Vācbaltiešu attieksmei pret jauno Latvijas valsti jādod vēsturiski korekts vērtējums
Vēl nesen Latvija atzīmēja savu simtgadi, atskatoties uz to, kas veidojis mūsu valsti, kā šo gadu gaitā uzplaukusi mūsu valoda, zeme un kultūra, un to, ar kādiem izaicinājumiem saskārāmies toreiz un kādiem saskaramies šodien. Tā kontekstā nereti vien dzirdam par to, ka bez vācu un vācbaltiešu palīdzības diez vai savulaik būtu izcīnīta Latvijas neatkarība. Tā vai cita iemesla dēļ pastiprināti sākušās runas arī par vācbaltiešu kultūrvēsturisko mantojumu un Rīgas Svētā Pētera baznīcu kā pieminekli vācbaltiešu kultūras mantojumam Latvijā. Mazāk gan tiek runāts par to, ka vācbaltieši lielā vairumā patiesībā sākotnēji bija kritiski noskaņoti pret Latvijas neatkarību un neizrādīja īpašu lojalitāti pret jaundibināto valsti.
Latvijas Universitātes profesors un habilitētais vēstures doktors Inesis Feldmanis norāda: “latviešu un vāciešu attīstībās bieži dominēja konfrontācija, abpusēja neizpratne un neiecietība.” Tiek norādīts, ka līdz ar Latvijas nacionālās valsts veidošanos un tās veiktajiem pasākumiem vācbaltiešu elite zaudēja vairākas vēstures gaitā iegūtās priekšrocības, kas agrāk nodrošināja tās izcilās pozīcijas politiskajā un ekonomiskajā jomā. Tā rezultātā kopš 1920. gada latvieši un vietējie vācieši nonāca mainītās lomās. Tagad vācbaltieši varēja mēģināt apliecināt sevi kā nacionālo mazākumtautību, kaut gan viņiem šis statuss bija neierasts un svešs.
Vienlaikus nav saprotama Latvijas sabiedrībā bieži pieminēta vajadzība pēc vācbaltiešu kultūras mantojuma, kaut gan vācbaltieši bija tikai trešā lielākā mazākumtautība Latvijā.
Tāpat maz tiek minēts fakts, ka vācbaltiešiem sākotnēji bija nogaidoša vai pat klaji noraidoša nostāja pret jauno Latvijas valsti. “Viņi nevarēja aizmirst savu priviliģēto pagātni un neticēja neatkarīgas Latvijas idejai, nevēlējās paļauties mazas tautas noteiktai kārtībai un necentās saskatīt latviešu nacionālās valsts darbībā visu pilsoņu atšķirīgo interešu izlīdzināšanu. Vācbaltiešu uztverē valsts nodarbojās gandrīz vienīgi ar to, ka pārkāpa viņu iedomātas prasības vai ignorēja viņu prasības,” pauž Inesis Feldmanis.
Pēc 1933. gada, kad Vācijā pie varas nāca Hitlers, vācbaltiešiem pirmā vietā izvirzījās Vācijas, nevis Latvijas intereses. Viņi bija gatavi darboties Vācijas labā, cerot, ka tā ar laiku pakļaus Latviju un iznīcinās tās neatkarību. Uz to savulaik norādīja arī Latvijas iekšlietu ministrs Kornēlijs Veidnieks, sakot, ka “jābrīnās, cik ātri un stipri izplatījās vietējos vāciešos nacionālsociālistiskajās idejas. Tās pārņēma vācu skolas, baznīcas un daudzas citas organizācijas. Sevišķi aktīva bija vācu jaunatne, kas tika audzināta nevis kā lojāli Latvijas pilsoņi, bet gan kā Latvijai svešs elements.”
Ņemot vērā, ka arvien biežāk izskan runas par Rīgas Svētā Pētera baznīcu kā pieminekli vācbaltiešu kultūras mantojumam Latvijā (šobrīd Pēterbaznīcu bez atlīdzības plāno nodot Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) un LELB Vācu Svētā Pētera draudzes izveidotajam Rīgas Svētā Pētera baznīcas nodibinājumam), skaidrs, ka vēsturniekiem vispirms būtu jādod savs vērtējums par vācbaltiešu attieksmi pret jaundibināto Latviju, un tikai tad mēs varētu spriest par to, vai vācbaltiešu kultūras mantojumam šāds gods vispār pienākas.
Turklāt jāatceras, ka vācbaltieši kā sociāli lingvistiska grupa izveidojās tikai 19. gs., bet Pēterbaznīca celta 12. gadsimtā un gan tā ārējais veidols un arī iekšējais saturs visaktīvāk ir pilnveidojies līdz pat 15. gadsimtam. Tad kāds vispār varētu būt pamatojums tam, ka Rīgas Svētā Pētera baznīcai ir vispār kāda saistība ar vācbaltiešiem?
Mēs, protams, nevaram noliegt vācu kultūras ietekmi Latvijā, bet vai tas ir pietiekams pamatojums Rīgas simbola nodošanai tikai vienas vēsturiskās mazākumtautības pārziņā?