“Stratcom” direktors: Vīruss vairāk iedarbojas uz cilvēku smadzenēm nekā uz veselību

Cik lielā mērā digitālās tehnoloģijas «uzlauž cilvēku prātus», ietekmē izvēli, rīcību dažādu krīžu gadījumos, koronavīrusa izplatības laikā, vēlēšanās un virknē citu demokrātijai un indivīdam būtisku notikumu, cik drošā informatīvajā un digitālajā vidē dzīvojam – Neatkarīgās intervija ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra (Stratcom) direktoru Jāni Sārtu.

– Kā jūs īsi un saprotami aprakstītu Stratcom misiju un pienesumu NATO un Latvijas sabiedrībai?

Jānis Sārts: – Mūsu uzdevums ir attīstīt zināšanas par to, kā informatīvā telpa var tikt izmantota, lai grautu nacionālo drošību ne tikai Latvijā, bet arī citās NATO valstīs. Pētām, kā atsevišķas valstis izmanto tehnoloģijas, manipulācijas ar sociālajiem tīkliem, kā jaunās tehnoloģijas, mākslīgā intelekta programmas, lielie dati tiek izmantoti, tiek sintētiski izveidoti video vai audio ieraksti par notikumiem, kuri nekad nav notikuši, bet nav atšķirami no īstiem. Balstoties uz šīm zināšanām, izstrādājam NATO doktrīnas, vadlīnijas, kā šādā vidē vajadzētu funkcionēt, kādām spējām, procedūrām jābūt, palīdzam valstīm veidot apmācību programmas, bet mums nav mandāta arī cīnīties pret dezinformāciju, viltus ziņām, propagandu. Lielāko daļu savu pētījumu publiskojam, un arī tam ir savs efekts. Piemēram, diezgan plašu rezonansi izraisīja mūsu publikācija par to, kā ar tehnoloģiju un lielo datu palīdzību var manipulēt ar karavīru uzvedību, bet to var darīt arī ar jebkuru citu cilvēku, citu nozaru pārstāvjiem.

– Šajā eksperimentā karavīri tika apmuļķoti internetā, rezultātā atklājot pārāk daudz informācijas, un pat, dāmu uzaicināti, vakarā pametuši savus posteņus. Eksperimenta rezultāti jūs pārsteidza?

– Cerēju, ka tie nebūs tādi. Nedaudz nopietnāk pasērfojot, paņēmām samērā viegli, legāli pieejamus cilvēku datus. Datu kopās ir lietas, par kurām cilvēki pat nenojauš. Ja tev ir pieeja šāda veida datiem, ir diezgan viegli saprast un rast iespaidošanas, manipulēšanas punktus. Lai arī mūsu eksperimentā datu korelāciju taisīja cilvēki, to var paveikt arī automātiski ar mākslīgā intelekta programmu un ar daudz lielākām cilvēku grupām. Secinājām, ka cilvēki savos lēmumos ir ļoti iracionāli, ko arī apstiprina neskaitāmi zinātnieku pētījumi par cilvēku uzvedības neiroloģiju – racionāli lēmumi tiek pieņemti ārkārtīgi reti, tos pieņemam lielākoties emocionāli vai instinktīvi. Vairums cilvēku, kuri ir kaut cik digitāli pieejami, kuriem ir viedtālruņi, principā ir zaudējuši savu privātumu. Privātuma vairs nav! Var dabūt datus un radīt programmas, kuras sāk pašattīstīties, veidojot savienojumu starp cilvēku un to efektu, kādu no viņa vēlas kāds panākt. To var izmantot ļaunprātīgi spēlētāji vai valstis pret citām valstīm, tostarp vēlēšanās. Piemēram, šobrīd pirms vēlēšanām ASV visi aktīvi investē tieši digitālajās tehnoloģijās, kuras, manuprāt, lielā mērā ietekmēs vēlēšanu iznākumu.

– Eksperiments parādīja karavīru apmācības trūkumus, to, ka, trivializējot, nepietiek ar ātru skriešanu un precīzu šaušanu, bet jādomā vairāk arī par prāta aizsardzības mehānismiem.

– Ir arī citi eksperimenti. Piemēram, notiekot mācībām reālākā vidē, viens no veidiem, kā iegūt informāciju par pretinieka manevriem, ir izsludināt konkursu: kurš iesūtīs visinteresantāko foto ar kādu militārpersonu, saņems iespēju nākamnedēļ izbraukt ar tanku. Ienākot fotogrāfijām, var redzēt, kā kustas vienības, kur kas atrodas, un, ja tev ir artilērija vai raķešu sistēmas, uzreiz vari visu tuk, tuk tuk… Šai jaunajai realitātei nopietni jāpievēršas karavīru apmācībās, tāpēc arī strādājam pie šāda veida doktrīnām. Bet nevajag domāt, ka tas ir tikai par karavīriem – tas ir par jebkuru sabiedrības locekli. Krīžu laikā ļaunprātīgam spēlētājam nav obligāti jāvēršas pie militārpersonām.

