Saeimas deputāti aicina katoļu baznīcai nodrošināt vienlīdzīgas tiesības uz Pēterbaznīcu

Drīzumā Saeimai 3. lasījumā būs jāskata likumprojekts par Rīgas Svētā Pētera baznīcu. Lai arī pagaidām, galvenokārt, Saeimā tiek virzīta iecere, ka baznīcas īpašuma tiesības nododamas Rīgas Svētā Pētera baznīcas nodibinājumam, ko veido Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīca (LELB) un Vācu svētā Pētera draudze, skaidrs, ka deputātiem īpašu uzmanību vajadzētu pievērst priekšlikumam Pēterbaznīcu nodot katoļu un luterāņu kopīgā pārziņā.

Uz to mudinājuši Saeimas deputāti Edmunds Teirumnieks (NA) un Janīna Kursīte-Pakule (NA), kas uzsvēruši, ka likumprojekta 2. lasījumā 2. pantā definētā “Rīgas Svētā Pētera baznīcas kultūrvēsturiskā vērtība” nepilnīgi atspoguļo baznīcas izcelsmi “kā Rīgas pilsoņu baznīcu”.

“Līdz ar to Likumprojektā, ja reiz tas definē “Rīgas Svētā Pētera baznīcas kultūrvēsturisko vērtību”, būtu jāpiemin baznīcas darbības posms kā Romas Katoļu baznīcas dievnamam līdz tā kļuva par evaņģēliski luterisko baznīcu. Latvijā kā demokrātiski tiesiskā valstī 21. gadsimtā Rīgas Svētā Pētera baznīcai ir jākļūst par vienojošu un iekļaujošu simbolu, nevis par šķeļošu – 16. gadsimta “šķiras varenības simbolu, kas turēja politisko un ekonomisko varu”. Rīgas Svētā Pētera baznīca ir devusi savu jumtu gan katoļiem, gan luterāņiem. Tai ir jākļūst par baznīcu, kas vieno, nevis šķeļ mūsu tautu,” priekšlikumā pauduši Saeimas deputāti.

Pēc deputātu teiktā, Likumprojekta 2. lasījumā iekļautais Rīgas Svētā Pētera baznīcas netiešais īpašumtiesību ieguvējs – Vācu Svētā Pētera draudze raisa neizpratni par tās vēsturisko saistību un pēctecību ar draudzi, kura Rīgas Svētā Pētera baznīcā kalpoja līdz 1939. gadam: “Kā atrodams Latvijas Republikas Uzņēmumu Reģistra sniegtajā informācijā, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Vācu Svētā Pētera draudze ir izveidota 2001. gada 30. oktobrī ar nosaukumu “Vācu draudze Rīga-2” un tikai nosaukuma maiņas rezultātā tā 2018. gada 2. novembrī kļuva par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Vācu Svētā Pētera draudzi. Uz doto brīdi nav zināma neviena vēsturiskā saistība vai mantotība, vai cits tiesisks pamatojums kāpēc tieši šai draudzei būt par organizāciju, kas, lai arī netieši, bet saņem bezatlīdzības kārtībā mantisku vērtību no valsts tik ievērojamā apjomā.”

Jāatzīmē, ka paši katoļi arī pauduši gatavību iesaistīties baznīcas dzīvē. Tā vēl ne tik sen Romas katoļu Baznīcas Latvijas Bīskapu konference paudusi, ka “jebkuram risinājumam Rīgas Svētā Pētera baznīcas īpašumtiesību jautājumā jānodrošina un jāveicina baznīcas primārā mērķa īstenošanu – būt par reliģiskā kulta vietu ar šo dievnamu saistītajām kristīgajām konfesijām.”

Tāpat, cienot patiesību, Bīskapu konference lūgusi pienācīgi atzīt un novērtēt baznīcas vēsturiskos faktus. Konkrēti to, ka Rīgas Svētā Pētera baznīca sākotnēji tika izveidota un uzcelta kā Romas katoļu baznīca 1209. gadā un tāda tā palika līdz brīdim, kad 1524. gadā kļuva par Evaņģēliski luteriskās Baznīcas dievnamu.

Tādējādi katoļi ne reizi vien apliecinājuši, ka ir ieinteresēti baznīcas dzīvē un vēlas, lai gan LELB, gan Romas Katoļu baznīca varētu īstenot savas “reliģiskās darbības” Sv. Pētera baznīcas telpās uz vienlīdzīgiem principiem. Vai Saeimas deputātiem tas nebūtu jāņem vērā? It īpaši, ja runājam par to, ka būtu jārespektē arī katoļu, kuri bijuši baznīcas nozīmīga sastāvdaļa, loma dievnamā.