Tenberga: Nevajadzētu paplašināt ES robežas tikai ekonomisku apsvērumu dēļ

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Eiroparlamenta deputātu kandidāte no sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa, politoloģe Inese Tenberga.

– Kā jūs Eiropas Parlamentā cerat pārstāvēt Eiropas pilsoņu intereses? Kāda ir jūsu attieksme pret iespējamajām pārmaiņām Eiropas Savienībā?

– Mūsdienu tendences prasa jaunas kompetences, tādēļ jaunajai paaudzei ir vieglāk piepildīt Eiropas Parlamenta dienas kārtību ar jaunu saturu. Palielinoties jaunās paaudzes eiroparlamentāriešu īpatsvaram, ir iespēja efektīvāk risināt virkni stratēģisku uzdevumu, ar ko saskārušās ES dalībvalstis, tajā skaitā plaisas samazināšana starp «jauno» un «veco» Eiropu gan materiāli, gan mentāli. Pārskatāmā nākotnē būtu jāpanāk, lai Eiropas Parlaments kļūst par vietu, kur satiekas jaunās paaudzes eiropiešu pārnacionālās idejas. Prioritārie jautājumi, kuri, manuprāt, jāizskata nākamā Eiropas Parlamenta sasaukuma laikā, ir ES dalībvalstu jaunatnes konkurētspējas paaugstināšana darba tirgū, noturīgas bezprocentu finanšu sistēmas izveidošana, ES un Krievijas ekonomisko attiecību uzlabošana, kā arī vienotas iekšējo un ārējo investīciju piesaistes politikas izstrāde.

Ja runājam par pārmaiņām, tad man jāsaprot, kuras tieši pārmaiņas tiek domātas.

– Es precizēšu problēmas. Jūsu attieksme pret nelegālo ekonomisko migrāciju no Āfrikas? Vai Eiropas Savienībai ir jāmaina attieksme?

– Šobrīd šī situācija ir izgājusi ārpus kontroles. Mēs esam palaiduši tās slūžas par plašu. Nelegālā migrācija ir asa problēma kontekstā ar jaunatnes nodarbinātību. Eiropas jaunieši nevar atrast darbu. Notiek asas diskusijas par augstāko izglītību ieguvušo ES jauniešu konkurētspēju darba tirgū.

– Lūdzu, precizējiet, ko jūs domājat ar vārdu «mēs»?

– Dalībvalstis.

– Vai Latvija ir palaidusi slūžas par plašu?

– Pieņemu, ka, atbalstot kopējo ES bēgļu migrācijas politiku, ir. Uz Latviju gan nebrauc tie migranti, ar kuriem šobrīd saskaras Rietumeiropas valstis. Polijā, Latvijā un Lietuvā vairākums migrantu ierodas no NVS valstīm un Ukrainas.

– Vai Latvija, aizsargājot savu un ES ārējo robežu – ar Krieviju un Baltkrieviju, ir palaidusi vaļā kādas slūžas?

– Neesmu dzirdējusi, ka uz Latvijas robežas ar kaimiņvalstīm rastos kādas ārkārtējas situācijas ar migrantiem, līdzīgas tām, ar ko saskaras dalībvalstis, kas apsargā ES dienvidu robežas. Līdz ar to robežu šķērsošanas ziņā Latvijas Republikas robežsardze neko nav palaidusi.

– Lielākā daļa no Rietumeiropas jauniešiem nevēlas strādāt t. s. netīros darbus – slaucīt ielas, mazgāt traukus, tīrīt atejas utt. Tieši tāpēc arī tiek netieši veicināta nelegālā migrācija, lai darbus, kurus Rietumeiropas jaunieši negrib darīt, paveiktu ieceļotāji.

