Salacgrīvas novada domes priekšsēdētājs: Uz pašvaldībām – ķirurgus un zārciniekus!

Dagnis Straubergs ir Salacgrīvas novada domes priekšsēdētājs un Latvijas Reģionu alianses līderis. Viņš vada Salacgrīvas novadu, kurā ir ap 7500 iedzīvotāju, jau kopš 2001. gada. Ja tiks realizēta Jura Pūces (Attīstībai/PAR!) auklētā administratīvi teritoriālā reforma (ATR), Salacgrīvas novads pārstās eksistēt: to pievienos Limbažu novadam. 7. septembrī ir sākusies Salacgrīvas novada iedzīvotāju aptauja par to, vai viņi vēlas sava novada likvidāciju un pievienošanos Limbažiem.

Mēs runājam par Salacgrīvas attīstību un tās «aplaušanu», ja notiks Pūces ATR, runājam par kopienu tiesībām būt ar savu balsi un patstāvību, par to, ka reforma izjauc normālu attīstību un sagrauj cerības.

Neatkarīgās viesis šodien Dagnis Straubergs.

– Kādā veidā ATR skar jūsu novadu?

– Ir tikai ministra Pūces idejas, citi priekšlikumi šīs reformas sakarā netiek uzklausīti. Mūsu reģionā ir iecerēts izveidot tādu kā bijušā rajona teritoriju, apvienojot Limbažu, Alojas un Salacgrīvas novadus. Salacgrīvas pašvaldības dome pagaidām neko nav teikusi šajā jautājumā, jo mēs turamies pie tā, ka šāda voluntāra apvienošana ir kopienas izjaukšana un ka tik būtisks jautājums ir attiecināms uz Eiropas Pašvaldību hartu. Tam ir jābūt iedzīvotāju lēmumam, un pie tā mēs turēsimies. Tāpēc 7. septembrī esam sākuši sabiedrisko apspriešanu, kas ilgs mēnesi. Iedzīvotāji tad varēs atbildēt – viņi ir par vai pret to, ka Salacgrīvas novadu pievieno Limbažiem un Alojai.

– Ja pievienos, tad Salacgrīvas novada vairs nebūs?

– Nebūs. Tā ir piespiedu kolektivizācija un esošās kopienas izjaukšana.

– Kāds no tā varētu būt labums? Vai Juris Pūce nav bijis pie jums, lai pastāstītu, cik tas ir labi – vardarbīgi mainīt robežas?

– Viņš bija Limbažos. Tika uzaicināti deputāti, Juris Pūce šo tikšanos nodēvēja par konsultāciju. Bet tā nebija nekāda konsultācija: tā bija informatīva sapulce, kurā atšķirīgiem viedokļiem nebija vietas. Manuprāt, Pūce ir labi pamācījies no azartspēlēm, sak, liksim uz sarkano, tad jau redzēs, kas tur beigās izgrozīsies. Vai arī tā: Pūce saka – būvēsim ceļu. Ceļš ir uzbūvēts, tikai nav skaidrs, uz kurieni mums jātiek. Un tad var sanākt, ka tas ceļš uzbūvēts uz turieni, kur mums nav jānokļūst. Starp citu, zinātnieki Pūķis, Miglavs un Šķiņķis ir izstrādājuši savu alternatīvo versiju reģionālajai reformai (šīs versijas autori piedāvā izveidot piecus vai astoņus apriņķus uz plānošanas reģiona bāzes vai republikas pilsētu administratīvās jaudas bāzes – E.V.). Tā ir zinātniski pamatota versija, lai sāktu loģiski risināt visas problēmas. Savukārt Pūces reforma balstās uz tā, ka iztērējam lielu naudu, kaut ko sabūvējam, pēc tam konstatējam, ka atkal kaut kas jāpārbūvē, par rezultātu labāk nezināt un nedomāt, sak, pēc mums kaut vai ūdens plūdi.

– Tātad ministrs neizmanto šo zinātnieku priekšlikumus?

– Nē. Medijos tikai redzu un dzirdu reklāmas par to, ka, īstenojot reformu, tikšot atvēlēti 300 miljoni eiro ceļu tīkla sakārtošanai: ministrijas prezentācijas materiālos tiek ievietota vēl viena «būdiņa» – finansējums ceļiem.

– Nez no kurienes šis finansējums?

– Tad, kad satiksmes ministrs bija oficiālā vizītē, viņam jautāju par šiem 300 miljoniem. Viņš pasmaidīja. Sanāk, ka Pūce to «būdiņu» piezīmēja tāpat vien… Kur tad to naudu ņems?! Turklāt, ja tā tiek solīta tikai pēc reformas – sasolīt var visu… Tā nav atbildīga ministra rīcība. Pirms vēlēšanām visi sola brīnumus, bet tagad taču nav priekšvēlēšanu laiks!

