības esot izvairījies un pēc šīs iepriekšminētās sēdes strauji aizsteidzies prom, atbildot vien uz dažiem jautājumiem, kuri lielākoties bija saistībā ar viņa lietu un plānu noteikt, ka Latvijas Bankas prezidentam jābūt pielaidei valsts noslēpumam. Mazāka uzmanība pievērsta faktam, ka Rimšēvičs kritizējis ieceri pārskatīt nodokļus un aicinājis virzīties uz bezdeficīta budžetu.
Turpretī vēl nesen, LTV uzaicinot uz interviju KPV LV Saeimas frakcijas tolaik vēl priekšsēdētāja biedru Artusu Kaimiņu, kuram piemērots aizdomās turētā statuss saistībā ar nelikumīgu partijas KPV LV finansēšanu, viņam netika “pielipināts” klāt šis aizdomās turētā statuss. Arī krāpšanā apsūdzētais KPV LV Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Atis Zakatistovs nav izpelnījies birku “smagos noziegumos apsūdzētais”, lai gan prokuratūra vērsusies Saeimā ar ierosinājumu par piekrišanas došanu kriminālvajāšanas uzsākšanai pret Saeimas deputātu par Krimināllikuma 177. panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, par ko soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no diviem līdz desmit gadiem.
Kāpēc šāda selektīva pieeja? Vai žurnālistu rīcība ir ētiska, ņemot vērā, ka vairums kriminālnoziegumos aizdomās turētos un apsūdzētos politiķus un ierēdņus sabiedriskie mediji neapvelta ar īpašiem epitetiem, kas raksturo to statusu kriminālprocesa ietvaros?
Rimšēvičs gan nav vienīgais, pret kuru novērota šāda nevienlīdzīga attieksme – arī Ventspils mērs Aivars Lembergs gadiem ilgi staigā ar mediju piekarināto birku “smagos noziegumos apsūdzētais”. Turklāt viņa viedokli sabiedriskie mediji pat bieži vien neataino pilnā apjomā, kas mudina domāt, ka tiem varētu būt kāds “labo” un “slikto” personu saraksts un Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs noteikti nav pirmajā. Vēl vairāk – Lembergu pat savā ziņā mediji cenšas cenzēt.
Tā, piemēram, 5. maija LTV raidījuma “De Facto” pārraidītais sižets par Ventspils mēru Aivaru Lembergu un viņa dalību nevalstiskajās organizācijās rada bažas par to, vai sabiedriskā medija žurnālisti tik tiešām gādā, lai skatītāji saņemtu pilnu informāciju par procesiem un notikumiem Latvijā. Proti, no visa raidījuma Lemberga viedoklis atspoguļots vien pārdesmit sekunžu, un raidījumā nav atspoguļots viss Lemberga viedoklis, kurā viņš izsaka arī aizdomas par “De Facto” žurnālistu korumpētību. Pat ja šāds viedoklis žurnālistiem nešķiet simpātisks, objektīva žurnālistika nozīmē, ka sabiedrībai ir jādod iespēja iepazīties ar pilnu informāciju. Tā vietā “De Facto” šo Lemberga viedokli neatspoguļo vispār, kur nu vēl cenšas tam oponēt.
Šāda sabiedrisko mediju attieksme diemžēl novērojama jau gadiem, kas liecina par to, ka, lai arī cik ļoti daudz netiktu runāts par žurnālistu objektivitāti un to rīcības atbilstību ētikas normām, mediji aizvien īsti vēl neapzinās savu uzdevumu sabiedrības priekšā. Tad kāpēc gan vajadzētu sabiedriskos medijus finansēt no valsts budžeta, ja tiem ir acīmredzams risks kļūt par propagandas kanālu nevis sabiedrības interešu aizstāvi?