Uz spēles likta biškopības nākotne

Latvijas bišu dravās lāču viesošanās kļūst arvien biežāka. „Viesošanās”, tas ir maigi teikts, jo pēc tās drava atgādina kaujas lauku ar izpostītiem stropiem. Tā kā lācis Latvijā ir īpaši aizsargājama suga, biškopji pret lāča postījumiem ir bezspēcīgi. Tāpat kā pret apšaubāmas kvalitātes medus ieplūšanu Latvijā no trešajām valstīm un neprognozējamo valsts politiku biškopības jomā. Madonas novada zemnieku saimniecības „Rogas”, kas pazīstama kā “Kalnu medus” ražotāja, biškopis Sandris Akmans intervijā „Neatkarīgajai” pauž rūgtumu par valsts vienaldzīgo attieksmi pret biškopību, kuras dēļ vairāki profesionāli biškopji ir spiesti apsvērt domu mainīt nodarbošanos.

‒ Vai arī „Kalnu medus” dravas apciemo lācis?

‒ Pagājušajā gadā no maija vidus līdz septembra vidum lācis manā dravā Liezēres pagastā paviesojās septiņas reizes, izpostot 30 saimes. Šogad lācis paspējis paviesoties vienu reizi, bet piecu bišu saimju vairs nav. Tā kā lācis ir nemedījama suga, tad likumdošana paredz sava veida kompensāciju par nodarītajiem postījumiem. Lai to saņemtu, ir jāizpilda virkne nosacījumu, tajā skaitā postījumus klātienē novērtē speciāla komisija un sastāda aktu. Kompensācijas apmēru aprēķina Dabas aizsardzības pārvalde. Diemžēl lielākā daļa no biškopjiem, kuru dravas cietušas no lāču ķetnām, joprojām nav saņēmuši kompensāciju pat par pagājušo gadu, par šo gadu vispār nerunājot. Nu jau ir pagājis teju gads, kopš gaidām šo naudu, un pagaidām nav cerības, ka tuvākā laikā situācija varētu mainīties. Tas ir tāpat kā pavasarī zemniekam atņemt traktoru.

‒ Ja es pareizi saprotu, likumdošanas prasības ir izpildītas, kompensācija ir aprēķināta, bet nauda joprojām ir tikai uz papīra?

‒ Jā, tā ir. Dabas aizsardzības pārvaldei ik gadu šim mērķim tiek iedalīti budžeta līdzekļi. Diemžēl šogad ar šo naudu Dabas aizsardzības pārvalde daļēji norēķinājās ar zemniekiem, kuru sējumus postīja zosis. Līdz ar to, iespējams, biškopībai par lāču postījumiem pietrūka. Turklāt pietrūka diezgan ievērojama summa arī zemniekiem par zosu postījumiem. Pērn kopējā aprēķinātā kompensācijas summa visiem biteniekiem, kuru dravas izpostīja lāči, bija aptuveni 20 tūkstoši eiro. Izmaksāti esot labi ja divi tūkstoši eiro, tātad tikai viena desmitā daļa. Uz kopējā lauksaimniekiem atvēlētā līdzekļu fona tas ir ārkārtīgi maz, bet individuāli katram biškopim kompensācija būtu atspaids. Tā ir sāpe, kas skar daudzus biškopjus visā Latvijā.

‒ Turklāt valdība pirms mēneša nolēma lauksaimniecības stiprināšanai krīzē atvēlēt 45 miljonus eiro, un Zemkopības ministrija izstrādājusi pasākumu plānu 613 miljonu eiro apjomā, lai palīdzētu uzņēmējiem lauku apvidos atgūties pēc Covid-19 krīzes radītajām sekām.

‒ Mēs, protams, respektējam citas nozares, taču arī mēs esam lauksaimniecības un lauku daļa. Latvijā ir aptuveni 3000 biškopības saimniecības, no kurām zināmai daļai biškopība ir galvenais ienākumu avots. Esam tajā specializējušies un vēlamies turpināt strādāt. Galvenais, kas mūs satrauc, tā ir neprognozējamība. Ja visu šim gadam atvēlēto atbalsta summu par nemedījamo sugu postījumiem jau izmaksāja janvārī, turklāt pat nesedzot pagājušā gada robus, tad par kādu tiesisko paļāvību varam domāt?

Visticamāk, arī šogad nebūsim pasargāti no lāču postījumiem. Par lāču nedarbiem liecina informācija sociālajos tīklos un citos kanālos, un tas nozīmē, ka to populācija Latvijā tikai palielinās, bet naudas, lai segtu viņu radītos zaudējumus, šim gadam vairs nav.

