Tiesībsargs: Kā prezidents iekšpolitiski varētu izdarīt vairāk

Neraugoties uz koalīcijas vienošanos par Egilu Levitu kā nākamo Valsts prezidentu, tiesībsargs Juris Jansons ir piekritis kandidēt uz šo augsto valsts amatu. Par viņa motivāciju, nepieciešamajām izmaiņām labā valsts pārvaldībā un politiskajā kultūrā Neatkarīgās intervija ar J. Jansonu.

– Tikai pirms diviem mēnešiem tikāmies intervijā, kur vaicāju, vai jūs kā viena no augstāk vērtētajām amatpersonām negrasāties startēt politikā. Teicāt: «Šobrīd es politikā neiešu… Gribu šos divus gadus pilnā režīmā strādāt esošajā amatā.» Kandidēšanu Valsts prezidenta amatam neuzskatāt par iešanu politikā vai šo tomēr esat gatavs iemainīt pret atlikušo termiņu tiesībsarga amatā?

– Neuzskatu to par iešanu politikā, jo esmu pilnīgi apolitisks, neesmu nevienas partijas biedrs, neesmu ar politisko pieredzi parlamentā vai valdībā. Un iet īstajā, lielajā politikā – piedalīties parlamenta vai pašvaldību vēlēšanās – joprojām neplānoju. Ja tiešām notiek brīnums un mani ievēlē par prezidentu, tad es, protams, pieņemšu šo izaicinājumu, ja ne – turpināšu pildīt tiesībsarga pienākumus.

– Īsti neticat, ka jūs ievēlēs? Kāpēc tad tomēr kandidējat? Zināms arī, ka koalīcija ir vienojusies par Egilu Levitu. Neticat koalīcijas vienotībai, jo īpaši, kad vēlēšanas pirmo reizi notiks atklāti, vai jums ir kādi citi apsvērumi?

– Pirmais impulss, kas man pamudināja aizdomāties šajā virzienā, bija Artusa Kaimiņa aicinājums atnākt uz frakciju un pastāstīt par prezidenta institūta pilnveides vīziju. Runas par nomināciju nebija, un man arī nebija nodoma meklēt atbalstu manis izvirzīšanai. Pēc neilga laika zvanīja ZZS frakcijas vadītājs Uldis Augulis, prasot, vai varētu valdei piedāvāt apspriest manu kandidatūru prezidenta amatam. Piekritu, jo kā prezidents, vismaz iekšpolitiski, varu izdarīt daudz vairāk nekā esot tiesībsarga amatā. Ļoti daudzas ar valsts ilgtspēju saistītas lietas, kas skar, piemēram, izglītību, veselību, sociālo drošību, ar kurām ikdienā nodarbojamies tiesībsarga institūcijā, tērējot daudz enerģijas un resursu, efektīvāk un ātrāk parlamenta vai valdības līmenī var ietekmēt ar prezidenta mandātu.

– Kādas ir šīs prezidenta ietekmes sviras? Tiesībsarga birojs arī ir atklājis daudzas lietas, kuras ir pietiekami rezonējušas sabiedrībā.

– Jā, bet atklāt lielās lietas mums ir izdevies, piesaistot sabiedrības uzmanību, lielā mērā arī pateicoties medijiem. Man jau nav tādu administratīvu, represīvu instrumentu, ar kuriem ietekmēt mūsu rekomendāciju ievērošanu.

– Vēršanos Satversmes tiesā par tādu neuzskatāt?

