Stratēģiskā naftas rezerve – dārga un ārzemēs
Ekonomikas ministrija gadumijā iepriecinājusi deviņus degvielas tirgotājus, noslēdzot dāsnus līgumus par naftas produktu valsts drošības rezervju uzglabāšanu. Sarunu procedūras ceļā sadalīti vairāk nekā 39 miljoni eiro, turklāt liela daļa no šīs naudas aizceļojusi uz ārzemēm, kas pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā ir bīstami.
Būtiska nianse, ka šajā cenā ietilpst tikai uzglabāšanas pakalpojums – faktiski degvielas rezervēšana. Savukārt norēķināšanās par pašu degvielu notiek vēlāk, ja tā valstij patiešām ir nepieciešama. Tātad rezervācijas izmaksām vēl būtu jāskaita klāt paša produkta cena. Tā savukārt izriet no situācijas biržā.
Plusā rītdienas cena
Ekonomikas ministrija sniedz šādu skaidrojumu: «Naftas produktu drošības rezervju atpirkšanas cena tiek noteikta kā nākamās dienas cena pēc dienas, kad Ministru kabinets vai attiecīgā pašvaldība, ņemot vērā konkrētus apstākļus un ievērojot Latvijas Republikas normatīvajos aktos noteikto regulējumu, pieņēma lēmumu izsludināt valsts vai vietējo enerģētisko krīzi vai ārkārtējo situāciju vai izņēmuma stāvokli, ņemot vērā Platts rādītājus benzīnam un dīzeļdegvielai.»
Šādā gadījumā, protams, pastāv iespējamība, ka nepatikšanas, proti, enerģētikas krīze vai karš, nesāksies pie mums vien, un tādā gadījumā nākamās dienas cena būs ļoti augsta. Tirgus uz šāda veida izmaiņām reaģē zibenīgi. Un šis nav vienīgais risks. Daudz būtiskāks faktors ir tas, ka visa stratēģiskā rezerve fiziski neatrodas Latvijā, un tas nozīmē, ka krīzes situācijā tā var būt nepieejama. Varbūt robežas slēgtas, bet varbūt valsts, kurā rezerves fiziski atrodas, nolemj tās rekvizēt savām vajadzībām. Nu, piemēram, Lietuva. Leišu uzņēmējs šādā situācijā var tikai noplātīt rokas, bet Latvijas ugunsdzēsēji, ātrā palīdzība, komunālie uzņēmumi un pārtikas piegādātāji sēdēs sausām bākām savās garāžās.
Regulē veca direktīva
Nepieciešamību valstīm uzturēt degvielas rezerves noteic Eiropas Savienības direktīva. Dalībvalstij kopienas teritorijā pastāvīgi jāuztur naftas krājums, kas atbilst vidējam iekšzemes patēriņam 61 dienai vai vidējam importam 90 dienām. Latvijas gadījumā diviem gadiem tiek rezervētas 376 544 tonnas degvielas – 91 000 tonnu benzīna un 285 544 tonnas dīzeļdegvielas. Direktīva, kas uzdod rezervju veidošanu, izdota 2009. gadā, un tajā laikā par galveno risku tika uzskatītas dažādas ekonomiska rakstura nepatikšanas, nevis militārs apdraudējums, kas veidojas pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā. Nebija tik būtiski, kur tieši degviela atrodas, ka tik Eiropas Savienībā.
Rezervēm jāatrodas Latvijā!
Saskaņā ar iepirkuma rezultātiem fiziski Latvijas Republikas teritorijā tiks uzglabāti 59% no visa rezervētā degvielas daudzuma. Attiecīgi pārējais 41% – ārzemēs: Lietuvā, Zviedrijā un Nīderlandē. Vienas tonnas degvielas uzglabāšana Latvijai mēnesī izmaksā no 3,31 līdz 6,69 eiro. Vismazāk prasījusi lietuviešu kompānija UAB Okseta, visdārgāk Šveicē reģistrētā Mercuria Energy Trading SA. Savukārt apjoma ziņā lielākie līgumi tikuši Vitol SA, Gunvor SA un Mercuria Energy Trading SA, kas visi ir Šveicē reģistrēti uzņēmumi.
Līgumos noteikts, ka rezervēm jābūt pieejamām pakalpojuma sniegšanas vietā pēc pirmā Latvijas pieprasījuma, bet ne vēlāk kā 20 kalendāro dienu laikā citā Eiropas Savienības dalībvalsts teritorijā, tātad pie mums.
Latvijas drošības un aizsardzības industriju federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle šo kārtību skarbi kritizē: «Obligāto rezervju sistēma laika gaitā ir šļūkusi no viena grāvja otrā. Un šobrīd, domājot par drošām piegādēm, lēmums par rezervju turēšanu ārpus Latvijas ir jāpārvērtē. Jā, varbūt uzņēmēji arī piedāvā kādas drošības garantijas un risinājumu, bet kopumā tā ir nepieļaujama situācija. Pašreizējais regulējums ir veidots, kad bija absolūti citi ģeopolitiskie apstākļi.» Ekonomikas ministrija līgumu noslēgusi ar diviem Lietuvā reģistrētiem komersantiem, trim Šveicē un četriem Latvijā reģistrētiem uzņēmumiem (arī kanādiešiem piederošo Circle K Latvia un Šveices šeptmaņa Rudolfa Meroni kontrolēto Ventbunkeru). Taču, kā uzsver Elīna Egle, juridiskās reģistrācijas vietai, formai vai kapitāldaļu piederībai šajā gadījumā ir otršķirīga nozīme. Noteicošā ir rezervju fiziskā atrašanās vieta un pieejamība: «Tām ir jābūt Latvijā, un tai ir jābūt daļai no mūsu stratēģiskās infrastruktūras!»
Kāpēc bez konkursa?
Vēl viens uzdošanas vērts jautājums saistībā ar stratēģiskajām naftas rezervēm skar to iepirkšanas veidu. 39 miljoni ir pietiekami liela summa, lai pacenstos to nodzīt uz leju. Agrāk degvielas uzglabāšanas pakalpojums tika iepirkts konkursa kārtībā, taču tagad vairs ne. Tiek izmantota sarunu procedūra, respektīvi, ierobežots komersantu loks tiek uzaicināts iesniegt savus piedāvājumus. Ekonomikas ministrija skaidro, ka iepriekš saskārusies ar problēmām iepirkumos. Publiskā iepirkuma likuma prasības bieži mainījās, un arī kopējais iepirkuma procedūras termiņš «kavēja sekmīgu un savlaicīgu drošības rezervju izveidošanu». Tāpēc tagad iepirkums notiek bez konkursa, piemērojot Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likumu. To atļāvis Ministru kabinets. Atbilstoši šim likumam piegāžu drošībai tiekot izvirzītas papildu prasības, lai garantētu, ka pretendents būs spējīgs izpildīt līgumu arī krīzes vai bruņota konflikta laikā.
Problēmas piegādē varētu rasties, ja Latvijas krīzes degviela būtu rezervēta tikai uz papīra, nevis fiziski sapildīta virszemes tvertnēs. Ekonomikas ministrija apgalvo, ka šajā ziņā viss esot kārtībā. Latvijas uzņēmumos tās pilnvarotie pārstāvji veikuši pirmslīguma slēgšanas inventarizācijas klātienē. Savukārt ārzemnieku piedāvātās rezervju uzglabāšanas vietas Latvijas uzdevumā inspicējušas turienes kompetentās institūcijas, gūstot apstiprinājumu, ka dabā patiešām eksistē tvertnes, kurās sapildīt Latvijai rezervētu degvielu.