‒ Kā lai biškopji pasargā savas dravas no lāču ķetnām, ja lāčus drīkst vienīgi pabiedēt?

‒ Lai aizsargātu savas dravas no lāčiem, biškopjiem ir jāveic dažādi preventīvi pasākumi, piemēram, jāuzstāda elektriskie gani, norobežojumi, atbaidīšanas iekārtas. Tas viss prasa izdevumus. Ja biškopji saņemtu likumdošanā paredzēto kompensāciju par lāču postījumiem, tad ar šo naudu varētu vismaz daļēji segt šīs izmaksas. Aitkopji var saņemt atbalstu, kuru mērķis ir preventīvu pasākumu īstenošana pret vilku un citu plēsēju uzbrukumiem, piemēram, par projektu naudu uzstādīt ganību žogus, bet biškopjiem līdzīgas programmas preventīviem pasākumiem nav. Ceram, ka līdzīgi kā Igaunijā, arī Latvijā taps šāda programma un vismaz nākotnē Lauku atbalsta dienesta administrētu programmu ietvaros varēs saņemt atbalstu preventīvo pasākumu veikšanai. Šobrīd mums ir sajūta, ka pretēji citām pasaules valstīm, kuras saprot, ka bites ir svarīgas ekosistēmai un pārtikas ķēdei, Latvijā par biškopību neviens īsti neliekas ne zinis, lai gan biškopība ir viena no videi visdraudzīgākajām lauksaimniecības nozarēm. Valsts atbalsts biškopības nozarei par kvalitatīvu biškopības produktu ražošanu un realizāciju tiek mērķtiecīgi samazināts, tādējādi samazinot vietējo biškopju konkurētspēju.

Tai pašā laikā pasaulē tirgus ir ļoti piesātināts ar lētu trešās pasaules valstīs iegūtu medu vai medus izstrādājumiem, kas nokauj iespēju biteniekam saņemt adekvātu samaksu par darbu. Arī atbalsta maksājumi kaimiņvalstīs biškopjiem pieaug, tādējādi mūsu konkurētspēja pasliktinās.

‒ Vai šāds medus ienāk arī Latvijā, un vai pircējs vispār zina, kādu medu viņš pērk?

‒ Protams, arī Latvijā ienāk šāds medus, jo esam kopējā globālā tirgū. Un tie fasētāji, kuri nodarbojas nevis ar medus ievākšanu un fasēšanu, bet tikai ar iegādi un fasēšanu, saprotams, vadās pēc lētākās cenas. Zinot, ka medus ir viens no trim visvairāk viltotajiem pārtikas produktiem pasaulē (starp olīveļļu un piena pulveri), man nav nekādu ilūziju, ka Latvija būtu pasargāta no šādiem izstrādājumiem. Tāpēc mēs, visi biškopji, ļoti aicinām lielās lielveikalu ķēdes būt atbildīgām un pievērt uzmanību tam, kādu medu viņi iepērk un pēc tam pārdod tālāk saviem pircējiem. Ja uz medus burciņas etiķetes ir rakstīts, ka tas ir Eiropas Savienības un ārpus Eiropas Savienības iegūts medus maisījums, tad likt pie cenu zīmes sarkanbaltsarkano karodziņu, kas vēsta par Latvijas produktu, nav godīgi. Tā ir pircēju maldināšana. Tas, ka ārpus Latvijas un ES iegūts medus šeit tiek tikai safasēts, to nepadara par Latvijas produktu! Tieši šāds ārpus Latvijas un ES ievākts medus atsevišķās veikalu ķēdēs tiek reklamēts un pārdots kā vietējais!

Ķīnā, Ukrainā iegūta medus cena globālajā tirgū ir ļoti zema. Eiropas biškopji, ņemot vērā resursu izmaksas un noteiktos kvalitātes standartus, tik lēti medu iegūt nevar. Taču, lai varētu konkurēt, mums nākas samazināt cenu.

‒ Pat zem pašizmaksas?

‒ Jā, ir bijuši brīži, kad biškopjiem nākas pārdot pat zem pašizmaksas, lai vispār iegūtu apgrozāmos līdzekļus. Tajā pašā laikā apšaubāmas kvalitātes vai viltota medus ieguvēji nopelna pat ar šādu lētu cenu. Izstrādājums, ko viņi pārdod kā medu, izmantojot speciālas tehnoloģijas, var būt pārstrādāts sīrups vai nenogatavināts nektārs. Uzpircēji nereti vadās pēc cenas un priekšroku dod šim lētākam medum.

