Saskaitīts pusmiljons Latvijai piederīgu cilvēku ārzemēs
Ārlietu ministrija centīsies izmantot Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra (Centrs) padomus, kā palielināt vismaz virtuāli Latvijai pieskaitāmu tautiešu daudzumu ārzemēs.
Centrs pagājušajā gadā aptaujājis 6,2 tūkstošus no Latvijas izceļojušu cilvēku par to, vai vispār un kādā veidā viņi uztur attiecības ar citiem izceļotājiem. Atbildes bijušas tādas, ka koncertā vai kādā citā tieši Latvijas izcelsmes cilvēkiem rīkotā pasākumā gada laikā klātienē bijuši 26% aptaujāto, bet daudz maz regulāri sociālo tīklu saziņas grupās piedalās 25% aptaujāto. 18% uzskata sevi par kādas latviešu organizācijas biedriem, 10% izvēlējušies latviešus vispār jebkādām kopīgām darbībām, bet 8% darbojas latviešu koros, deju kolektīvos vai varbūt vēl kādā ar latviskumu ļoti saistītā veidā.
Šeit uzskaitītie sazināšanās un kopīgās darbošanās veidi papildina viens otru, bet nepapildina to cilvēku skaitu, kuri vispār uzrādījuši saites ar latviešu kopienām savās tagadējās mītnes vietās. Tātad – šādas saites uzrāda 1/4 daļa no aptaujātajiem, kuri, savukārt, ir tikai daļa no emigrantiem. Pārējie apzināti vai nejauši iekārtojušies tā, ka viņus atrast un uzrunāt nespētu nekādi latvietības kopēji, ieskaitot Latvijas nolīgtos sociologus.
Centra jau iepriekš sakrātās atziņas norāda, ka šajā gadījumā jāliek vienlīdzības zīme starp latviešu emigrantu pasākumu un organizāciju dalībniekiem un etniskajiem latviešiem.
To Latvijas nelatviešu daudzums, kas konvertējuši Latvijas pilsonību vai pastāvīgā iedzīvotāja statusu tiesībās dzīvot un strādāt Rietumeiropā, latviešu pasākumos un organizācijas neveido vairāk par 5%. Visticamāk, ka šie cilvēki nāk no ģimenēm, kuru asimilācija latviešos dzīvē noritējusi straujāk, nekā tas atspoguļots viņu tautību uzrādošos dokumentos.
Centra un Ārlietu ministrijas darbinieku uzmanība ir vērsta uz to, kā nepazaudēt vismaz ar sociālajiem tīkliem, t.i., ar elektroniskās saziņas tīkliem aptverto tautiešu mazākumu, kas sadarboties vēlas vai vismaz no sadarbības neizvairās. Iespējami maz tiek pieminēts vairākums, kas apzināti paātrina savu asimilāciju jaunajās mītnes zemēs kā valstīs vai plašākās angliski (franciski, vāciski, spāniski…) runājošo, vai Rietumeiropā (Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā…) dzīvojošo, vai vēl kādās tikai no viņu pozīcijām saskatāmās kopienās. Kurš gribētu viņiem par to pārmest, tas lai padomā par savu attieksmi pret ārzemniekiem, kuri apmetas Latvijā. Visasākās domstarpības par to, vai vispār šeit pieļaujami ārzemnieki, kuri, no vienas puses, apdraud latviešu ārkārtīgi vērtīgo genofondu, bet, no otras puses, ar asimilēšanos varētu kompensēt latviešu izmiršanu un paildzināt latviešu valsts un tautas pastāvēšanu, noved pie pilnīgas vienprātības, ka lai nu ko, bet veidot savas kopienas ārzemniekiem šeit nedrīkst pieļaut. Latvijas iedzīvotāji dodas pārsvarā uz tādām zemēm, kur ne tikai varas iestādes, bet arī vietējie iedzīvotāji vairāk gatavi paciest ieceļotāju dīvainības apmaiņā pret to, ka ieceļotāji strādā iezemiešu vietā, taču arī šai iecietībai ir savas robežas, kurās ieceļotājiem jāiekļaujas. Turklāt iebraucējiem tur ir stimuls saplūst ar vietējiem iedzīvotājiem tāpēc, lai iespējami ātri tiktu vaļā no pienākuma darīt nepatīkamus darbu, pāradresējot tos nākamajiem iebraucējiem.
Tie ierēdņi Ārlietu ministrijā un citās iestādēs, kuru darba pienākumos ietilpst attiecību uzturēšana ar tautiešiem ārvalstīs, mierina sevi ar to, ka Latvijas izceļotāju diaspora ir pietiekami liela. Proti, tik liela, ka kaut ceturtā daļa no tās ir Latvijas mērogā iespaidīgs cilvēku daudzums, kas attaisno valsts naudas tērēšanu, ieskaitot ierēdņu un sociologu algošanu diasporas dēļ. Kārtējo diasporas skaitlisko inventarizāciju ir veicis Centra pētnieks Mihails Hazans, pārvelkot diasporas dalībnieku skaitu pāri pusmiljonam cilvēku. Šāds cilvēku skaits pārsniedz no Latvijas izbraukušo cilvēku skaitu, jo ietver arī tos, kas no Latvijas izbraukušajiem dzimuši ārzemēs. Vēl otrs paņēmiens diasporas maksimālā apmēra sasniegšanai ir ietilpināt diasporā kādreizējā Latvijas PSR dzimušos cilvēkus, kurus ar Latviju nesaista nekas vairāk par ierakstu dzimšanas dokumentos. Tādu cilvēku skaitu varētu noapaļot uz 100 tūkstošiem, kas nebūt nav daudz attiecībā pret apmēram 40 tūkstošiem jaundzimušo Latvijas PSR katru gadu. Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica atzīmēja, ka Diasporas likums sacerēts tik veikli, lai uz šādiem cilvēkiem neattiektos. Labi, paliek pāri vēl 400 tūkstoši pareizo diasporas dalībnieku, ko kuriem 1/4 daļa ir 100 tūkstoši, kas virtuāli veido otru lielāko pilsētu Latvijā.