Uzņēmējs: Ja prokurori tik ilgi nespēj sastādīt Lembergam apsūdzību, tad vai nu profesionalitātes trūkst, vai arī tur nav lietas

Par to, kā jauno informācijas tehnoloģiju uzņēmumi jūtas koronavīrusa krīzes laikā, un citām aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar Latvijas digitālās uzņēmējdarbības pārstāvi SIA „Inbox.lv” dibinātāju un vadītāju Andri Griķi.

Ir tāds iespaids, ka koronavīrusa krīzē smagi cieš viesmīlība, tūrisms un vēl vairākas nozares, bet ir arī lieli ieguvēji ‒ jauno informācijas tehnoloģiju (IT) uzņēmumi un farmācija. Vai piekrītat šādai tēzei? Vai visi IT biznesa virzieni dzīvo zaļi?

Uz „inbox.lv” tas gluži neattiecas, jo mēs ienākumus gūstam no reklāmas industrijas, bet reklāmās ir kritums. Mums kritums ir ap 20%, ko var pārdzīvot un kas nav nekas traģisks.

Tūrisma nozarē latvieši iztērē ārzemēs vairāk naudas nekā Latvijā iebraukušie ārzemnieki, un, ja skatāmies Latvijas ekonomiku kopumā, tad tūrisma nozares piebremzēšanās mūsu valstij dos plusus jau vidējā termiņā – vairāk naudas paliks iekšējam patēriņam.

Kādus pasākumus jūs veicat, lai samazinātu zaudējumus?

Samazinām izdevumus saprātīgos apjomos. Sākumā šķita, ka zaudējumi būs lielāki. Pašlaik, cik zinu no sarunām ar citiem uzņēmējiem, piemēram, interneta portālos ieņēmumu kritums attiecībā pret pagājušā gada pavasari ir apmēram 18 ‒ 20%. Tas nav nekas traģisks.

Cilvēkam, kas sēž mājās un skatās televizoru, nav sajūtas, ka reklāmas būtu mazāk – viņš šķendējas, ka interesantākajā vietā filma tiek pārtraukta un atkal parādās matracis un veļas pulveris…

Mēs savus reklāmdevējus mīlam. Un ikvienam jāsaprot, ka par velti nekas nav – vai nu pakalpojums ir bezmaksas vai valsts budžeta apmaksāts, vai to apmaksā reklāmas. Vācijā ir valsts apmaksāti televīzijas kanāli, kuros nav reklāmas. Privātie kanāli dzīvo no reklāmas vai no abonentmaksas kabeļtelevīzijā. Gluži tāpat ir ar mūsu sniegto e-pasta pakalpojumu internetā. Mums ir arī maksas versija, kurā nav reklāmas.

Jau ilgu laiku tiek diskutēts par to, ka sabiedriskajiem medijiem vajadzētu iziet no reklāmas tirgus un saņemt pienācīgu budžeta finansējumu. Tiesa gan, reāli soļi šajā virzienā netiek sperti. Kā būtu labāk?

Mums ir demokrātija. Mūsu politiskās partijas priekšvēlēšanu debatēs runā par ļoti daudz ko, bet ne par konkrētām politikām. Būtu lieliski, piemēram, ja viena partija, kas iestājas par bezmaksas televīziju, nosauktu arī skaitļus, cik liels slogs nodokļu maksātājiem tas būtu. Taču viņi izvairās no konkrētības, runā garām un apkārt, vispārīgi par cīņu pret korupciju un tādā garā.

Savulaik man bija interesanta diskusija ar vienu politiķi no nacionālistiskas, patriotiskas partijas, kurš sacīja, ka viņi ir labēji. „Labēji” nozīmē labēju ekonomisku politiku, nevis tikai saukļus.

Visu partiju reālā ekonomiskā politika ir kreisa vai kreisi centriska, lai kādus saukļus viņi neskandinātu.

Jautājumā par televīziju, ko subsidētu pilnībā no budžeta un bez reklāmas ieņēmumiem, ir grūti teikt, vai tas ir labi vai slikti. Tas ir politisks jautājums. Vācijā ir bezmaksas kanāli, ASV tādu nav.

To būtu jāprasa vēlētājiem, jo mums taču ir demokrātija. Vai katrs iedzīvotājs, ieskaitot sirmgalvi un zīdaini, ir gatavs maksāt 10 – 20 eiro par televīziju?

Pēc „inbox.lv” pieredzes, par pakalpojumu bez reklāmas maksā tikai 3% klientu. Lietotāju lielākā daļa izvēlas skatīties reklāmas, bet nemaksāt par pakalpojumu. Lūk, kā tas ir!

Bet vienā lietā gan valdošās partijas nedemonstrē ne mazāko kreisumu – kad uznāca koronavīrusa krīze un cilvēki sēdēja mājās bez darba, valdošie politiķi bija sociāli nežēlīgi un sāka runāt, ka pabalstus saņems tie, kas maksājuši nodokļus, bet citi lai saņem sodu. Vai šāda sodīšana ir vietā?

