Šmits: Baltā karoga vietā mastā uzvilksim sarkanbaltsarkano

Didzis Šmits ir politiķis, kurš nemēdz runāt gludām, «pareizām», bet neko neizsakošām frāzēm. Pat piejaucētā «politiskā huligāna» Kaimiņa partijā viņš ir disidentiskajā «piecniekā», kas neatbalsta partijas piedalīšanos valdošajā koalīcijā. Saruna par to, kāpēc viņš nolēmis kandidēt uz Valsts prezidenta amatu, un par to, ko šajā amatā gribētu sasniegt.

– Kāpēc nolēmāt kandidēt? Vai jūs kāds uzrunāja, vai arī pats izdomājāt sevi virzīt?

– Aprīlī ar domubiedriem runājām par to, kā varētu notikt Valsts prezidenta vēlēšanas, un domugājiens bija šāds – pirmkārt, cenšamies atrast vispiemērotāko cilvēku šim amatam, bet, lai nebūtu tā, ka 13. maija rītā, kad ir pēdējā diena, kad var pieteikt kandidātus, nav izvirzīts neviens tāds, par kuru ar sirdi un prātu esam gatavi balsot, tad virzām paši. Pulksteņa rādītājs apstājās pie manis. Ja mēs skatāmies plašāk, tad Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kuri varētu šo amatu godam nest. Gan uzņēmēju, gan inteliģences aprindās, gan citur, bet kandidātu sacensību nobloķēja Levita kunga izvirzītā prasība, ka viņš kandidē tikai tad, ja ir koalīcijas virzīts, un šīs prasības pieņemšana no koalīcijas partiju puses. Daudzi cienījami cilvēki, saprotot, ka patiesībā jau nekādas konkurences nav, padomāja – kāpēc man tur iet?

– Jūsu domubiedrus neapmierina Levita kunga kandidatūra?

– Par domubiedriem neizteikšos, atbildēšu par sevi. Četrus gadus atpakaļ, kad viņu izvirzīja kā alternatīvu Vējoņa kungam… man drīzāk ir labas atmiņas par Levita kungu, vēl ārlietu dienestā strādājot, kad redzēju, cik bieži viņš tika «lietots» labā nozīmē dažādu sarežģītu juridisku jautājumu risināšanā, sākot ar vēstniecības ēku Parīzē un ne tikai. Kad viņu izvirzīja toreiz, man bija prieks. Gan par to, ka ir konkurence, gan par to, ka latiņa tiek celta augstu. Levita izvirzīšana jebkurā gadījumā ir zināms kvalitātes pieteikums. Tādā ziņā pozitīvi. Taču man ļoti dīvaina šķita šī gatavība kandidēt tikai tad, ja ir garantēta uzvara. Nav runa par konkrēto gadījumu, bet gan par pieeju lietām. Tā jau faktiski nav kandidēšana, bet gan pieprasījums pēc iecelšanas. Pēc tam, kad esmu iecelts, varam arī parunāt. Ja būs vēl kāds cits, tad labi, parunāsim, bet uzvarētājs jau ir zināms. Tas man liek uzdot jautājumus. Otra lieta ir tā, ka pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām Levita kungs intervijā Latvijas Avīzei pauda uzskatu, ka Latvija ir uz naža asmens, jo spēki pret valsts kodolu veidojot kaut kādu bloku ar populistiem. Lai gan nekas konkrēti vārdos netika saukts, bet kontekstā (intervētājs ar humoru jautāja par «dažiem kaimiņiem», kas tika akceptēts) bija saprotams, ka runa ir par Kaimiņa vadīto partiju. Cilvēkam ir tiesības uz šādu viedokli, un viņš var to paust. Bet mans burtiski pēdējo nedēļu novērojums ir tāds, ka Levita kungs savu kandidēšanu pasniedz tā, ka viņš jau nemaz tik ļoti neraujas uz šo amatu un nav viņa pašmērķis kļūt par prezidentu. Ja jau deputātu vairākums vēlas, tad ieceliet. Taču tagad es redzu, ka viņš tomēr ļoti vēlas. Tā vēlēšanās ir tik liela, ka tās populistiskās balsis, kuras iepriekš turēja Latviju «uz naža asmens», tagad ir labas. Jebkura. Man drusku šķērmi paliek Saeimas namā, redzot, kā šīm balsīm iet pakaļ. Pa vienai. Sākot ar to pašu Latvijas Avīzē savulaik bez vārda un uzvārda pieminēto Kaimiņa kungu. Tas ir jautājums par principialitāti. Cilvēks bija ļoti principiāls, bet tagad, lai iegūtu amatu, šī principialitāte vairs nav būtiska. Mani neinteresē tas tieši šajā notikumā, bet ir jautājums uz priekšu. Vai šī Levita kunga agrāk demonstrētā principialitāte ir patiesa? Vai teiksim, tad, kad būs jāpaliek uz otro termiņu, vai šī principialitāte nevar tikt nodota pret šo iespēju? Kā mēs redzam tagad. Es negribu kādu briesmīgi kritizēt vai mest ar akmeni, bet tie ir daži jautājumi, kas man nostiprināja pārliecību, ka ir jākandidē pašam.

