Saeima noraida nepieciešamību atļaut Lembergam pildīt deputāta pienākumus, izmantojot cietumā datoru

“Sabiedriskais ieguvums “ir ievērojams”, apcietinātajiem cietuma kamerā neļaujot izmantot datoru darbam” – norāda Saeima atbildes rakstā Satversmes tiesai uz Aivara Lemberga iesniegto sūdzību.

“Neatkarīgā” vēsta, ka atbildes rakstu Saeimas priekšsēdētājas vietā parakstījusi Saeimas priekšsēdētājas biedre Dagmāra Beitnere-Le Galla, kas ir no tās pašas Jaunās konservatīvās partijas, kuras vadītāji devās uz ASV izlūgties ASV sankciju piemērošanu Lembergam un turpina lepoties ar viņu partijas pārraudzībā esošās tiesas lēmumu par Lemberga apcietināšanu.

Jau vēstīts, ka Lembergs šā gada vasarā vērsās ar sūdzību Satversmes tiesā, jo uzskata, ka Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13. panta pirmās daļas 10. punkts neatbilst Satversmes 101. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam. Viņaprāt, tas nepamatoti liedza viņam attālināti pildīt pašvaldības domes deputāta un priekšsēdētāja pienākumus. Minētā tiesību norma nepamatoti liedzot pieteikuma iesniedzējam, kurš saskaņā ar tam piemēroto drošības līdzekli atrodas apcietinājumā, izmantot personisko datoru ar interneta pieslēgumu, ciktāl tas nepieciešams pašvaldības domes deputāta un priekšsēdētāja pienākumu pildīšanai.

Izvērtējot Lemberga pieteikumā minētos argumentus, samērojot labumu, ko no apstrīdētās likuma normas iegūst sabiedrība, ar pieteikuma iesniedzēja tiesību ierobežojumu, Saeima secinājusi, ka sabiedrības labums ir ievērojami lielāks, atstājot likuma normas negrozītas. Proti, pēc Saeimas atbildes raksta sastādītāju domām, apcietinājuma jēga ir daudz lielāka, ja tādi pieteikumu iesniedzēji Satversmes tiesā kā Ventspils pašvaldības deputāts Aivars Lembergs sēž cietumā bez datora un iespējām pilnvērtīgi pildīt deputāta pienākumus, nekā tad, ja viņš sēdētu cietumā ar datoru un neierobežoti pildītu vēlētājiem dotos solījumus.

“Tādām personām kā pieteikuma iesniedzējs radītais pamattiesību ierobežojums ir salīdzinoši neliels, jo attiecas tikai un vienīgi uz drošības līdzekļa – apcietinājuma – piemērošanas laiku. Šāda drošības līdzekļa piemērošanas laiks ir ierobežots ar likumu, un apcietinātajiem tiek nodrošināti gan alternatīvi sazināšanās veidi (sarakste un taksofons), gan alternatīvi nodarbinātības veidi. Turklāt līdz pat 2021. gada 22. februārim attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju spēkā bija drošības līdzeklis, kas viņam liedza pildīt pašvaldības domes priekšsēdētāja pienākumus, un no 2021. gada 1. jūlija pieteikuma iesniedzējs vairs nav pašvaldības domes priekšsēdētājs. Nodarbinātība ir viens no galvenajiem sociālās rehabilitācijas līdzekļiem, un, pēc Saeimas ieskata, kā jau tas iepriekš tika paskaidrots šajā atbildes rakstā, – ja apcietinātais varētu darīt to pašu, ko varētu darīt tad, ja viņam apcietinājums nebūtu piemērots, zustu apcietinājuma piemērošanas jēga. Savukārt sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma ir ievērojams, galvenokārt tajā ziņā, ka tiek nodrošināta netraucēta kriminālprocesa norise un pārliecība par to, ka galarezultātā tiks pieņemts objektīvs nolēmums un tādējādi panākts taisnīgs krimināltiesisko attiecību noregulējums,” pausts Saeimas atbildē.