Bezmaksas naudu grib visi. Tā kā man simpātiskāka šķiet labēja vai centriska politika, es nekā ļauna neredzu, ja netiek pabalstīti uzņēmēji, kas nav maksājuši nodokļus. Koronavīruss Latviju ir skāris minimāli. Vai tas ir pārdomātas politikas rezultāts, par to nezinu. Varbūt mūsu platuma grādos cilvēki ir mazāk uzņēmīgi pret slimību? Par to grūti spriest, pastāv visādas teorijas. Ir viena teorija, ka cilvēkiem, kas saņēmuši padomju laika prettuberkulozes poti, ir mazāks risks smagi saslimt ar koronavīrusu.

Mums jau nebija tāds „lokdauns” kā Spānijā vai Itālijā. Mums veikali strādāja, ražotnes nepārtrauca darbu, līdz ar to es neredzu pamatu runāt par šausmīgu ekonomisko kolapsu Latvijā.

Bet varbūt maza saslimšana saistīta arī ar to, ka ekonomiskā rosība Latvijā ir pavārga – cilvēki nebraukā pa ārzemēm, un ārzemnieki pie mums maz brauc? Lielā daļā Latvijas novadu nav neviena inficētā.

Par to ir tikai jāpriecājas.

Laime nelaimē?

Nu nav jau arī tā, ka latvieši nebrauktu un pie mums nebrauktu. Tur varbūt ir dažādu apstākļu un sakritību kopums – varbūt valdība savlaicīgi noreaģēja, varbūt veiksme, varbūt mūsu populācija ir mazāk uzņēmīga pret vīrusu.

Ir radīta mobilā lietotne „ApturiCovid”, kuru reklamē politiķi un Valsts prezidents. Vai tā ko palīdzēs vīrusa ierobežošanā?

Rīks pats par sevi nemēdz būt ļauns. Cirvis nenogalina, bet nogalina noziedznieks, kas to ņem rokā un cērt. Manuprāt, „ApturiCovid” nav nekādas vainas, mēs pat tā izveidotājiem esam solījuši reklāmas atbalstu. Viņi apgalvo, ka tur nav ieslēgts GPS trekings, bet vienkārši ar „Bluetooth” tiek fiksēts, kad mobilais tālrunis ir pietuvojies citam mobilajam tālrunim, kura īpašnieks ir inficēts. Varbūt epidemiologiem būs vieglāk. Neviens rīks nav slikts, jautājums tikai, kādu cilvēku rokās tas nonāk un kā tiek izmantots. Bet tā radītāji apgalvo, ka cilvēku izsekošana ar tā palīdzību nav iespējama.

Ir vēl viens jauno tehnoloģiju sasniegums – e-Saeima. Taču parlamenta opozīcija un pašvaldību pārstāvji ir ļoti īgni par to, ka attālinātās darbošanās režīmā viņu iespējas izteikties un ietekmēt likumus ir stipri ierobežotas.

Lai gan esmu IT industrijas pārstāvis, uzskatu, ka sapulces ir jāorganizē, sanākot kopā, un tikai pilnīgi ārkārtējā gadījumā varam sapulci novadīt video. Bet emocionālās komponentes tur nav.

Demokrātiskās valstīs ir pieņemts, ka parlaments sapulcējas uz sēdēm, lai priekšstāvji varētu redzēt cits citu un ieskatīties acīs. Es uzskatu, ka Saeimai jāsanāk kopā pēc iespējas ātrāk.

Par laimi, drīz tiks atcelta ārkārtas situācija, līdz ar to vairs nebūs vajadzības pēc attālinātas darbošanās.

Un, protams, šādam Saeimas darbam, kas notiek ar jauno tehnoloģiju palīdzību, jābūt atspoguļotam Saeimas kārtības rullī. Manuprāt, parlamenta opozīcijas iebildumi, ka nav leģitīma šāda darbošanās, ir pamatoti. Var iznākt tā, ka jebkurš šādā veidā pieņemtos normatīvos aktus varēs apstrīdēt Satversmes tiesā un ļoti iespējams, ka vinnēs.

Bet vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (AP) tieši šajā koronavīrusa laikā ir īpaši aktīvs, virzot uz priekšu administratīvi teritoriālo reformu. Jautājums jau tiek skatīts trešajā lasījumā.

Manuprāt, ministram pastāv risks, ka, piemēram, kāds neapmierināts pašvaldības vadītājs var apstrīdēt likuma atbilstību Satversmei un vērsties Satversmes tiesā. To jāskata profesionāliem juristiem, vai šādi e-Saeimas pieņemti likumi ir spēkā.

Kā vērtējat administratīvi teritoriālās reformas idejas?

Manuprāt, te runa ir par naudu – kuram politiskajam spēkam vairāk izdosies pārdalīt maciņu sev par labu.