– Tas ir ļoti labs līdzeklis, bet jebkurai tiesvedībai, jo īpaši Satversmes tiesā, vajadzētu būt kā galējam līdzeklim. Tiesiskā, demokrātiskā valstī labāk būtu panākt uzlabojumus, netaisnības mazināšanu un citu trūkumu novēršanu caur sarunām, atbildīgiem, gudriem ierēdņu un politiķu lēmumiem, nevis ar tiesāšanos. Valsts prezidents ar publiskiem aicinājumiem, paziņojumiem var pievērst uzmanību kādai problemātikai vai sociālajam fenomenam un dot signālu politikas veidotājiem, prezidents var arī vērsties ar publisku paziņojumu tieši pie valdības, nozares ministrijām par konkrētām situācijām un, ja netiek veiktas izmaiņas, var sasaukt valdības sēdi vai tikties ar ministriem, prasīt rezultātus, prezidents var arī mudināt parlamentu strādāt daudz aktīvāk. Manuprāt, valdības parlamentārā uzraudzība ir ļoti vāja vai tās vispār nav. Ik ceturtdienu Saeima pieņem daudzus likumus, bet, ja tie netiek pildīti, tas nozīmē, ka līdzsvars starp likumdevēja un izpildvaru ir izjaukts. Es kā prezidents parlamentu aicinātu no valdības uzstājīgāk prasīt rezultātu, jo kāpēc tad pieņemt likumus, ja tie netiek pildīti! Daudzkārt likumi ir pieņemti pietiekami kvalitatīvi, kaut vai bērnu tiesību aizsardzības jomā, bet realizācija ir vāja, un kādam par to ir jāatbild.

– Tātad tās pašas tēmas, kuras paceļat tiesībsarga kompetencē, gribētu turpināt, tikai no citiem augstumiem?

– Jā, citā kapacitātē! Redzu, ka mums šobrīd ir nepieciešams prezidents, kurš ir vairāk orientēts iekšpolitiski, kurš ir kā saliedētājs starp politisko varu un sabiedrību, jo plaisa starp abām ir liela, ko redzam pēc krītošās vēlēšanu aktivitātes. Es pat teiktu, ka šajā ziņā ir krīze.

– Vai šo plaisu spēs mazināt tāds prezidents, kuru ievēlē politiķi, Saeima vai pat tikai koalīcija? Ik pa laikam uzvirmo runas par tautas vēlētu prezidentu, faktiski katrās Saeimas vēlēšanās šis bijis viens no galvenajiem tematiem, izņemot pēdējās vēlēšanas. Jūsuprāt, tā ir nodrillāta plate un jāfokusējas uz esošajā kārtībā un ar dotajām pilnvarām apveltīta prezidenta autoritātes celšanu vai tomēr jāmaina rāmis – vēlēšanu kārtība un pilnvaras?

– Manuprāt, ir jāskatās uz prezidenta ievēlēšanas sistēmas maiņu. Pirmkārt, prezidentu nevajadzētu ievēlēt atklāti, kā tas tagad mainīts. Tas nozīmē, ka būs partiju disciplīna, kuru ļoti viegli pārbaudīt, varēs konkrēti pateikt, kurš ir balsojis par, kurš – pret.

– Tas ir slikti?

– Ja runājam par demokrātijas principiem, īsti labi tas nav, jo tomēr deputātam jāļauj balsot pēc savas iekšējās pārliecības.

– Tad tas ir diezgan nožēlojami, ja deputāts arī šajos apstākļos, kad prezidentu ievēlēs atklāti, nevar pateikt, ka viņa pārliecība ir atšķirīga no frakcijas vadības vai vairākuma!

– Piekrītu! Pirms vispār parādījās vēl kādi citi kandidāti, koalīcija jau pateica: būs tikai viens, un tas, manuprāt, nav īsti demokrātiski. Ja politiskā elite iepriekš vienojas, ka prezidents būs konkrēta persona, tad jau vairs nevajag balsot – pietiek ar iecelšanas rīkojumu! Tās vairs nav vēlēšanas!

– Kādēļ tad jūs šajā situācijā tomēr kandidējat? Domājat, ka nenostrādās partiju disciplīna, vai vienkārši vēlaties radīt konkurenci, rosināt diskusiju?

– Tieši tā – konkurenci un diskusiju! Tiešām cienu Levita kungu, man patīk viņa domas konstitucionālo un starptautisko tiesību jomā.

– Vēl jau pieteikts arī Didzis Šmits..

