Šiverīgie Pūces, aklais Kariņš un gandrīz uzpirktie mediji
Kultūras ministrijas pārraudzībā esošā Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) padome sadalījusi valsts naudu krīzē nonākušajiem medijiem, kā rezultāta no budžeta pabaroti un stiprināti pat tie izdevumi, kuri par Latviju ir izplatījuši melus vai izturējušies ar atklātu naidu. Tā gan ir tikai viena šī stāsta puse, otrs ir jautājums par to, vai tas, ka SIF, kuru vada vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces (AP!) sieva Zaiga Pūce līdz ar to netieši neierobežo mediju iespējas kritizēt ministra darbu, jo galu galā – kurš kodīs rokā, kura baro?
Ja atceramies, tad jau iepriekš, lemjot par Pūces sievas kandidatūru uz SIF vadītājas amatu, daudz tika runāts par to, ka ir jāizvērtē interešu konflikta riski un vai Pūcei būtu ētiski ieņemt šo amatu. Šo jautājumu vērtēja arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), taču šķiet, ka iebildumi bija vien tiem, kuriem aizdomīgs jau vien likās fakts, ka Pūce, kura gadiem ilgi spējusi savā biedrībā piesaistīt milzīga apmēra ziedojumus no, iespējams, vīra un viņa partijas labvēlībā ieinteresētu miljonāru kabatām, ieņem šādu amatu.
Vēl neētiskāks šķiet fakts, ka tieši Sabiedrības integrācijas fondam bija uzticēts uzdevums sadalīt naudu mediju nozarei, kurai valsts bija piešķīrusi miljonu eiro no līdzekļiem neparedzētajiem gadījumiem. Tika norādīts, ka programmas ietvaros tiek sniegts atbalsts medijiem darbības nepārtrauktībai un kapacitātes stiprināšanai, kā arī sabiedriski nozīmīga satura veidošanai ārkārtējās situācijas laikā, lai nodrošinātu sabiedrībai iespēju saņemt daudzpusīgu informāciju un viedokļus par COVID-19 krīzes pārvarēšanu.
SIF kopumā atbalstījis 72 mediju pieteikumus, starp kuriem bija arī ziņu aģentūra LETA, kas atbalstīta ar 15 000 eiro, vairāki žurnāli, ko izdod SIA “Žurnāls Santa”, “Latvijas mediji”, kas izdod “Latvijas Avīzi” un tās portālu, izdevniecība “Rīgas Viļņi” un vēl daudzi citi. Bet kā izrādās – par budžeta līdzekļiem atbalstīti arī viltus ziņu izplatītāji un vairāki krievvalodīgie mediji, kuri vairāk gan atgādina propagandas izdevumus.
Vaicāsiet kāpēc tā? Kāpēc fonds, kura uzdevums ir finansiāli atbalstīt un veicināt sabiedrības integrāciju, dod naudu medijiem, kuri veicinājuši t.sk. arī naida kampaņas pret Latviju un izplatījuši viltus ziņas? Atbilde visticamāk ir viena – vēlētāju balsis, tāpat kā nauda, nesmird.
Skaidrs, ka tuvojoties Rīgas pašvaldības vēlēšanām, pēc galvaspilsētas mēra Nila Ušakova gāšanas, viena no spraigākajām cīņām starp politiskajām partijām varētu būt tieši cīņa par krievvalodīgo elektorātu, no kuriem liels skaits šobrīd varētu būt neizlēmuši par ko balsot. Un šeit lieti noderēs mediji, kuri vienkārši jutīs morālu spiedienu nekritizēt Pūci vai kritizēt to daudz mazāk. Sanāk vien tāda kā Pūces pozitīvisma kampaņa uz valsts rēķina.
Bet varbūt šī nauda iebarota šiem medijiem apzināti? Lai drīzumā mēs tajos redzētu komplimentiem pilnas intervijas, mazāk kritiskus rakstus gan par ministru Pūci, gan par novadu reformu? Jo neērti taču kritizēt tos, kuri “pabarojuši”, vai ne? Arī šeit sanāk vien tāds ētiskas dabas pārkāpums?
Tieši šī iemesla burtiski tikai daži mediji nepieteicās SIF konkursam, lai nejustu uzspiestu pienākumu mazāk kritizēt Pūci vai greizo novadu reformu. Bet tiem, kuri saņēmuši šo naudu, tomēr vajadzētu apzināties, ka tā ir tomēr valsts jeb visu nodokļu maksātāju nauda, un tāpēc gluži nevajadzētu steigties bučot Pūču rokas pateicībā.
Bet to, kas un kā notiek paša degungalā, saistībā ar mediju piebarošanu par labu vienam vai otram politiskajam spēkam, var nesaprast un neredzēt tikai aklais vai premjers Kariņš, kas pēc būtības ir gandrīz viens un tas pats.
Foto: F64