– Pēc šī eksperimenta kaut kas mainījās, un šodien tamlīdzīga testa rezultāti būtu citādi?

– Rezonanse bija, bet nezinu, vai rezultāti būtu citādi. Mēs jau arī nemeklētu datus tajā pašā vietā, datu tirgus ir plašs. Kaut vai viedtālrunis. Vairums cilvēku lejuplādē nevis maksas, bet bezmaksas aplikācijas, bet šo aplikāciju biznesa modelis pamatā balstās uz jūsu datu pārpārdošanu trešajām pusēm – ir lielas kompānijas, kas tos pērk, sakompilē un pārdod tālāk. Un jūsu tālrunis par jums pastāsta visu!

Šajā eksperimentā pieskārāmies tikai virspusei, bet problēma ir diezgan dziļa. Nevaru teikt, ka, vēlreiz mēģinot, tas nebūtu veiksmīgi.

– Bankas arī pāriet uz smart ID aplikācijām telefonā, sakot, ka tā ir drošāk. Klausoties jūsos, par to sāk mākt bažas.

– Tīri no kiberdrošības viedokļa visvieglāk pie jūsu bankas konta būs tikt nevis caur ierīces vai aplikācijas uzlaušanu, bet caur jums – piemuļķojot, radot šķietamības uzbrukumus. Gandrīz viss ir uzlaužams, ja ir augstas vērtības mērķis, bet vieglāk un ērtāk ir uztaisīt sociālo inženieriju, lai cilvēks uz kaut ko iekrīt, nevis lauzt smart ID.

– Tehnoloģijas attīstās milzu ātrumā – kā Stratcom darbības piecos gados tās mainījušas jūsu darba specifiku, uzdevumus?

– Ja sākotnēji mēs, piemēram, pētījām, kā Krievija rīkojusies Ukrainā, kā panāca informatīvo atbalstu Krimas pievienošanai, tad šo piecu gadu laikā izmaiņas ir milzīgas, digitālā vide ir sagrāvusi iepriekšējās sistēmas. To droši vien jūtat arī jūs kā tradicionāls medijs, un pašlaik redzamais ne tuvu nav gals. Pastāv trijstūris starp prāta zinātnēm, kas atklāj mūsu lēmumu pieņemšanas mehānismus, starp lielajiem datiem un mākslīgā intelekta programmatūrām, un pieņemam, ka tuvākajā laikā ar šo kombināciju varēs manipulēt ar cilvēka brīvo gribu. Tas nav tālu! Tā ir liela vara – caur tehnoloģijām ietekmēt lielu cilvēku grupu uzvedību, domāšanu, rīcību, un jautājums ir, kā reaģēt demokrātiskā sabiedrībā, kur ir robežas, ko var, ko nevar.

Šīs pašas iespējas ir arī autoritārām sistēmām, kuras aktīvi izmanto, piemēram, Ķīna, lai realizētu kontroli pār saviem iedzīvotājiem. Tur tiek veidota tā dēvētā sociālo kredītu sistēma, kad katra pilsoņa rīcība, kuru valsts ierauga digitālajā vidē vai caur novērošanas kamerām, veido viņa sociālo reitingu. Ja tev ir labs reitings, tu vari nopirkt avio, vilciena biļeti, kaut kur doties, ja slikts – nevari. Mērķis ir ar tehnoloģiju palīdzību ietekmēt cilvēku rīcību, un tas viss balstās datos, programmatūrās, sejas atpazīšanas sistēmās, ar kādām Ķīnā strādā teju jebkura kamera. Biju šokēts, kad Šanhajā publiskā tualetē vari dabūt tualetes papīru tikai pēc tam, kad tava seja ir noskenēta un atpazīta identitāte! Jārēķinās, ka autoritārām sistēmām būs šīs spējas, un jautājums, kā demokrātijas uz to atbildēs.