Daļa pircēju Latvijā medu cenšas iegādāties pa tiešo no biteniekiem, un tas arī ir visdrošākais ceļš iegūt Latvijā ievāktu medu. Mēs saviem pircējiem esam par to pateicīgi. Taču pilna laika nodarbinātiem biškopjiem ar tiešo tirdzniecību ir par maz. Tāpēc, gribot negribot, medus jārealizē vairumā, kur visu nosaka cena. Mēs ļoti priecātos, ja konditorejas un dzērienu ražotāji un citi pārtikas ražotāji, kas izmanto medu savos produktos, iepirktu medu no vietējām dravām. Šajā krīzes laikā tas būtu liels savējo atbalsts.

‒ Tas būtu tikai solidāri, ja pārtikas ražotāji, kuri pircējus mudina iegādāties vietējo preci un tādā veidā atbalstīt Latvijas ekonomiku, paši iegādātos vietējās izejvielas.

‒ Gala patērētājs to noteikti novērtēs. Turklāt tieši mazās vai vidējās saimniecības ir tās, kuras uztur dzīvību laukos un veido vidi lauku apvidos.

Šobrīd biškopjiem satraukums ir par kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) nākamajam plānošanas periodam. Zemkopības ministrija allaž mutiski pauž atbalstu biškopības nozares attīstībai, bet KLP tematiskās darba grupas sanāksmes „Vide/klimats” un „Bioloģiskā lauksaimniecība” pagaidu darba materiālā nav redzams, ka nākotnē tiktu saglabāts jau tā niecīgais valsts atbalsts biškopības nozarei par kvalitatīvu biškopības produktu ražošanu un realizāciju. Arī atbalsta maksājuma saglabāšana par bioloģiski sertificētām bitēm ir ļoti būtiska, lai saglabātu bioloģiskās ražošanas praksi un metodes, būtu konkurētspējīgi ES tirgū. Biškopji nekad nebūs spējīgi konkurēt pēc bruto saražotās produkcijas apjoma ar graudkopības audzēšanas nozari, taču, pateicoties tieši apputeksnēšanai, daļai lauksaimniecības kūltūraugu un meža velšu ražas ir krietni lielākas. Pagaidām izskatās, ka biškopībai nākotnē tiks atvēlēts vēl mazāks atbalsts, nekā tas ir bijis līdz šim. Tas ir trauksmes zvans esošajā tirgus situācijā, turklāt jāņem vērā lāču postījumu problēmas Latvijā.

‒ Izskatās, ka biškopības nozares nākotne Latvijā nav nekāda spožā.

‒ Nevēlos spekulēt, bet globālā medus tirgus zemo cenu dēļ un citu minēto problēmu ietekmē vairākas profesionālas biškopības saimniecības apsver domu mainīt nodarbošanos. Zemkopības ministrijai ir jārīkojas atbildīgi un jāsaglabā biškopības nozare ne tikai vārdos, bet arī darbos. Latvija ir konkurētspējīga pasaulē ar nosacīti tīro dabu atsevišķās lauku teritorijās un spēju saražot bioloģiskos produktus. Provizoriski tirgus dati liecina, ka bioloģiski biškopības produkti ir vienīgais tirgus segments ar stabilu pieprasījuma pieaugumu. Šī iespēja ir jāizmanto. Taču, ja šai nozarei nebūs atbalsta, un tieši tā tas šobrīd izskatās, tad nebūs arī bioloģiskās biškopības, jo biškopjiem segt visas nepieciešamās sertifikācijas un paaugstinātās kvalitātes kritēriju izpildes izmaksas ar savu finansējumu esošajā situācijā tikpat kā nav iespējams. Latvijā cenas starpība un tirgus nav tik liels, lai varētu nosegt sadārdzinājumu.

Eiropas valstīs situācija ir nedaudz labāka, jo iedzīvotāju dzīves līmenis un maksātspēja ir augstāka, pircējs var atļauties iegādāties bioloģisko produkciju par augstāku cenu. Īpaši pieprasīta ir bioloģiskā bišu maize, ziedputekšņi, bišu vasks, kuru ieguve nebūt nav vienkārša.

‒ Ja jau bagātajās Eiropas valstīs ir pieprasījums pēc kvalitatīva medus, vai Latvijai to izdodas eksportēt?

‒ Katrā valstī medus ir nacionālā lepnuma produkts. Un katra valsts uzskata, ka tieši viņu medus ir vislabākais. Melots nav, jo līdzīgi kā ar citiem lauksaimniecības produktiem, arī medu un citus biškopības produktus vislabāk izvēlēties vietējos ‒ gan no loģistikas viedokļa, rūpējoties par dabu, gan arī tajā uzkrāto dabas vērtību dēļ. Tas jau sen ir zināms, ka no veselības viedokļa vislabāk ir lietot produktus, kas iegūti tuvākajā apkaimē.