– Jūs taču saprotat, ka jums nav nekādu izredžu šajās vēlēšanās. Īpaši jau tāpēc, ka būs atklātās vēlēšanas.

– Es tā nedomāju. Priekšā vēl nedēļa, būs debates, tad jau redzēs, kā būs. Par atklātām vēlēšanām taisnība. Tagad mēs redzam, ka tam kokam ir divi gali. Neesmu kategorisks vienā vai otrā pusē, bet redzams, ka noteiktās situācijās šī sistēma var būt gan laba, gan slikta. Man ir sajūta, ka, ja būtu aizklātas vēlēšanas, tad nevis man būtu grūtāk ar izredzēm, bet gan Levita kungam. Nav noslēpums, ka dažādās partijās ir daudzi cilvēki, kuri pie brīva balsojuma izdarītu citas izvēles. Es nesaku, ka obligāti par mani, bet ne par Levita kungu. Tā kā tas ir labs jautājums, vai šīs izmaiņas ir nodrošinājušas vairāk demokrātijas vai nē.

– Vai nebūtu lietderīgāk Latvijai, ja Valsts prezidenta vēlēšanas notiktu nevis šaurā lokā, bet to darītu visa tauta?

– Par to esmu domājis jau sen. Mans uzskats ir evolucionējis, un šobrīd domāju, ka ir vajadzīgs tautas vēlēts prezidents. Ja mani ievēlēs šajā reizē, tad tas būs viens no maniem priekšlikumiem parlamentam. Prezidenta amats ir ļoti laba pozīcija šo ideju aiznest līdz izpildījumam. Jebkurā gadījumā, ja arī mani neievēlēs, tad kā Saeimas deputāts sagatavošu šā jautājuma rosināšanu. Pirmās republikas laikā šis jautājums jau bija sagatavots Saeimā divos lasījumos. Bija paredzēts veikt grozījumus Satversmē par tautas vēlētu prezidentu. Ja nebūtu valsts apvērsuma 1934. gada 15. maijā, tad jau 16. maija sēdē tas arī būtu izdarīts. Tas nozīmē, ka jau tajā laikā pierādījās, ka tas ir nepieciešams. Pateikšu, kāpēc tas nepieciešams šodien. Viena no lielākajām mūsu problēmām ir tā, ka lielai daļai sabiedrības ir neticība tam, ka viņi ar savu balsojumu, piemēram, Saeimas vēlēšanās, var ietekmēt valsts virzību. Tautas vēlēts prezidents varētu šo virzību dot. Būtu cilvēks, kuru viņi ir tieši vēlējuši un kurš līdzsvaro citādi vēlētu parlamentu. Nedomāju, ka līdz ar tautas vēlēta prezidenta statusa ieviešanu būtu nopietni jāpārskata viņa funkcijas. Neredzu tādu nepieciešamību. Ir atsevišķi jautājumi, kas jāizdiskutē, bet kopumā jau esošais funkciju apjoms ir pietiekams un gana plašs. Vajag tik tās izmantot.

– Kādus redzat savus galvenos uzdevumus, ja tiksiet ievēlēts?

– Satversme šos uzdevumus ir ļoti lakoniski noformulējusi 40. pantā par Valsts prezidenta zvērestu: «Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību.» Tas ir tas, ko prezidents zvēr.

– Bet kādus redzat ceļus, lai šos uzdevumus izpildītu?