Varam runāt arī par deep-fake jeb tādu video uzražošanu, kurš ir pilnīgi ticams, bet nekad nav noticis, tas pats arī ar audio. Nesen apdrošināšanai tika pieteikts gadījums, kad liela ASV kompānija tika apkrāpta, kad it kā finanšu viceprezidents piezvanīja savai finanšu nodaļai un lūdza veikt pārskaitījumu. Viņa telefona numurs, viņa balss – labi! Bet tika tikai radīts iespaids, ka zvana no viņa telefona, tika radīta sintētiska viņa balss.

Taču vainīgas ir nevis tehnoloģijas, bet cilvēki. Lielie dati ir izmantojami arī pozitīvi, piemēram, nākotnes medicīnā, kur ar to palīdzību pavērsies jaunas iespējas korelēt datus un saprast kopsakarības.

Jā, piecos gados tehnoloģijas ir strauji attīstījušās, kas dod iespējas gan lietotājiem, gan ļaunprātīgiem izmantotājiem. Piemēram, gudrā māja, kas ir ļoti populāra ASV. Pēc saimnieka uzrunas «Labrīt, Aleksa, sāc manu dienu!» gaismas iedegas, kafija sāk vārīties, un Aleksa sāk stāstīt rīta ziņas. Bet, ja kāds ir spējis nomanipulēt ar šīm ziņām, var kontrolēt, ko cilvēks klausās, nemaz nerunājot par pieejamību tiem datiem, kas nāk no mājas!

Cilvēki bieži saka: mani noklausās! Runāju ar draugu, ka kaut kur brauksim, nebiju neko meklējis, un man pēkšņi, atverot kaut kādu interneta vietni, ienāk tieši šīs vietas reklāma! Piedodiet, nevienu neinteresē jūs noklausīties! Tas ir mākslīgās programmatūras spēks, kura ar tai pieejamo datu palīdzību jau prognozē, kur visdrīzāk esi nolēmis braukt. Mākslīgais intelekts spēj apstrādāt milzu daudzumu ar datiem, atrast kopsakarības, saprast, ka tas, kurš izdarīja to un to, pēc tam izdara šo, un ar lielu iespējamību prognozē jūsu nākamo soli. Tādā veidā google, facebook tos miljonus pelna! Mēs pat neapzināmies, cik tas šobrīd jau ir spēcīgi, un tas tikai pieņemsies spēkā.

– Runājot par lielajiem datiem medicīnā, ko domājat par mūsu e-veselību?

– Žēl par iztērēto naudu un laiku un neizmantoto iespēju, kādas dod tehnoloģijas mazām valstīm, kuras var ātrāk iet uz priekšu. Šī nav nekāda ārkārtīgi sarežģīta sistēma, bet, ja nespējam arī to uzbūvēt, tas neko labu par mums neliecina. No otras puses, vismaz pusē attīstīto valstu šādas sistēmas nav vispār. Varam pabrīnīties, cik iespaidīgas tehnoloģijas tiek attīstītas ASV Silīcija ielejā un cik maz digitalizēta ir pilsoņu saskarsme ar štatu vai valsti! Tas vienkārši ir katastrofāli, tur ir tālu no latvija.lv iespējām! Ļoti latviski uzreiz kaisīt sev pelnus uz galvas arī nevajadzētu.

– Cik kopumā drošā informatīvajā vidē dzīvojam? Kas ir mūsu specifiskie riska faktori?

– Protams, droši nav. Čehu domnīcas informatīvās aizsardzības spēju reitingā parasti Baltijas valstis Eiropas valstu vidū ir pašā augšā. Vienlaikus mums ir lielas ievainojamības. Pirmā – liela daļa sabiedrības joprojām dzīvo Krievijas informatīvajā telpā, kam ir daudz iemeslu. Otrs, kas nav unikāli – lielā sabiedrības neuzticēšanās varai. Arī spēja paļauties uz kolektīvu informāciju un avotu ir diezgan maza, mūsu informatīvajā telpā medijs kā biznesa modelis ir gandrīz izmiris. Bet līdzīgas tendences ir arī Lietuvā, krietni lielākajā un turīgākajā Somijā, kur mediju grupas vairs nespēj izdomāt biznesa modeli, lai nestrādātu ar zaudējumiem.

– Arī virknē citu Eiropas valstu šī ir problēma, tāpēc ir valstis, kur subsidē medijus, kaut vai domājot par valsts drošības apsvērumiem.

– Jā, domāju, mēs līdz tam arī nonāksim, bet ļoti svarīgi ir subsidēt ne tikai vienu mediju. Ir vajadzīga daudzpusība – nevar būt viens kvalitatīvs, uzticams avots – tas demokrātijai par labu nenāktu!