Latvija, pateicoties dabai un biškopjiem, var sevi nodrošināt ar medu un bišu produktiem, bet tādas valstis kā Vācija un citas vecās Eiropas valstis, Japāna un Amerika to nespēj. Tā kā Latvijas medus kvalitāte Rietumeiropā kotējas augstu un mūsu medus garšo Vācijas un citu Eiropas valstu iedzīvotajiem, tas paver eksporta iespējas mūsu uzņēmējiem. Eksporta apjoms, skatoties globāli, gan nav liels, bet pie tā mērķtiecīgi jāstrādā.

‒ Šobrīd mēs visi ciešam globalizācijas dēļ, tāpēc arī tik strauji izplatījās Covid-19. Bitēm šo slimību izraisošais vīruss, cik zinu, nekaitē. Taču vai ir bišu slimības, kas ievazātas Latvijā globalizācijas dēļ?

‒ Arī bitēm ir savas globalizācijas problēmas, piemēram, visā pasaulē ir izplatījusies varroze, tas ir, bišu ērces jeb varras parazitēšana uz bitēm, ar ko ir spiesti cīnīties arī Latvijas biškopji. Tāpat augu aizsardzības līdzekļu lietošanai ir globāla ietekme. Šajā jomā Latvijai ir, kur augt, piemēram, digitalizēt šo līdzekļu lietošanas kontroli, lai neciestu bites. Arī sabiedrība ir tiesīga zināt, kāds augu aizsardzības līdzeklis, kurā vietā un kurā brīdī tiek lietots. Augu aizsardzības līdzekļu neadekvāta lietošana ir viens no biežākajiem bišu bojāejas iemesliem pasaulē. Rietumeiropa šobrīd cīnās arī ar Āzijas sirseni, bet, paldies Dievam, Latvijā tādi nav manīti. Taču biškopji Lielbritānijā, Vācijā, Francijā un Itālijā ir nopietni noraizējušies.

‒ Rīgā uz vairāku ēku jumtiem, piemēram, uz Dailes teātra un „Latvijas mobilā telefona” ēkas jumta, ir salikti bišu stropi. Bites ienāk pilsētā. Ko par to domā bitenieki?

‒ Tas liecina, ka sabiedrība iestājas par zaļāku un videi draudzīgāku dzīvesveidu. Bišu strops pilsētā ir sava veida kvalitātes zīmogs. Tas ir vērtīgi gan sabiedrības apziņas veidošanai, gan arī augiem, kuru ziedos bites vāks nektāru. Urbānā biškopība kļūst arvien populārāka, un es priecājos, ka tā ienāk arī Latvijas pilsētās. Domāju, ka tas ies tikai plašumā un ģimenes pašu priekam piemērotos apstākļos turēs pa kādam bišu stropam. Tas ir neaprakstāms prieks pašiem izsviest savu pirmo medu!

‒ Šobrīd zied rapši, vismaz Kurzemes pusē. Vai bitenieki priecājas par rapša laukiem?

‒ Rapšu lauki biteniekiem rada gan bažas (tajos lietoto augu aizsardzības līdzekļu dēļ), gan arī priecē sirdi. Rapšu medus ir ļoti labs un kvalitatīvs medus. To mēdz saukt arī par bērnu medu, jo tas ir ļoti maigs, bez izteiktas medus specifiskās garšas.

Tāpēc man ir prieks, ka daži bioloģiskie lauksaimnieki šogad ir iesējuši ripsi. Tā ir ļoti laba alternatīva rapsim, un to var audzēt bez jebkāda apdraudējuma videi, kukaiņiem vai patērētājiem. Ripša medus ir līdzīgs rapša medum. Ja vairāk lauksaimnieku izvēlētos rapša vietā bioloģiski audzēt ripsi, mēs visi būtu tikai ieguvēji.

‒ Kā šogad pārziemoja bites, un vai šogad varam cerēt uz labu medus ražu?

‒ Šo gadu var vērtēt kā vidēji veiksmīgu. Ziema bija maiga, bites salīdzinoši labi pārziemoja un pavasarī tās labi pieņēmās spēkā. Lai gan izskatījās, ka pavasaris ir iestājies jau februārī, tagad tas nevar vien beigties. Galvenais, lai aukstuma periods neievelkas, lai bites var izlidot pavasara vērtīgo nektāraugu ‒ ķiršu, pieneņu, ābeļu – ziedēšanas laikā. Atliek tikai strādāt un cerēt, ka lāči bišu dravām ies ar līkumu.

Foto: no personiskā arhīva

Komentāri

cumshots vines.https://www.yoloxxx.com/

www.yaratik.pro