– Bet runājot par Salacgrīvas novadu…

– Sanāksmēs Pūce neslēpa, ka būs arī zaudētāji. Salacgrīvas novadam vairākus gadus attīstības indekss ir augstāks nekā Limbažu vai Alojas novadam. Turklāt caur Salacgrīvu ies Rail Baltica, te būs pietura. Ceļā no Rīgas līdz Igaunijas robežai, «pateicoties» reformai, nebūs neviena attīstības centra. To plāno veidot Limbažos. Zīmējot karti pēc padomju laiku piemēra, jāsaprot, ka toreiz bija centralizēta plānošana, tagad svarīgi ievērot to, ko prasa tirgus. Pūces variants ir: darīsim visu, lai Limbažos būtu vairāk darba vietu, tad salacgrīvieši brauks strādāt uz Limbažiem… Padomju laikos Limbažu rajonā bija MRS, PMK, SCO (mašīnstacijas un kombināti), kuru darbinieki no rīta devās apkalpot konkrēto teritoriju. Tagad tādu veidojumu nav, bizness ir atradis citas vietas un veidus. Acīmredzot tā ir Pūces nostalģija pēc padomju laikiem…

– Jūsu novads, jādomā, strādā pats ar savu naudu. Ja reforma tiešām notiks, novada nebūs un naudas arī nebūs?

– Mums ir projekti un plāni, ir nauda uzkrājumos, un tagad to visu sametīs vienā lielā katlā.

– Un tad jūs – kā nomale – nedabūsiet neko. Ko limbažnieki saka par reformas plāniem?

– Limbažu dome nav jautājusi iedzīvotājiem, ko viņi domā par reformas plāniem, tā atbalsta šāda novada izveidi. Bet kopumā reformai būtu jēga tad, ja tiktu sakārtota situācija ar mazajiem novadiņiem, kuri nespēj veikt pašvaldības funkciju. Salacgrīvas pašvaldība to spēj darīt, tā spēj šīs funkcijas arī attīstīt un realizēt projektus.

– Varbūt tie ir tikai vārdi, ko tagad sakāt. Kā pierādīsiet, ka jūsu novads to spēj?

– Mēs spējam pildīt ne tikai valsts definētās funkcijas, bet veikt arī brīvprātīgās funkcijas: tas ir atbalsts nevalstiskajam sektoram. Atbalstos biedrībām aiziet aptuveni 1,5% no pašvaldības budžeta līdzekļiem. Līdzfinansējam nevalstisko organizāciju projektus, un tās nav peļņas, bet sabiedriskā labuma lietas. Pašvaldības funkciju klāstā neietilpst uzņēmēju biedrības un jauniešu iniciatīvu centra atbalsts, bet mēs to veicam. Gaismas pilis mēs gan neesam būvējuši, milzīgos kredītos arī neesam ielīduši. Ja runājam par izglītības reformu: mūsu novadā savulaik bija piecas vispārizglītojošās skolas, un mēs bez visām reformām no ārpuses, dabiski esam izveidojuši trīs skolas – vidusskolu un divas pamatskolas. Bet ir viena nepatīkama lieta, ko iedarbināsim, sākot no 2020. gada.

– Un tā būtu?

– Tas ir nekustamā īpašuma nodoklis par otro mājokli. Limbažu novads to jau ir izdarījis. Ko tas nozīmē? Ja jums ir tukšs dzīvoklis bez tajā deklarētām personām, nodoklis par to būs krietni augstāks nekā tad, ja tajā kāds būs deklarēts. Valstiski tam nav nekādas nozīmes, tā ir iekšējā nodokļu pārdale. Kāpēc ir cilvēki, kuri, dzīvodami Salacgrīvā, tomēr šeit nedeklarējas? Tāpēc, ka «man vajadzēja ar deklarēšanos izpalīdzēt draugam, kurš dzīvo Rīgā». Patlaban Salacgrīvas novadā ir ap 500 brīviem mājokļiem. It kā brīviem. Tajā pašā laikā jauni cilvēki novadā meklē mājokļus un nevar tos atrast. Pierīgas sindroms ir atnācis līdz mums.

– Runājot par reformu… Pagaidām novadu balsis ir lielākoties pret reformas soļiem, jo racionālu domu šajā projektā grūti saskatīt.