– Jā, viņš ir uzņēmējs, un šobrīd tautai vajadzētu saprast, kāds prezidents mums ir vajadzīgs – kurš vērsts vairāk uz ārpolitiku, iekšpolitiku, jurists, ekonomists…

– Tauta varbūt sapratīs vienu, bet koalīcija ko citu.

– Jā. Bet arī parlamentam jāsaprot. Gribētu no deputātiem dzirdēt argumentāciju, kāpēc tieši Levits ar viņa profesionālajām zināšanām un pieredzi ir izvēlēts? Man kā pilsonim tas nav īsti skaidrs. Jā, viņš ir izcila personība, bet jautājums, ko mēs gaidām no prezidenta ārpolitiski, iekšpolitiski, kādas ir prioritātes, kādi ir jaunie ārpolitikas mērķi un izaicinājumi? Aktualizējot dažādus jautājumus, prezidents var celt iedzīvotāju, pilsoņu pašapziņu, lai ikviens suverēns izprot un izjūt šo valsti kā savu, apzinās, ka ikviena pilsoņa piedalīšanās vai nepiedalīšanās vēlēšanās ir ļoti atbildīgs lēmums. Protams, var teikt, ka gribētos mainīt vēlēšanu kārtību, balsot par atsevišķiem cilvēkiem vairākos sarakstos, tomēr jāsaprot, ka nepiedalīšanās vēlēšanās dod kaut kādu plusu tiem, par kuriem noteikti negribētu balsot, tādējādi, ja nav citu variantu, vismaz jāizvēlas mazākais ļaunums. Prezidentam būtu jākomunicē ar sabiedrību un tā jāiedvesmo, jāmēģina arī inteliģenti saliedēt politisko varu ar sabiedrību. Lielākais izaicinājums būtu pārliecināt politiķus, ka sabiedrība ir viņu darba devēji un politiķi ir tie, kuriem jāvelta savs darbs valsts un pilsoņu interesēs.

– Vai vajadzētu publiskas visu triju prezidenta amata kandidātu diskusijas, vai pietiek, ka kandidāti ir diskutējuši ar frakcijām, deputātiem, kuri balsos par prezidentu?

– Noteikti ir jābūt debatēm! Debašu esamība arī bija viens no maniem mērķiem, piekrītot tikt nominētam. Vai citādi tās ir vēlēšanas, izvēles iespējas? Kā citādi varam salīdzināt un izlemt, kas ir vajadzīgs? Tad saucam to par prezidenta iecelšanu, nevis vēlēšanām, kur pilnīgi pietiktu ar prezidija dekrētu!

– Pēc tam kad divi no prezidenta Raimonda Vējoņa nominētajiem valdības vadītājiem nespēja izveidot valdību, pārmetumi tika veltīti ne tikai sašķeltajai Saeimai, bet arī prezidentam. Raugoties uz šo procesu un arī iepriekš bijušajām ekspertu diskusijām par iespējami lielāku prezidenta lomu valdības veidošanā, redzat, ka te kaut kas jāmaina, vai vaina jāmeklē citur?

– Pilnvaras nevajadzētu mainīt, jo šobrīd prezidentam noteiktais uzdevums ir ļoti konkrēts – nominēt konkrētu personu veidot valdību. Ja tas būtu jādara, es valdības veidotāju nominētu nevis pēc tā, vai attiecīgā partija ir ieguvusi lielāko vietu skaitu parlamentā, vai koalīcija ir vienojusies, bet pēc kandidātu valsts ekonomiskās un kopējās attīstības redzējuma. Un tālāk jau būtu parlamenta ziņā nobalsot par viņu un viņa aicinātiem ministriem vai nē.

– Latvijas politikā tas tā praksē darbotos?

– Varbūt esmu ideālists, bet redzu prezidentu arī kā varas zaru līdzsvarotāju. Pēc tam tas jau būtu premjera kandidāta uzdevums izvēlēties ministrus un pārliecināt deputātus balsot par attiecīgo valdību. Šobrīd prezidenta loma ir drīzāk tehniska – koalīcijas deputāti sanāk kopā un pasaka, ko grib par premjeru – lūdzu, viņu nosauc! Kam tad prezidents vajadzīgs? Tad lai parlaments lemj par konkrētu premjeru un punkts!