Mums ir arī stiprās puses. Esam ilgstoši redzējuši Krievijas stratēģiju, demagoģiju, kādēļ mūsu cilvēkiem augstāk nekā vidēji Eiropā ir attīstījusies pratība analizēt informāciju. Mūsu valodas mazums mums nāk par labu – nav jēgas investēt robotu izveidē latviešu valodā, jo tur nebūs labi biznesa modeļi un tie arī nelielajā apjomā ir viegli pamanāmi, kamēr angļu un krievu valodā var nopirkt jebko.

Šajā kontekstā veicām vēl vienu eksperimentu. Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanu laikā nopirkām sociālo tīklu kontu manipulāciju, lai paskatītos, cik droši bijuši šie tīkli. Ir vesela industrija, kas piedāvā dažādas manipulācijas, kā opciju «patīk», «dalīties», «sekot», komentāru pirkšanu, ko veic dažādi robotu konti. Testējām, vai EP vēlēšanu laikā pretsistēmas nostrādās. Par 300 eiro nopirkām 50 000 dažādu efektu facebook, twitter, instagram un youtube platformās, un 90% izgāja cauri. Paņēmām paraugu un noziņojām platformām, un skatījāmies, ko tās izdarīs. Daļa robotu veikto ierakstu, par kuriem ziņojām, nav dzēsti joprojām.

– Tad jau jūs ietekmējāt EP vēlēšanu rezultātus!

– Nē. Daļu mērījumu veicām uz saviem kontiem, bet pārbaudījām arī uz ES viceprezidentu kontiem, lai salīdzinātu, vai ir atšķirība rezultātos. Nebija. Minētās manipulācijas veicām ar neitrāliem ierakstiem, piemēram, Ziemassvētku apsveikumiem, kur bijām droši, ka neietekmēs rezultātu, bet, ja kādam būtu bijusi interese, to varētu izdarīt – tas bija lēti, un neviena no šīm kompānijām to neuzķertu.

– Tuvojas Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas. Tātad varam secināt, ka izdevīgāk ir ieguldīt nevis tradicionālajās, apnicīgajās reklāmās, bet tehnoloģiju manipulācijās?

– Es teiktu, ka nav pareizi tā darīt, un galu galā to tomēr var noķert, ja kāds rūpīgi seko.

– Tas ir nelegāli un sodāmi?

– Tur jau tā lieta, ka likumiskā izpratnē tas nav nelegāli, bet tas ir pret platformu noteikumiem. Vēl varbūt var skatīties caur finansēšanas likumu.

– 300 eiro katra partija var atļauties!

– Tas ir viens no caurumiem, kādu būs arvien vairāk, jo tehnoloģijas dod tādas iespējas, kādu pirms tam nebija. Demokrātiskām valstīm būs jāskatās, ko šajos apstākļos nozīmē brīvas, taisnīgas, godīgas vēlēšanas. Arī Latvijas vēlēšanu iznākumu arvien lielākā mērā nosaka tas, cik efektīva ir digitālā kampaņa, un mēs te esam diezgan atpalikušās pozīcijās, salīdzinot ar to, kas notiek pasaulē.

– Tad jau liela nozīme ir pašu vēlētāju prasmēm atpazīt manipulācijas ar tiem.

– Jā, bet ar jau pieminēto cilvēku mazspēju racionāli pieņemt lēmumus tas būs ārkārtīgi grūti. Mēs esam emocionāli, instinktīvi. ASV politiskā kampaņošana pārsvarā notiek ar mikrotargetēšanas palīdzību, kad, piemēram, prezidents Donalds Tramps vairs neuzrunās desmitus tūkstošu atbalstītāju, bet segmentēs vienu speciālo stāstu līdz pieciem, bet ļoti labi zinot, kas tieši uzrunā šos piecus! Esam vērsuši arī Eiropas Komisijas uzmanību uz to, kas vēlēšanu kampaņā ir pieļaujams un kas ne, vai lielajos datos balstīta mikrotargetēšana ir godīga vai nav.

– Likumdošana paspēj iet līdzi tehnoloģijām?

– Nepaspēj! Tā ir lielā problēma, ka tehnoloģiju attīstības un tipiskās pārvaldības temps ir divas pilnīgi dažādas izteiksmes, ir liels caurums starp tehnoloģisko realitāti un juridiskās puses adaptāciju. Tā ir fundamentāla problēma, un visām demokrātijām ir jāvienojas, kā to risināt, jo nevar tā vienkārši pieņemt, ka tas lielais caurums būs. Šobrīd tas aug tikai lielāks, tāpēc jāregulē pamatprincipi, un šajā jomā, kur robežas ir ļoti nosacīti redzamas, nacionālais regulējums maz ko dod. NATO kā politiski militārai organizācijai te nav teikšanas, bet mēs kā centrs sadarbojamies arī ar ES, dažu eksperimentu datus dodam arī ES institūcijām, lai saprastu patieso situāciju. Ir jāstrādā ES līmenī.

