Slimnīcu vadītāji: Covid-19 katalizators veselības aprūpei

Sākoties Covid-19 krīzei, daudz asāk atklājušās Latvijas slimnīcās ilgstoši nerisinātās problēmas – infrastruktūras nesakārtotība, mediķu trūkums un darbs vairākās slimnīcās, zems informācijas tehnoloģiju līmenis, norāda Latvijas Lielo slimnīcu asociācijas valdes priekšsēdētājs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas vadītājs Valts Ābols.

Tomēr Covid-19 ir ne tikai katalizators nebūšanām veselības aprūpes sistēmā, bet arī dzinulis, lai slimnīcas vienotos par nākotnes darba plānu, kas faktiski ir arī pavisam jauns redzējums uz veselības aprūpes sistēmu stacionārā. Vai šāds plāns, kas, klausoties ideju skicēs, brīžiem šķita teju ar fantastikas elementiem, tiks ieviests dzīvē, ir atkarīgs no slimnīcām un veselības nozares politiskās vadības.

Slimo pašas slimnīcas

Situāciju veselības aprūpē slimnīcu vadītāji un eksperti ilustrē ar traģisku piemēru, kurā atklājās Latvijas veselības aprūpes realitāte, proti, pacients, kurš dažāda līmeņa slimnīcās nonāk vairākas reizes, pacientu ārstē, bet neizārstē un līdz pat viņa nāves brīdim pacienta kopējais veselības stāvoklis un slimības netiek skatīties kopainā, jo katrs mediķis, kurš “ķeras klāt” pacientam, ārstē vienu problēmu, bet neraugās uz pacientu kā vienotu organismu. Turklāt šajā ārstēšanās procesā pacients vismaz divreiz nomirst, viņu reanimē pretēji tuvinieku vēlmei ļaut pacientam mierīgi nomirt, līdz pacients nonāk komā un nomirst, nenākot pie samaņas. Pacients ārstēts gan reģionālajā slimnīcā, gan klīniskajā universitātes slimnīcā.

Kāpēc tā notiek? Skaidras atbildes uz jautājumiem, ko raisa šis stāsts, nav, bet Latvijas lielās slimnīcas, saprotot, ka šāda situācija nav ne pieņemama, ne normāla, izveidojušas kopīgu platformu, lai kopīgi vienotos par būtiskiem priekšnoteikumiem un uzlabojumiem slimnīcu attīstībā un pacientu pieredzes uzlabošanā.

“Mums ir apņemšanās – iezīmēt skaidru redzējumu, kur vēlamies nonākt. Sākoties Covid-19 krīzei, daudz asāk varēja pamanīt, kas nav sakārtots veselības aprūpē, kādas ir ilgstoši nerisinātās problēmas, kādi ir riski, mediķiem strādājot vairākās darba vietās, cik ļoti infrastruktūra neatbilst vajadzībām un prasībām, zems informācijas tehnoloģiju līmenis,” situāciju raksturo Valts Ābols no Bērnu slimnīcas. “Vienlaikus no slimnīcām sagaida un prasa ļoti daudz.”

Covid-19 epidēmija, ko nevar uzskatīt par beigušos, uzrādījusi daudzas problēmas, par kurām slimnīcu vadītāji runājuši arī pirms tam, tomēr apstākļos, kad slimnīcām jāievēro daudz stingrāki epidemioloģiskās drošības pasākumi, dažādas kaites sevi liek manīt arvien akūtāk. “Infrastruktūra neļauj mums palīdzēt visiem pacientiem,” saka P. Stradiņa slimnīcas vadītājs Rinalds Muciņš. Covid-19 situācijā palīdzība koncentrēta slimnīcas jaunajā korpusā, bet gadījumā, ja pacientu skaits pieaugtu, citu atbilstošu telpu stacionārā nemaz nav. Savukārt Stradiņa slimnīcas galvenā ārste Eva Strīķe akcentē arī citu būtisku problēmu – pacienti arvien vairāk palīdzību meklē neatliekamā veidā. “Šo pacientu skaits ir bīstami pieaudzis, turklāt nevis par 10‒20 procentiem, bet par divām trešdaļām,” saka E. Strīķe, uzsverot, ka veselības traucējuma risināšana neatliekamā kārtā vienmēr beidzas ar smagāku, ilgāku aprūpes laiku.

Savukārt Rīgas Austrumu slimnīcas vadītājs Imants Paeglītis aicina būt atklātiem un pateikt, ka slimnīcu infrastruktūra ir ļoti bēdīgā stāvoklī. Tiesa, viņš arī piebilda, ka Rīgas Austrumu slimnīcā notiek rekonstrukcijas, renovācijas darbi, bet tie ir fragmentāri un, jāsaka, arī gausi. Daži Latvijas lielākās slimnīcas korpusi un stacionāri ir remontēti, citi nav.