– Tas ir jautājums par atalgojuma konkurētspēju. Protams, mazkvalificēts darbs nevar būt augsti atalgots. Te gan jāpiebilst, ka uz tiem darbiem, kurus gatavi veikt iebraucēji no trešās pasaules valstīm, Eiropas jaunieši netiecas. Man nav statistikas datu par profesijām. Taču, manuprāt, ir aplami uzskatīt, ka migranti neadaptējas un netiecas uz labāk atalgotiem darbiem, uz augstākiem amatiem. Latvijas banku sektorā ir zināmi piemēri, kad bankās strādā darbinieki, kas pirms tam emigrējuši no Āfrikas. Sākotnēji ir iegūts imigranta statuss Baltijā, tad ar laiku – darbs Latvijas banku sektorā, lai perspektīvā pārceltos strādāt uz Rietumeiropu. Mērķis – iegūstot pieredzi Austrumeiropas banku sektorā, tikt uz Rietumeiropas banku sektoru. Nevajag sevi mierināt ar domu, ka migranti aizņems tikai zemas kvalifikācijas darba vietas. Daļa migrantu vēlas integrēties ES un ir motivēti uz izaugsmi. Tas būtu jāsaprot ES jaunatnei. Daudzi jaunieši vienkārši negrib strādāt, jo ir iespēja saņemt dažādus sociālos pabalstus. Latvijas darba devēji pēdējos gados saskaras ar tendenci, ka Latvijā jaunieši, kuri ir reģistrējušies kā bezdarbnieki bez iepriekšējās darba pieredzes, atsakās strādāt par atalgojumu ap 500-700 eiro. Jauniešu prasības atalgojuma ziņā ir ne mazāk kā 1000 eiro mēnesī. Savukārt NVS valstu un Ukrainas pilsoņi ar darba pieredzi ir gatavi strādāt par daudz zemāku atalgojumu, neņemot vērā to, ka Latvijā likumdošanas līmenī minimālā alga darba migrantiem no trešajām valstīm ar šā gada 1. aprīli tiek noteikta 1004 eiro mēnesī 926 eiro vietā, kā tas bija līdz šim.

– Francijas prezidents Emanuels Makrons 5. martā izplatītajā uzsaukumā aicināja apvienot ES ārējo robežu kontroli. Emanuela Makrona lozungs: «Vienota robežu kontrole un vienots Eiropas patvēruma birojs, noteikti kontroles noteikumi, vienota Eiropas solidaritāte.» Vai piekrītat ierosinājumam, ka 1340 km garo Somijas ārējo robežu ar Krieviju un Latvijas 437 km ārējo robežu ar Krieviju un Baltkrieviju turpmāk kontrolēs kaut kāda vienota ES struktūra?

– Man nav iebildumu pret Emanuela Makrona ideju nostiprināt ES ārējās robežas, ja tas atvieglos, nevis palielinās nacionālo valstu budžeta nastu.

– Jūsu attieksme pret Brexit? Emanuels Makrons saka, ka pietiek auklēties ar Lielbritāniju. Vai piekrītat Francijas prezidentam?

– Viennozīmīgi – jā. Es piekrītu Makrona nostājai, ka izstāšanās process bija jāpabeidz ne vēlāk kā līdz šā gada jūlijam. Pirmkārt, tiek ignorēta Lielbritānijas iedzīvotāju griba. Lielbritānijas iedzīvotāji savu gribu ir pauduši. Tirgošanās par to rada haosu. Ja ir pateikts kontinentālajai Eiropai «Nē!», tad ES rīcībai ir jābūt konstruktīvai. Atstājot Lielbritāniju ES, mēs pieņemam un pieļaujam, ka tautas griba var tikt ignorēta. Turklāt nevar izslēgt, ka šo britu stafeti pārņems citu ES dalībvalstu līderi, saprotot, ka ilgu pārrunu ceļā var ilgi tirgoties, nerēķinoties ne ar savas, ne citu valstu iedzīvotāju interesēm. Šobrīd tas, kas notiek ar Brexit, līdzinās ASV politiskajam seriālam «Kāršu namiņš», kura scenārijs katrai nākamajai sezonai tika rakstīts, analizējot skatītāju reakciju uz notiekošo iepriekšējā sezonā. Brīžiem pārņem sajūta, ka Lielbritānijas un ES politiskais isteblišments neuztver Brexit kā politisko realitāti un turpina rakstīt nez kurās sērijas scenāriju, lai izkļūtu no strupceļa laikus nepārdomātā sižeta dēļ. Jāatzīst, ka «skatītāji», te es domāju ES iedzīvotājus un uzņēmējus, kuri tiek turēti neziņā par noslēdzošo sēriju, kas kārtējo reizi aprīļa vidū tika pagarināta līdz 31. oktobrim, gaida to nevis ar interesi, bet ar patiesām bažām.