– Kā jūs no šo tehnoloģiju izmantošanas aspekta raugāties uz lielo ažiotāžu ap koronavīrusu? Vai tas saistāms arī ar jūsu pieminētajām Ķīnas attīstītajām lielo datu apstrādes un sociālās inženierijas prasmēm, vai tiešām runa ir tikai par vīrusu, neziņu, kā to apkarot? Vai tur piekabinātas arī dažādas citas intereses – biznesa, politikas, ģeopolitiskas?

– Konspirāciju teoriju ir daudz, ķīnieši no tā noteikti neko neiegūst, redzam, kā tas negatīvi ietekmē viņu ekonomiku! Bet piekrītu, ka daudz vairāk vīruss iedarbojas uz cilvēku smadzenēm nekā uz veselību, kā viens speciālists nosauca – tā ir mazāk epidēmija, vairāk info-dēmija. Šī ir pirmā šāda veida globālā epidēmija, kas notiek šajā informatīvajā vidē, kur paralēli tradicionālajiem medijiem informācijas izplatību ietekmē arī digitālie algoritmi, kuri nosaka, uz ko cilvēki aktīvāk reaģē. Cilvēce ir pārdzīvojusi daudzas pandēmijas, tāpēc arī te pieslēdzas instinkta elements, tieksme baidīties, informāciju, kas cilvēku apdraud, smadzenes atceras daudz labāk nekā to, kas ir vienkārši interesanta. Uz šī fona, protams, parādās spēlētāji, kuri ar to pelna, ne tikai klikšķu biznesa pārstāvji, bet arī tie, kuri attīsta savu imidžu un vairo sekotāju loku, politiski spēlētāji, valstis. Nesen ASV publiski paziņoja, ka Krievijas troļļu fermas mēģinājušas izplatīt sazvērestības teorijas, ka aiz vīrusa izplatības stāv ASV izlūkdienests. Ir arī valstiski spēlētāji, kuri mēģina caur šo prizmu pasniegt savu ideoloģiju. Nevienam tā aina nepatīk. Emocionalitāti ļoti var sakacināt, un pat iepriekšējās zināšanas avotu kritikā un mediju pratībā nestrādā, jo viedokļu ir tik daudz, ka nezini, kam ticēt, turklāt ietekmē iracionālie faktori. Bet, domāju, tas velns nav tik melns, kā to mālē, un vīruss daudz vairāk ietekmē smadzenes nekā plaušas.

– Parādoties pirmajai ziņai, ka caur Latviju braukušajam pasažierim konstatēts koronavīruss, Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) mājaslapa piedzīvoja kiberuzbrukumu. Nevarēja to prognozēt un novērst? Tas bija Stratcom interešu objekts?

– Kiberuzbrukumi nav mūsu profils, drīzāk mūsu joma ir tā, kur tehnoloģijas uzlauž prātu. Bet tur stāsts ir ļoti triviāls – tajā brīdī daudzi cilvēki gribēja uzzināt informāciju, un tā caurule, kas nodrošināja to plūsmu, vienkārši bija par mazu. Tā ir viena no pirmajām lietām, kas jārisina, jo primitīvākais kiberuzbrukums ir, kad daudzi inficēti datori vienlaikus sūta pieprasījumus uz vienu vietni un tā uzkaras. Un tas ir vienkārši risināms, turklāt, cik sapratu no CERT, te pat nebija runa par kiberuzbrukumu, bet bija vienkārši pastiprināts informācijas pieprasījums!

– SPKC aicinājums sekot tā sociālo tīklu kontiem ir laba alternatīva? Parasti tieši tajos tiek izplatītas viltus ziņas.

– Tur ir riski, bet mums tā informācijas telpa ir tik neliela, ka nav lielas intereses lieliem spēlētājiem tos uzlauzt. No otras puses, krīzēs sociālie konti var būt ļoti noderīgi. Piemēram, slavenā Bostonas maratona spridzinātāja lietā Bostonas policijas departamenta twitter konts kļuva par vadošo informācijas avotu tieši pirmajās stundās pēc notikuma. Pateicoties tam, ka sociālo tīklu aplikācijas ir tālruņos, auditorija caur tiem ir vieglāk sasniedzama, un kādos saasinātos mirkļos šie riski attaisnojas.

Foto: F64