“Sabiedrības labums no apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma ir ievērojams. Visupirms tiek novērsta iespējamība, ka apcietinātais, izmantojot personisko datoru ar interneta pieslēgumu, varētu traucēt kriminālprocesa norisi, tostarp lietas iztiesāšanu apelācijas instancē un kasācijas instancē, vai plānot izvairīšanos no tiesas sprieduma izpildes. Tiek novērsta arī iespējamība, ka apcietinātais, izmantojot datoru ar interneta pieslēgumu, varētu censties ar prettiesiskām metodēm ietekmēt cietušos un lieciniekus (kad lieta tiek izskatīta apelācijas instancē), – tātad tiek aizsargātas arī cietušā un liecinieka tiesības. Tādējādi sabiedrība gūst pārliecību par to, ka tiks pieņemts objektīvs nolēmums, kas taisnīgi noregulēs krimināltiesiskās attiecības. Visbeidzot, ar apstrīdētajā likuma normā ietverto pamattiesību ierobežojumu tiek novērsta arī tāda iespējamība, ka apcietinātais, izmantojot datoru ar interneta pieslēgumu, varētu apdraudēt kārtību un drošību apcietinājuma vietā,” pausts Beitneres-Le Gallas parakstītajā dokumentā.

Savukārt analizējot Lemberga argumentus, ka saudzējošāks līdzeklis un samērīgāks ierobežojums apcietinājumā būtu tiesības lietot personisko datoru ar interneta pieslēgumu darba vajadzībām, Saeima norādījusi: “Ja apcietinātajiem tiktu piešķirtas tiesības izmantot personisko datoru ar interneta pieslēgumu, tad viņiem būtu arī iespēja veikt tādas darbības, kas vērstas pret kārtību un drošību apcietinājuma vietā vai saistītas ar tiesas procesa norises traucēšanu, izvairīšanos no tiesas sprieduma izpildes vai prettiesisku metožu pielietošanu cietušo un liecinieku ietekmēšanai. Internetā veikto darbību kontrole ir sarežģīta un laikietilpīga, turklāt nevar izslēgt risku, ka pretlikumīgas darbības varētu tikt slēptas un tikt atklātas tikai pēc to veikšanas – tātad tikai pēc tam, kad sabiedrības drošība un citu cilvēku tiesības jau tika pakļautas riskam. Satversmes tiesa ir skaidrojusi, ka par saudzējošāku nevar tikt uzskatīts tāds līdzeklis, kas no valsts prasa papildu finanšu resursus (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-04-01 19. punktu). Ja apcietinātajiem tiktu ļauts izmantot personisko datoru, tad valstij būtu arī jānodrošina katra notiesātā glabāšanā esošā datora regulāra pārbaude un tas prasītu ne vien papildu cilvēkresursus, bet arī papildu finanšu resursus.”

Juridisko palīdzību pieteikuma sastādīšanā un iesniegšanā Satversmes tiesai Lembergam sniedza zvērināta advokāte Dr. iur. Inese Nikuļceva. Runājot par būtiskākajiem aspektiem, kas būtu jāņem vērā, vērtējot pieteikto sūdzību, I. Nikuļceva norādīja uz digitālā laikmeta prasību respektēšanu: “Apcietinājumā turēšanas kārtības likums ir pieņemts 2006. gadā, kad plaši netika izmantotas iespējas strādāt attālināti, izmantojot interneta tiešsaistes platformas, video zvanu vai līdzīgas tehnoloģijas. Šodien šāda tehnoloģija ir vispāratzīta un nav tehnisku šķēršļu to izmantot arī ieslodzījuma vietā. Citās Eiropas valstīs jau kādu laiku ieslodzītajiem ir iespējas izmantot internetu, lai iegūtu informāciju, sazinātos ar valsts iestādēm, tiesām, strādātu. Darbs ir sabiedriski lietderīga nodarbošanās, viens no galvenajiem resocializācijas elementiem. Tāpēc Saeimai kā labam likumdevējam būtu jāiekļaujas kopējā Eiropas tendencē, jāapsver šāda regulējuma izveide.”