Piemēram, Latvijas Onkoloģijas centrs uz rekonstrukcijas darbiem vēl gaida, bet Tuberkulozes un plaušu slimnīcu centrs nav remontēts kopš tā uzcelšanas 1971. gadā.

Rīgas Austrumu slimnīcas valdes loceklis un Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikas vadītājs Aleksejs Višņakovs piebilda, ka, kritiski vērtējot, slimnīcas infrastruktūra nav piemērota daudzu pacientu uzņemšanai un glābšanai, jo mēs “neesam spējīgi nodrošināt gatavības režīmu, neietekmējot slimnīcas pārējo struktūrvienību darbu, nepārtraucot ikdienas pakalpojumu sniegšanu”. Viena no slimnīcas iecerēm ir izveidot moduļu tipa slimnīcu (180 gultas vietas), ko varētu izmantot ārkārtas situācijā, un epidēmijas laikā tur varētu hospitalizēt pacientus.

Iezīmē jaunu pieeju

Latvijas Lielo slimnīcu asociācija nolēmusi veidot savu piedāvājumu veselības nozares stiprināšanai, lai veidotu to integrētu un aptverošu. V. Ābols īsumā paskaidro, ko tas nozīmē. Ja pašlaik pieeja pacienta ārstēšanai ir fragmentāra (pacientam nonākot pie viena ārsta, pie cita ārsta, vienā vai otrā slimnīcā – viņu ārstēs dažādi, iespējams, pat nesekojot tam, kā ārstēts iepriekš), tad nākotnes redzējums ir veidot vienotu pacienta aprūpes plānu neatkarīgi no tā, pie kāda mediķa un kādā slimnīcā viņš nonāktu. Tāpat pašlaik ir arī nesaistīta, individuāla ārstniecība dažādās iestādēs. “Mūsu ieskatā tam jābūt vadītam pacienta ceļam,” stāsta V. Ābols. Pašlaik arī IT sistēmas veselības iestādēs nav sasaistītas vienā, bet pacienta interesēs un mediķu darba kvalitātes nolūkos jābūt vienotai pieejai pacienta informācijai visos līmeņos.

Slimnīcu plāns paredz, ka Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca, P. Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca un Bērnu klīniskā universitātes slimnīca integrētas veselības aprūpes ietvaros attīsta individualizētu ārstniecības pieeju – katram pacientam tiktu izstrādāts individuāls ārstniecības plāns visam ārstniecības procesam, ņemot vērā veselības stāvokli, iespējamos riskus un pacienta vajadzības.

Nevar vairs lāpīt

Jaunā pieeja nozīmēs arī multidisciplināru un starpinstitucionālu sadarbību – tas iespējams ar drošu IT risinājumu un digitālo saziņas iespēju atbalstu, kas ļauj operatīvi apmainīties ar informāciju, organizēt konsīlijus arī ar pacienta iesaisti. Stradiņa slimnīcas sirds ķirurgs Pēteris Stradiņš atzina, ka attālināta pieeja arī medicīnā ir kļuvusi par absolūti nepieciešamu,

un šādu sistēmu “mēs nevaram uzturēt kā Latvijas ceļus ‒ liekot ielāpu pie ielāpa”. Lai tā strādātu pacienta labā, ir nepieciešamas nopietnas reformas, spēcīgs atspēriens.

“Gandrīz desmit gadus esam gājuši ceļu, lai ieviestu sistēmas, kuras strādātu pacientu un speciālistu labā, bet nevarētu teikt, ka tas ir noticis. Šis pavasaris, laiks, kuru piedzīvojām, ir mirklis, kad arī šajā jomā visā valstī vajadzīgs radikāls risinājums.” Slimnīcu plānos ietilpst arī pēctecīgas veselības aprūpes izveide – tas ir pacienta ceļš dažādos veselības aprūpes līmeņos, sagatavojot un izglītojot pacientu un ģimeni ilgstošai aprūpei visos veselības aprūpes līmeņos.

Veselības aprūpē spriež arī par “vienas pieturas” modeli, kas pacientiem ar hroniskām un smagām diagnozēm ļautu saņemt dažādu speciālistu konsultācijas un izmeklējumus vienas vizītes ietvaros, īsākā laika posmā iegūstot kopainu par savu veselības stāvokli. Slimnīcas strādās pie tā, lai pēc iespējas vairāk lēmumu pieņemšanā iesaistītu pacientu.

Slimnīcu vadītāji uzsver arī to, ka Covid-19 ne tikai izgaismoja daudzas problēmas, bet ļāva arī ātrāk risināt jautājumus. Piemēram, pirms Covid-19 gadiem tika risināts jautājums par ārstu attālinātajām konsultācijām un to apmaksu, bet koronavīruss to sakārtoja pāris nedēļās. Arī akūti nepieciešamais finansējums daļai infrastruktūras projektu tika apzināts ļoti ātri. Tiesa, vēl neatrisināts jautājums ir par to, kāds būs mediķu atalgojums un vai politiķi pildīs solījumus.