– Juris Pūce gan apgalvo, ka visi viņam zvanot un atbalstot projekta gaitu un mērķus… Esmu pārliecināts, ka ikvienai kopienai pašai ir jālemj, vai tā vēlas paplašināties vai palikt savās robežās. Nesen saņēmu jaunākos datus par 30 pašvaldībām, un tajās 90% iedzīvotāju bija pret reformu. Šobrīd zinām, ka partiju apvienība Attīstībai/PAR! pašvaldībās nav pārstāvēta, tāpēc centieni kaut ko reformēt ir mēģinājums parādīt, ka daudzas pašvaldības neko nedara, tikai tērē naudu, tēlo vietējos feodāļus utt. Tāpēc mēs prasām vietējiem iedzīvotājiem, ko viņi patiesībā domā. Savukārt ministrijas vēlme ir diskreditēt tos, kuri patlaban vada pašvaldības. Un kāpēc? Lai nāktu ar jaunu karogu uz nākamajām vēlēšanām.

– Bet jūs jau nevarēsiet neko iebilst, ja valdība tā nolems – jāpievieno, jāapvieno…

– Jā, reformas dokumenti septembrī nonāks valdība, bet galavārds ir sakāms Saeimai. Un mums ir arī prezidents. Vai arī viņu neinteresēs tas, ko domā sabiedrība?

– Reformas alternatīvie pētnieki uzskata, ka Salacgrīva ir ballētāju pilsēta. Vai tas ko maina jūsu nostājā pret Pūces reformu?

– Jā, mēs esam festivālu pilsēta. Un tas ir ļoti labi, jo – tad, kad notiek festivāli, mēs visi strādājam. Strādā mūsu restorāni un viesnīcas… Mums ir Positivus, Reņģēdāju festivāls, Klasiskās mūzikas festivāls, Jūras svētki, Sudraba kaija…

– Nākamgad Duntē svinēsiet barona Minhauzena 300. dzimšanas dienu.

– Jā, arī to. Pērn Duntē bija Minhauzena alus festivāls, viss tika organizēts izcili, un jāteic, ka tur viss balstījās uz privātām investīcijām. Manuprāt, šādas lietas vajadzētu vairāk uzticēt privātiem investoriem. Tomēr mēs, pašvaldības, nereti grēkojam: pārāk bieži organizējam pasākumus un festivālus, kuros ieeja ir brīva, un tad privātajam sektoram nav viegli. Bet mums ir visi apstākļi, lai notiktu festivāli… Mums ir jūra, meži, esam zaļais novads. Ja kāds domā, ka mēs paši ballējamies – tā tas nav, mēs visu organizējam, mēs strādājam. Bet kas interesanti: esmu dzirdējis, kāda ir Vecrīgas publikas sapratne par Latviju. Viņi tur apgalvo, ka mums vajadzētu vairāk domāt par darba vietām. Bet, piedodiet, mums ir akciju sabiedrība Brīvais vilnis, mums ir daudz ražojošu uzņēmumu, kuru darbinieki nesēž ofisos ar mobilajiem telefoniem rokā. Bet Vecrīgas domāšana ir tāda: ja tu ofisā karājies pie telefona klausules un sarunā tikšanās tajā vai citā krogā, ja tu sēdi internetā un organizē notikumus, tas nozīmē, ka tu strādā. Bet ja cilvēks strādā pie konveijera, tad tavs mobilais telefons klusē un tu, izrādās, nestrādā… Tas parāda tipisku, sakropļotu Vecrīgas domāšanu: šie cilvēki taču nesaprot, kas notiek reģionos.

– Bet pieņemsim, ka reforma diemžēl notiks un Salacgrīvas novads taps pievienots Limbažu novadam. Ko jūs zaudēsiet?

– Pirmkārt, mūsu kopiena zaudēs pašnoteikšanos. Pirms iepriekšējās reformas tas mums bija visās programmās un plānos: ekonomiskā, politiskā, saimnieciskā pašnoteikšanās. Ja reforma notiks, par Salacgrīvu un tās cilvēkiem lems tie, kuriem ar Salacgrīvu maz vai nav nekāda sakara. Vara un lemšana būs tālu no cilvēkiem. Ja šī reforma notiks, vajadzētu domāt par lemšanas iespējām: tā, piemēram, Igaunijā – mūsu sadraudzības pašvaldībā – ir noteikti limiti, cik deputātu no katras vietas ievēlē. Ir svarīgi arī, cik daudz vietējo pašvaldību vadītāju tiek ievēlēti. Tam ir zināmas stabilitātes un plānu turpinājuma nozīme. Mazo pašvaldību cilvēki cits citu pazīst, viņiem ir cits atbildības līmenis. Par finansiālo situāciju runājot: Salacgrīvā esam dzīvojuši prātīgi un taupīgi, domājot par nākotni, esam iekrājuši naudu. Pēc reformas to vajadzēs iemest kopējā katlā. Ja kāds politiķis domā, ka pēc reformas varētu tikt saglabāts iepriekšējā budžeta ietvars – tāds, kāds tas bija pirms reformas, tad tā ir utopija. Juris Pūce patlaban ar MK noteikumu palīdzību cenšas apturēt visu plānošanu, kas notiek novados, – tā varēšot atsākties tikai pēc jaunu novadu izveides. Tas ir absurds – apturēšana notiktu vismaz uz pieciem gadiem. Kas tad notiks ar visiem projektiem, kurus balsta ES nauda? Jaunos novadus izveidojot, sākotnēji neviens nebūs spējīgs kaut ko plānot!