– Nesen rīkojāt diskusiju par patstāvīgo, neatkarīgo iestāžu politizācijas riskiem. Kas pamudināja to organizēt, un cik liels šis apdraudējums, jūsuprāt, ir?

– Forumā tika secināts, ka ietekme ir ļoti nopietna un konstitucionālās, neatkarīgās institūcijas tiek politiski apdraudētas. Mūžīga ņemšanās ir ap Nacionālo elektroniskās plašsaziņas līdzekļu padomi, arī padomes pārstāvis atzina, ka ir politiskais spiediens. Ļoti izteikts piemērs ir ar Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) vadītāju, kurš bija jāmaina tikai tāpēc, ka viņš bija par ilgu, turklāt amatā tika iecelta viņa kolēģe, kura CVK strādājusi vēl ilgāk! Tas nav labs signāls nedz vietējai, nedz starptautiskajai sabiedrībai un neatbilst labai pārvaldībai.

Problēmas ir arī ap Finanšu un kapitāla tirgus komisiju. Šai un citām institūcijām tiek paredzēta neatkarība, lai izpildvara tieši neiejauktos to darbībā, bet FKTK gadījumā redzam, ka var būt spiediens, uzdevumi, ietekme uz finanšu sistēmu atbilstoši izpildvaras skatījumam vai starptautiskajiem uzraudzības standartiem. Iejaukšanās patstāvīgo iestāžu darbībā no izpildvaras liecina, ka ejam kontrolētas demokrātijas ceļu, lai neteiktu, ka jau esam uzņēmuši kursu uz autoritāro demokrātiju.

– Kāpēc tāda tendence? Jaunā vara mēģina savus cilvēkus ielikt amatos? Vai tas ir izteiktāk nekā citkārt ar varas maiņu?

– Te varētu būt vairāki iemesli, un viens no tiem ir arī tas, ka jaunā vara mēģina mainīt iepriekšējo varu izraudzītās amatpersonas. Protams, ja pēc rūpīgas izvērtēšanas ir saskatāma amatpersonu ļaunprātība vai bezdarbība, tad amatpersonas ir jāmaina. Mums vienubrīd bija izteikta valsts sekretāru maiņa līdz ar ministra nomaiņu, kas, manuprāt, nav pareizi, jo likumdošanā un arī praksē tiek veidots profesionāls valsts civildienests, ir likumpaklausīgi speciālisti – ierēdņi konkrētā jomā, kuri nevis veido, bet realizē politiķu noteikto politiku.

– Redzat arī iejaukšanos pašvaldību suverenitātē un tiesībās, ko paredz Eiropas pašvaldību harta, ar no augšas saliktu jaunu administratīvi teritoriālo karti un ministra Jura Pūces iebildēm par pašvaldību aptauju rīkošanu par reformu?

– Iejaukšanās ir acīmredzama. Man nav skaidri tie mērķi, kas tiks sasniegti ar reformu. Vispirms vajadzētu būt diskusijai vai skaidrojumam sabiedrībai par reformas ieguvumiem, jo tikai apvienot teritoriālās vienības un nosaukt citā novadā ir par maz. Ir jābūt ekonomiskajam pienesumam, kas jāsaprot arī novadu iedzīvotājiem. Man šis ieguvums nav skaidrs.

– Demokrātisks ieguvums tas arī nez vai būs, ja kopējo pašvaldības deputātu skaitu samazinās teju par divām trešdaļām.

– Ir bijušas runas, ka arī parlamentā jāsamazina deputātu skaits. Jā, tā mēs varbūt ietaupītu finanšu līdzekļus, bet – jo mazāk deputātu, jo vienkāršāk viņiem vienoties par mērķiem, plāniem. No vienas puses, tas ir labi, no otras – tā arī var vieglāk vienoties par varas izmantošanu pretēji labas pārvaldības principiem, nepamatotu vai pat koruptīvu varas izmantošanu. Vismaz pašlaik mums vēl ir daudz izaicinājumu un ir daudz uz ko tiekties politiskās kultūras, ētikas un politiskā profesionālisma jomā.