Pašlaik Rīga ir donors, un daudzi reģioni saņem līdzekļus caur izlīdzināšanas fondu. Piekritīšu savam skolasbiedram Ģirtam Rungainim, ka Rīga tomēr ir ekonomiskais centrs, kas ģenerē 70 ‒ 80% kopprodukta. Atņemt Rīgai naudu ir diezgan muļķīgi. Ņemot vērā, ka Rīga pēdējā laikā nav bijusi nacionālo partiju vadīta, valdošās koalīcijas aprindās iegājies uzskatīt, ka tas, kas slikti Rīgai, ir labi. Reģionos lielos tiltus remontē par valsts naudu, bet Rīga remontē par savu naudu.

Man ir bizness Rīgā un Alūksnē. Alūksnē tagad ir brīnišķīgas gludas ielas, kas ir jauki. Taču Rīgā mēs kratāmies pa dziļām bedrēm. Kā tad tā – galvaspilsētā koncentrējas lielākā daļa ekonomiskās rosības, taču ielas ir briesmīgas?

Grūti prognozēt, ko mainīs administratīvi reģionālā reforma, bet domāju, ka visa politiskā cīņa ir par naudas pārdalīšanu.

Izmantojot ASV sankcijas pret Aivaru Lembergu, valdība atņēma pašvaldībai teikšanu Ventspils brīvostas pārvaldē, un pie viena arī Rīgas ostu ir pārņēmusi valdība…

No malas grūti spriest par sankcijās iekļautā Lemberga kunga darbību atbilstību vai neatbilstību likumam – ar to nodarbojas juristi. Taču es atminos, ka Atmodas laikā viens no sapņiem un saukļiem bija tiesiska valsts – tāpēc mēs vēlējāmies gāzt padomju varu. Viens no Latvijas Republikas atjaunošanas vadmotīviem bija: „Tagad mums būs tiesiska valsts!” Tāpēc situācija ar Ventspils mēru būtu jārisina tiesiskā kārtībā. Neesmu ne par, ne pret Ventspils mēru, kurš neapšaubāmi ir spilgta personība, par kuru zina katrs Latvijas iedzīvotājs. Bet, ja prokurori tik ilgā laikā nespēj sastādīt jēdzīgu apsūdzību, tad vai nu profesionalitātes trūkst, vai tur nav lietas. Bet risināt šo grūti sakožamo jautājumu ar ārvalsts iejaukšanos man šķiet pilnīgi nepieņemami. Tas neatbilst neatkarīgas, tiesiskas valsts statusam.

Dzirdēju, ka jūsu uzņēmums drīzumā radīšot jaunu interneta pirkšanas un pārdošanas platformu. Pastāstiet!

Jā, mēs laidīsim klajā pirkšanas un pārdošanas platformu „pp.lv”, kas dos plašas iespējas mazajiem un vidējiem komersantiem uzrunāt auditoriju, ievietojot savu piedāvājumu un pieprasījumu mūsu platformā.

Pirkšanas un pārdošanas platformas jau pastāv. Kas jūsu platformā būs tas jaunums?

Principiāli jaunas tehnoloģijas. Platforma būs daudz draudzīgāka lietotājam, daudz ērtāka.

Vai jums nav bažas, ka var iznākt līdzīgi kā jūsu priekšgājējam un konkurentam „ss.lv”, kam sanāca smaga stīvēšanās ar Valsts ieņēmumu dienestu, kurš pieprasīja uzņēmumam informāciju par nereģistrētiem automašīnu tirgotājiem?

Gan no vienas, gan no otras puses ir jāievēro valstī spēkā esošie likumi. Tajā laikā, lai gan jau zinājām, ka nākotnē būsim konkurenti, mēs publiski paudām atbalstu „ss.lv” un bijām pret to, ka tas varētu tikt iznīcināts. Neizskatījās, ka viena un otra puse stingri ievērotu likumus. Arī e-videi ir spēkā precīzi rāmji, kurus nosaka likumi.

Mēs tolaik sarīkojām preses konferenci, kurā paudām atbalstu šim portālam. Par laimi, šis konflikts atrisinājās.

Jums ir vēl viens bizness, kas nav IT – kokogļu ražošana un eksports. Kā kokoglēm sokas koronavīrusa laikā?

Jā, man ir uzņēmums „Kokogles Marienburga”, man pieder gan zīmols, gan ražotne. Pašlaik ir intensīvas attīstības process. Šis bizness gan no vīrusa krīzes cieta vairāk, bet pašlaik jūtam, ka veikalu ķēdes Eiropā veras vaļā un pārdošana sāk atjaunoties. Latvijas kokoglēm piemīt brīnišķīgas īpašības, ja tās apstrādā pareizā pirolīzes procesā. Tās lieto grilam, tās uzreiz viegli aizdegas. Alksnis, no kā tās gatavo, būtībā ir meža nezāle, līdz ar to netiek nodarīts kaitējums dabai. Eiropas Savienība pat piemaksā par alkšņu izciršanu. Mūsu klimatiskajā joslā ir optimāli apstākļi alkšņu kokogļu ražošanai, jo koksnes blīvums vislabāk atbilst tam, lai izdotos kvalitatīvas ogles. No Latvijas uz dienvidiem un uz ziemeļiem koksnes blīvums nav tik ideāls.