– Šis zvērests jāuzliek kā mērķis. Kā visas nācijas mērķis. Ar labklājības celšanu un ekonomisko attīstību mēs varam veikt būtiskāko – vienot cilvēkus Latvijā. Lai cik cilvēkam būtu atšķirīgi uzskati par vēsturi, jebkurš gribētu, lai Latvija būtu labklājīgāka valsts, un no tā arī gūt augļus. Līdzīga situācija bija pēc Bila Klintona ievēlēšanas 1992. gadā. Aukstais karš bija beidzies. Pilnīgi jauna situācija. Ko viņš darīja? Litlrokas samitā sasauca kopā nācijas diženākos prātus, lai noteiktu jaunus uzdevumus Amerikai. Tur arī tika definēta formula, par kuru vēlāk izsmēja Šķēli, – valsts kā uzņēmums. Ar tādu pašu degsmi kā Aukstajā karā iestāsimies par ASV ekonomiskajām interesēm. Es šo teicienu pārfrāzētu precīzāk – valsts kā ģimene, kur viens par otru rūpējas un tajā pašā laikā rūpējas, lai ģimenei klātos labāk. To es arī darītu. Nesaku, ka man ir zāles pret visu, bet 13 gadu es pārstāvu uzņēmējus, esmu dzīvojis viņiem blakus un redzējis šo domāšanu. Esmu nonācis pie secinājuma, ka, tikai ieklausoties tajos, kas saprot, kā to labklājību celt, nevis ierēdņos, kas domā, ka viņi to saprot, mēs varam kaut ko šeit sasniegt. Mums jābeidz šī exel tabulu domāšana, ar ko ir pārņemta ierēdniecība. Domājot, kā pārdalīt budžeta deviņus miljardus, nedomājot, kā tie rodas un ka pēc desmit gadiem varētu jau 18 miljardus dalīt. Mērķim jābūt dubultot mūsu labklājību desmit gadu laikā. Un visiem lēmumiem, kas tiek valstī pieņemti, jābūt pakļautiem šim mērķim. Kāds tagad ir pamatjautājums jebkuram lēmumam? Ietekme uz budžetu. Turklāt vienmēr tādā negatīvā ziņā – cik tas izmaksās? Ja daudz izmaksā, tad stipri jādomā, bet, ja maz izmaksā, tad labi – laižam. Bet ja mēs skatītos tā – kā šis lēmums īstermiņā vai ilgtermiņā veicinās to, ka mums būs nevis deviņi miljardi budžetā, bet par miljardu vairāk, tad tas būtu veids, kā skatīties uz valdības un Saeimas lēmumiem. Galu galā mēs nokļūtu pie secinājuma, ka nepieciešams izveidot šeit vidi, kur atvērt uzņēmumu, nodarboties ar uzņēmējdarbību ir labi. Šobrīd esam valsts Baltijas reģionā, kur atvērt uzņēmumu izmaksā visdārgāk.

– Tas viss ir bieži dzirdēts. Bet tieši kādu normatīvo aktu rosināšana palīdzētu šos mērķus sasniegt? Ko jūs konkrēti kā prezidents iniciētu darīt?

– Pabeidzot iepriekšējo, svarīgākā ir nacionālo interešu aizstāvība. Manuprāt, mēs staigājam pa pasauli ar balto karogu rokās un domājam, ka kaut ko sasniegsim. Mēs esam nobijušies. Aurēlija Anužīte kādā sarunu šovā ļoti precīzi atbildēja uz jautājumu, ko lietuvieši saka par latviešiem? Latvietis ir tas pats lietuvietis, tikai nobijies. Lūk, tas ir jāmaina. Valsts prezidents ir tieši tas cilvēks, kas var iedrošināt nāciju beigt baidīties. Tāpat kā Bobs Hārtlijs iemācīja mūsējos hokejā beigt baidīties un atgādināja, ka vispār vajadzētu arī uzbrukt. Mēs redzam rezultātu. Beidzot var skatīties hokeju, nevis labi, ka noturējāmies līdz trešās trešdaļas sākumam. Tieši tas pats Boba Hārtlija reflekss ir jāuzliek visas valsts priekšgalā. Vai tas būtu par dzelzceļa sliedēm ar Lietuvu, kur nu jau 11 gadu par mums ņirgājas, vai tas būtu par zvejas tiesībām Barenca jūrā. Tad, kad Lietuvas premjers pateica, ka neesam nekādi brāļi, bet konkurenti, tāds sašutuma vilnis sacēlās. Patiesībā viņš pateica pilnīgi precīzi. Mēs varam būt brāļi, bet tas neizslēdz konkurenci. Nav ko kautrēties un ir jācīnās. Mūsu līga ir sākt ar Lietuvu un Igauniju un pateikt – stop, šitā vairs nebūs. Uzvilksim mastā baltā karoga vietā sarkanbaltsarkano karogu. Tas ir tas, ko savulaik izdarīja Vaira Vīķe-Freiberga. Kad 2002. gadā mēs kopā ar citām valstīm saņēmām uzaicinājumu iestāties NATO, tad citu šo valstu pārstāvji gūlās un pateicībā klanījās, kamēr Vaira Vīķe-Freiberga runāja par kaut daļēju vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu, kas tika sagrauts Jaltā un Teherānā. Visiem derētu vēlreiz noklausīties šo runu, kur viņa, iepretim pārējiem, kas teica padies, paldies, paldies, pateica, ka šī nav nekāda dāvana, un atgādināja par Jaltu un Teherānu. Tieši ar tādu stāju mums ir jāiet arī šodien. Es varu nosaukt precīzu brīdi, kad mēs palaidām garām iespēju uzlikt jaunu dienaskārtību. Tas bija 2004. gads, kad ar nelielu atstarpi tikām uzņemti NATO un ES. Es to labi atceros, jo vadīju ārlietu ministra Riharda Pīka biroju. Biju abos šajos pasākumos, kad uzvilka Latvijas karogu. Tās bija neaizmirstamas sajūtas. Skaidrs, ka, lai šajās organizācijās iekļūtu, vajadzēja drusku uz vēdera palīst. Nevienam to nepārmetu, jo par katru cenu bija jānokļūst tur. Taču pēc tam, kad pār to līniju esi pārlīdis un esi tur iekšā, tad saki stop un celies kājās. Īpaši tas attiecas uz ES, bet mēs kā bijām pirmrindnieki regulu ieviešanā, tā arī palikām, neskatoties, vai tas ir mūsu interesēs vai nav. Tajā brīdī valstī varu pārņēma ierēdniecība. Mums ir tāda ierēdņu valsts. Es nesaku, ka visi ierēdņi ir slikti, bet ir pazudis līdzsvars starp ierēdniecības bažām un nacionālo interešu aizstāvības iespējamo ieguvumu. Tu saki: ejam tur, bet ierēdniecība atbild: bet tur ir riski, un šīs bažas tiek uzpūstas tādos apmēros, ka nekas netiek darīts. Jautājumā, ko es rosinātu ārpus šā nacionālo interešu aizstāvības diskursa, ir mūsu valsts teritoriālās pārvaldības sakārtošana. Man priekšā ir 1936. gada administratīvi teritoriālā sadalījuma karte. Tajā kartē, ko piedāvā tagad, ir milzīga kļūda iebūvēta. Tagad ir kā? Tu esi par reformu vai esi pret? Bet, ja es pasaku, ka esmu par reformu, bet galīgi ne par šādu, bet par pilnīgi citu, tad man saka, ka esi grāvējs. Šī sakārtošana ir jāizdara, un uz to prezidentam ir jāuzstāj. Ir loģisks risinājums, un tas ir izdarāms. Tas nenozīmē samazināt pagastu skaitu trīs reizes. Tas nozīmē izveidot efektīvu pārvaldi no valsts puses, saglabājot demokrātiju pagastos. Alsungas kultūrvēsturiskajam novadam ir tiesības pastāvēt, bet nevar prasīt, ka Alsungas novads nodrošina tādus pašus pakalpojumus kā Ventspils pilsēta vai Rīga. Skaidrs, ka nesniegs, tāpēc ir šis otrais līmenis, kurš sniedz lielos pakalpojumus plašākā teritorijā.