– Jūs uzskatāt, ka demokrātiskā valstī iedzīvotāju viedoklis ir pats svarīgākais?

– Protams.

– Tad, kāda ir jūsu attieksme pret 25. aprīlī izplatīto vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces paziņojumu apturēt Ikšķiles novada pašvaldības lēmumu par iedzīvotāju aptaujas organizēšanu, lai noskaidrotu iedzīvotāju viedokli par iespējamo novada pievienošanu citai administratīvai teritorijai?

– Par Ikšķili es negribētu izteiksies, jo dzīvoju Jūrmalā.

– Līdz 1959. gada 11. novembrim puse no mūsdienu Jūrmalas bija Rīgas pilsētas rajons ar nosaukumu Rīgas Jūrmala.

– Šobrīd VARAM, prezentējot 35 jaunu novadu karti, ir oficiāli paziņojusi, ka Jūrmalas teritoriju šī reģionālā reforma neskars un tā saglabās savu republikas nozīmes pilsētas statusu. Taču, ja jautājums ir par to, kāda būtu mana attieksme, ja reģionālā reforma skartu Jūrmalu? Domāju, ka gadījumā, ja reģionālās reformas ietvaros būtu jāizšķiras par Jūrmalas pievienošanu Rīgai, noteikta daļa jūrmalnieku izteiktos pozitīvi. Iespējams, tas samazinātu izdevumus transporta, izglītības, komunālo maksājumu, veselības aprūpes u. c. jomās. Taču es personīgi uzskatu, ka Jūrmalai, kūrorta pilsētai un unikālai no dabas vides viedokļa vietai Latvijas kartē, jāpaliek autonomai. Šādā aptaujā es izteiktos «pret» apvienošanu ar Rīgu.

– Bet Pūce taču, tāpat kā Ikšķilē, jums nemaz neļautu piedalīties aptaujā!

– Tas ir absolūti nepieņemami, aizliegt iedzīvotājiem paust savu brīvu gribu ar pašvaldību starpniecību. Tāpēc tiem pašvaldību vadītājiem, kas spēj un vēlas veidot atklātu dialogu ar iedzīvotājiem, būtu jāvēršas Satversmes tiesā, lai tā izvērtētu šādu VARAM aizliegumu. Galu galā iedzīvotāju aptaujas pēc pašvaldības iniciatīvas var veikt līdzīgi, kā tas notiek portālā manabalss.lv. Varbūt ministrija var kaut ko aizliegt pašvaldību vadītājiem, bet aizliegt iedzīvotājiem paust savu viedokli sev pieņemamā veidā ministrijai nav nekādu tiesību. Ja pavērtē Pūces kunga komentārus minētā aizlieguma kontekstā, ko mēs redzam? Redzam, ka viņš vēlas pasludināt VARAM par vienīgo instanci, kurai būtu tiesības uzklausīt iedzīvotāju viedokļus minētās reformas sakarā. Šādu pieeju var traktēt kā Latvijas Satversmes 99. panta, kas aizsargā domas un apziņas brīvību, un 100. panta, kas aizsargā tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus, pārkāpumu. Tāpēc VARAM, pirms apturēt vēl kādas pašvaldības lēmumu par iedzīvotāju aptaujas organizēšanu, lai noskaidrotu viedokli par iespējamo pievienošanu citai administratīvai teritorijai, būtu jāņem vērā, ka ikvienas pašvaldības iedzīvotājiem ir tiesības ieņemt aktīvu pilsonisko nostāju un brīvi to paust. Tā ir viena no Latvijas pilsoņu pamattiesībām. Savukārt tas, kādā tieši veidā viedokļu paušana notiek, ir cilvēku, nevis ministrijas ziņā.