Runājot par pašvaldību aptaujām, uzskatu, ka Ikšķiles pašvaldības rīkotā aptauja nav īsti likumīga, jo pēc visām pazīmēm un nolikumā rakstītā tas drīzāk ir referendums, nevis aptauja, jo tā tiek plānota ar biļeteniem, vārdiem, personas kodiem… Bet pašas pašvaldības būtībā apturēja referendumu likuma virzību Saeimā, jo negribēja, ka iedzīvotāji var konsultatīvajā vai lēmuma pieņemšanas referendumā izvirzīt savus priekšlikumus. Bet tagad pašvaldības politiķi izdomāja: izmantosim iedzīvotājus, sakot, ka tā ir aptauja, pēc tam valdībai to liekot priekšā kā iedzīvotāju lēmumu. Esmu ar abām rokām par iespējami plašu sabiedrības iesaistīšanu un tās viedokļa ņemšanu vērā, bet kategoriski pret to, ka politiķi manipulatīvi izmanto sabiedrību, runājot par vienu, bet zem tā paslēpjot ko citu.

– Nesen Latviju pāršalca šokējoša ziņa pēc tam, kad pie jums pēc palīdzības vērsās jaunietis, kurš deviņus gadus vienkārši tika aizmirsts psihoneiroloģiskajā slimnīcā Ainaži. Kā kaut kas tāds mūsdienu Latvijā varēja notikt, un kam par to un kādā veidā būtu jāatbild?

– Tas ir absurds. Jāatbild būtu nopietni, iespējams, tie cilvēki jātiesā, jāvērtē caur kriminālprocesa mehānismiem…

– Kuri cilvēki?

– Tie, kuri bija pieļāvuši šo noziedzīgo rīcību – nekā citādi to nevaru nosaukt. Bet no iesaistīto institūciju puses pagaidām tikai esam dzirdējuši, ka nevar uzņemties atbildību, jo toreiz bija citi likumi… Jāteic gan, ka krimināllikums joprojām bija spēkā.

– Arī kaut kāda elementāra cilvēcība, sirdsapziņa...

– Latvijā līdz sirdsapziņas atbildībai ir tāls ceļš ejams. Kad informācija par šo zēnu apstiprinājās, lūdzām advokātu padomi nodrošināt bezmaksas advokātu, un viens advokāts uzņēmās šo lietu. Tur jāstrādā ar kriminālprocesuāliem līdzekļiem, lai pierādītu kāda atbildību un vainu. Pretestība no institūcijām ir ļoti liela, pierādīt konkrētu personu vainu, visticamāk, būs grūti, jo ir pagājis jau ilgs laiks, bet institucionālā atbildība ir acīmredzama. Domāju, ka Ainažu lietā būs vēl vairāki sensacionāli atklājumi.

– Saistībā ar šo puisi vai vēl citām personām?

– Saistībā ar institūciju. Ir aizdomas, ka viņš tāds nav vienīgais, bet pie tā vēl nopietni jāstrādā.

Bet es tiešām nevaru atbildēt uz jautājumu, kā tas bija iespējams – es to nesaprotu, man tas liekas drausmīgi! Tā, manuprāt, ir noziedzīga rīcība! Diemžēl kopumā bērnu psihiatrijā praktiski uzlabojumi ir minimāli, jo nav psihiatru! Ik gadu tiek diagnosticēti vairāki simti jaunu psihiatrijas pacientu – bērni, bet psihiatru skaits nepalielinās. Daudzas lietas varētu risināt jau ambulatorā līmenī, bet ir problēmas ar ambulatoro pieeju. Nabadzība un citas nesakārtotās lietas ir mūsu iekšējās drošības jautājums, kuras arī Valsts prezidents var ietekmēt, pievērst tām uzmanību.

Foto: F64