– Tātad jūs esat par divu līmeņu pašvaldībām?

– Jā. Deviņi, desmit vai astoņi apriņķi. Par to esmu gatavs strīdēties. Nupat ilgtspējīgas attīstības komisijas pārstāvji bija Polijā. Tā ir tāda pati postpadomju valsts. Princips, kā tas strādā divos līmeņos, kā tiek plānoti projekti, tajā skaitā fondu projekti, kāda kuram ir atbildība. Manuprāt, tur tika sniegtas visas atbildes uz jautājumiem. Poļi teica, ka mums tik veiksmīgi sanāca investēt infrastruktūrā un attīstībā tikai tāpēc, ka mums pietika prāta pirms 30 gadiem sakārtot savu administratīvo karti. Tur bija tā – noklausies, pieraksti, brauc mājās un izpildi. Ja vēl par lietām, kas jāmaina, tad jau minēju, ka noteikti aizstāvētu tautas vēlēta prezidenta ideju un esmu gatavs būt pēdējais parlamenta vēlētais prezidents. Mums ir jāpadomā plašāk. Ja kādreiz mēs varējām domāt, ka mūsu problēmas ir sākuma problēmas, tad tagad 30 gadu ir pagājuši, bet politisko partiju dzīve un loma politikā nav izaugusi līdz tādai, kādai tai jābūt. Mums būtu nopietni jāpadomā, ka jāiet mažoritāru vēlēšanu virzienā. Ir aplams uzskats, ka, lai to izdarītu, ir jāmaina Satversme. Satversme nosaka tikai vienu lietu. Proporcionalitāti. Tas nozīmē, ka jebkāda sistēma, kas nodrošina proporcionalitāti, ir Satversmei atbilstīga. Mums vienīgi jāatrod sistēma, kas ļautu palielināt vēlēšanu apgabalu skaitu, saglabājot šo proporcionalitāti. Tas dotu iespēju politikā ienākt vairāk personībām. Trešā ideja, kas patiesībā ir pirmā, ir tā, ka savulaik, aizsedzoties ar referendumu par valsts valodu, faktiski tika iznīcināta referenduma sarīkošanas iespēja. Parakstu slieksnis, kas ir jāsavāc, nav reāli sasniedzams. Šis slieksnis jāsamazina, un jāatjauno iespējas strīdīgos, visu nāciju skarošos jautājumus izlemt referenduma ceļā.

Foto: F64