– Ko darīt ar ES dalībvalstīm, kur iedzīvotāju vairākums nevēlas strauju federalizāciju, – Ungāriju, Poliju un citām?

– Neizslēdzu, ka papildus Ungārijai un Polijai šim sarakstam varētu piepulcināt arī Latviju, ja iedzīvotājiem ļaus izteikties. Pastāv risks, ka, veicot aptauju, liela daļa Baltijas un Austrumeiropas valstu iedzīvotāju, velkot analoģijas ar PSRS pastāvēšanu, uzskatīs, ka, tāpat kā Norvēģija, viņu valstis ES federalizācijas gadījumā var aprobežoties ar palikšanu tikai NATO sastāvā. Šobrīd nav arī pārliecības, kā uz ES federalizāciju reaģēs Nīderlandes un Itālijas iedzīvotāji. Tomēr, ja atsevišķu dalībvalstu pilsoņi balsos pret, tad tautas gribai, tāpat kā Brexit gadījumā, jābūt sadzirdētai. Pat ja tas nozīmēs ES federāciju ar mazāku dalībvalstu skaitu.

– Ja pie varas paliks Pūce un viņam līdzīgie, tad, manuprāt, neļaus pat noturēt aptauju.

– ES līmeņa aptauju jautājumos Pūces kungam noteikti nebūs nekāda teikšana.

– Turcijas uzņemšana Eiropas Savienībā. Jūs esat par vai pret?

– Es saprotu, ka ES dalībvalstīs, jo īpaši Vācijā, ir spēcīgs turku lobijs, taču Turcijai ir cits civilizācijas kods. Tas sakņojas Osmaņu impērijas vēsturē. Līdz ar to, ja man jautā – jā vai nē, tad – nē. Es būtu pret. ES nevar turpināt uztvert vienīgi kā vienotu tirgu. ES vieno kopīgs Eiropas tautu liktenis, kopēja kultūra, vēsture un identitāte. Šajās pozīcijās eiropiešiem ar turkiem ir maz vienojošu elementu. Te gan jāatzīst, ka ekonomiskajā plāksnē kopīgā ir daudz vairāk. Taču nevajadzētu paplašināt ES robežas tikai ekonomisku apsvērumu dēļ. Brexit uzskatāmi parādīja to, ka ES pilsoņiem ir svarīgi ne tikai ekonomiskie, bet arī identitātes jautājumi. Un diez vai Turcijas uzņemšana tuvākajā laikā būs ES dienas kārtības jautājums, ņemot vērā pašas Turcijas amatpersonu pēdējā laika nostāju.

– Vai atbalstāt Eiropas Savienības paplašināšanu tālāk uz austrumiem? Vai Ukraina ir jāuzņem ES?

– Es būtu par Ukrainas uzņemšanu ES ar nosacījumu, ka šīs valsts iedzīvotāji ir gatavi pieņemt Eiropas garīgo, intelektuālo un kultūrvēsturisko vidi. Jāatzīst, ka lielākā daļa ukraiņu darba migrantu pietiekami viegli integrējas ES mītnes valstu sabiedrībā. Taču vai, dzīvojot Ukrainā, viņi spēs sevi identificēt kā vienu no Eiropas tautām? Tas, manuprāt, ir atklāts jautājums. Bet, ja jūs mani tagad noliekat izvēles priekšā – balsot par Turcijas vai Ukrainas iestāšanos ES, tad šeit nebūtu divu domu, kurai no divām valstīm dodama priekšroka.

– Jūs pretendējat uz vietu Eiropas Parlamentā. Latvijā jau ir bijis gadījums, kad no darba tika padzīta amatpersona, par kuru galvenais kompromitējošais materiāls bija tas, ka šis cilvēks, mācoties Sanktpēterburgā, bija ticies ar «Putina skolotāju». Pašlaik jūs doktorantūrā mācāties Sanktpēterburgā. Ko atbildēsiet, ja jums izvirzīs pārmetumus par ciešo saistību ar Krieviju?