– Protams. Būs vienkārši haoss un neziņa.

– Nav arī saprotams, kā varēs salikt kopā pilnīgi dažādas lietas un vietas. Vienā novadā, piemēram, būs vieni tarifi, blakus novadā – pavisam citi, un kā tad pirmā novada iedzīvotājiem varēs paskaidrot, kāpēc viņiem ir augstāki tarifi nekā blakus novada iedzīvotājiem? Tāpēc, ka tas tā bijis «vēsturiski»? Kā tiks veidota jaunā kopiena? Tas prasīs vairākus gadus. Tarifu cīņa attieksies uz visu – uz ūdeni, uz visiem sadzīves pakalpojumiem. Ja mainām datorprogrammu, mums jābūt pārliecinātiem, ka jaunā programma dos darbības uzlabojumus vismaz par 30%. Par cik procentiem uzlabosies cilvēku dzīve, mainot novadu robežas? Tad būs nepieciešams vājprātīgs darbs, lai likvidētu haosu. Un tad būs tikai viens jautājums: kā vārdā veic šo ATR? Un smagākais patlaban ir tas, ka ministrija nevēlas klausīties zinātniekos. Patlaban tiek laists bez apdomas – ar paviršiem feisbuka virsrakstiem, bez iedziļināšanās. Man ir sajūta, ka mēs, it kā iekļāvušies Eiropā, esam no tās paņēmuši to vieglo un patīkamo lakojumu, neņemot vērā, ka arī tur cilvēki smagi strādā. Bet mēs uz turieni braucam piedalīties kaut kādos kursiņos, lai iedzertu vīniņu, un, paskatījušies, cik tur viss jauki, secinām, ka nav jāpiepūlas, lai kaut ko sasniegtu. Šos «secinājumus» mēs ievazājam Latvijā. Un tas notiek gan pašvaldību darbā, gan izglītībā, gan citās jomās. Runājot par izglītību: tā, kā šodien ir degradēts pedagogs, nav degradēts nekas… Esmu izbraukājis daudzas valstis – gan rietumu, gan austrumu pusē -, un visur pedagogs tiek cienīts, viņam vienmēr ir galavārds. Bet pie mums… Pie mums uz skolu var atnākt māmiņa, izlamāt skolotāju un sarakstīt sūdzības, un pedagogam pēc tam jāmēģina pierādīt, ka viņš nav kamielis. Ar laiku, protams, viss sadzīst, bet kāpēc šādas brūces ir jāplēš? Tiek radīta ilūzija, ka ikviens var braukt pa virsu – pilnīgi visās lietās. Arī Juris Pūce rīkojas tāpat: lēksim bedrē, lēksim bedrē…

– …redzēs, kas mūs ārā vilks. Kā savulaik rakstīja Imants Ziedonis. Diemžēl mūsu valdības «reformatori» patlaban taisa tādas ziepes, ka nav zināms, vai no tām mēs jelkad tiksim laukā.

– Acīmredzot visu, kas pirms vēlēšanām bija sasolīts, jāsteidz pildīt… Bet tad pēkšņi iestājas redze: to taču nevar izpildīt! Un tad tiek meklēti vainīgie. Tas visefektīvāk apvieno cilvēkus. Tad, kad – jācer! – izgāzīsies ATR, arī sāksies vainīgo meklēšana. Un tās, protams, būs nepakļāvīgās pašvaldības. Pūces studentiņi kaut ko sazīmēja uz vecas kartes, pateica, lūk, tāda tagad izskatīsies Latvija – ak nepatīk? Ja kāds mums nepiekrīt, tad «griezīsim galvas»! Tā notiek, kad pie varas nokļūst «revolucionārās sirdsapziņas kareivji», kuri uz veselajām pašvaldībām sūta ķirurgus, bet pie tām, kuras apaukstējušās – zārciniekus!

Foto: F64