Advokāte pauda nožēlu, ka Saeima nerespektē atsauces uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, skaidrojot, ka šajās lietās iespēja izmantot datoru ar interneta pieslēgumu nav vērtēta kontekstā ar apcietinājumu un tiesībām uz nodarbinātību: “Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija negarantē tiesības izvēlēties nodarbošanos, tomēr vairākās lietās Eiropas Cilvēktiesību tiesa citu pamattiesību kontekstā jau ir atzinusi, ka cietumniekam nedrīkst pilnībā, bez individuāla izvērtējuma liegt pieeju internetam. Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina pamattiesību pārkāpumu 2017. gada 17. janvāra spriedumā pret kaimiņvalsti – lietā Jankovskis v. Lithuania, pieteikuma Nr. 21575, jo “Lietuvas iestādes pat neapsvēra iespēju pieteikuma iesniedzējam piešķirt ierobežotu vai kontrolētu piekļuvi internetam konkrētajai valsts iestādes pārvaldītajai vietnei, kas diez vai varēja radīt drošības risku” (sprieduma 62. punkts). Arī Satversmes tiesa 2019. gada 24. oktobra spriedumā lietā Nr. 2018-23-03 jau atzina par Satversmei neatbilstošu datora izmantošanas liegumu izglītības vajadzībām notiesātajam slēgta vai daļēji slēgta tipa cietumā. Ja Satversmes tiesa un Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau ir atzinusi par pamattiesību pārkāpumu pilnīgu aizliegumu notiesātai personai lietot datoru ieslodzījuma vietā izglītības un informācijas iegūšanas vajadzībām, es nevaru izdarīt citu secinājumu, kā vien tādu, ka arī apcietinātajām personām nevar noteikt absolūtu aizliegumu strādāt attālināti.”

Bet runājot par Saeimas bažām, ka datori cietumā tiks izmantoti kārtības un drošības apdraudēšanai, I. Nikuļceva uzsvēra: “Konkrētā gadījumā konstitucionālās sūdzības iesniedzējs vēlas izmantot datoru ar interneta pieslēgumu, lai strādātu Ventspils pilsētas pašvaldībā, izpildot vēlētāju tiešās vēlēšanās izteikto gribu, proti, lai kā deputāts piedalītos domes un tās komiteju sēdēs, kā arī citās sanāksmēs attālināti. Šāds interneta pieslēgums, lai sazinātos ar pašvaldību, nevarētu radīt drošības riskus. Uz to, ka piekļuve publiskas iestādes interneta vietnei diez vai var radīt drošības riskus, ir norādījusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa iepriekšminētajā spriedumā. Es neuzskatu, ka visiem ieslodzītajiem jāpiešķir neierobežota un nekontrolēta datora ar interneta pieslēgumu lietošanas iespēja, valsts neapšaubāmi var noteikt, kādu programmu izmantošanu un pieeju kurām interneta vietnēm atļaut un kurām – nē. Tomēr pašlaik Apcietinājumā turēšanas kārtības likumā ir noteikts absolūts aizliegums. Kritiku neiztur arī apgalvojums par papildu cilvēkresursu un finanšu resursu nepieciešamību, lai veiktu kontroli. Tam, lai nodrošinātu apcietināto un arī notiesāto personu uzturēšanos ieslodzījuma vietā, vienmēr būs nepieciešami noteikti finanšu un cilvēkresursi. Tomēr tas tiesiskā valstī nevar kalpot par attaisnojumu, lai netiektos pēc humānu apstākļu nodrošināšanas, kas ļautu apcietinātajam vai notiesātajam vēlāk atgriezties sabiedrībā kā pilnvērtīgam tās loceklim, tostarp ar digitālajām prasmēm.”