– Ja ņem vērā to, ka esmu jau 2010. gadā ieguvusi maģistra grādu Sanktpēterburgas Valsts universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesību katedrā un pēdējos četrus gadus regulāri uzstājos visaugstākā līmeņa konferencēs un forumos islāma banku darbības ekspertes statusā, saistība ir vairāk nekā cieša.

– Ko jūs atbildēsiet uz šādiem jautājumiem?

– Zināšanām nav nacionalitātes. Turklāt šī ir viena no vecākajām un tiesību tradīcijām bagātākajām juridiskajām fakultātēm, pat ja skatāmies Eiropas kontekstā. Šajā fakultātē ir studējis arī Rainis un vairāki pirmskara Latvijas tiesību zinātnieki. Šobrīd tajā strādā arī mācībspēki no ES dalībvalstīm.

– Ko jūs atbildēsiet tiem, kas jums aizrādīs, ka savos zinātniskajos rakstos jūs citējat Vladimiru Putinu un Dmitriju Medvedevu? Lūk – pierādījums jūsu ciešai saistībai ar Kremli!

– Mana zinātniskā darba tēma ir saistīta ar islāma (bezprocentu) banku darbības mehānismu izpēti. Tas nav tikai finanšu jomas jautājums, bet arī tiesību politikas veidošanas jautājums. Tāpēc, vērtējot bezprocentu sektora attīstības iespējas Krievijā, ir jāvērtē gan Vladimira Putina, gan Dmitrija Medvedeva nostāja, kas skar banku darbību, iekšējās un ārējās investīcijas, kā arī ekonomisko sankciju paplašināšanu.

– Jūsu zinātniskā specializācija ir par islāma finanšu principu iekļaušanu tradicionālajā Rietumu banku sistēmā. Kā šī zinātniskā pieredze jums varētu palīdzēt darbā Eiropas Savienības līmenī?

– Islāma banku bezprocenta finanšu darījumu implementācijai tradicionālajā finanšu sistēmā es pieskaros pastarpināti savos zinātniskajos rakstos kontekstā ar šo darījumu civiltiesisko aspektu atspoguļojumu. Te es varu teikt, ka ES likumdošanas ziņā šobrīd nav sagatavojusies bezprocentu finanšu sektora izveidei. Centralizētā līmenī nav pieņemts vienots regulējums, lai ES reģistrētās komercbankas varētu slēgt bezprocentu finanšu darījumus. Tajā pašā laikā ES finanšu tirgū faktiski jau vairākus gadus darbojas finanšu organizācijas, balstoties uz islāma tiesību pamatprincipiem, kas aizliedz procenta pieaugumu. Šobrīd, piemērām, Lielbritānijā, Francijā, Vācijā, Itālijā, Luksemburgā jau ir iespēja izmantot alternatīvu finansējuma modeli. Jāpiebilst, ka Luksemburga ir viena no tām ES dalībvalstīm, kas normatīvo aktu regulējuma ziņā tikusi vistālāk, dodot iespēju slēgt finanšu darījumus, nepārkāpjot islāmā noteiktos aizliegumus. Tas ļauj veiksmīgi piesaistīt šīs valsts finanšu sektoram līdzekļus no investoriem, kas nāk no Persijas līča valstīm. Šajā brīdī rodas jautājums, kāpēc iespēja slēgt bezprocentu finanšu darījumus netiek nodrošināta ES rezidentiem, kas nav islāmticīgie?

Pozitīvi gan ir tas, ka Eiropas Centrālās bankas ekspertu grupa jau 2013. gadā izdeva ziņojumu par islāma finansēm un to ienākšanu dalībvalstu finanšu tirgos, kas liecina, ka šai tēmai tiek pievērsta pastiprināta augsta līmeņa ES institūciju uzmanība. Līdz ar to, manas profesionālās prasmes, kā arī pieredze zinātnes sfērā dotu iespēju virzīt izskatīšanai Eiropas līmeņa likumdošanas iniciatīvas, kas attiektos uz noturīga bezprocentu finanšu sektora izveidi ES.

Foto: F64